Animācijas filma – tas tāds sānsolis no teātra?

Tā tiešām var teikt. Domās es jau pirms vairākiem gadiem biju nosūtījusi vēstījumu debesīs, neko nekonkretizējot, – gribētu ilgstoši strādāt pie viena lielāka projekta, koncentrēties uz kaut ko vienu. Man taču teātros bija pirmizrādes reizi mēnesī, vairs nesapratu, kur tam visam gals un sākums. Brīnumainā veidā šī mana lūgšana materializējās.

Tas nav pavisam no zila gaisa. Šī nav pirmā filma, kur strādāju kopā ar Rozi (Roze Stiebra – filmas Saule brauca debesīs režisore. – Red.), mums bijušas trīs animācijas īsfilmas. Un vispār es jau kopš 1990. gada esmu šajā jomā iekšā, esmu bijusi gan filmiņu animatore, gan māksliniece.

Animācija ir mana sirdslieta. Tāpēc Rozes piedāvājums bija pārsteigums, taču kaut kādā mērā arī likumsakarība. Agrāk, godīgi sakot, es laikam nebiju gatava lielai filmai. Bija piedāvājumi, ko nepieņēmu, jo man ir pilnīgi skaidrs, ko šis darbs nozīmē.

Bet šoreiz, zinot, cik maz Latvijā tiek taisīta animācija, sapratu, ka tas ir unikāls piedāvājums un drīzāk vienīgais dzīvē. Tiešām tāds brīnišķīgs mūža nozīmes projekts. Uzreiz sapratu, ka to nebūs iespējams savienot ar teātri, kaut esmu baigais darbaholiķis, enerģiska un biju gatava aiziet uz to laiku... Tas nebija vienkārši, nopietns lēmums.

Tu tiešām aizgāji no teātra?

Jā, trīs sezonas nestrādāju teātrī. Zinu, ka daudziem tas nepatika, bet es negribēju laist garām šo brīnišķīgo iespēju.

Sākums gan ir senāks. Projekts sākās pirms gadiem pieciem, un, tā kā bija runa par valsts naudu, sekoja vairāku pakāpju konkurss, zīmējām, animējām, ņēmāmies... Tas bija diezgan ilgs process, un vēl nebija zināms, vai dabūsim finansējumu. Tikmēr visu darīju paralēli. Bet tad... Atceros, stāvēju teātra koridorā starp bufeti un ziņojumu dēli, kad zvanīja Roze un teica, ka finansējums ir piešķirts un mēs varam sākt strādāt. Es vienkārši spiedzu no laimes.

Ar Rozi bija ļoti interesanti strādāt. Man šī bija jauna pieredze. Jā, biju šajā jomā kaut ko darījusi, piemēram, filmai Neparastie rīdzinieki biju otrais mākslinieks, bet te bija cits mērogs.

Kāpēc animācija? Kā tu līdz tai nokļuvi?

Tā ir profesija, kuru Latvijā nemāca. Vai nu tev ir dotības šajā jomā, vai nav... Esmu bijusi animācijas meistarklasēs, mācījusies animāciju ārzemēs. Var iemācīties tehniski, kā taisīt kustību u. tml., bet nevar iemācīties izgudrot tēlus. Kā jebkurā mākslā. Arī teātrī nevar iemācīties izgudrot personāžus. Vai nu tu vari saķert no gaisa, vai nevari.

Mēs ar ģimeni regulāri braucam uz animācijas festivāliem, tas mums tāds ģimenes hobijs. Francijā ir tāds Anesī festivāls (Animācijas jomā ietekmīgākais un prestižākais notikums. – Red.), kur nedēļu skatās filmas nonstopā, bērns mums brauc līdzi kopš pusotra gada vecuma. Tā ka esam tajā pamatīgi iekšā. Esmu redzējusi ļoti, ļoti daudz animācijas. Arī mājās mums ir kolekcija.

No otras puses, zīmēšana kā process – tā ir mana meditācija. Ir bērni, kas piesēžas pie klavierēm un pēkšņi spēlē, vai dzied, vai dejo, bet es zīmēju. Kopš sevi atceros, es visu laiku kaut ko zīmēju. Man istabā visas sienas bija nozīmētas. Tad vecāki noplēsa tapetes, un es atkal tās sienas apzīmēju.

