Una, kas tu esi par cilvēku?

Tas ir jautājums, līdz kuram cilvēks nonāk dzīves laikā. Es neesmu viengabalaina personība. Ar katru cilvēku esmu kaut kas cits. Man ir ļoti daudzas lomas gan darbā, gan mājās. Bet no vienas lomas gan esmu atteikusies – tā ir Una, kas varētu visiem patikt. Jo, kolīdz sāku kādam izpatikt, neesmu laimīga.

Kāds notikums ļāva skaidri saprast, ka visiem neizpatiksi nekad. Kad pirmo mēnesi strādāju par radošo direktori aģentūrā DDB, kolēģe bija satikusi kādu manu bijušo darbabiedru un pavēstījusi jaunumu, ka aģentūrā nu strādā veseli trīs radošie direktori. Uzzinājis, ka viena no tiem esmu es, viņš izsaucies: “Ko – tā dirsa?!” Bet es pret šo cilvēku vienmēr biju centusies būt nereāli laipna un jauka. Ja pat tas nebija nostrādājis – kāda jēga? Patīkami, protams, ka viņš mani vispār bija pamanījis.

Reklāmistu saimē tu neesi nekāds maigais tēls. Tas galīgi neiet kopā ar tavu ēterisko maigi mīlošās daudzbērnu mātes tēlu sociālajos tīklos, kura turklāt vēl pamanās lasīt gudras grāmatas un būt šarmanta dzīves baudītāja.

Tāpēc, ka man nepatīk haltūras. Tā kā agrāk pati mēdzu kavēt darbu nodošanas termiņus, ļoti labi uzķeru citu muldēšanas. Nevienam nepatīk, ja viņu pieķer melos. Turklāt valda priekšstats, ka vīrietim jābūt stingram, un tas ir pareizi, bet sievietei – allaž jaukai un iejūtīgai.

Profesijās, ar kurām es pelnu naudu, tas nav iespējams. Nevar būt režisors, kas maigi mēģina pierunāt pārlikt kadru. Nevar būt radošā direktore, kura piecpadsmito reizi skaidro, ka šis variants nederēs. Zinu, ka kretinēju cilvēkus – jo zinu, ko gribu. Man ir samērā mazsvarīgi, vai viņi darba procesā jūtas laimīgi. Bet, kad nonākam līdz rezultātam, viņi ir priecīgi.

Tu taču esi tā pati meitene no grupas Yaputhma Sound System klipa dziesmai Lonely, vai ne? Tu biji tik skaista, un tā dziesma bija tik, tik...

Jā, es esmu tā meitene. Kad iznāca plate, es to dabūju ar ierakstu, ka esmu iedvesmojusi grupu. Man bija sešpadsmit gadu, un es to uztvēru kā pašsaprotamu. Tolaik mani diezgan daudz gleznoja, man rakstīja dzejoļus, dziesmas. Tas šķita glaimojoši, taču gribēju iet tālāk, nevis palikt “apbrīnojamās meitenes” statusā. Ir jau jauki, ka tevi uztver kā skaistu objektu. Bet, manuprāt, vērtība ir arī tam, kas ir manā galvā.

Tev sevī vairāk jāattīsta lidojuma vai praktiskā puse?

O, protams, praktiskā! Šobrīd man mājās ir labā feja – auklīte Helēna. Tas man ļauj dzīvot, ja tā var teikt, vīrieša cienīgu dzīvi. Helēna ir tieši tik laba un gudra, lai man vairs nebūtu raižu par to, kas notiek mājās. Dažreiz viņai zvanu pat svētdienā, lai noskaidrotu, ko vilkt bērniem mugurā.

Mia, Mona, Stefans, Francis... Tu gribēji tik daudz bērnu? Nejaušība? Avantūra?

