Lai arī cik nopietnas problēmas skartu savos darbos, viņš labprāt iztiek bez moralizēšanas, jo katram par savu rīcību taču jāatbild pašam.

Šāgada Venēcijas biennālē Latvijas ekspozīcijas nosaukums ir: “Kas slikts var notikt?” Kā tu to izproti – tas ir jautājums, izbrīns, pareģojums?
Gan jautājums, gan vienlaikus stāstījums par to, kas tiešām slikts var notikt. Viena no Venēcijas projekta daļām ir kokgriezumi, kur turpinu savas tēmas – sazvērestības teorijas un ezotērika jau bija iztirzātas izstādē Netaisnība. (Par šo izstādi 2015. gadā mākslinieks saņēma Purvīša balvu. – Red.) Ar kokgriezumiem cenšos sniegt dažas atbildes. Ja mēs modificējam kalmārus, viņi vienā brīdī var izlaupīt kālija parku. (Fišers rāda Venēcijas biennālei radītos darbus. – Red.) Budistu mūki māca meditāciju ķirzakcilvēkiem atkritējiem. Milzu sienāži slepkavo tūristus pie Gīzas piramīdām. Pēdējie sniega cilvēki protestē pret oglekļa emisijām pie Lielā Ķīnas mūra. Trešo planētu spīkers izlūdzas žēlastības dāvanas divu ātrumu civilizāciju samitā. Kritušie eņģeļi pazemo neticīgos sludinātājus ceturtajā elles lokā. Šis arī diezgan ezotērisks – Reptiļi ievāc ķermeņtārpus Ajavaskas kolektīvās ceremonijas laikā.
Labi, ka jūs smejaties, citi nespēj skatīties... Šī daļa ir diezgan melna. Varbūt ciniska. Vai – ironiska.

Tad ironiska vai ciniska?
Uz robežas. Kā nu kurš uz to skatās.

Pats esi drīzāk cinisks vai ironisks?
Neesmu sev līdz galam definējis. Negribētu būt cinisks, bet nevar jau to tā... Robeža ir ļoti trausla. Ceru, ka man izdodas nobalansēt.

Atvaino, bet kā tu izdomā tos trakos nosaukumus? Kur tie rodas?
Nezinu, galvā. Bet kokgriezumus es tiešām sāku ar nosaukumu. Sižets noformējas tad, kad noformējas nosaukums. Patiesībā, ja ir labs nosaukums, var arī nezīmēt. Katrs pats varētu izdomāt savu versiju.
Re, šis – Senie citplanētieši soda pārlieku sekmīgos raķešu konstruktorus Palenkē Meksikā.

Pamatā jau gribētos nebūt pārāk lielam kretīnam šajā dzīvē. Ja būtu iespējams to izpildīt, ar to pietiktu.