Zīmuļa paņemšana rokā un kaut kā darīšana uz papīra mani nomierina, stabilizē, vispār ļauj elpot. Kas no tā rodas... Tēli. No citas puses, tā ir arī interese un spējas novērot, piefiksēt, transformēt savus vērojumus – plus laba izglītība apakšā, lai to varētu lietot.

Arī teātrī tas pats nepieciešams. Tu izgudro kādu tipāžu. Tēla radīšana kā process. Tu viņu izdomā un vēl uzzīmē. Es nekad nekopēju, bet izdomāju. Man bija arī nepatikšanas – bērnu zīmēšanas konkursos mani nekad neapbalvoja, teica, ka es neesmu to pati ne izgudrojusi, ne zīmējusi, jo izskatījās pārāk labi. Protams, es to baigi pārdzīvoju. Pēc tam vairs ne. Tēlu radīšana – tas ir tas, kas man sanāk.

Baigais oldskūls

Tagad esi atgriezusies teātrī?

Jā, jau viss atkal karuselī... Novembra beigās vienlaikus nāks ārā Lauras Grozas-Ķiberes režisētā izrāde Sapņotāji, savulaik bija tāda Bertoluči filma. Vēl pie mums atkal atbraucis bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, viņš iestudēs Lauvu ziemā, tas ir populārs Džeimsa Goldmena darbs par Henriju II.

Ir prieks atgriezties pie kostīmiem?

Es ļoti gribēju atkal dabūt to sajūtu, ka gribas, ka dedz par savu darbu. Kad aizej rutīnā, grūti noturēt prieku. Protams, tas tur ir, bet, kad esi pārēdies, vairs tā negaršo. Tāpēc man gribējās atkal sajust izsalkumu pēc skatuves, pēc teātra. Un jau kādu laiku tas ir, gribu atkal nesties pa aizkulisēm ar kaut kādām lupatām padusē.

Man ļoti patīk Lauras Grozas-Ķiberes teiktais: teātrī tev ir jākuļ, jo lēnām maisīt tur nevar. Ja esi iekšā tajā procesā, tas ir ļoti intensīvs, tev ir jāpiedalās maksimāli. Nevari tā pa biščiņam, mazlietiņ – tas nestrādā. Tiklīdz iedod mazo pirkstiņu, tas tevi iemaļ riktīgi. Ja dari, tad dari. Tad tas rada enerģiju. Un tad dzirksteļo.

Man arī patīk ļoti intensīvi strādāt.

Un kā ar pārdegšanu?

Tāpēc man vajadzēja to pauzi. Nedarīt neko man droši vien būtu grūti, tad es atrastu kaut ko citu vēl šausmīgāku ko darīt, nez, dārzu vēlreiz pārrakt vai kaut ko tādu. Tāpēc bija baigi forši, ka varēju tā nomainīt...

Un labi, ka tev ļāva.

Neļāva. Ar daudziem sabojāju attiecības.

Bet tagad man atkal ir interesanti, varu atkal ņemties. Šie darbi pat fiziski atšķiras. Zīmējot esi uz vietas, pats ar sevi. Bet teātris prasa iekļaušanos kolektīvā, aktīvu rosīšanos, mērīšanas, skriešanas... Tāds patiesībā fizisks darbs. Esmu ilgi nosēdējusies pie galda, nu var atkal iepūst burās.

Atvaļinājumu pa vidu dabūji? Skaisto vasaru pabaudīji?

Vasaru pabaudīju, bet man nepastāv tāds jēdziens kā atvaļinājums. Vai tad māksliniekiem ir atvaļinājums? To var dabūt, ja strādā tādā darbā, kur ir atvaļinājums, bet mākslā tāda nav. Tu vari neko nedarīt, bet tas nav atvaļinājums. Vismaz to tā nesauc.

Kāds garāks ceļojums?

Pagājušajā vasarā, kad piedalījos pasaules scenogrāfijas izstādē Taivānā, Taipejā. Mēs parasti braucam uz Prāgas kvadriennālēm, kas arī ir scenogrāfijas izstāde, tur nolūkoju, ka Taivānā ir pasaules izstāde. Ļoti gribējās aizbraukt uz Āziju, nebiju bijusi Taivānā.

