Dina gan atzīst, ka viņai galvenais nav muzejs kā ēka, bet izstādes tajā. Tāpat kā primārais viņas dzīvē nekad nav bijis nekas cits kā ģimenes labsajūta. Arī šajā intervijā Dina atklājas kā ļoti silts cilvēks un, jā, – ļoti laimīga sieviete. Smaids viņas sejā nav tikai pieklājības izteiksme. Tas tur ir, jo tāda viņa ir – priecīga.

Jūs vienmēr smaidāt.

Bet es arī jūtos ļoti labi. Arī tagad, kad šī pandēmija. Esmu vienkārši optimistisks cilvēks. Neesmu no tiem, kas sēž mājās un pārdzīvo. Vienmēr atradīšu, par ko priecāties. Putns dzied, vai puķe zied. Protu pati sev parādīt, ka dzīvē ir skaistas lietas. Mākoņi, saule, lietus, vējš – viss ir skaisti.

Jau piedzimāt ar šo prasmi?

Šķiet, ka jā. Maniem vecvecākiem Mārupē bija māja, vēl tagad ir, maza gulēju tur zālē un klausījos, kā cīruļi dzied. Man vienmēr ir paticis dzīvot. Manā bērnībā Mārupe bija lauki, kurp mani vasaras brīvlaikā aizveda. Draugi palika Rīgā, tā es tur vasaras pavadīju ar pieaugušajiem. Vienmēr mācēju sev izklaidi atrast, ja ne grāmatas lasot, tad sapņojot. Viens no maniem mīļākajiem sapņiem bija, kā jūras malā atrodu lielu naudas lādi.

Bijāt izdomājusi, ko ar to darīsiet?

Nu, tā būtu bijusi pilna nevis ar naudu, bet rotām. Tās man vienmēr patikušas. Bet, visticamāk, tas bija grāmatu iespaidā – man ļoti patika Grāfs Monte Kristo.

Nākat no mediķu ģimenes.

No vienas puses bija mediķi, no otras, mammas puses, – zemnieki. Bet tādi, kuri arī mīlēja mākslu. Mammas māsa mācījās gan Konservatorijā, gan medicīnu. Viņa tā arī neapprecējās, dzīvoja pie maniem vecvecākiem. Bet mamma strādāja par zobu tehniķi.

Tēva puse, dakteri, bija tādi konservatīvāki. Ome gan arī mīlēja spēlēt klavieres. Manī viena astotā daļa ir ukraiņu asinis, vecvecmamma atbrauca uz Latviju no Ukrainas, kur bija studējusi vokālu. Viņai bija plaušu kaite, atbrauca to ārstēt uz Ķemeriem. Tur arī iepazinās ar manu vecvectēvu, kurš bija skolotājs un atpūtās Ķemeru sanatorijā kopā ar Raini. Viņa tā arī palika šeit, un tā bija viņas lielā laime. Jo visu viņas ģimeni Staļina laikā nošāva. Vecākus, māsas. Par to, ka turīgi.

Tas arī jūs ietekmējis?

Vairāk kā stāsts. Es viņus nepazinu, arī savu vecvecmammu nepazinu. Tāda ģimenes leģenda. Vectēvam no mammas puses arī bija savi stāsti. Viņa mamma ar vīru izšķīrās, kas tolaik bija diezgan neraksturīgi. Bet viņa bija patstāvīga sieviete, Pirmā pasaules kara laikā izdomāja, ka ar diviem bērniem un ratiem brauks uz Maskavu, kur viņa arī nokļuva un vārīja tirgū zupas.

Cilvēkiem naudas nebija, viņai maksāja rotaslietās. Saimnieks, pie kura viņa īrēja dzīvesvietu, ieteica ierakt to visu pagrabā, ja nu lielinieki nāk, atņems taču. Viņa uzticējās, tā arī izdarīja un vienu dienu atklāja, ka pagrabā palicis tikai viens gredzens. Bet mans vecaistēvs, kurš tolaik bija mazs puika, atcerējās, kā redzējis tirgus laukumā uzstājamies Ļeņinu. Otrs vecaistēvs, dakteris, pēc pirmās izglītības bija jurists, vācu laikā strādāja par advokāta palīgu. Mainījās laiki, un viņš steidzīgi iestājās Medicīnas fakultātē, lai nebūtu tās juridiskās piederības.

Jūs arī pabeidzāt juristus – vectēva ietekmē?

Nē, nē, man visus skolas gadus bija skaidrs, ka studēšu medicīnu. Gāju sagatavošanas kursos, jau bija halāts sagādāts. Mani neuztrauca ne gājieni uz anatomikumu, ne līķi. Bet mammas māsa, kura bija neiroķirurģe, izdarīja kļūdu – viņa paņēma mani līdzi paskatīties, kā notiek operācija. Un ieveda mazu puisīti, kuram bija norauts deguns, krītot no malkas kaudzes. Skatījos, kā pulsē asinis viņa sakropļotajā sejiņā, un pēkšņi visa telpa sāka šūpoties, palika miglains un vate kājās.