Kad man bija septiņpadsmit, ārste pateica, ka man bērnu nevar būt. Līdz tam biju pilnīgi pārliecināta, ka bērnus nemaz negribēšu, bet, kad uzzināju, ka man viņu nevar būt, sapratu, cik ļoti tomēr viņus gribu. Pati nāku no daudzbērnu ģimenes. Man bija sapnis izdarīt dzīvē kaut ko lielu un skaistu, un bija arī skaidrs, ka bērni traucētu. Taču izrādījās, ka netraucē gan.

Dažreiz man ir gribējies aizbraukt pie tās ārstes un parādīt savu četru bērnu bildes... Protams, tā ir arī avantūra – mūsdienās atļauties tik daudz bērnu. Taču tas ir nenormāli kruta! Jo lielāki viņi aug, jo interesantāk vērot, cik dažādi viņi ir.

Vari katru no saviem bērniem noraksturot?

Francim ir sešpadsmit, un viņš ir perfekcionists. Pat tiktāl, ka dažreiz viņš ir kā mans tētis, nevis dēls. Vienmēr aizrādīs, ja kāds nepareizi izteiksies. Šobrīd Francis ir aizrāvies ar jaunsargiem. Par ko, protams, mana inteliģentā, uz kultūru vērstā ģimene ir šokā. Bet viņam patīk, un arī man nebūtu iebildumu, ja viņš kļūtu par militāristu. Stefanam ir desmit, un viņš ir sapņotājs, kurš dzīvo citā, paralēlā pasaulē. Mia ir četrus gadus veca princese, īsta mazā Mia no Muminiem. Kāda ir Mona, es vēl nezinu, jo viņai ir tikai astoņi mēneši. Viņa ir vismierīgākā no maniem bērniem.

Tu vispār esi bijusi precējusies?

Jā, vienu reizi. Precējos, gaidot otro bērnu. Maniem četriem bērniem ir trīs dažādi tēvi.

Kāpēc vienreiz precējies, bet citreiz ne?

Pat nezinu. Tas laikam atkarīgs no tā, kā “sakrīt kārtis”. Vēl jau, kamēr neesi bijusi precējusies, ir ilūzija, ka apprecoties kaut kas mainās. Kad apprecies, saproti, ka būtībā nekas nemainās. Šķiet, toreiz precējos, lai neviens nejautātu, vai mēs esam kopā vai neesam un kas vispār notiek. Bet man nekad nav bijis nekādu izsapņotu kāzu. Precoties divi cilvēki viens otram pasaka: es gribu ar tevi būt kopā. Un tad kādā brīdī viņi to vairs negrib.

Un kāpēc negrib?

Varbūt beidzas pacietība. Taču visbiežāk – es spriežu pēc tā, ko redzu apkārt un ko piedzīvoju pati – cilvēki grib dažādas lietas. Un mīlestība... Pie tās ļoti jāpiestrādā, nav tik vienkārši – vai nu ir, vai nav. Ar tādu attieksmi drīz vairs nav.

Rihards Bargais reiz smuki pateica: vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir neizšķirties. Tas ir grūti, bet ir tā vērts. Es ticu, ka ir. Taču tad jātiek pāri savam egocentrismam, kas atkal nav viegli.

Un tagad ar Edgaru (komponists Edgars Mākens – Red.) – tas ir uz mūžu?

Nezinu. Bet es ļoti gribētu viņu nebeigt mīlēt. Edgaram ir daudz īpašību, kas mani padara par labāku cilvēku. Piemēram, kopā ar viņu es kļūstu pacietīgāka. Mācos ieklausīties. Vairs nerunāju tik daudz, cik kādreiz. Viņš ir introverts, bet es ekstraverta. Kā ekstraverts mēģinu izstāstīt visu, pat nebūtisko. Bet introvertam tik ļoti negribas to visu klausīties...

Diezgan amizanti, ka tu kā ekstraverts cilvēks radīji lielisko kampaņu par introvertiem.