Sāku interesēties par iespēju turp tikt, sāku ar viņiem sarakstīties. Bija liels konkurss, jāizpilda sarežģīti nosacījumi. To visu izdarīju un tiku. Samīcīju čemodānā kostīmus no Amadeja, viņiem ir brīnišķīga īpašība izskatīties labāk, ja ir kārtīgi saburzīti. Aizbraucām.

Pauls (Ilzes dzīvesbiedrs, žurnālists, producents, teātra režisors Pauls Timrots. – Red.) palīdzēja apģērbt manekenus, un tad apceļojām Taivānu. Tas bija ļoti radoši. Āzijā taisa fantastiskas lietas, daudz digitālu, trīsdimensiju ekspozīciju. Tehnoloģijas tur ļoti attīstītas, un viņi tās arī daudz lieto.

Gribējās, un to izdarīju. Es vispār uzskatu, ka pašam ir jātaisa notikumi. Man ļoti patīk pašai virzīt dzīvi. Tas strādā.

Turklāt es neesmu sociāli aktīva, neesmu ne feisbukā, ne tviterī, ne instagramā, bet vienalga viss kaut kā notiek. Smejos – ai, nomiršu nevainīga!

Tad tu esi oldskūls...

Jā, baigais oldskūls. Bet tur nav diezgan daudzi man svarīgi un veiksmīgi cilvēki, es redzu, kāds ir šis klubiņš, un mani tas apmierina.

Nu, nav man ko vēstīt citiem. Man nešķiet, ka mana privātā dzīve kādam ir tik interesanta, lai es to eksponētu. Es tik daudz ko paveicu savā darba jomā, pasaku tur visu, ko gribu. To var redzēt uz skatuves, to var redzēt filmās. Tāpēc man šķiet galīgi nesvarīgi bildēt tādus niekus, kā, piemēram, savu pusdienu šķīvi. Es to nemāku un nesaprotu.

Daudzas profesijas prasa būt redzamam, bet man tādas uzmanības nepietrūkst, tāpat to gūstu. Tā neesmu iekļāvusies tajā straumē un diez vai iekļaušos. Nejūtu pilnīgi nekādu trūkumu.

Labāk reālas sarunas...

Nu, jā. Gadās visādi kuriozi. Man saka: “Bet kā tu vari bez feisbuka, tu neko nezini, visu palaid garām.” Atbildu: “Bet tu man tagad visu izstāstīsi.”

Nekad nav noticis nekas tāds, ko es būtu palaidusi garām tikai tāpēc, ka tur neesmu. Tātad tas nav bijis nekas tik svarīgs. Ja būs svarīgs, es to uzzināšu. Varbūt pa radio.

Radio ir tavs informācijas avots?

Jā. Mašīnā man skan Latvijas Radio 3. Televīzijas mums nav.

Jaunākajām ziņām neseko?

(Noliedzoši purina galvu.) Esmu galīgi ārpus politikas.

Protams, sekoju kultūras notikumiem – kino festivāli, teātris. Tas, kur jāpiedalās.

Man tas arī patīk: ja neesi tieši pieslēdzies, beigu beigās tādā izfiltrētā veidā saņem pašu svarīgāko. Vari pats netērēt laiku tai lielajai filtrēšanai un saprašanai, kas ir kas. Pēc kāda laika visi jaunumi sastāsies savās vietās un tu tos uzzināsi. Kurš ar kuru, par cik – tas izsijājas, un paliek būtiskais.

Nosargāt pirmo iespaidu

Modes pasaulei seko līdzi?

Nevaru teikt, ka turu roku uz pulsa, bet, tiklīdz man pašai ir jādara kaut kas svarīgs, ļoti intensīvi izeju cauri visam, kas pēdējā laikā pasaules modes industrijā noticis. Modes vizuālajā daļā tiešām daudz ko iegūstu. Uzskatu to par vienu no sava darba izzinošajām daļām. Centīgi to izdaru, bet noteikti ne katru dienu.

Kāda ir tava sajūta, kas šobrīd modē notiek?

Skaidrs, ka paralēli attīstās dažādi stili. Nekad vairs nebūs tik vienots koncepts, kāds bija vēl 80. gados, deviņdesmitajos jau mazāk. Turklāt vienmēr ir tā – kad mēs skatāmies atpakaļ uz vēsturi pirms vairākiem simtiem gadu, tas viss jau ir tik ļoti izfiltrējies, ka redzam kaut kādus kanonus.