Par ko soda?
Par to, ka viņi paši būvē raķetes. Nedrīkst. Tas, ka viņiem ir šādas zināšanas, taču ir bīstami.
Otra daļa Venēcijā būs liela gaismas instalācija, kas būtībā ir simtreiz palielināts kokgriezums un ir apmēram par to pašu. (Nosaukums: Reptiloīds imobilizē halucinējošos darvinistus. – Red.) Tāpēc balansam būs šis – kā es to definēju – gaudeni jūsmīgs gleznojums par kosmosa attīstību no entropijas un haosa uz augstāk organizētām dzīvības formām. Vispār tas, ka biju iedomājies, ka paņemšu un atvēlētajā laikā uzgleznošu šo gleznojumu tā, kā esmu izdomājis, bija drosme, kas robežojas ar muļķību. Kad nonācu pie darīšanas, sapratu, ka esmu diezgan lielās sprukās. Parasti ir tā – esi kaut ko izdomājis un glezno, viss rit savu gaitu. Bet šeit, pirmkārt, tēma ir kosmiska. Otrkārt, tas obligātums – man, pirmkārt, ir obligāti jāuzglezno, otrkārt, obligāti jāuzglezno labākais darbs savā mūžā, treškārt, šim darbam jābūt baigi efektīgam, jo Venēcijas biennālē cilvēki iet cauri simtiem paviljonu, un, ja kaut kas viņus nepaķer, viņi uzreiz iet tālāk, nav laika iedziļināties. Ceturtkārt, kad taisīju skices un sāku gleznot, atklāju, ka nevaru ielikt tajā darbā savu enerģiju, jo man nav personiskā pārdzīvojuma par to. Tad mazgāju vienreiz nost, otru reizi... Gāju cauri tādam īstenībā baigi smagam procesam. Meklēju, kur ir problēma, kāpēc nevaru uzgleznot. Klausījos dažādas filozofiskas lekcijas par eksistenci, realitāti. Man bija jāsaprot, kas notiek, jo es jau negleznoju smukuma pēc.
Sapratu, ka problēmas pamatā ir mans ego. Man vajag, lai tā glezna patīk, man šķiet svarīgi, ko gan par mani domās, kā es sevi pozicionēšu kā Latvijas pārstāvi... Visi šie jautājumi. Šādi ņemoties, man vispār nekas nesanāk. Vienīgais, kas man atlika, – visu nolikt malā un analizēt, kas tad ir tas mans ego, kurš grib izpildīties. Tā es ar lielām mokām un grūtībām nonācu līdz šim darbam. Nosaukums – Izlaušanās: Ardievas esībai. Angliski tas skan precīzāk – Breakthrough: Farewell to Selfness. Protams, esība nevis kā eksistence, bet kā ego apzināšanās. Latviski šāda jēdziena īsti nav. Esība mums tomēr ir vairāk kā eksistence. Bet ego iluzoruma apzināšanās savā ziņā ietver gan ego miršanu, un reizē tā ir arī piedzimšana.
Protams, nevaru teikt, ka es būtu atbrīvojies no ego vai ieguvis apskaidrību vai Kristus apziņu, vai nirvānu, ko es ļoti gribētu, bet līdz tam vēl droši vien vēl jāpiedzīvo daudzas reinkarnācijas...
Bet, kad pārstāju kontrolēt, glezna pati no sevis savācās. Es nemaz pats to īpaši daudz negleznoju. Centos būt tikai izpildītājs.

Un ko tu gribēji pateikt?
Mana versija, bet tas nav veids, kā šo gleznu obligāti interpretēt. Ceru, ka tā darbojas pati par sevi... Augšējā daļā ir tas ego, tā vienkāršotā materiālā pasaule, kurā ir slava, panākumi, ikdiena, viss, kas mums ir apkārt, nepadziļināta realitāte, kura šajā brīdī kliedz, jo ir apdraudēta, jo, atsakoties no ego, tā kļūst nereāla un iluzora. Darbs būtībā ir par to. Vidējā daļa, kur ir tā kā alas, kāpnes, labirinti, tas, kas slēpjas zem šīs realitātes, iekšējā struktūra, neredzamā pasaule. Apakša ir tāda nekonkrēta, varbūt nepabeigta, simbolizē atvērto apziņu, kur ir neierobežotas iespējas, bezgala daudz slāņu, kurā viss vēl veidojas un dzimst, un turpinās. Ego, protams, ir augšā, jo tas šobrīd apslēpj mums visu to, kas ir apakšā un kas ir iekšā katrā cilvēkā.
Tas viss, kam pēdējos mēnešos esmu gājis cauri.

