Ja lieto kādas salīdzināmas kategorijas – samazināts, jaunāks, tievāks, mazāks utt., vajag saprast, ar ko tiek salīdzināts, turklāt, jāatceras, ka likumu tulkošanā bieži vien ļoti svarīgs ir jēdzieniskais, lai saprastu, kāpēc šāda norma vispār tikusi noteikta vai radusies.

LV likums nosaka tiesību normu interpretācijas veidus, konkrēti:

Administratīvā procesa likums

17. pants. Tiesību normu interpretācija un analoģija

(1) Iestāde un tiesa, interpretējot (tulkojot) tiesību normu, lieto šādas interpretācijas pamatmetodes:

1) gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu no valodnieciskā viedokļa;

2) vēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties, tā radīta;

3) sistēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām;

4) teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

Līdz ar to loģisks jautājums – no kurienes šie parametri ir ņemti vai cēlušies un kāpēc šāda norma vispār tikusi noteikta, un no kā tā radusies. Runājot par Latvijas Republikas tiesību aktiem, kas tieši skar mežu un meža nozari, manuprāt, būtu jāsāk ar 1923. un 1937. gadu.

Kāpēc?

1923. gadā tika pieņemts pirmais neatkarīgās Latvijas Meža aizsardzības likums… Diezgan īss, bet bija spēkā līdz 1937. gadam, kad tapa un tika pieņemts jau saturā garāks un papildināts tiesību akts. Abos likumos tika iekļauti arī dabas aizsardzības jautājumi, piemēram, tika runāts par saudzējamiem mežiem, dabas pieminekļiem, parkiem un alejām. Kā zināms, aizsargājamas teritorijas bija gan pirmskara Latvijā, gan vēl agrāk (1912. gadā izveidotais Moricsalas rezervāts). 1937. gada likums iepriekš pieņemto attīstīja tālāk.

Saistībā ar šodien aktuālo jautājumu – meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu – šis jautājums minēts jau 1937. gada Mežu aizsardzības instrukcijā, kas tapusi, kā likuma papildinājums. Kā zināms, 1937. gadā Saeimas statuss bija “neaktīvs” – tā juridiski pastāvēja kā Satversmē paredzēta institūcija, taču reāli nedarbojās, likumu pieņēma Ministru kabinets. Ja vērtējam pēc būtības, abi pirmskara Latvijas Meža aizsardzības likumi pārlieku neatšķīrās.

Ciršanas vecums un ciršanas caurmērs ne abos šais likumos, ne instrukcijā minēti nav, tā bija īpašnieka izvēle. Tiesa gan, jau tolaik pastāvēja atšķirīgs regulējums valsts īpašumā esošajiem mežiem un privātajiem. Piemēram, nedrīkstēja izstrādāt vairāk par pēdējo 10 gadu pieaugumu. Šim noteikumam gan bija izņēmumi – ja vēlējies mežā iegūt kokus pārdošanai, šis noteikums bija jāievēro, ja koksne bija nepieciešama mājas vai saimniecības ēku atjaunošanai, varēja iegūt, cik nepieciešams (arī vairāk), pašpatēriņam. Pastāvēja arī citi netieši ciršanas apjomu regulējoši nosacījumi, piemēram, dažos gadījumos atjaunošanas nepieciešamība, lai cirstu tālāk.

PSRS Mežu kodekss un Mežierīcības instrukcija

Kad Latvija zaudēja neatkarību un sākās PSRS okupācija, automātiski tika piemērots PSRS Mežu kodekss un Mežierīcības instrukcija. Kāpēc to pieminu? Ne PSRS, ne vēlākajā LPSR Mežu kodeksā likuma līmenī ciršanas vecumi nav noteikti. Tie atrodami Mežierīcības instrukcijā, kas bija plānošanas dokuments.

1951. g. tika izdota Vissavienības mežierīcības instrukcija, kas augstāko bonitāšu (I-III) priežu audzēs noteica cirtmetu 101-120 gadi, zemāko bonitāšu priežu audzēs un egļu audzēs 81-100 gadi, augstāko bonitāšu (I-III) bērzu un melnalkšņu saimniecībā 61-70 gadi, bet zemāko bonitāšu saimniecībā – 51-60 gadi, apšu saimniecībā no 1951.-1958. g. cirtmets bija 51-60 gadi, bet no 1959. g. – 41-50 gadi.