Jūtot, cik tam bērnam smagi, sapratu, ka šī nebūs mana profesija. Nācās domāt, ko mācīties. Vecāku draudzene mani aizveda uz Maskavu, Kinematogrāfijas institūtu. Bet pirms dokumentu iesniegšanas aizveda pie viena kinokritiķa, kurš lika uzrakstīt recenziju par Tomu un Džeriju. Ne es tajā laikā šeit Tomu un Džeriju biju redzējusi, ne man bija sajēga, kā recenziju rakstīt, īpaši vēl krievu valodā... Tā izplēnēja arī mana kinokritiķes karjera. Gadu nostrādāju Latvijas Televīzijas kadru daļā un nākamajā gadā iestājos juristos. Tas mani vienmēr ir saistījis. Un, godīgi sakot, man gribējās studēt tur, kur būtu brīvi domājoši, atraktīvi cilvēki. Juristi vienmēr tādi ir bijuši.

Profesijā arī strādājāt?

Jā. Dzimtsarakstu nodaļā diezgan ilgu laiku nostrādāju, vēl arī Galvenajā enciklopēdiju redakcijā, Milicijas skolā, arī ar slepenajiem dokumentiem pastrādāju. Tagad es lasu detektīvromānus. Skatoties detektīvfilmas, mājinieki man jau pusē mēdz prasīt, kurš būs vainīgais. Bet asinis un vardarbība gan man nepatīk, neskatos arī šausmu filmas, mistiku. Patīk psiholoģiski rēbusi. Lasu e-grāmatas, īpaši ērti braucienos: salieku veselu čupu un katru vakaru vienu izlasu. Lasu ļoti ātri, agrāk vīrs pat mēdza uzdot jautājumus, lai pārbaudītu, vai tiešām esmu tik ātri grāmatu izlasījusi. Viņu interesē, ko esmu izlasījusi.

Tātad esat pāris, kas nav zaudējis spēju sarunāties un interesēties par otra dienas notikumiem.

Ir arī reizes, kad klusējam. Īpaši, ja vīram bijusi smaga darbadiena. To jau pēc viņa izskata redzu un neuzbāžos ar jautājumiem. Jāpagaida, lai cilvēks nomet to dienas smagumu, tad arī pats izstāstīs. Nekad nekliedzu, pat nepaaugstinu balss toni. Bet, kad sīkumi sakrājušies, varu sapūsties. Un dienu tāda klusējoša un sapūtusies staigāt.

Jānim ir vēl interesantāka neapmierinātības izpausme – viņš tad svilpo. Bet strīdēties gan pat nestrīdamies. Esam kopā 38 gadus, pazīstami vēl par gadu ilgāk. Pat grūti aptvert, ka jau tik ilgs laiks. Bet trakākais, ka man arī nešķiet, ka pašai ir tik gadu, cik ir. Prātīgāka arī vēl neesmu kļuvusi.

Tiešām darāt neprātības?

Ja arī daru, tās tagad nestāstīšu. Man patīk būt aizrautīgai. Un dažreiz patīk, teiksim tā, nebēdnības.

Starp mākslas pasaules cilvēkiem ir tādi, ko jūs jau sauktu par saviem draugiem?

Lai cik traki tas skanētu, draugi mums ir mainījušies. Un ne tāpēc, ka tā gribēts. Ļoti tuvi draugi ir miruši. Ar vienu pāri apstākļu sakritības pēc esam attālinājušies. Un, kopš esam mākslas pasaulei pietuvinātajā lokā, protams, radušies arī jauni draugi, jaunas intereses. Bērni ir izauguši, nav vairs tik daudz laika jāvelta ģimenei, jāsaskaņo intereses.

Tagad ceļojumos braucam ar saviem draugiem – kādās vīna tūrēs vai mākslu un operas baudīt. Protams, pandēmija ieviesa korekcijas, bet viss jau atkal notiek, kaut uz Tartu – bet jau braucam!

Jums ir bijis bail no vīrusa?

Ar šo vīrusu ir jārēķinās. Un būs jāmācās sadzīvot. Kamēr visai pasaulei vakcīnu saražos un zāles atradīs, paies ilgs laiks. Bet man jau šķiet tāpat kā daudziem – ka jau esmu to izslimojusi. Februāra beigās braucām uz Maurīciju, un man pirms tam bija klepus, temperatūra, drudzis – viss, ko piedēvē kovidam, bet tad par to vēl maz runāja. Kad atgriezāmies, sākās ārkārtējais stāvoklis.

Ārkārtējais stāvoklis ieviesa korekcijas arī Zuzeum plānos. Maijā paredzētā izstāde nenotika.

Jā, bija paredzēta izstāde American Dream. Mūsu kolekcijas izstāde, pārsvarā zināmi krievu mākslinieki, bija arī kurators no Maskavas, kurš paralēli darbojas Ņujorkā. Bet tā izstāde būs. Augustā plānots atvērt Zuzeum telpas tā pa īstam. Tiesa, ar citu konceptu, nekā bija plānots pirms pandēmijas. Tad bija iecerēta izstāde, kur atklāšanā ierastos mākslinieki, kuratori un kolekcionāri no visas pasaules.