Kas tevī pašā šajā laikā ir mainījies?
Ar laika distanci būs labāk redzams, bet šis process mainīja manu iekšējo uztveri, man mainījās arī meditāciju prakse. Jā, man pašam šis ir ļoti nozīmīgs darbs.
Saprotu, ka tas droši vien nav ne skaists, ne patīkams, tāds tas arī nav domāts. Droši vien vislabāk būtu, ja tas šķistu skaists un pretīgs reizē. Jo cilvēkā taču šīs īpašības ir kopā. Ego, kas pašiznīcinās, vēlas visu kontrolēt, bet neko vispār nekontrolē. Un tajā pašā laikā katrā cilvēkā ir arī dievišķais.
No citas puses, saprotu arī to, ka glezniecība kā medijs mūsdienu mākslas kontekstā ir panaivs. Un šis mans naivais uzstādījums parādīt kaut ko tik ļoti intīmu, ir savā mērā izgāšanās. Bet man vajadzēja no sevis rādīt kaut ko tik ļoti tīru un patiesu, man šķita, ka man jābūt maksimāli godīgam, lai nebūtu tikai ironija un pasmiešanās, man vajadzēja tam likt pretī kaut ko tādu patiesu un naivu.

Kā kontaktēties ar citplanētiešiem

Bet, ja bez ironijas, – kas tevi šobrīd visvairāk uztrauc?
Nav vērts uztraukties par to, ko dara citi, jo mainīt tu vari tikai pats sevi. Izejot no šī, mani uztrauc tas, cik es spēšu tālu attīstīties līdz tam brīdim, kad man vajadzēs pāriet citā esībā un kas tad notiks. Nevajag baidīties no šīs tēmas, bet katrā ziņā šis ir grūts jautājums.
Pamatā jau gribētos nebūt pārāk lielam kretīnam šajā dzīvē. Ja būtu iespējams to izpildīt, ar to pietiktu.

Kas traucē?
Tas pats ego. Un piedalīšanās Venēcijas biennālē nebūt nepalīdz. Tāpat kā jebkura intervija, kas tikai stiprina un baro to iekšējo reptili. Tādēļ es arī nokavēju šo sarunu, acīmredzot manai zemapziņai bija žēl darba, kas ieguldīts, lai kaut kā to savaldītu, bet tagad tas viss ir atkal vējā. (Smejas.) Atkal jau sāku stāstīt kaut ko par sevi, kas visdrīzāk ir tas, ko es gribētu, lai citi cilvēki par mani domā. Tā ir lielākā problēma intervijās.

Tev ir svarīgi, vai citi saprot tevi, tavus darbus, kā tos interpretē? Man ir ļoti interesanti...
Piemēram, vai tu tiešām piekrīti visam, kas ir rakstīts grāmatā par tevi?
Absolūti ne. Bet man tas netraucē. Un no tā nevar izvairīties. Es taču pats par sevi neko nezinu, kā gan varu gaidīt, lai citi zina.

Paturpinot tēmu par to, kas slikts var notikt, – tu taču neuzskati, ka viss ir slikti?
Kādā līmenī skatās. Ja transcedentālā mērogā, tad ne, jo šis ir poligons, kur mēs visi trenējamies un kaut kādā ziņā attīstāmies. Ja sagandēsim šo planētu, ko mēs pilnīgi skaidrs, ka darām, un visi iesim bojā, tad acīmredzot tieši tāda pieredze mūsu dvēselēm ir vajadzīga. Piedzīvot, kā tas ir un kas notiek, kad to izdara. Tā ka no tāda kosmiska viedokļa nekas slikts nevar notikt.
Ja skatāmies no cilvēciska morāles viedokļa – faktiski viss sliktais, kas varēja, jau ir noticis. Sabiedrība ir psihotiska, sazombēta, tajā nav nekādas vērtības, tā ir un paliek tikai nesaprātīgāka. Bet es negribu par to turpināt, jo, manuprāt, tas ir tik acīmredzami, bet tajā pašā laikā cilvēce spēj tik šausmīgi sev melot, ka visas šīs acīmredzamās lietas tiek vispār izstumtas no apziņas. Bet tās mums ir visapkārt, un ir pilnīgi skaidrs, ka... Ai... (Atmet ar roku un apsmejas.) Es negribu moralizēt.
Bet, jā, var notikt viss, kas ir manos dēlīšos, – mierīgi. Un vēl sliktāks. Vai ir vērts par to satraukties? Domāju, ka ne. Vienkārši katram jāatbild par savu rīcību, neko vairāk jau nevar darīt. Katram taču ir iekšā iebūvēts tāds aparāts – sirdsapziņa, tur var atrast visas atbildes. Svarīgi, vai tu skaties tajā vai neskaties. Bet arī skatoties var kļūdīties. Tā jau ir tā pieredze.