Domāju, ka pēc simts gadiem varēs saskatīt arī mūsu laika kanonus, varēs šobrīd notiekošo ielikt kaut kādā rāmī, lai arī mums tuvplānā izskatās, ka ir baigais haoss.

Tas izpurināsies, mazsvarīgais atbirs. Tieši tāpat bija arī senāk. Tie paši senie grieķi taču taisīja visvisādas skulptūras, bet mēs veidojam savu redzējumu pēc tā, kas ir saglabājies. Ar mūsdienām notiks tāpat. Kad mēs būsim pagātne, visiem būs pilnīgi skaidrs, kāda bija mode 21. gadsimta sākumā.

Ir kādi vārdi, zīmoli, kas tevi interesē vairāk, kam pievērs uzmanību?

Oi, ja es sākšu saukt vārdus, noteikti sapīšos un kaut ko sajaukšu.

Bet man šķiet forši, ka mode ir kļuvusi pieejamāka un tā vairs nav uz pjedestāla. Es neesmu lielo, dārgo zīmolu fans vai aizstāve. Nevaru šitos mētelīšus par desmit tūkstošiem, man tas šķiet nejēdzīgi. Man ļoti patīk, ka mode ir demokrātiska.

Vispār es neesmu liela modes patērētāja, turos pie stila. Man stils viennozīmīgi ir svarīgāks par modi.

Un vispār ar gadiem vajag arvien mazāk lietu?

Tā ir. Jau redzams, ka kurpju pietiks līdz mūža beigām. Varētu arī nepirkt. Agrāk brīnījos, ko ome man stāsta, ka viņai vairs nevajag drēbes, – kā tas ir iespējams? Protams, tu vari vēlēties, bet objektīvi vari iztikt ar to, kas tev ir, vēl 20 gadus mierīgi. To nav iespējams novalkāt. Protams, mūsdienu dzīve ir tāda, ka mums visu laiku kaut ko vajag, un tieši mode – tāpēc arī neesmu tās fans – mums liek visu laiku patērēt. Tas ir pat kaitinoši.

Vai seko līdzi tam, kas notiek Latvijas modē?

Nē. Iespējams, tāpēc, ka Latvijas modē pārāk daudz redzu nolējumu no žurnāliem, ārzemju paraugiem, neredzu unikālo. Un, manuprāt, būtu pārspīlēti gaidīt ļoti unikālu dizainu Latvijā. Kaut vai ražošanas dēļ mums nav pasaules mēroga dizaina un tāds arī nevar būt. Mēs nekad nediktēsim modi ne Eiropā, ne pasaulē. Mērogs ir tik sīks. Katrs savā darbnīcā kaut ko taisa, bet nosaukt to par modi vai tendenci nevar. Bet tas nekas. Lai tā ir, lai viņi šuj, taisa, izgudro!

Vispār, manuprāt, modei sen vairs nav nekāda sakara ar radošumu. Kāpēc veikalos dominē, piemēram, zaļā krāsa? Kāpēc ir saražoti tieši tādi audumi? Kāpēc tagad nevaru nopirkt kļošenes? Tas nozīmē, ka tas ir jau iepriekš saplānots. Es nezinu, kur tā plānošana notiek.

Bet visos veikalos ir līdzīga stila apģērbi, arī dizaineri tomēr turas kaut kādā vienā līnijā, neiziet ārpus tās iedomātās trajektorijas, piemēram, krāsas. Ja sarkans, visiem ir sarkans. Tas nozīmē, ka tā ir vienošanās, ko ražosim, ko tirgosim. Man tā vairs nav mode.

Kāpēc izvēlējies studēt Modes nodaļā?

Es negāju uz modi. Kā jau pēc Rozīšiem, taisnais ceļš bija gleznotāji, grafiķi, bet tur netiku, vienīgā brīvā vieta bija tekstilnodaļā. Man tas galīgi nerullēja, tāpēc pieslēdzos modei.

Stājoties neko nemācēju, pat šūt iemācījos vēlāk, mani tas arī diez ko neinteresēja. Kā pabeidzu akadēmiju, tā visas šujmašīnas izdāļāju, negribēju to vairs darīt. Ja vajadzētu, gan jau joprojām varētu gan uzkonstruēt, gan uzšūt, bet man tas nesagādā baudu.