Tagad veidojam ekspozīciju, domājot par mūsu pašu Latvijas iedzīvotājiem. No savas kolekcijas izstādīsim darbus no Latvijas, Igaunijas, Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Meksikas, Indijas un Amerikas. Laikmetīgās mākslas darbus. Tādus, kuros skatoties cilvēkiem atkal gribēsies priecāties. Zuzeumā būs viena meditatīvā zāle, kur klausīties mūzikā vai klusumā, būs arī meditācijas skolotājs. Lielajā zālē lielformāta darbi par šodienas aktuālajām tēmām: gan 5G, gan feminisms, gan izdzīvošana un nāve, izraušanās...

Darbi bez pārāk gariem aprakstiem. Lai cilvēki paši var izdomāt, ko redz. Šobrīd vēl rit kosmētiskais remonts, bet pavisam drīz jau vērsim vaļā durvis pirmajai izstādei. Nodosim publikas vērtējumam telpas. Strādājām ar arhitektu biroju Annvil un arhitekti Annu Buteli. Būs terase uz jumta, būs āra pastaigu zona, būs konferenču telpa. Mākslas darbi tiks izkārtoti arī ārā un pie ieejas.

Kurā pasaules muzejā jūtaties vislabāk?

Tas noteikti atkarīgs no izstādes. Man ļoti patīk vecmeistaru darbi. Un ilgu laiku bija grūti pieņemt videodarbus, performances. Pat tā, ka bija jādomā, vai tā maz īsti ir māksla un cik ilgs būs tās mūžs. Pirmais no māksliniekiem, kas mani ļoti uzrunāja ar savu videodarbu, bija Bils Viola. Kad redzi, ka nekas nav nejaušs, pārdomāts ir pilnīgi viss: sižets, uzņemšana, prezentācija. Man šis darbs tik ļoti patika! Operā pirms gadiem desmit skatījāmies izrādi Tristans un Izolde, kur scenogrāfijas galvenais elements bija Violas video. Tas bija vienreizēji!

Kopš tā laika raugos uz laikmetīgo mākslu citām acīm. Jā, mani joprojām ne viss uzrunā. Man ir pārliecība, ka mākslas darbam jāizsauc cilvēkā kas līdzīgs trīsām. Tā iedarbībai jābūt pat tādai gluži fiziskai. Ja darbs tādu iespaidu neatstāj, nesaku, ka tas ir slikts. Bet tas nav mans. Turklāt nav teikts, ka tas nepatiks vīram. Mums mēdz būt arī ļoti atšķirīgs viedoklis.

Mājās ir kāds darbs, kas jums nemaz nepatīk?

Nav. Te visus darbus saskaņojam, lai abiem patiktu. Mājās pie sienas nedrīkst būt māksla, kas vienam nepatīk. Ir arī enerģētiski tik smagi darbi, ka tos mājās nedrīkst turēt. Jā, tie spēcīgi iedarbojas izstāžu zālē, bet mājās labāk nevajag.

Vīram 50 gadu jubilejā uzdāvinājāt Ausekļa Baušķenieka gleznu Gribu tikt zirgā.

Viņam vienkārši Baušķenieks ļoti patīk – nevarēju kļūdīties. Bet uz nākamo, 60 gadu jubileju, uzdāvināju Olgas Šilovas skulptūru. Redzat, tas puisītis uz zivs dārzā. Jo vīrietis vienmēr ir drusku puika. Viņam ir tā puikas nebēdnība. Un lai viņš vienmēr turas uz tās zivs un peld.

Un ko viņš jums dāvina?

Rotas. Rotas man no bērnības šķiet tāda sapņu dāvana.

Un kādas vislabāk patīk? Jūsu mīļākais rotu dizainers?

Pērļu kaklarotas ļoti patīk. Vieglāk pateikt, kas nepatīk, jo nepiestāv – auskari cieši pie auss. Man vajag, lai auskari ir kustīgi. Bet zīmolus un dizaineru uzvārdus es vienkārši neatceros. Ja man patīk, lietoju un valkāju. Protams, zinu lielos zīmolus, ko visi zina: Chopard, Cartier… Arī smaržu pudelītes atceros pēc izskata, ne nosaukuma. Smaržas mainu. Kā tajā dienā jūtos, tādas smaržas arī izvēlos.

Jums vienmēr ir interesantas, izteiksmīgas brilles.

Brilles man ir aksesuārs numur viens. Taču arī neiespringstu uz šādām lietām. Viena briļļu firma man ļoti patīk: Linda Farrow. Bet citus zīmolus neatceros. Ārzemēs eju pa ielu, ieraugu skatlogā briļļu rāmi, kas iepatīkas: ieeju, piemēru, ja der, tad nopērku. Otrreiz tajā ielā varbūt nekad dzīvē vairs nebūšu. Vai vērts atcerēties tos nosaukumus?

Arī par apģērbu zīmoliem īpaši neinteresējaties?

Man ir tērpu māksliniece, ar kuru esam jau gandrīz draudzenes.

Esat viņas vienīgā kliente?

