Īpašums Īpašumā

Pirmoreiz izstādes Īpašums mākslas darbu kolekcija skatītājus sastapa augusta sākumā viensētā Salacgrīvas pusē. Kas kosmopolītisku mākslinieku, kura dzīve vienmēr ritējusi starp vairākām lielām Eiropas pilsētām, aizvilinājis uz Latvijas laukiem? Izrādās – šī lauku māja, kam, tāpat kā izstādei, dots Īpašuma vārds. Pirms pāris gadiem ēka bija palikusi tukša, un Tobiass, kuram turpat netālu pieder vasaras māja, ieinteresējies par to, saņēma atļauju īpašumu pārņemt. “Latvijas lauki ir Eiropai netipiski, nepieradināti un mazapdzīvoti. Ekonomiski tā ir problēma, bet, no mākslinieka pozīcijām raugoties, šai videi ir milzīgs potenciāls tieši tāpēc, ka tur nekā nav. Mākslinieks tur var izsapņot jebko.”

Tajā pašā laikā Tobiasa meita sāka skolas gaitas Šveicē, un par mākslinieka galveno mītnes vietu bija jākļūst Cīrihei. Žēl bijis Rīgas dzīvoklī pamest laikmetīgās mākslas kolekciju, ko desmit gadu laikā Tobiass un viņa dzīvesbiedre, mākslas kuratore Egija Inzule bija apmaiņas ceļā savākuši no māksliniekiem, ar kuriem veidoti kopīgi projekti. Jauniegūtais lauku īpašums viņiem ļāva netipisko privātkolekciju neturēt aiz atslēgas, bet padarīt to pieejamu plašākai auditorijai ārpus klasiskā izstāžu formāta.

Sadarbībā ar kuratori Zani Onckuli tapa izstāde Īpašums, ko papildina četri tieši šim projektam radīti darbi: Īpašumā tapusī Darjas Meļņikovas skulptūra, vācu mākslinieka Štefana Burgera melnbaltās fotogrammas, kas fiksē Īpašuma arhitektūru, Emīla Maikla Kleina darinātie aizkari un britu mākslinieka Raiena Gandera ar kamīnu saistītā instalācija. Tobiasa mākslinieciskais uzdevums bija radīt vidi, kurā apmeklētāji sajustos kā reālā mājā, kur kāds ir dzīvojis un kolekcionējis mākslu, un, liekot lietā savu iztēli, aizdomātos, kas un kāds bijis šis cilvēks.

Bez iespējas izbēgt

Kas ir kolekcija, kāpēc tu vēlies kolekcionēt mākslu, un ko īsti nozīmē to darīt – tie ir jautājumi, kas virmoja vasaras izstādē un nekur nezudīs arī Īpašuma rudens jeb Rīgas sesijā. Tiesa gan, pirmā izstāde bija kā jauka vasaras ballīte vai draudzīga sanākšana lauku vidē, bet rudens cikls būšot noskaņas ziņā tumšāks, “jo kolekcionēt nozīmē ne tikai uzkrāt, bet arī izslēgt kaut ko – uzcelt it kā sienu starp konkrēto kolekciju un visu pārējo”. kim? izstāžu zālēs sienas un grīdas tiek krāsotas melnas, bet no Īpašuma atvestās mēbeles kopā ar mākslas darbiem veidos scenogrāfiju, lai apmeklētājiem rastos sajūta, ka viņi atrodas uz skatuves – tātad nav vis neitrāli skatītāji, bet ir iesaistīti projektā, no kura īsti nevar izmukt. “Tas būs kā klubs, kurā gribi iekļūt, bet no kura pēc tam netiec ārā.”

Multimākslinieks ar intuīciju

Izstādei paredzēti vēl divi turpinājumi – ziemas un pavasara sesijas, atkal citās noskaņās, turklāt visdrīzāk ārpus Latvijas. Bet Īpašumā turpmāk reizi gadā tiks prezentēts kāds jauns mākslas projekts. Jo mākslu var izstādīt jebkur un jebkādā veidā, uzskata Kaspars, ne vienmēr vajadzīga izstāžu zāle. “Man patīk muzeji un ideja, ka mākslas darbu ievieto baltā kastē – tas ir skaisti. Muzejs mazliet līdzinās baznīcai – tur ir kluss, vari atpūsties, nesteidzīgi vērot mākslas darbus. Taču man patīk arī māksla ikdienas dzīvē, mākslas radīšanas sociālais aspekts, attiecības starp māksliniekiem, kolekcionāriem un skatītājiem, attiecības starp mākslu un aktuālo popkultūru, starp dārgo mākslu un jaunatnes kultūru un modi.”