Zinu, ka daudziem patīk vīlēt un šūt to kabatiņu. Man vajag kaut ko lielāku. Šujot kabatiņas, operu neuztaisīsi. Man vajag vērienu. Man ļoti patīk lielās izrādes, kur ir daudz tērpu, kur var kārtīgi izplosīties. Bet arī tie sīkumiņi ir svarīgi, un ļoti labi, ka ir tādi cilvēki, kuriem tas patīk. Es labprāt ar viņiem draudzējos, lai uzšuj, lai ir tā pareizā kabatiņa.

Kā ir strādāt kopā ar vīru teātrī?

Jā, esam taisījuši vairākas izrādes kopā. Normāli. Mūsu profesionalitāte katram savā jomā ir pietiekami augsta. Jūtos absolūti brīva, un viņš ļauj man darīt to, ko gribu. Tas tāpat ir skaidrs, ka es zinu, kā vajag. Būtu muļķīgi ar mani strīdēties šajos jautājumos.

Nekad nav tā, ka nāk jauna izrāde un ir tukša bilde?

Nē, tā sen vairs nav. Varbūt mans viedoklis neatbilst kāda cita iecerei, bet man pašai vienmēr ir viedoklis.

Tajā visā ir viena būtiska lieta... Nesen tieši par to runājām ar Baibu Broku un bijām vienisprātis, ka ir ļoti svarīgi, sākot strādāt pie lugas, pasargāt to pirmo reizi, kad to lasi. Noteikti ne steigā, ne mudžeklī, veltīt tam telpu un laiku, jo pirmais iespaids ir instinktīvs, nāk no zemapziņas. Un ļoti bieži tas ir pareizākais. Pēc tam jau izmalsi lugu ar prātu, racionāli izdomāsi, bet tas vairs nebūs tas. Varbūt pats izsmērēsi vai kāds cits apšaubīs to, ko esi redzējis. Jāprot noķert pirmo iespaidu un nepazaudēt, neiztērēt to sajūtu. Tas iedod pareizo virzienu, vīziju. Nevis citi sastāstīs, kā viņiem vajag...

Līdz ar to – ja izlasu lugu labā laikā, pareizajās zvaigznēs, es jau redzu rezultātu. Tas varbūt izmainīsies, bet vienkārši nevar būt tā, ka man nav ko teikt, jo lasot to jau vizualizēju. Es nevaru izlasīt bez jebkāda attēla galvā.

Gatava redzēt brīnumu

Kāda ir tava ideālā diena?

Tieši nesen par to padomāju... Visiem cilvēkiem normāla darbdiena, bet spīd saule, un es pulksten vienpadsmitos ar savu zirgu jāju pār pļavu. Nodomāju: kas man nekaiš? Šī ir mana ideālā diena. Ja vari to atļauties, ja tā ir tava diena, nevajag liekuļot, tas ir forši. Zirgs – tā ir mana paralēlā laimīgā dzīve. Ja kaut kas nav ideāli, jāpadomā par to. Protams, var bērt sev pelnus uz galvas, ka kaut kas ir slikti, bet nu tiešām – tas bija reāls mirklis, jāju viena pa pļavu, nu, esmu es laimīga!

Uzskatu, ka visas lietas var sakārtot. Vispār esmu no tiem, kas baigi cepas, bet ļoti nopietni strādāju pie tā, lai sakārtotu dzīvi. Tieši tā arī vajag darīt – iztēlojies savu ideālo dienu! Iztēlojies un – kā tev trūkst, lai to realizētu? Kāpēc tā tāda nav? Un tad vienkārši dari. Es tiešām mērķtiecīgi strādāju, lai to sakārtotu.

Man vairs nav divdesmit, tātad dzīve ir jāpavada forši. Negribu plēsties, lauzties, mirt visu laiku, tas nav iespējams. Es gribu, lai mana diena ir skaista. Un sāc no viena gala to risināt. Kā tu gribi viņu nokārtot. Kā tu gribētu dzīvot. Es, piemēram, nevarētu celties uz darbu sešos. Kaut kā lēnā garā tas ir sakārtojies. Bet tas nav noticis pats no sevis, es pie tā piedomāju.

Kas vēl tev nepieciešams, lai justos laimīga?

Līdzsvars droši vien. Kā jau visi – gribam mierīgu, laimīgu, piepildītu dzīvi. Lai tev būtu gandarījums par to, ko tu dari. Tas ir ļoti svarīgi.