No man pazīstamajiem – jā. Tā ir vienīgā iespēja pasākumā nesatikt ko līdzīgu. Nekāda ekstra apģērba gan man nav, ģērbjos samērā klasiski. Tērpus domājam kopā. Audumus viņa pasūta no Itālijas un Francijas. Un dažreiz ir tā, ka ieraugu viņai mugurā ko pasakainu, izsaku sajūsmu par skaisto audumu, un viņa atbild: jā, bet tu to izbrāķēji! Paiet laiks, un liekas tik skaists. Nav jau tā, ka esmu viņu angažējusi saviem tērpiem vien. Viņa ir gleznotāja.

Jums patīk košas drēbes, neesat atturīgā melnā cienītāja.

Apzināti. Man šķiet, tas melnā jau ir tik daudz. Dzīvē taču ir arī citas krāsas. Man jau nav jābūt kā visiem, nav jāievēro kāds dreskods. Godīgi sakot, nav arī nevienam jāiepatīkas vai jāizpatīk. Varu ģērbties, kā pašai patīk. Kaut gan pāris reizes jau esmu sevi pieķērusi melnā kleitā. Tiesa, arī tad būs vismaz balta apkaklīte akcentam. Uz operas pirmizrādēm man patīk melnas drēbes.

Bet man ļoti patika, kā cilvēki saposās, ejot uz mūzikas festivālu Rīga Jūrmala. Vasara tomēr, varēja atļauties spilgtas krāsas, ziedu rakstus. Un man ļoti negribētos, lai mēs ietu Rietumeiropas pavadā un kā Parīzē ietu uz operu ielas drēbēs, sēžot uz savām jakām. Londonas operā ir garderobe, kur par vienu mārciņu var nodot virsdrēbes. Un šie cilvēki nav tik nabadzīgi, lai to nevarētu atļauties. Tomēr ieviesies tāds stils sēdēt uz tās jakas vai mēteļa un vēl kaut ko uzgrauzt no turzas... Bet māksliniekiem taču tie ir svētki. Viņi ir saposušies. Manuprāt, etiķete prasa pieskaņoties cilvēkiem, kas uzstājas. Tā nav ikdiena.

Jums šobrīd nepietrūkst saviesīgās dzīves?

Neatceros, ka būtu tik daudz mājās bijusi kā šajā pavasarī. Bet bija arī kas jauks: tik daudz laika lasīt grāmatas. Godīgi sakot, bija jau tas ritms par traku. Un arī gribējās pēc iespējas vairāk redzēt, dzirdēt, piedzīvot. Paspēt uz izstādēm, koncertiem, operām, ballītēm. Vēl kāda grāmatas atklāšana. Labi, ja bija tikai viens pasākums dienā, bieži bija jāpaspēj uz vairākiem. Beigās atbrauc mājās gluži iztukšots. Tagad bija iespēja atgūt spēkus. Jā, man patīk cilvēki. Taču arī ar labākajiem draugiem nevar tikties katru dienu. Ir patīkami tā vienkārši papļāpāt, tomēr arī tam ir limits. Varbūt ir vērts tikties retāk, lai tikšanās reizes būtu piepildītākas, savstarpēji bagātinošākas.

Minējāt, ka Zuzeumā būs meditatīvā telpa. Jums pašai tas bijis aktuāli, esat praktizējusi meditāciju vai varbūt ko citu?

Mani visu mūžu interesē kas jauns. Tas, ko vēl nezinu. Bijām vieni no pirmajiem, kas sāka apmeklēt jogas nodarbības, kad tika atvērts Šivas centrs. Gadu apmeklējām lekcijas, arī nodarbības. Bet tas vairāk bija tāds tusiņš ar draugiem, plus neliela izkustēšanās. Pēc tam bija reiki, dziedināšana ar akmeņiem... Tas viss bija interesanti. Līdz nokļuvu pie Jura Rubeņa. Tieši viņš man iemācīja meditēt.

Vēlāk draugi uzdāvināja gongu meditācijas apmeklējumu. Un tur man atbrīvošanās jau viegli padevās, pateicoties pieredzei pie Rubeņa kunga. Tikai ar tām gongu skaņām jābūt uzmanīgiem, tās var aktivizēt kādu veselības problēmu ķermenī. Arī man tā gadījās. Es vispār mēdzu nokļūt visādos kursos un apmācībās. Jānis pierakstās, pats netiek un aizsūta mani. Mēdz būt arī smieklīgi. Tā reiz nokļuvu vienos personības attīstības kursos. Četri milzīgu uzņēmumu īpašnieki un es, kurai tobrīd bija tāds mazs bērnu apģērbu veikaliņš. Bet godam izturēju visas trīs dienas un arī visus uzdevumus atrisināju.

Par koučingu esmu interesējusies. Un reiz gāju pie vienas Pēterburgas profesores mācīties pateikt “nē”. Nākamie plānā man ir elpošanas vingrinājumi. Pilnīgi nesaprotu, kā cilvēks var teikt, ka viņam ir garlaicīgi. Ir tik daudz iespēju uzzināt, mācīties, darīt.

Kaut ko praktizējat arī ikdienā?