Introvertu pusē esmu bijusi ilgi. Bērnībā biju melanholisks bērns, pārsvarā pavadīju laiku, skatoties pa logu. Līdz aptuveni divdesmit gadu vecumam stostījos un nevarēju parunāt, nevarēju pat maršrutniekā pateikt, lai apstājas, jo man jāizkāpj. Kad sapratu, ka gribu būt režisore, sapratu arī, ka filmēšanas laukumā nevar nerunāt, un kardināli mainījos.

Ir daudz stāstu par to, kā darbs reklāmā cilvēku izsūc. Tu nemaz tik izsūkta neizskaties.

Reklāma neizsūc – tas ir bulšits. Izsūc darbs, ko nemīli; ja katru rītu nelaimīgs ej uz darbu, var izsūkt jebkurš darbs, pat mācītāja.

Reklāma nav nekāds elles ķēķis, tas ir lielisks veids, kā mainīt cilvēku domāšanu. Un tā ir tikai tava atbildība, vai tu to maini uz labu, vai liec spēlēt azartspēles. Man tiešām patīk darbs reklāmā.

Tev jau viena filma ir (īsfilma Logs – Red.), tagad tu strādā pie nākamās un plāno vēl trešo. Par ko būs nākamā filma?

Par trim sievietēm, māti, meitu un vecmāmiņu. Māti četrdesmitgadnieku krīzē pamet vīrs, bet viņas māte un meita katra ar savām metodēm cenšas palīdzēt. Kāpēc gribēju par to uzņemt filmu? Jo latviešiem ir ļoti maz filmu sievietēm.

Man gribas uzņemt situāciju komēdiju, kas nebūtu tizla, kurā sievietes nav kaut kādi plakani tēli. Parādīt, ka arī komēdijās var būt domājoši tēli, kuri runā inteliģenti. Galu galā – ka ir arī mūsdienīgi joki. Diemžēl pēdējos gados komēdijas žanrs Latvijā nonivelēts līdz tādam šrotam... Man ir kauns skatīties filmu un saprast, ka nav bijis augstāka mērķa, kā nopelnīt naudu.

Kino ir tava lielākā kaislība?

Jā, bet arī reklāma. Neesmu no tiem, kuri nočukst “es strādāju reklāmā”. Man darbs reklāmā liekas amazing, un es ļoti priecājos par I’m introvert kampaņu, jo arī tā ir reklāma. Pirms satiku Edgaru, introvertiem uzmanību īpaši nepievērsu, bet tad pamanīju, ka viņu ir tik daudz! Varētu teikt, ka introvertu kampaņa ir mans veltījums ne tikai Latvijas introvertajiem literātiem, bet arī konkrēti Edgaram.

Kā jūs ar Edgaru vispār varējāt iepazīties – tu tik runīga, viņš tik kluss?

Mēs kopā strādājām. Bet introverts bija arī vīrietis, ar kuru biju precējusies. Arī ar viņu iepazinos darbā, viņš bija un ir operators. Kopā ar Edgaru strādājām pie manas filmas. Es arī filmēju klipus viņa grupai Gaujarts. Tas bija vēl pirms mūsu satuvināšanās. Tāda iepazīšanās stāsta nemaz nav.

Kas tev Edgarā visvairāk patīk? Viņa mūzika?

Tas – pirmkārt. Otrkārt – viņam ir skaistākā balss pasaulē. Un vēl ir tā lielā dāvana, ko spēj pasniegt tikai introverts cilvēks. Redz, ekstraverts ir atvērts visiem, ar visiem joko, visiem stāsta vienus un tos pašus stāstus. Bet, ja tevi savā pasaulē ielaiž introverts, tas ir brīnišķīgs stāsts tev vienam.

Edgars ir pirmais cilvēks, izņemot manus bērnus, kuru es spēju uztvert kā veselumu, tādu, kāds viņš ir, neko nepieprasot. Skaidrs, ka esmu mēģinājusi no viņa kaut ko izspiest, un beigās esam nelaimīgi abi. Nevajag mēģināt otru pārtaisīt.

Kā tu Edgaru sauc – par dzīvesbiedru, draugu?

Par partneri.