Baidos pat iztēloties, cik daudz ir cilvēku, kas strādā, bet negūst gandarījumu un kuriem darbs nekad nebeidzas. Vari to darīt un darīt mūžīgi. Man ļoti patīk darīt lietas, kas sākas un beidzas.

Droši vien tāpēc dzīvē tā ir nokārtojies, ka strādāju pie projektiem, kuriem redz rezultātu. Aizver to atvilktnīti ciet – un dari nākamo darbu. Man patīk padarītības sajūta. Var negulēt, ņemties, ļoti daudz un intensīvi strādāt, bet tam ir noslēgums. Man tas ir ļoti svarīgi.

Kas tevi pēdējā laikā ir iedvesmojis?

Zini, man jau skolā iemācīja, ka amatieri no profesionāļiem atšķiras ar to, ka profesionāļiem nav laika gaidīt iedvesmu un viņi to arī negaida, viņi vienkārši strādā. Iedvesmu gaidot, neko nesastrādāsi. To jebkurš mākslinieks pateiks. Vienkārši celies no rīta un dari.

Vasarā mēnesi diezgan vientuļi nodzīvoju pie jūras. Tas tiešām sagādāja milzīgu gandarījumu. Nekas spožs un skaļš, kur man būtu jādodas iekšā.

Kā ar gadiem esi mainījusies?

Nekad neesmu sekojusi kaut kādām autoritātēm. Tas nav mainījies. Man vienmēr ir paticis pašai spriest, lemt un darīt.

Ir ļoti grūti ar gadiem nepazaudēt naivumu, vieglumu, cerību, prieku. Vecums to nonivelē. Ir grūti atkal ieraudzīt brīnumu. Tik daudz ir redzēts – teātrī, kino –, un tavs brīnums kļūst arvien bālāks. Vienmēr esi jau to un to redzējis vai dzirdējis. Bet man liekas svarīgi noturēties gatavībā redzēt brīnumu. Man patīk, ka var sajust prieku.

Neiegruzīties. Lai nenomāc šausmas par pensijas trūkumu vai kaut kas tāds. Forši, ja var tā viegli. Mans vīrs ir tieši tāds, viņš ļoti viegli tver dzīvi. Daudz vieglāk nekā es. Es diezgan viegli varu par viskautko iegruzīties. Bet tas vienmēr paliek pie manis.

Skābu seju apkārt nestaigāšu. Un neviens no tā necietīs. Tas ir skaidrs. Strādāju ar iztēli. Naktī dažkārt besos: ak Dievs, ko es darīšu pēc pieciem gadiem? Kas būs? Un sāc par to tēmu uzvilkties. Ārprāts, man nav stabila darba!.. Vai esmu gana talantīga?..

Bet tad saproti: tā nedrīkst domāt, šodien taču viss ir labi. To jau arī māca visas līdzsvara gudrības. Pilnīgi nejēdzīgi ir gruzīties par visādām tēmām, kas varētu notikt kaut kad tālā nākotnē, ko varbūt vispār nepiedzīvosi.

To ar gadiem esmu iemācījusies – nostopēt tādas domas, skatīties, kas notiek šeit, un izanalizēt. Tik daudz spēju izdarīt un nomierināties.

Kas tev nepieciešams, lai uzturētu formā savu ķermeni?

Viennozīmīgi jāšana. Tā ir fiziski ļoti intensīva slodze, pilnībā nodarbina. Daru to regulāri pēdējos desmit gadus, ar milzīgu prieku.

Kā saprati, ka tev vajag tieši to?

To, ka gribu zirgu, zināju jau bērnībā. Kad man tuvojās četrdesmit, izskaitļoju, ka man tas ir jādara – un tagad. Jo vecāks kļūsti, jo iespēja paliek mazāka, ja nesākšu tagad, nesākšu nekad...

Sapratu, ka ir jāsaņemas, jāpārvar bailes, šaubas, vai varēs tam veltīt pietiekami daudz laika, vai būs nauda, jo zirgs daudz ko prasa... Tur ir simts iemeslu, lai neķertos klāt. Bet es sapratu – ja vispār kaut ko gribu, tad tieši to. Un ķēros klāt.

Kritusi esi?

Daudz.

Kaut ko lauzusi?

Jā...

Daudzi pēc kritieniem to beidz...