No kā tev ir bail?
(Smejas.) Nezinu, kāpēc man visu šito prasa...

Kaut kā, lūdzu, pārciet...
Visvairāk no sevis. Ja par ārējām lietām, negribētos mirt nebeidzamās mokās. Ilgi dārzenī dzīvot. Nebūtu lāga. Citi saka, ka neesot labi miegā nomirt, tā neapzināti.

Kas ir tas, ko tev vēl gribētos izpētīt, uz kādiem jautājumiem sev atbildēt?
Man ļoti gribētos daudzmaz tikt ar sevi galā. Tad arī pārējais viss būtu. Lai nav tā, ka manu rīcību nosaka egoistiskas vēlmes, kam nav nekādas patiesas vērtības.

Ko tu dari, lai tiktu galā ar sevi?
Cenšos strādāt ar sevi. Lasu, klausos lekcijas internetā un katru dienu meditēju. Neko vairāk.
Vispār es esmu baigi slinks. Visādi cenšos no tā visa izvairīties.

Viens no skaistākajiem skatiem ir piesnigusi priedes zarotne saulē. Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijusi vāverīte.

Kā tas izpaužas?
Ai, nu, negribu es atklāt un publicēt savas zemiskākās īpašības, nē, nē. Lai nu paliek. Katrs kaut kā māk slinkot.
Ļoti labs risinājums, ja gribas gan paslinkot, gan tajā pašā laikā iegūt pieredzi, ir ceļošana. Es neprotu ceļot kā tūrists, vienmēr gleznoju, kad kaut kur braucu. Vienmēr līdzi ir milzīga bagāža, vienā reizē pat nevar visu pārnest. Bet, tā kā visu laiku jau negleznojas, tad izdodas arī mazliet paslinkot.
Īstenībā ceļojums nav slinkošana. Manuprāt, īsta slinkošana ir gulēt mājās un skatīties dumjas filmas internetā – tā ir slinkošana, no kuras nav vispār nekāda labuma. Pārējais nav slinkošana. Pat, ja lasu zinātnisko fantastiku, man tas noder.

Kādi jauni ceļojumu galamērķi bijuši?
Pēdējais bija Peru un Bolīvija, mans mūža sapņu brauciens. Dabūju Purvīša balvu un tiku. Kā gan vēl vērtīgāk izmantot.

Kādu stāstu, lūdzu!
Laikam vislielākais pārsteigums bija Bolīvijas galvaspilsēta Lapasa. Tāds fenomens! Peru dzīvo indiāņu tautas inki un aimāri. Tad, lūk, Lapasa skaitās aimāru pasaules galvaspilsēta. Viena no retajām pilsētām, kur indiāņi ir vairākumā. Tas radikāli maina visu atmosfēru.
Pilsēta izvietota uz augstkalnu plato, kur savienojas vairākas šauras aizas ar ārkārtīgi stāviem krastiem. Tālumā kalni, redzami arī sniegotie Andi. Bet trakākais piedzīvojums bija brauciens ar gaisa vagoniņiem pāri visai pilsētai. Kaut kas neaprakstāms. Lēnām lido pāri, redzi būdas, pagalmus, bagātnieku villas, visu... Vietām pilsēta ir sabūvēta iekšā kalnos, izskatās kā uz Mēness, pa vidu mājiņas gandrīz vertikālās sienās. Skats graujošs, kā no fantastikas filmām. Man ļoti patika.
Uzbraucot augšā pilsētas daļā, gar visu kraujas malu vairākās rindās ir kādi 500 maziņi kioskiņi ar virsū uzkrāsotiem numuriem, ārpusē stāv tādas kā dzelzs kurtuvītes. Mēs ar režisoru Mārtiņu Graudu, ar kuru kopā ceļoju, pirmajā reizē nesapratām, nodomājām, ka droši vien viņi tur taisa un pārdod ēdienu. Otrajā reizē vairāki kioskiņi bija vaļā, un izrādījās, ka tie ir šamaņu ofisi, pie kuriem veic rituālus. Šamanisms ir tik ļoti iekšā viņu dzīvesveidā, ka laikam tas arī padara visu to realitāti tik dīvainu. Var nopirkt lietas, kas domātas ziedojumiem rituāliem, – viltus dolārus, sveces, tabaku, alu... Dīvainākās bija apmēram pusmetru garas, krāsainas, no keramikas taisītas kravas automašīnas ar lielu krupi virsū, diezgan detalizētas un reālistiskas. Krupis figurē arī atsevišķi, šķiet, kā pārticības simbols.