Nē, disciplīna īsti nav mana disciplīna. Daru to, ko tajā dienā gribu darīt. Kalendārs ir saplānots, taču plāni katru dienu atšķirīgi. Par ko mazliet žēl – ka nevaru sevi piespiest stundu agrāk piecelties un nopeldēties. Jau ilgi to gribu, bet katru rītu atlieku. Pa dienu vai vakarā varu, bet no rīta nu nekādi.

Tepat Daugavā?

Nē, nē, savā baseinā. Zaiga Gaile, mūsu kaimiņiene, spēj aukstā Daugavā nopeldēties, bet es ne.

Vai kāds no ieplānotajiem vasaras kultūras pasākumiem piepildīsies?

Šobrīd gaidām, kas būs ar Zalcburgas festivālu, tas pagaidām nav atcelts. Cerība ir. Un vēlme tur nokļūt milzīga. Šonakt pat sapņoju, ka sēžu simfoniskā orķestra koncertā. Pietrūkst, ļoti.

Ir kaut kas, ko ļoti gribat, tomēr nevarat atļauties?

Šobrīd man ļoti gribētos, lai mums būtu privātā lidmašīna un mēs droši lidotu tur, kur gribam. Bet lidmašīnas mums nav un nebūs.

Kāpēc nebūs?

Pārāk liela ekstra. Ļoti dārgs prieks. Un tādas naudas mums diemžēl nav. Nepietiek lidmašīnu tikai nopirkt, tās uzturēšanas izdevumi ir kosmiski.

Kam noteikti jābūt jūsu dārzā?

Galvenais noteikums: lai no agra pavasara līdz vēlam rudenim kaut kas zied. Man ir noteikta vīzija, kas man patīk, plus to mazliet pakārtojam tam, kas modē. Aizlaisto pļavu dārzs gan nav manā gaumē – patīk kopts dārzs un plašums. Noteikti jābūt peonijām. Rozēm. Ceriņkrūmi, jasmīni – viss, kas smaržo. Vāzē apjūsmošu antūriju, kallu, bet, ja ziedus iegādājos pati, noteikti izvēlos to, kas ir ar smaržu.

Valsts, kurā jums patīk atgriezties?

Eiropā noteikti Itālija. Austrija. Un Francija. Bet atpūtai labākā vieta, manuprāt, ir Karību salas. Tur ir droši, skaista daba, brīnišķīgs ūdens. Pieņemams ēdiens. Un ļoti, ļoti skaista mūzika. Ja jāizvēlas starp Āziju un Āfriku, man noteikti labāk patīk Āfrika. Dzīvnieku pasaule, safari. Un fascinējoši ritmi. Bet Karību salās man dvēsele dzied. Brīžiem pat grūti noticēt, ka pasaulē var būt tik skaistas vietas.

Saka, ka iemācīties gleznot var visi. Vai neesat mēģinājusi?

Nē, man galīgi nav talanta šajā jomā. Kas nav dots, tas nav. Labāk baudu citu talantus. Toties man ir talants gatavot ēst. Mamma daudz strādāja un, lai viņai atvieglotu ikdienu, 11 gadu vecumā izlēmu gatavot ģimenei ēst. Pirmo, atceros, pagatavoju peldošās salas ar vaniļas mērci un šmorētu teļa gaļu. Kad bija kādas talkas, lapu grābšana vai kas tāds, vienmēr pieteicos pie virtuves darbiem.

Tagad, kovida laikā, gan tas aizgāja tādā rutīnā, ka nekāda prieka vairs. Bija sajūta, ka strādāju restorānā. Bet bērnībā man ļoti patika gatavot. Mācījos no jau pieminētās mammas māsas, viņai bija daudzas aizraušanās, arī pavārmāksla. Laikam jau visiem liekas, ka bērnība bijusi saulaina. Bet manējā patiešām tāda bija. Bija balles skaistos tērpos, pie tantes ciemos nāca tālaika inteliģence. Mani neviens nesūtīja gulēt, varēju tur sēdēt un klausīties.

Kā jums šķiet, ko nauda dod un ko tā atņem?

Nebūšu oriģināla: nauda dod brīvības sajūtu. Ko tā atņem... Ja naudu izmanto nevajadzīgu iegribu īstenošanai, tā noteikti cilvēku sabojā. Bet, redziet, man nekad – ne bērnībā un pat ne studiju gados – īsti nav bijis naudas grūtību. Jā, ir bijis mazāk, ir bijis jāizgrozās, tomēr nekad neesmu cietusi no naudas trūkuma. Kad naudas bija mazāk, mēs vienmēr domājām un arī izdomājām, kā pie tās tikt. Jānis kādreiz gāja jūrā, kad apprecējāmies, viņš meklēja darbu uz sauszemes un mēs apcerējām pat visdīvainākās idejas, kur viņam strādāt. Vienmēr abi strādājām un izgrozījāmies.

Mazā apģērbu veikaliņa jums vairs nav, tagad esat Zuzeum saimniece.

Tagad vispār esmu pensionāre. Bet vēl ir arī Mūkusalas mākslas salons, kamēr krājumi nav pārvesti.

Ko jums vēl gribētos izbaudīt?