Un tagad tu esi tikai viņa mūza?

Es ceru. Protams, vairs neesmu tāda mūza, uz kuru skatoties domā: “Ak, Dievs, KĀ viņa pagāja garām, cik tas bija skaisti!” Tas ir kaut kas pavisam cits. Turklāt arī Edgars mani iedvesmo, tāpat kā draugi un draudzenes. Tas jau ir ārpus ideju un joku apmaiņas. Man nesen bija stendaps par tēmu, kā mani iedvesmo vīrieši. Jau otrais. Pirmais bija par sieviešu solidaritāti, kuras nav.

Piemēram?

Sieviešu stendapos visbiežāk ir stāsti “kā vīrieši mūs nesaprot” vai “cik pret mums, sievietēm, slikti izturas”. Bet es vislielākos pazemojumus gan darbā, gan dzīvē esmu piedzīvojusi no sievietēm. Vīrieši neapšauba sievietes radošumu. Ja tu būsi sevi pierādījusi, viņi tev netraucēs strādāt.

Ar sievietēm ir daudz sarežģītāk. Man, piemēram, sieviete ir teikusi sejā, ka mana ideja viņai ļoti patīk, tomēr viņa gribētu strādāt ar radošo direktoru vīrieti, jo uzskata, ka vīrieši ir radošāki. Tā arī radās mana nepiekāpība un bargums. Ja pati stingri nestāvēsi savā pozīcijā, tad visu, ko tu uzskati par labu, vienkārši noairēs malā.

Vēl viena mana stendapa tēma: pat ja ļoti gribas un ir pārliecība, ka viss izdosies, draudzeņu vīri ir tabu.

Tev ir bijusi tāda drāma?

Nē, bet tas notiek visapkārt, par šo tēmu ir tik daudz katastrofālu stāstu! Manuprāt, tā ir elementāra ētika, ko visai bieži neievēro. Un stendapā sākas tēma: kad iestājas noilgums, pēc kura var sākt ar draudzenes bijušo vīru? Mana pārliecība: nekad!

Ja tomēr tā notiek, esi tik laipna un izvēlies, ko tev vajag vairāk: to vīrieti vai tomēr draudzeni. Visas tās runas, ka Latvijā ir tik maz vīriešu, kaut kā jau viņi jāsadala... Vē-ē-ē! Un klačošanās. Kā sievietēm patīk risināt darba jautājumus ar klačošanās palīdzību! Manas stendapa uzstāšanās gan vairāk atgādina TED sarunas, bet cenšos kļūt smieklīgāka.

Tu esi vairākas reizes šķīrusies. Bez bērniem tas ir vieglāk, ar bērniem – nemaz nav viegli. Kādas mācības esi guvusi?

Šķiršanās gadījumiem vienas receptes nav. Kad mēs ar Andreju precējāmies, kāzu galdu klāja Visvaldis Dreiska, kuram piederēja Muklājs. Viņš teica, ka viņam riebjoties klāt kāzu galdus, lai uzaicinot viņu, kad šķirsimies. Kad šķīrāmies, teicu Andrejam: “Nu, ko – jārīko mielasts!” Šķiršanās mielasta nebija, taču izšķiroties kļuva vieglāk. Domāju, šķiršanās māksla ir nepadarīt šķiršanos netīru un neiesaistīt tajā bērnus.

Man ir ļoti labas attiecības ar visu bērnu tēviem, mums izdevās vienoties, ka bērni ir prioritāte. Bērniem ir jāredz un jājūt, ka mēs spējam cienījami komunicēt un ka viņi mums ir vienlīdz svarīgi. Nevaru sevi iedomāties manipulējam ar bērniem – lūk, tas gan nozīmē zemu krist!

Jā, taču ir grūti izšķirties glīti, ja paralēli jārisina naudas lietas.

Man nenormāli patīk nauda. Un naudai patīku es. Mums ir kolosālas attiecības: mēs satiekamies un izšķiramies. Man ļoti patīk ebreju teiciens: kā tu naudu tērē, tā viņa nāk.