Padomju laikā Latvijā tika pieņemts Latvijas PSR 1978. gada 14. decembra likums “Par Latvijas PSR meža kodeksa apstiprināšanu” (Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1978, 51), kurš arī nesaturēja normas par ciršanas vecumu un galvenās cirtes caurmēru. Tiesa gan, uz tā pamata tika pieņemta Mežierīcības instrukcija, kas kalpoja par pamatu meža inventarizācijai un mežsaimniecības plānošanai.

Vēsturiski Latvijā ir ticis lietots termins “cirtmets”. Atbilstoši meža taksācijā pieņemtajai terminoloģijai, cirtmets ir vecumklase, kuras zemākā robeža ir ciršanas vecums – prakse bija, ka šajā laikā mežaudze arī jānocērt.

Vecumu, kādā pēc ekonomiskiem vai mežsaimnieciskiem apsvērumiem mežaudzi nozīmē ciršanai, sauc par gatavuma vecumu. Tirgus ekonomikas apstākļos vēsturiski meža gatavuma vecums balstījās uz augstākās meža vai zemes rentes principa, savukārt sociālistiskajā mežsaimniecībā gatavuma jēdziens tiek saistīts ar augstāko tautsaimniecisko labuma gūšanu no meža un mežsaimniecības. Tādēļ Latvijas PSR saimnieciskajos (II grupas) mežos tika izmantots t.s. tehniskais gatavums, t.i., vecums, kādā audzē vajadzīgo sortimentu vidējais krājas pieaugums ir vislielākais. Tā kā Latvijas PSR tautsaimniecībai bija vajadzīga lielu dimensiju lietkoksne, tehniskais gatavums tika noteikts galvenokārt pēc vidēji resno sortimentu gatavuma vecuma.

To vērtēja meža inventarizācija; koki tā laika mežā pēc tā laika meža apsaimniekošanas (vai – arī neapsaimniekošanas) bija izauguši tiktāl, ka no tiem varēja iegūt nepieciešamos sortimentus – tik vienkārši “radās” cirtmets, 40. gadu otrajā pusē Latvijā tapa pētījums, lai pamatotu, kāpēc jāpiemēro šāds un tieši šāds cirtmets. Secinājums ir īss – tas bija laiks, kad attiecīgās sugas koks sasniedza optimālo zāģbaļķa vai būvbaļķa izmēru (iznākumu).

Faktiski varam runāt par trim sortimentu kategorijām, neminot papīrmalku,– zāģbaļķi, finierkluči un sērkociņu kluči apsei.

Līdz ar to konstatējams, ka Galvenās cirtes vecums vēsturiski ir atvasināts no cirtes caurmēra, kas savukārt ir noteikts, pamatojoties uz tautsaimniecības vajadzībām un kalpo kā plānošanas instruments.

Zemes reformas laiks atjaunotajā Latvijā

Likuma statusu koku ciršanas vecums iegūst krietni vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijā – 1992. gadā. Tas bija zemes reformas laiks, kad liels skaits Latvijas iedzīvotāju pamazām atguva zaudētos dzimtas īpašumus, līdz ar to arī meža nozarē, ja tā varu sacīt, parādījās vairāk nekā 140 000 “jaunu” īpašnieku, no kuriem liela daļa nedz saprata, nedz nojauta, ko ar jauniegūto vai jaunatgūto īpašumu darīt. Kā iepriekš minēts, PSRS laikos ciršanas vecumu ierakstīja instrukcijā, lai koksnes piegādes būtu vienmērīgas un būtu iespējams saprātīgi plānot, nu tos ieviesa kā normu Meža likumā, “lai turētu īpašniekus pie kārtības”.

1992. gada likums “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu” lielā mērā pārņem iepriekšējā LPSR likuma normas, izņemot normas par īpašumtiesībām, un ievieš likuma līmenī normas no Mežierīcības instrukcijas, ar pamatojumu regulēt meža apsaimniekošanu neskaidrā īpašumtiesību situācijā.

1994. gadā Ministru kabineta Noteikumi Nr. 24 “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu” (Pieņemti Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā, tos vēlāk 1994. gadā apstiprina Saeima) lielā mērā pārņem iepriekšējā likuma normas t.sk. ciršanas vecumus, bet saglabājot PSRS laikā ieviesto dalījumu meža kategorijās saskaņā ar ko iepriekš tika noteikti ciršanas vecumi.