Man tikai retos izņēmuma gadījumos patīk un interesē māksla. Liekas švaka un ne par to.

Paši pie šamaņa gājāt?
Ko mēs tur iesim, ja nav īsti skaidrs, ko pie viņa darīt, ja pat nezinām, ko ar tām keramikas automašīnām dara...

Bet parasti taču ceļojumos tu centies pieredzēt dažādas prakses?
Tad mums tur būtu jāpavada kāds mēnesis, jāparunājas ar cilvēkiem no rietumiem, kuri var ievadīt tēmā. Citādi, tā uzreiz, tas būtu kā kontaktēties ar citplanētiešiem. Pārāk maz saskarsmes un zināšanu par to.
Bet bija arī piedzīvojums ar šamani – gleznoju pie Titikakas ezera, tur bija milzīga grota, viss nokvēpināts melns un vēl ar alu notecējis, iekšā paliels māla krupītis. Sāku to krupīti gleznot, pienāca šamanis ar kādu ģimeni un veica tur rituālu. Es vēl gleznoju, bet viņš tik šļāc alu uz sienām, arī man virsū. Kaut ko kūpina, ber mazus papīrīšus kā konfeti pāri klātesošajiem, viņiem jāapskaujas, jāpaskūpstās.

Psihodēliskās pieredzes tevi joprojām interesē?
Interesē, bet tam jābūt gatavam. Pašreiz laikam man nevajag, un pēdējā laikā šādas pieredzes nav bijušas. Pēc pēdējām sapratu, ka baigi skaidri jāzina, ko tu gribi, citādi būs tas, kas saucas “bad trip”. Tam ir vērts iet cauri, ja tev ir mērķis, kāpēc to dari, ja tev ir kāda neatrisināta problēma, ko atrisināt ir svarīgāk par visu dzīvē. Psihodēliska pieredze nav nekas patīkams. Kā caur nomiršanu tiecies ar saviem dēmoniem, lai nu kādā veidā viņi tev parādās, tiec vai netiec ar tiem galā. Tā nav muļķošanās, pakaifot. Tas ir nopietns, smags darbs.

Kāpēc savulaik to darīji? Gribēji vienkārši pamēģināt?
Pēdējā man bija, kad nonācu vietā, kur ir uičoles indiāņu pasaules centrs. Šie indiāņi praktizē rituālus ar peijota kaktusiem, kas satur meskalīnu, par ko jau Kastaņeda rakstīja. Kādu mēnesi tur dzīvoju, gleznoju un sāku domāt: ja jau esmu nonācis tādā vietā, ja reiz ir tāda iespēja, vajadzētu paprovēt. Nekas patīkams no tā pasākuma rezultātā nebija. Protams, tas bija interesanti, varbūt tas mani ietekmēja neapzinātā līmenī, bet man tajā brīdī nebija, ko sevī risināt, tas droši vien traucēja. Jā, bet rezultātā man radās pāris darbu: viens kokgriezums no Netaisnības sērijas, es arī uzrakstīju īsu stāstu ar nosaukumu Peijots, kas publicēts žurnāla Popper 10. numurā Virs zemes.