Nauda nekad nav bijusi mana prioritāte, vienmēr bijis arī pārsteiguma moments: o, var nopirkt arī šito! O, var pazaudēt arī tādu naudu?! Iespējams, par daudz vieglprātīgi, bet tā nu ar mani ir. Domāju, tāpēc mums ir tik vieglas attiecības, ka nekad nav bijis sarunu, cik kurš kuram maksās un kurš ko bērnam pērk.

Ja es būtu vairāk orientēta uz naudu, laikam tik vienkārši nebūtu. Uz mantiskām un praktiskām lietām skatos viegli, bet man jau arī īsti nekas nepieder. Taču man patīk baudīt dienu. Ik dienu. Man patiesībā nav citu vērtību, tikai cilvēki.

Kas tevi pēdējā laikā ir mainījis?

Tas, ka nomiruši vairāki pazīstami cilvēki. Andra Neiburga. Andrejs Žagars. Edgars Skulte. Vitāli, dzīvi apliecinoši cilvēki, tikai mazliet vecāki par mani. Šajā kontekstā nācās pārdomāt attieksmi pret savu ikdienu un to, kā izturos pret apkārtējiem. Tu nezini, kad un kā tas notiks, tāpēc jābūt ārkārtīgi uzmanīgam pret cilvēkiem un to, ko saki. Viņi tādi bija. Viņi bija inteliģences paraugs un piemērs tam, kā dzīvot un baudīt dzīvi. Man žēl palicēju, kas palika bez viņiem.

Biju uz Seņkova izrādi Par tēviem Nacionālajā teātrī, kurai Edgars rakstīja mūziku. Šī izrāde ir kā psihoterapijas seanss, kurā piedalās vīrieši. Ar draudzenēm esam daudz runājušas, kā ir būt mammām. Par to es zinu visu, bet nezināju, kā ir būt tēvam.

Nezināju, cik ļoti viņi grib būt vīrišķīgi un cik sarežģīti tas ir. Un cik stipri pāreja no komunisma uz kapitālismu sagrāva daudzas dzīves. Tas man bija šoks. Viena sieviete teica: cik ļoti, ejot skolā, viņai būtu gribējies zināt, ka vēl kāda tēvs dzer. Ka tad viņai būtu bijis vieglāk.

Šī izrāde nogludina vismaz vienu tādu stigmu. Jo mēs jau sabiedrībā nerunājam par to, kāpēc atkal kāds talantīgs cilvēks ir pazudis no aprites. Paiet pieci gadi, un mēs skumji sakām: “Jā, viņš nu gan baigi nodzērās...” Katram rokas stiepiena attālumā ir tāds cilvēks.

No kādas ģimenes tu pati nāc?

No matriarhālas hipiju ģimenes. Kur mamma vienmēr bijusi galvenā. Bijām četri bērni.

Tev arī no bērnības palikusi kāda stigma?

Nedomāju, ka biju nelaimīga. Es biju bērns, kam patika būt vienai un klusēt. Ļoti agri, četru gadu vecumā, iemācījos lasīt, jo man gribējās būt labākai par divus gadus vecāko brāli; iemācījos lasīt, lai varētu viņam teikt priekšā. No tā laika faktiski dzīvoju grāmatās. Televizora mums nebija, es visu laiku lasīju. Vismaz trīs grāmatas nedēļā.

Tu joprojām daudz lasi. Turklāt sarežģītas grāmatas.

Pa starpu ir arī pilnīgs trašs, tikai es to nepubliskoju. Man pašai sevī visvairāk patīk smadzenes, un, lai tās nestagnētu, tām nepārtraukti jādod barība. Un tai nav jābūt viegli sagremojamai. Kaut kad izdomāju, kas jādara, lai saglabātu skaidru prātu, tāpēc risinu krustvārdu mīklas, atjautības uzdevumus un izlasu vismaz vienu grāmatu mēnesī. Ar draugiem eju uz Prāta spēlēm, burvīgs pasākums, iesaku. Komandā galīgi neesmu tā gudrākā, katru reizi iemācos kaut ko jaunu. Vēl, kā teicis Pjatigorskis, ir ļoti svarīgi draudzēties ar cilvēkiem, kuri ir gudrāki par tevi.