Bet tā tiešām ir mana kaislība, mīlestība. Neko labāku neesmu atradusi. Turklāt tā ir nodarbošanās, kur paralēli nevar kaut ko domāt. Smadzenes iztīrās pilnībā. Tev ir jāpieslēdzas. Velti uzmanību tikai tam. Un tu pieslēgsies, gribi vai negribi. Viss paiet malā, esi maksimāli koncentrējies. Un vēl – ārā, sniegā, vējā, jebkad.

Apbrīnojami arī, kad saproti, cik daudz laika tomēr var atrast. Darbs, bērns, ģimene, māja, dārzs – liekas, kur vēl? Bet izrādās, ka var. Ja ļoti gribas, laiks brīnišķīgi atrodas.

Gardēdības pasaule tevi interesē?

Nē. Mani vispār nevar paņemt ar ēdienu. Kā jau visām normālām sievietēm, man ir jātaisa ēst, un man arī labi sanāk, varu garšīgi uztaisīt... Bet mani tas tik ļoti neinteresē, negribas tam veltīt laiku. Neesmu ne taisīšanas, ne ēšanas fans. Protams, novērtēju labu ēdienu, bet nebraukšu, piemēram, uz kulinārijas kursiem Francijā. Nekad.

Bet speciāli iet uz kādu īpašu restorānu?

Tas nekad nebūs primārais.

Gadžeti, tehnika?

No tā esmu neglābjami atpalikusi. Man ir celtnieku telefons ar taustiņiem. Man ir svarīgi, lai tas neslīkst, lai to nevar sasist. Iekrīt sūdu spainī vai zirgs uzkāpj virsū – un manējais joprojām strādā. Tavējais jau sen būtu beigts. Daudziem scenogrāfiem ir šādi telefoni, tas var mierīgi krist no augstuma.

Tagad nedemonstrēšu, pret sienu nemetīšu, bet esmu pieradusi ieiet pie kāda mājās un aizmest telefonu pa roku galam. Cilvēki brīnās. Es nemaz nevarētu ar normālu telefonu, uzreiz to sabojātu. Man ir svarīgs nevis spīdīgs vāciņš, bet izturība.

Lietām vispār jābūt funkcionālām?

Jā, es bieži balsotu par funkcionalitāti, nevis izskatīgumu. Esmu diezgan racionāla.

Vienkāršot dzīvi

Kādi jautājumi tevi nodarbina?

Es, gluži otrādi, vairāk domāju par to, kā vienkāršot dzīvi, nevis to sarežģīt.

Vieglāk ir sarežģīt nekā vienkāršot...

Nu ja. Vieglāk ir piebāzt māju, nevis to iztukšot. Es cenšos.

Tev vajag tukšo māju?

Neteikšu, ka man tāda ir, bet tas būtu mērķis, uz kuru iet. Ja apstākļi būtu tādi, ka dzīvotu viena, domāju, ka mana māja būtu stipri tukša. Man nepatīk neko krāt vai vākt. Mēģinu atbrīvoties no visa. Nedomāju, ka kādam būtu interesanti, piemēram, skatīties manas vecās fotogrāfijas. Esmu izmetēja.

Lai pēc tevis nekas nepaliek?

Man nevajag. Nedomāju, ka vajag pēc sevis kaut ko atstāt. Tas, ko es daru, arī nav baigi uzglabāšanas vērts. Pēc arhitektiem paliks mājas, pēc mūziķiem – mūzika, bet teātra māksla ir zūdoša, no tā nepaliek nekas...

Starp citu, kas notiek ar vecajiem teātra tērpiem, tos izmet?

Lielu daļu beigās izmet. Teātra kostīmiem nav vizuālas vērtības ārpus izrādes. Dažkārt redzu, ka vecie teātra kostīmi uzvilkti kādā pasākumā. Nu, nav tur nekādas spozmes. Tas strādā tikai izrādes kontekstā, kur ir aktieris, luga, anturāža, pareizā scenogrāfija, pareizais notikums. Līdz ar to man arī nav žēl, redzot savus kostīmus citās izrādēs, pasākumos.

Ja gribas ko paliekošu, tam ir kino. Teātris nepaliek, tas vienkārši ir fakts, kas jāpieņem. Esmu gana distancējusies, saprotu, ka kostīmu vērtības tiem vairs nav. Un arī nevajag. Lai tas aiziet. Paliek tikai tāda kā vīzija, priekšstats par tevi kā mākslinieku, par to, kā esi strādājusi. Lietisku pierādījumu jau vairs nav. Paliek tikai sajūta.