Es taču pats par sevi neko nezinu, kā gan varu gaidīt, lai citi zina.

Mmm, spriežot pēc kokgriezumu nosaukumiem, tu tiešām varētu rakstīt...
Vispār man vairāki cilvēki ir ieteikuši sākt nodarboties ar literatūru. Viens no tiem bija Maskavas kurators Viktors Miziano. Viņš teica, ka nevarot vien sagaidīt...
Iespējams, reiz arī sākšu. No otras puses, – faktiski ir vienalga, kādā medijā tu to dari, esi mūziķis, literāts vai mākslinieks. Būtiski ir atrast tajā brīdī piemērotāko.

Savulaik teici, ka mūzika tev traucē taisīt kokgriezumus. Šobrīd mūziku klausies?
Nu jau klausos, esmu iemācījies sakoncentrēties. Brīžiem, kad nesanāk, kad vienreiz, otrreiz nokļūdos, izslēdzu, tad skaidrs, ka brītiņu vajag klusumu.
Kad gleznoju lielo darbu, arī bija jāslēdz ārā.
Parasti klausos ambient, tur ir visādi virzieni... Prieka brīžos varu klausīties arī hiphopu vai regeju. Man ļoti patīk krievu reps. Nevis komerciālā daļa, viņiem ir labs andergraunds. Ja amerikāņu repā nevar īsti saprast ne visus vārdus, ne īsti nav sajēgas, par ko viņi dzied, tad krievu repā viss ir diezgan skaidrs, problemātika ir daudz saprotamāka, turklāt viņi parasti ir arī ļoti asprātīgi un smieklīgi.

Atsākt lidot pa mazam gabaliņam

Kāds tu biji bērnībā?
Tas jāprasa citiem. Varbūt pat atceros, bet tā jau ir tikai mana versija.

Jau tad biji...
... ezotēriķis? (Apsmejas.) Nē, nē, nebiju. Šķiet, ka viens no maniem nepatīkamākajiem piedzīvojumiem bija, kad mamma aizveda mani uz sagatavošanas klasi un atstāja. Es nebiju gājis bērnudārzā. Pirmajā dienā laikam bija tikai viena stunda, bet mammai bija jāstāv turpat netālu.

Skolā biji pareizais vai dumpojies?
Pareizais nebiju, bet... Agrāk intervijās diezgan negatīvi izteicos par skolu, ko beidzu, – 49. vidusskolu. Bet tagad jau saprotu, ka viss ir pilnīgi citādāk, ka patiesībā tā skola taču ir mani izveidojusi. No turienes man ir tas protests. Ja nebūtu tādas skolas, es varbūt nekas arī nebūtu. Izglītība bija lieliska, kaut nu mūsdienās skolās būtu tādas prasības. Tajā pašā laikā bija absolūti bezjēdzīgas disciplīnas prasības, orientētas uz personības salaušanu. Tas bija tas, kas mani izveidoja. Pretestība tam.

Tajā laikā iekļāvies, staigāji pa apli?
Ja es nestaigātu, man ieliktu neapmierinošu uzvedību un izmestu laukā. Bet es jau arī nezināju, ka var būt citādāk. Padomju laikā likās, ka visas skolas vienādas, ka tā ir jābūt. Īstenībā tā nebija. Man trāpījās vissūrākais variants. Bet forši. Tagad.