Kas ir tavi labākie draugi?

Lolita Tomsone no Žaņa Lipkes muzeja. Mūziķis Edgars Šubrovskis. Viņiem abiem ir asāks prāts un labāka atmiņa nekā man. Tas pievelk. Un vēl humora izjūta. Bez tās laikam pat nevarētu izdzīvot. Man vispār ir daudz un labi draugi.

Kāda tu tagad būtu, ja tev nebūtu bērnu?

Ai, noteikti vārtītos kādā renstelē...

Kāpēc?

Jo, kamēr nebija bērnu, vispār nevarēju saprast, ko gribu. Gribēju būt viss iespējamais – rakstniece, gleznotāja, dejotāja, varbūt arī dziedātāja... Kad piedzima Francis, sapratu, ka negribu būt mamma, kura savus nerealizētos sapņus projicē uz bērnu, tāpēc sakoncentrējos uz to, ko gribu. Tas bija kino. Iestājos Ķelnes kino skolā, kur pabeidzu režijas studijas un sāku ar to nodarboties. Kad piedzima Stefans, skatījos uz viņu un domāju: “Bāc, tomēr būtu labi arī pelnīt naudu, darot to, kas patīk!” Un iestājos reklāmas skolā. Tieši bērnu dēļ esmu sevi vairāk vai mazāk atradusi. Bez viņiem, domāju, es turpinātu kaut kur pa kaktiem būt “mūza”.

Kurš no taviem sapņiem vēl nav piepildījies?

Nevaru iedomāties, ko no gribētā neesmu dabūjusi. Ja nu Oskara balvu, bet vēl jau nav vakars. Gribētu māju pie jūras, bet tikpat labi varu to vasaras periodā noīrēt. Kad iedomājos par būvniecības problēmām, to māju nemaz tik ļoti vairs negribas. Man nav mērķu, kas noteikti jāsasniedz, un nekad nav bijis vīzijas par manu dzīvi. Biju ļoti aizrāvusies ar Džimu Morisonu un Dženisu Džoplinu. Man šķita, ka es arī nodzīvošu līdz divdesmit astoņiem gadiem. Ka ilgāk nemaz negribu un nevajag. Tā hipiju domāšana bija diezgan ilgi. Arī tagad nekādas vīzijas nezīmēju, jo viss ļoti ātri mainās.

Ko tu gribētu sevī mainīt?

Gribu sevī attīstīt mieru. Tas gan pamazām ar gadiem arī pats nāk. Agrāk biju nemiera iemiesojums, tagad tas vismaz realizējas profesionālajā dzīvē, nevis privātajā. Tu jautāji, kad esmu jutusies vislabāk. Tagad. Jo esmu iemācījusies pati ar sevi sadzīvot. Man patīk, ka tas miers nāk kopā ar spēju pieņemt sevi tādu, kāda esmu, nevis pašas iedomām par to, kādai man vajadzētu būt. Kad beidzot sāc dzirdēt savu iekšējo balsi – tā ir baigi spēcīgā un labā sajūta.

Kāda tu esi gribējusi būt?

Es gribēju būt gara. (Smejas.) Es gribēju būt Erasts Fandorins no Akuņina romāniem, tikai sieviete. Nekļūdīgs, veiksmīgs, perfekts. Nu vairs nedomāju sev kaut ko tādu nodarīt. Un mans lielākais sasniegums ir tas, ka tomēr iemācījos to muti maršrutniekā atvērt.

Tev kā daudzbērnu mammai ir savi audzināšanas noteikumi?