Kuri no saviem darbiem tev pašai šķiet īpašāki?

No lielajām izrādēm – Kaligula. Kārļa Lāča Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī. Būs pēdējā izrāde, ceru paspēt aizbraukt noskatīties. Protams, vairs nevari dabūt to emocionālo pacēlumu, kas bija toreiz. Bet es pazīstu to sajūtu – kad tu strādā uz kādu baigi foršo mērķi, vari iet cauri sienām, jo mērķis ir tik spožs, ka neredzi nekādus šķēršļus.

Tā sajūta ir baigi labā. Milzu bauda, ja vari to saķert. Tā ir atkarība, jo gribas to vēl. Līdzīgi kā aktieriem – ja vienreiz dabū skatītāju enerģiju, gribas to vēl un vēl. Varu iedomāties, kā jūtas dziedātāji milzīgas auditorijas priekšā. Tas nelīdzinās nekam, to draivu, kas nāk lielā koncertā, nevar dabūt ar alkoholu vai narkotikām.

Kāda tev ir sajūta, ja esi maksimāli ieguldījusies, bet izrāde ir, atvaino, sūds?

Šausmīga sajūta. Jāiet kārties – tāda sajūta. Strādājot taču nekad nestrādā puskājā, katru reizi strādā uz maksimālo. Nevaru atbildēt par visiem, bet par sevi gribētu būt droša, ka esmu izdarījusi visu. Lai mana sirdsapziņa šajā jautājumā būtu tīra. Visi strādā uz absolūtu veiksmi. Citādāk nevar. Ja nedabū gandarījumu par to, tad ir traki.

Ja tu varētu izmainīt vienu lietu pasaulē, kas tas būtu?

Man pilnīgi neinteresē kaut ko izmainīt pasaulē, goda vārds. Pilnīgi neko. Es ar sevi netieku galā, kur nu vēl ar pasauli. Tas man pārāk liels mērogs. Man vispār liekas, ka daudzi cilvēki varētu sākt ar sevi.

Kādas iedomājies savas vecumdienas? Vai līdz beigām strādāsi teātrī?

Nē, nē. Protams, var notikt tā, ka nekas cits neatliek kā strādāt. Bet tas nav pats labākais scenārijs. Zinu, ka es brīnišķīgi aizpildītu savu laiku, man būtu tik daudz ko darīt arī bez strādāšanas.

Zirgu ferma?

Piemēram. Puķes audzētu. Kūdru vāktu. Noteikti pie dabas. Vispār iztēlē es ļoti labprāt dzīvoju tālu mežā un viena. Ceļot droši vien vecumā būtu grūti visādu apsvērumu dēļ, tāpēc mēs tagad to daudz darām.

Un bariņu mazbērnu apkārt?

Nē, es neesmu bērnu mīlētāja. Tā man šķiet tāda stereotipiska laime. Es nebūtu pretī, bet pakaļ neskrietu un nemēģinātu atņemt mazbērnus. Parasti saka, ka bērni, mazbērni nozīmē, ka redzi turpinājumu savai dzīvei, tas it kā rada gandarījumu. Man tas pašreiz nešķiet svarīgi. Es vispār par mūžību daudz nedomāju. Par tādu globālu mūžību.

Man šķiet ļoti bēdīgi, ja esi vecs un tev finansiālu apsvērumu dēļ ir daudz jāstrādā. Manuprāt, tas nav godīgi, tā nevajadzētu būt. Kaut kas cits ir, piemēram, gleznot līdz mūža beigām, bet darbs teātrī – tas ir fiziski nogurdinoši, milzīgi patērē enerģiju. Tur nav nekādas leiputrijas. Es labprāt gribētu pati savā nodabā zīmēt vai gleznot, bez kāda pasūtījuma.

Vēl es sapņoju, ka beidzot ataudzēšu garus nagus – redzi, man nav, nevar būt, jo darbs un dzīvesveids neļauj, – nolakošu un tad smuki pīpēšu...

Žilbinošas vakarkleitas, eleganti smokingi - Liepājas teātra jaunās izrādes kostīmus var iepazīt Ilzes Vītoliņas izstādē “Teātris”