Kurā brīdī tev radās interese par visām tām citām pasaulēm?
Pirmais impulss bija kādos 14 gados – Čurļoņa muzeja apmeklējums. Tas gan bija kaut kas nedefinējams, es pat nesapratu, kāpēc man tas ļoti patīk. Vienkārši piedzīvoju katarsi, bet nezināju, kāpēc. Arī pēc tam nedomāju, ka ar ko tādu nodarbošos, nebūtu uzdrošinājies tā domāt. Tas notika savādāk.
Tad manī interesi izraisīja zinātniskā fantastika, un kaut kad 80. gadu beigās es tiku pie Rēriha pārpublicējumiem avīzēs, parādījās pirmā informācija par iepriekšējām civilizācijām, atlantu un lemūriešu rasi. Tad gan es uzreiz pavilkos. Un joprojām man tas šķiet ļoti labs iedvesmas avots. 90. gados jau gāja vaļā – ufoloģija un tā...
Bet vispār atceros, ka reiz bērnībā kādās mājas viesībās rakstnieki pusbalsī sačukstējās, ka kāds ir redzējis pa lidmašīnas logu lidojošo šķīvīti. Tam bija noslēpuma piegarša, par to nedrīkstēja skaļi runāt. Tā ka varbūt jau tad.

Kādus sapņus tu sapņo – ja sapņo?
Jā, tas man ir ļoti mīļš laika pavadīšanas veids. Man ļoti patīk sapņot. Un vienmēr sapņoju ļoti interesantus sapņus. Pēdējā mēneša laikā, tieši gleznojot šo darbu, es, savā cienījamajā vecumā, savos 46 gados, esmu atsācis sapnī lidot. Pagaidām gan nedroši un bikli, pa īsam gabaliņam, bet divas reizes jau tas ir noticis. Pēdējā sapnī bija tik komiski: es lidostā iepazinos ar kādu ceļabiedru, mainīju biļetes, maksājot ar karti, uz kuras bija palikuši pēdējie 130 eiro. Tā kā nezināju, cik man vēl kartē atlicis, uz nākamo terminālu lidojām paši, neizmantojot sabiedrisko transportu. Un es visu laiku uztraucos: ja man tas kredīts beigsies, es taču nokritīšu zemē, varu taču nosisties.
Interesanti, ka ir dažas vietas, kas sapņos atkārtojas. Man ir paralēlā Rīga, līdzīga, bet citādāka. Piemēram, pāri Daugavai, apmēram tur, kur ir Nacionālā bibliotēka, aiz tās vēl ir milzīgs kalns. Bet tas nav Torņkalns, tāds lielāks, milzīga nogāze, nāk lejā ceļš uz Daugavas pusi. Reiz redzēju Brīvības ielu pie Matīsa ielas pēc plūdiem. Nebija nevienas automašīnas, pilnīgi tukša un pienesta pilna ar smiltīm, kaut kādi akmeņi, tāds skaists noplūdums.

Sapni uz audekla uzlikt negribas?
Laikam tomēr ne. Es nodalu tās realitātes. Pāris reižu gan esmu izmantojis tēlus no sapņiem. Gleznā Pie jauniem vārtiem bija tāds četrkājains radījums – sapnī to redzēju kā sevi. Vēl bija tāds dīvains objekts, kas ir galvenais gleznā Starpgalaktiskā mākslas mese.

Kurā vietā tu jūties vislabāk?
Protams, Meksikā. Mājās ir ļoti labi. Īstenībā ir daudzas tādas vietas. Man ļoti patīk Kurzemes piekraste. Baigi forša ir vieta starp Sārnati un Jūrkalni, tur ir tāds kāpains, milzīgs priežu mežs un stāvkrasts. Starp Liepāju un Papi ir līdzīgs, kalnains, kāpains, vēl mežonīgāks priežu mežs. Vispār man ārkārtīgi patīk priedes – kā tēls, kā koks, tāds silts. Man šķiet, ka viens no skaistākajiem skatiem ir piesnigusi priedes zarotne saulē. Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijusi vāverīte.
Jā, jūra. Droši vien tāpēc, ka pa tēva līniju esmu no Liepājas. Vectēvs bija zvejnieks, no tā man arī uzvārds, vācieši taču deva pēc nodarbošanās. Tā ka nav brīnumu, ka jūra patīk.