Jā, un galvenais – man jābūt laimīgai pašai. Lidmašīnās saka, ka vispirms skābekļa maska jāuzliek sev un tikai tad bērnam. Man šķiet kaitīgi bērniem apkārt apbūvēt iedomātu pasauli, vecākiem pašiem paliekot nelaimīgiem un cerot, ka bērni to nepamanīs. Visu viņi pamana!

Ja esmu laimīga un pašpietiekama, tādi ir arī mani bērni. Un tad es viņiem nekad nevarēšu pārmest: “Es jūsu dēļ atteicos no tā un no šitā...” Labāk lai viņi pārmet man, ka neesmu kaut ko pietiekami labi izdarījusi. Būt pašai sev un laimīgai patiesībā ir smags darbs, pats no sevis tas nenotiek.

Es neturu savus bērnus “burbulī”. Mana mamma, piemēram, brālim bērnībā neļāva spēlēties ar rotaļu ieročiem. Kad viņam apritēja sešpadsmit, viņš aizgāja strādāt par apsargu un pāris gadus gulēja ar īstu pistoli padusē. Tā es iemācījos, ka nedrīkst pieņemt lēmumus bērnu vietā. Es varu rādīt viņiem brīnišķīgo pasauli. Mācīt garšas. Rādīt filmas. Pirkt grāmatas. Un skatīties, kā viņi aug.

Mana mamma, starp citu, ir Montesori pedagoģe. Viņas pedagoģiskā domāšana ir ietekmējusi mūs visus. Arī es trīs gadus nostrādāju viņas bērnudārzā, esmu kārtīgi izstudējusi visu to literatūru. Viena grāmata no citas operas gan man arī ļoti patika. Bērnu audzināšana franču gaumē. Nekā sarežģīta. Sākot ar to, ka bērnam jāpiedāvā pagaršot visu no sava šķīvja, jo nav labākas metodes, kā iemācīt ēst. Un beidzot ar to, ka bērni ģimenē nedrīkst būt galvenie. Kā tas šobrīd notiek ļoti daudzās ģimenēs. Bērni kaut kādā veidā ir pārņēmuši varu. Bērns ir nelaimīgs, jo viņš nezina, ko ar to varu iesākt, bet vecāki ir nelaimīgi, jo ir grūti kuģot, ja tavs kapteinis ir tāds bananas. To grāmatu ik pa laikam pārlasu.

Kāda ir tava labākā rakstura īpašība?

Pašironija. Bez tās es jau sen būtu nobraukusi ellē. Tāpēc man patīk franči, viņiem pašironija ir ļoti attīstīta. Pateicoties tai, var sadzīvot ar grūtībām, pat ar traģiskiem notikumiem. Tu iemācies tos padarīt par stāstiem, kādam izstāstīt un izsmieties. Tā ir varena prasme. Nevajag sevi uztvert sevišķi nopietni.

Man šogad paliek četrdesmit. I did it! Ja man turpmāk kāds teiks: “Meitenīt, ko jūs darāt?!”, varēšu lepni atbildēt: “Man ir četrdesmit gadu un četri bērni, kas es jums par meitenīti?”

Dzimšanas dienā sarīkošu Viktorijas laika balli. Tā ir vēl viena svarīga lieta manā dzīvē. Spēlēšanās. Tāpēc man ļoti patika Augusts Sukuts un viss, kas bija ap Arsenālu, jo tur pieauguši cilvēki darīja nenopietnas lietas. Nav jau tādu noteikumu, kas liktu visu uztvert nopietni. Sukuts dzīvoja skaisti. Viņš režisēja savu dzīvi un aizveda to līdz tādam līmenim, ka tā pati sāka viņam piedāvāt pārsteidzošus notikumus.

Kas tevi ir pārsteidzis?

Dzīves nepastāvība un mainība. Un tas, cik daudz interesanta sāk notikt, ja tu tam ļaujies. Cik dīvainās un labās situācijās tāda ļaušanās aizved. Un cik ļoti sarežģīta kļūst dzīve, ja esi to stingri izdomājis. Vismaz manā gadījumā. Zinu, ka ir cilvēki, kuri izvirza mērķi, uz to iet un viņiem izdodas. Bet ar mani dzīve izdarās mistiskos veidos – kā ar tiem bērniem, piemēram.