Tobiass Kaspars ir studējis konceptuālo mākslu, tagad aktīvi darbojas ar fotogrāfiju, skulptūru, tekstilu, piedalījies daudzos starptautiskos projektos, viņa darbi bijuši izstādīti Štutgartē, Berlīnē, Cīrihē, Parīzē, Ņujorkā, Mineapolisā, Vīnē, Pekinā, Sanpaulu, Sanfrancisko, Varšavā, Bernē un 2017. gadā arī Laikmetīgās mākslas centrā kim? Rīgā. Toreiz viņš izrādīja tenisa kortu fotogrāfijas, ko papildināja citāti no Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina.

Teniss, pēc Tobiasa domām, ir elegantākais sporta veids, bet izvēlētajos citātos ietverto sabiedrības kritiku viņš arvien uzskata par aktuālu. Un tomēr – kāds sakars tenisam ar Annu Kareņinu? “Mākslai nav jāpakļaujas loģikai, drīzāk tā pat jāapšauba. Mums ir jākļūst spējīgākiem saskarties ar neatbildētiem jautājumiem, divdomībām un neskaidrībām,” skan atbilde.

“Katrs mans projekts ietver kādu jautājuma zīmi, kaut ko, ko es līdz galam nesaprotu. Bet es ticu intuīcijai, kas saka, ka vēlos iet šajā virzienā. Darot neizprastais jautājums dažkārt kļūst skaidrāks… Reizēm gan arī ne,” viņš smiedamies vaļsirdīgi atzīst.

Viņaprāt, laikmetīgās mākslas uzdevums ir reflektēt par sociālām un politiskām aktualitātēm. Bet, ja mākslinieks vēlas atspoguļot tikai un vienīgi savas iekšējās izjūtas? “Pat ja mākslinieks rada atbilstoši savam iekšējam konfliktam – no kā tad tas iekšējais konflikts veidojas? Tas ir konflikts ar sabiedrību! Man gan jebkurā gadījumā interesantāk šķiet, ja mākslinieks mēģina atspoguļot sabiedrību kopumā.”

Romā kā Ņujorkā

Viens no Kaspara iespaidīgākajiem projektiem tika radīts 2016. gadā, kad viņš trīs gadus bija pavadījis Romā. Eiropas lielākajā filmu studijā Cinecitta, kas, sacenšoties ar Holivudu, tika uzbūvēta pirms Otrā pasaules kara un kur 60. un 70. gados filmēja daudzi Holivudas režisori, 2000. gadu sākumā savu kinodarbu Ņujorkas bandas ar Leonardo Dikaprio galvenajā lomā uzņēma Martins Skorsēze.

Filmas vajadzībām bija uzbūvēta iespaidīga Ņujorkas iela – turklāt ne tikai butaforiskas ēku fasādes, jo atsevišķās vietās studijas konteineri aiz tām ļāva izveidot arī iekštelpas. Šajā vidē Tobiass izveidoja savu projektu Iela/The Street – kopā ar 15 cilvēku komandu iekārtoja gluži reālu Ņujorkas ielu, ko uz 24 stundām atvēra apmeklētājiem. Cilvēki varēja nākt no rīta vai vakarā, pusdienot restorānā vai iedzert bārā, iegriezties grāmatnīcā vai piedalīties izstādes atklāšanā mākslas galerijā.

Būtībā tā uz diennakti bija kļuvusi par Tobiasa Kaspara ielu, jo skatlogu noformējumā, interjeros un, protams, arī mākslas galerijā tika izstādīti viņa mākslas darbi. “Tas bija kā Trūmena šovā,” atceras mākslinieks. “Cilvēki tur pavadīja daudzas stundas un pamazām tiešām sajutās kā Ņujorkā. Savā ziņā šis projekts līdzinājās izstādei Īpašums. Vienīgi tur tā bija iela, nevis māja, un es izmantoju savus, nevis savu kolēģu mākslas darbus.”