Es gribētu, lai kovids beidzas. Lai atgriežas dzīve, kurā var brīvi ceļot, apskauties un iedot buču, kam gribi. Man ir vajadzīgs šis personiskais kontakts. Skaisti būtu iekārtot Zuzeum ēku, kā iecerēts. Bet, ja būs tik nestabila ekonomiskā un arī politiskā situācija valstī... Būs ļoti jādomā.

Ir arī kāda mazāk patīkama tēma un jautājums. Līdz ar azartspēļu zāļu slēgšanu jūsu ģimene apstādināja finansējumu mākslai.

Man par to ir viedoklis. Jebkurš cilvēks maksā no saviem ienākumiem. Ja viņam ienākumu nav, situācija mainās. Aizslēgtās zāles jāuztur, ir jāmaksā algas zināmam skaitam personāla. Vienkārši sakot: ir jādomā, kā tos visus galus savilkt kopā. Uz papīra jau ienākumi un peļņa izskatās lieli cipari. Bet jāsaprot, ka nauda arī daudz kur aiziet. Mums te mājās nestāv maiss ar naudu, kurā ieliekam roku līdz plecam, apmaisām banknotes un tad izvelkam žūksni. Mēs plānojam savu budžetu. Nav tā, ka piesitam ar kāju: tā, šodien atvediet man divus zirgus, došos izjādē pa Rīgas centru! Nu, nav tā, nav.

Jūs personiski aizvainoja nosodījums arī no mākslinieku puses? Vai arī vairāk novērtējāt tos, kas aizstāvēja?

Tiešām ļoti novērtēju tos, kas aizstāvēja. Absolūti nepiekrītu tam, ka spēļu zāles ir ļaunums, – tā ir izklaide ar riska garšu. Vienmēr ir bijuši, ir un būs cilvēki, kas vēlēsies asas izjūtas. Ja ne no azartspēlēm, tad no kaut kā cita. Ir cilvēki, kuri nekad nekļūs atkarīgi, un ir cilvēki, kuri tendēti uz to. Otrajiem jau ir iespēja parakstīt dokumentu pašatteikšanās reģistrā, kas viņiem liedz apmeklēt spēļu zāles.

Vai tagad aizliegsim alkoholu? Nē. Aizliegumi nekad nav strādājuši un nestrādās. Turklāt tā ir viena no cilvēka brīvībām: darīt, ko viņš vēlas. Azartspēles ir legāls bizness, kas mūsu valstī ir atļauts. Un, manuprāt, kas ir atļauts, tas drīkst strādāt. Nevis kāda ļaužu grupa to vienkārši aizliedz. Nezinu, varbūt citās tautās ir tāpat, bet pie mums ir ļoti raksturīgi: ja esi kritis nežēlastībā, pūlis metas noēst bez sāls. Piemēru netrūkst. Kaut vai politikā. Jā, politiķis var pieļaut kļūdu. Un par to ir pelnījis politisku nosodījumu. Bet nekādā gadījumā ne cilvēku naidu. Mums tā robeža starp naidu un elementārām ētikas normām ir tik plāna kļuvusi. Un tas ir briesmīgi. Mēs daudz kam pieejam formāli, nevis pēc būtības.

Pati esat spēlējusi azartspēles?

Jā, esmu. Bet mani tas neaizrauj. Vidējais azartspēļu spēlētājs ir vīrietis vecumā no 30 līdz 50. Sievietes ir tādas... taupīgākas? Vairāk tendētas uz izdzīvošanu, vajadzībām. Bet azartspēles palīdz atslēgties. Ne visi grib iedzert, lai relaksētos. Un ne visi vēlas iet uz sporta zāli.

Bet kā tagad būs ar jūsu ģimenes atbalstu mākslas jomai?

Mākslai atbalsts būs. Purvīša balva būs. Bet – tiklīdz bizness atsāks strādāt. Saprotu, cilvēkiem šķiet, ka mūsu līdzekļi ir neierobežoti un mēs varam dot, dot, dot. Jā, mums ir vairāk nekā daudziem citiem. Bet es vienmēr domāju: vai arī tie, kam ir mazāk, – vai reizi mēnesī vai gadā viņi iedod tos piecus vai 20 eiro kādam, kam tos vajag vairāk? Par cita maku jau ir viegli runāt. Bet to, kuri dalās kaut ar mazumiņu, nav nemaz tik daudz. Līdz ar to šī morāle ir tāda... šaubīga.

Vai ir gadījies izjust, ka jūs izmanto?

Jā. Bet ir arī dažreiz jāļaujas. Un dažreiz pat gribas ļauties. Nu, lai! Man gan liekas, ka labāk jūtu tos aprēķina gājienus un pat redzu cilvēkiem cauri. Jānis vairāk ļaujas. Viņam vienkārši patīk šis process. Esam mājās pēc tam runājuši, un es saku: “Jāni, bet tu taču saproti...” Un viņš smejas: “Jā, es zinu. Bet vienalga forši!” Tagad man tiešām šķiet, ka vairāk jāizvērtē, kādos mākslas notikumos un procesos naudu ieguldīt. Visus atbalstīt tāpat nevar. Un šajā laikā labi var redzēt, kas ir kas.

Jums jau ir tālāki sapņi, ko vēlaties realizēt Zuzeum? Varbūt tie ir personiski?