Pēdējā mēneša laikā es, savā cienījamajā vecumā, savos 46 gados, esmu atsācis sapnī lidot. Pagaidām gan nedroši un bikli.

Tu esi vientuļnieks?
Nezinu. Es tik maz par sevi zinu.

Tev patīk būt cilvēkos?
Atklāti sakot, nav viegli, neprotu komunicēt ar svešiem cilvēkiem. Ar piespiešanos. Tāpēc ļoti reti eju uz izstāžu atklāšanām, pārsvarā tikai uz savām. Pēc tam jūtos kā salauzts. Nepatīk.

Bet tas, ko dara kolēģi, mākslinieki, tevi interesē?
Diezgan maz. Man tikai retos izņēmuma gadījumos patīk un interesē māksla. Liekas švaka un ne par to.

Ko izjūti kā sev radniecīgus?
Tādi ir. Bet labāk neatbildēšu, jo pēc tam, kad būšu kādus pieminējis, sapratīšu, ka vēl ir tik daudz, ko neesmu pieminējis. Intervijas brīdī nekad neatceros īstos.

Tev vajag viņus piedzīvot izstādē vai pietiek ar internetu, katalogiem, grāmatām?
Vispār, jā, vajag dzīvajā, tur ir tas efekts – oriģinālā. Piemēram, tāds krievu mākslinieks Pāvels Filonovs. Viņa grāmata man vienmēr ir bijusi mājās, un man viņš neko neizteica, kamēr neieraudzīju oriģinālus. Tad viņš man pilnīgi atvērās un kļuva par vienu no vissvarīgākajiem māksliniekiem. Kaut gan ir arī daži, ko neesmu redzējis oriģinālā, kuri man baigi patīk grāmatās.

Kādas lietas tev ir svarīgas?
Piemēram, instrumenti. Tiem es nežēloju līdzekļus. Kādas vēl lietas?

Gadžeti, piemēram?
Es pat knapi zinu, ko tas nozīmē. Kādi man gadžeti? Nu, telefons man ir, bet es priecātos, ja man tā nebūtu. Neesmu pat feisbukā. Man vienkārši riebjas datori, internets. Ir tāda iekšēja nepatika. Laikam tas, ka šī operētājsistēma nevis pielāgojas veidam, kā es domāju, bet liek man pārkārtot smadzenes un domāt citā veidā, lai es spētu no tās kaut ko dabūt ārā. Tas mani kaitina.

Tu mēdz kaut ko darīt dusmu dēļ?
Es diezgan daudz ko daru aiz spītības.

Kas vēl tevi interesē? Politika?
Nu nē, taču!

Sports?
Nē, vispār nemaz. Nekad nav interesējis.
Man patīk paslēpot, pabraukt ar velosipēdu, bet, lai es skatītos, kā citi to dara... Nesaprotu tādas lietas kā futbols vai basketbols. Kas gan tur ir interesants?
Labi, saprotu, ka maijiem tā bijusi rituāla spēle – bumba kā saules simbols. Jā, bumbu sporta veidus ir izgudrojuši maiji. Viņiem vienīgajiem bija kaučuks, no kā izgatavot bumbas. Piemēram, Čičenicā ir vēl saglabājušies tādi akmens apļi, caur kuriem viņi rituāla laikā meta bumbu. Neviens, protams, nezina, kā tas īsti bija. Kurš tad to redzēja? Bet tā runā, ka viņi spēlēja, bumbu sitot ar gurnu.
Kokakola arī sākotnēji esot bijis indiāņu dzēriens. Protams, no dabiskajām sastāvdaļām, bet kaut kas līdzīgs esot bijis.

Tiešām?
Nu, labi, patiesībā es nezinu par to kokakolu. Man gribētos tā domāt.

Purvīša balvai nominēti Ances Vilnītes, Sabīnes Verneres un Ievas Kraules-Kūnas mākslas darbi