Eksperiments ar gleznotājiem

Pērn Tobiasam Kasparam bija iespēja tuvāk iepazīt pulciņu Latvijas jauno mākslinieku – LMA Glezniecības katedras vadītājs Andris Eglītis uzaicināja Šveices konceptuālistu nedēļu vadīt nodarbības studentiem. “Tās absolūti nebija gleznošanas nodarbības, bet tas jau arī bija iemesls, kāpēc tiku aicināts, – lai parādītu gleznotājiem pilnīgi ko citu. Es gribēju viņus dabūt ārā no ierastās vides, tāpēc katru dienu vedu uz divām trim vietām, ļaujot viņiem sastapties ar citām, ar tēlotājmākslu nesaistītām institūcijām.

Apskatījām, kā darbojas kafejnīcas Pagalms virtuve, kā opernamā top scenogrāfija, kas notiek fabrikā... Ja saproti, kā katra institūcija darbojas, ir vieglāk saprast, kas esi tu un kā pats funkcionē. Mans mērķis bija mākslas studentus padarīt zinošākus par sevi un to, ko viņi īsti vēlas.” Lielākajai daļai studentu šis eksperiments patika, bet daži nodarbības pameta. “Viņi bija strikti koncentrējušies uz tīru glezniecību. Tas tikai apliecina, ka viņi zina, ko grib, un tas ir labi,” Tobiass to vērtē toleranti.

Četras pilsētas – četras mākslas auras

Šobrīd Tobiasa Kaspara galvenie ģeogrāfiskie pieturas punkti ir Cīrihe, Rīga, Berlīne un Viļņa. Banku un finanšu pilsētā Cīrihē ir viņa studija, un tur skolojas meita. Rīgā, kam šveicieti sākotnēji piesaistīja dzīvesbiedre Egija, abiem ir dzīvoklis, kurā Tobiasam patīk aizbēgt no traucēkļiem, lai fokusētos darbam, kas prasa koncentrēšanos, – vai tā būtu rakstīšana, vai zīmēšana. Uz Rīgu regulāri atved arī mākslas projekti.

Savukārt saikni ar Berlīni veido viena no nozīmīgākajām Kasparu pārstāvošajām galerijām – Lars Friedrich. “Berlīne man ir informācijas apmaiņas lauks – vieta, kur dalīties idejās, runāt par jauniem projektiem un pavadīt garas naktis kopā ar draugiem.” Viļņa šai kompānijā ir jaunpienācēja – tur pavisam nesen darbu kā Nidas mākslas kolonijas direktore uzsāka Egija.

Mudināts raksturot katras pilsētas mākslas dzīvi, Tobiass saka, ka savā ziņā visinteresantākā tā ir Rīgā. “Rīgai ir potenciāls. Te aug jauna mākslinieku paaudze, īpaši ap kim? un Mākslas akadēmiju, – viņi mēģina, viņi kaut ko grib, tiek atvērtas jaunas mākslinieku vadītas galerijas. Šeit viss ir jauns un tāpēc dzīvs. Kā Berlīnē pirms 25 gadiem, jo tagad Berlīne ir ļoti profesionāla – pilna ar māksliniekiem, visi strādā, veido izstādes, bet tas mazliet līdzinās industrijai.”

Par Cīrihi viņam nav daudz piebilstama – tur galveno uzmanību paņem banku konti, kultūrai iedalīta visai otršķirīga loma. Toties Viļņu Tobiass uzskata par spēcīgu laikmetīgās mākslas jomā: lietuviešu konceptuālismam ir starptautiska reputācija, Lietuvas paviljons šogad saņēma Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu.

“Manuprāt, viens no stūrakmeņiem, kāpēc laikmetīgā māksla tur ir tik spēcīga, ir Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, kas aktīvi darbojas kopš 80. gadiem. Rīgā nav līdzvērtīgu institūciju – kim? ir pārāk mazs un jauns, Latvijas Laikmetīgās mākslas centram nav savas izstāžu vietas, līdz ar to izstādes pazūd kaut kur pilsētā. Abi centri arī savā starpā nevajadzīgi sacenšas un nesadarbojas. Bet Rīgai ir jauna iniciatīva un iespēja attīstīties – RIBOCA jeb Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle!”

Alise Careva pēc 9 gadiem ārzemēs ir atgriezusies Latvijā: "Māksla ir jāredz dzīvajā"