2022. gadā būs Vilhelma Purvīša 150 gadu jubileja. Būs izstāde LNMM. Un man arī gribētos ko no Purvīša izstādīt. Tieši šodien ar vīru runājām, cik fenomenāls Purvītis ir Eiropas mērogā. Labāka ziemas ainavu atainotāja par viņu tolaik nebija. Viņa darbi ir fascinējoši, un būtu tikai normāli, ja par viņu zinātu visa Eiropa. To var panākt. Ļoti gribētos, lai būtu kāds cilvēks vai cilvēki, kas uzņemas šo lomu – parādīt Purvīti pasaulei. Un ļoti gribētos, lai, piemēram, mūsu vēstniecības arī iesaistītos šajā darbā – prezentēt pasaulē mūsu māksliniekus. Kad Francijā, Orsē muzejā, bija Baltijas simbolisma mākslas izstāde, tas bija vienreizējs pasākums un panākums. Labi, lai nav katru gadu, lai ir reizi desmit gados – bet lai ir! Liela, nozīmīga izstāde.

Jūs interesējoties par politiku.

Ļoti. Un ne tikai par Latvijas, bet arī pasaules. Es gan nezinu, ko tieši šorīt jau paspējis pateikt Tramps, bet lieliem procesiem uzmanīgi sekoju. Zinu, ka šarmantākais vadītājs ir Kanādai, viņa nostāja man arī patīk. Bet tas populisms, kas tagad visā pasaulē iet uz urrā, diemžēl arī pie mums uzņem apgriezienus. Un tas ir biedējoši. Atceros pirmā sasaukuma Saeimu. Plotnieks, Bišers, Bojārs – visi mani augstskolas pasniedzēji. Ar kādu cieņu klausījos pirmā sasaukuma sēdes, kādi bija likumprojekti, viss pārdomāts un izdomāts. Nu, un tad ir tas, kas notiek tagad.

Ko jums ir izdevies ieaudzināt savās meitās?

Man visvairāk patīk tas, ka viņas ir domājošas un spēj redzēt pasauli savām acīm. Un tikpat būtiski, ka abas ir ļoti sirsnīgas un cilvēciskas. Tas šķiet svarīgākais. Viņas abas mācījās Anglijā. Vecākā meitiņa Elīna beidza studijas ar nosaukumu Modes prognozes un mārketings. Viņa arī strādāja par žurnālisti, rakstīja portālā Arterritory, manuprāt, ļoti veiksmīgi. Bet šobrīd audzina savus bērniņus. Kā arī paralēli mācās par pirmās emocionālās palīdzības mammu jeb PEP mammu – tā ir profesionāla atbalsta persona māmiņām ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. Viņa mums visu laiku mācās. Jautā, ko gribi, – visu jau būs lasījusi un zinās.

Jaunākā meitiņa Kristīne beidza drāmas studijas Lielbritānijā. Šobrīd viņa strādā filmu studijā, ir dokumentālo filmu producente. Tās lielākoties ir filmas par mākslu, māksliniekiem un mākslas notikumiem pie mums un pasaulē.

Kā jūs atpūšaties?

Vislabāk draugu kompānijā. Labu, uzticamu draugu lokā, kas ir dvēseliski tuvi. Un vēl man patīk dārzs. Varu stundām skatīties uz puķēm un putniem. Ceļojumi. Laba klasiskā mūzika, operas. Patīk labu vīnu iedzert. Kas vēl mani pozitīvi ietekmē – vīra uzmanība. Bērni un mazbērni. Man ļoti gribētos mazbērnus lutināt. Diemžēl meita absolūti neļauj. Viņa uzskata, ka cilvēkam vajag ļoti maz lietu. Drēbes jaunas var pirkt tikai tad, kad iepriekšējās galīgi nonēsātas. Bet nedrīkst pirkt bez īpašas vajadzības, piemēram, jaunu kleitu. Vai divas kleitas – kā es to dažreiz izdaru.

Tad, iespējams, jūsu mazmeitiņas staigā second hand kleitiņās?

Es nemaz nebrīnītos. Viņi tagad dzīvo laukos, mainās ar draugiem bērnu drēbītēm. Šķiro atkritumus. Es vēl tikai mācos – plastmasas maisiņus un olu čaumaliņas neskaloju. Viņa ir tik ļoti pareiza, ka man dažreiz jāsajūtas briesmīgi nepareizai. Interesanti, ka es saviem vecākiem piedzimu, kad viņi bija ļoti jauni, knapi 18 gadu veci. Un tagad dažreiz man ir sajūta, ka uzvedos kā tāda mamma savai mammai. Un mazbērni ir burvīgi. Septiņi, pieci un trīs gadi. Bet viņi ir trīs, un man tikai divas rokas. Esmu stresā, kad viens kāpj, otrs lec, trešais aiziet savā virzienā. Tāpēc uz dienu vai divām viņus pat baidos pieskatīt, ērtāk jūtos, kad aizbraucam ciemos un tad nu varu mīļot un bučot tās stundas. Viena ar viņiem galā netiktu, par to meitu tiešām apbrīnoju. Neviena no meitām nav vēlējusies ko vairāk par pašu nepieciešamāko. Bet, ziniet, mēs paši arī nekad neesam pāri saviem līdzekļiem dzīvojuši.