Tev varētu būt arī piektais bērns?

Ceru, ka ne. Es katru bērnu varētu nosaukt kāda izsargāšanās līdzekļa vārdā. Īstvīkas raganās Mišelas Feiferes varone aizņēmās svešu zobu birsti – un palika stāvoklī.

Ir kāda Edgara dziesma, kas tev īpaši tuva?

Jā, ir viena dziesma, ko viņš uzrakstīja speciāli man. Grupas Gaujarts dziesma Svītriņas. Mēs bijām kārtējo reizi izšķīrušies, un viņš man to atsūtīja.

Kuras rindas ir tavas mīļākās?

“Es par tevi iedomājos biežāk, nekā pieklātos.” Edgars teica, ka tiešām vilcis svītriņu katru reizi, kad iedomājas par mani. Es nemaz nezināju, ka viņš velk tās svītriņas.

Viņš, domājot par tevi, vilka svītriņas, bet ko tikmēr darīji tu?

Dzēru ļoti daudz vīna.

Tev ir kāda interesanta tēma, pie kuras gribi strādāt. Psihiskā veselība.

Var neteikt tik skarbi – lai ir garīgā, mentālā veselība. Man tas vienmēr šķitis mega svarīgi, nekad neesmu sapratusi: kāpēc par fizisko veselību runā tik daudz, bet par garīgo faktiski nemaz. Kādreiz zīmēju komiksu, ko sauca Šizofrēniskais Skudrulācis. Nevis tāpēc, ka man būtu šizofrēnija, bet tāpēc, ka mani šī tēma ļoti interesē.

Un tomēr – kāpēc tev tas šķiet aktuāli?

Jo esmu pārliecināta, ka mēs visi esam mazliet bananas. Tas tāds ārkārtīgi inteliģents izteiciens – kukū bananas. Nav normālu cilvēku. Nav identisku cilvēku. Nav vienādi domājošu cilvēku. Arī man apkārt ir diezgan daudzi, kuriem ir šādas problēmas. Un arī viņi par to nerunā! Tas ir grūti, sabiedrība tam nav gatava. Vēl viena stigma. Bet tas nav nekas šausmīgs.

Tāpēc es zīmēju to skudrulāci, mīlīgu zvēriņu, kurš iet pats ar sevi uz randiņiem, jo viņam ir personības dubultošanās. Ir ļoti maz joku par mentālo veselību, kas pret šo faktu izturētos ar cieņu. Mainīt sabiedrības viedokli par to nebūs ātri un viegli.

Ir vēl kaut kas, ko es gribētu mainīt. Kad izvēlas tās Mis Amerikas, viņas visas runā par mieru visā pasaulē. Man gribētos, lai Latvijā latviešu un krievu sabiedrība saplūst vienā. Ja es to savas dzīves laikā ar komunikāciju varētu paveikt, es būtu laimīga.

Atgriežoties pie patīkamā – kuras filmas ir tavējās?

Ir tāda filma The Brothers Bloom – neparasts stāsts par mīlestību, kas mūsu kino zinātājiem paslīdējis garām. Reizi gadā noskatos Brokastis Tifānijā. Jo Odrija Hepberna ir brīnišķīga, tas vieglums un nepiespiestība mani fascinē. Un tas absurds, ka mēs visi gribam būt mīlēti un tik ļoti to slēpjam.

Tu tiešām domā, ka slēpjam?

Jā. Es pati tā ilgi esmu darījusi. Un joprojām ar to sevī cīnos, jo tik ļoti taču negribas būt ievainojamam. Daudz vieglāk ir izlikties, ka tas vispār nav svarīgi, ka viss ir pārejoši un nebūtiski.

Londonas Dizaina biennālē Latviju pārstāvēs “Latvian Literature” ar kampaņu #iamintrovert