Kam tomēr ir jābūt tādam lielam un pamatīgam?

Mājai. Man patīk tā mājas sajūta, ka esi saimnieks un vari iziet kaut naktskreklā kafiju dārzā iedzert no rīta.

Tagad tā pasapņojot par to, kā būtu, ja būtu, – ko jūs tomēr savā dzīvē mainītu?

Varbūt tomēr būtu mācījusies par mediķi. Arī bez medicīniskās izglītības vienmēr esmu bijusi savējiem tāds kā dakteris. Iespējams, tas sākās, kad palīdzēju tantei gatavoties eksāmeniem, tā informācija manī palika. Un arī intuitīvi jūtu, kas jādara. Tagad ir daudz jaunu zāļu, tajās vairs neorientējos, bet ilgu laiku tiešām spēju sevi un citus ārstēt.

Un jūs tagad varbūt arī strādātu?

Laikam vienmēr esmu bijusi ļoti apzinīga sieva un mamma. Kad attīstījās bizness, Ainažos cēlām māju. Vajadzēja meistariem gatavot ēst, un meitas bija maziņas, apzinīgi katru dienu vedu viņas uz jūru, lai bērniem tiek svaigs gaiss. Man bija pašas izstrādāti noteikumi, kas jādara, lai bērniem būtu labi. Vecākā meitiņa bija salīdzinoši jūtīgs bērns, aizvesta uz bērnudārzu, raudāja. Mana mātes sirds neizturēja, un izvēlējos palikt ar viņu mājās.

Man vienmēr primārais bijusi ģimene. Jānis, uzsākot biznesu, kā no rīta agri izgāja, tā tikai naktī atgriezās. Es ar bērniem katru piektdienas vakaru braucu uz Ainažiem, vēl suns un kaķis mašīnā. Svētdienas vakarā atpakaļ. Un laiks bija diezgan traks, vēl bija rekets: dažreiz braucot jutu, ka mašīnai kāds seko. Vai tiešām sekoja, vai man tā tikai likās... Bet tāds tas laiks bija. Varbūt ar šodienas prātu es būtu savādāk savu dzīvi kārtojusi, bet toreiz viss bija no nulles: bizness, bērni. Un kādam bija jāuzņemas rūpes par māju, bērniem, sadzīvi.

Mans raksturs ir tāds, ka esmu ļoti atbildīga. Varbūt pat pārāk. Iespējams, tas nāk no mūsu ģimenēm: gan mani, gan Jāņa vecāki to ieaudzinājuši. Esam tāda īsteni itāliska saime, kas ļoti turas kopā un cits citu atbalsta dažādos dzīves mirkļos – gan priecīgos, gan bēdīgos. Mūsu ir daudz – man ir arī brīnišķīga brāļa ģimene, ar kuru esam ļoti tuvi. Mums ar Jāni viss ir kopīgs – gan ģimene, gan bizness. Nevienu brīdi neesmu uzskatījusi, ka tas ir tikai Jāņa bizness. Vai ka nauda ir tikai viņa. Ne mirkli nešaubos – viss mums ir uz pusēm. Kopīgs.

Kāpēc jūs tomēr toreiz gājāt mācīties pateikt “nē”?

Jo man bija grūti to pateikt. Bija laiks, kad ļoti daudzi prasīja palīdzību. Kad uzcēlām to pašu māju Ainažos, draugi strīpām brauca ciemos. Tas ir jauki, bet no tā ļoti nogurst. Sapratu, ka stāvu tik pie katliem un visus apkalpoju. Vispār bez atpūtas. Un draugi atkal zvana, piesakās ciemos, un es taču atkal nespēju pateikt “nē”. Tagad es varu. Nedomāju gan, ka tie kursi ko deva, dzīve vienkārši piespieda. Vēl tagad atceros, kā pirmo reizi sacēlos. Viens no draugiem, no rīta pamodies, saka: “Dina, ir beigusies sula, kur tev tā stāv?” Pagriezos un teicu: “Tur, pāri ielai veikalā man sula stāv!”

Taču atgriežoties pie mākslas – kurš ir jūsu mīļākais mūsdienu latviešu mākslinieks?

Jānim ļoti patīk Paulis Liepa. Cienu, bet man viņš vairāk šķiet tāds vīriešu mākslinieks. Man patīk Andris Eglītis un Katrīna Neiburga. Dace Lielā, Frančeska Kirke, Miervaldis Polis, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa. Mums ir daudz ļoti labu mākslinieku, kuru darbus gribētos redzēt pastāvīgās izstādēs. Un pēdējā laikā man ļoti patīk skulptūras. Tas tā interesanti, agrāk gandrīz neievēroju. Jānim kabinetā stāv Gļeba Panteļejeva Čaika. Tik asprātīgs darbs. Tur ir gan mašīna, gan kaija. Skaisti. Un jautri.

Mākslas centrā "Zuzeum" varēs apskatīt Indijas mūsdienu mākslas izstādi