Meža likums Saeimā pieņemts 2000. gada 24. februārī. Tas nosaka koku ciršanas vecumu atkarībā no bonitātes (augšanas apstākļu labuma) un atsakās no meža kategorijām – to vietā stājas dabas aizsardzības teritoriju sistēmas regulējums. Šis likums arī ievieš terminu “galvenās cirtes caurmērs” – mežaudzes valdošās koku sugas pirmā stāva koku vidējais caurmērs 1,3 metru augstumā, kas jāsasniedz, lai mežaudzi varētu cirst galvenajā cirtē pirms galvenās cirtes vecuma sasniegšanas – tiesa gan toreiz caurmērus paņēma no tolaik pieejamām augšanas gaitas tabulām – cik resni koki var izaugt noteiktajā ciršanas vecumā – lielā mērā atgriešanās pie vecā stāsta par tehnisko gatavību, bet nepārvērtējot nosacījumus jau jaunajos ekonomiskajos un tehnoloģiskajos apstākļos.

Arī tas laiks arī ir pagājis – meža īpašnieki ir guvuši pieredzi, mācījušies, dažs labs īpašums mainījis savu īpašnieku varbūt ne reizi vien. Mežs ir ieguvis ne tikai uzreiz pārdodamas koksnes vērtību, bet arī ilgtermiņa aktīva vērtību ar kapitāla pieaugumu, ar to var pelnīt naudu ne tikai no koksnes pārdošanas bet arī citos veidos, piemēram, oglekļa kredītiem un nu attīstībā ir arī bioloģiskās daudzveidības kredīti (arī vēl joprojām aktuālais kompensāciju jautājums).

Ja mēs vērtējam cirtmeta un caurmēra saistību ar klimata jautājumiem, jāskatās divas lietas – klimata pārmaiņu mazināšana un adaptācija (pielāgošanās tām). Jāatceras: klimats mainās neatkarīgi nu mums, domāju, ka vairāk jāstrādā, lai atrastu labākos ceļus, kā veicināt meža un mežsaimniecības adaptēšanos šīm izmaiņām. Atliek iepazīties ar zinātniskiem pētījumiem utt.

Ilglaicīgi vērtējot, mežs ir klimatneitrāls

Varam diskutēt par klimatu ietekmējošiem faktoriem. Fakts, ka palielinās CO₂ daudzums, un “zaļā dzīvība” to piesaista, lai sevi uzturētu (barotos). Dzirdu, daudz un bieži tiek uzsvērtas divas lietas – mežs atrisinās ne visu, bet daudz, piesaistot CO₂ (jāatceras, ka pasaules okeāni piesaista vairāk), un – mežs uzkrāj oglekli, bet... visos politiskajos dokumentos un regulās uzkrājums vismaz aprēķinu formulās iekļauts nav, tam nav nozīmes, nozīme ir tikai dinamikai, pieaugumam un atmirumam – nocirstajam un dabiskā atmiruma apjomam.

Cits paradokss, par ko varam strīdēties,– meža (zemes) apsaimniekošanas sektorā oglekļa piesaiste mežā nav risinājums. Ilglaicīgi vērtējot, mežs ir klimatneitrāls: tas aug, top vecs, daļa koku atmirst, to vietā aug jauni, iestājas zināms līdzsvars starp atmiršanu un pieaugumu (emisijām un piesaisti), otrs variants – cilvēki vecos kokus nocērt un stāda vietā jaunus, vai veicina dabisko atjaunošanos – tas notiek vai nu lēcienveidīgi vai ilgākā laikā, atkarībā no izvēlētās saimnieciskās metodes. Abi procesi norit vienlaicīgi. Kāds ir risinājums? Aizvietošanā – piemēram, ja mēs ceļam ēku no koka, izmantojam koka detaļas, mēs neizmantojam fosilos resursus. Lai saražotu ķieģeļus vai betonu, tiek patērēts pietiekami daudz fosilo resursu. Reālais klimata ieguvums ir fosilo resursu izmantošanas samazināšana. Manuprāt, kamēr visām formulām un diskusijām netiek pievienota fosilo resursu aizvietošana, t.s. klimata cīņa ap mežiem ir bezjēdzīga. Nozīme ir atmežošanas apturēšanai, bet tas nav mežsaimniecības jautājums.

Ja skatāmies politiskos dokumentus, par kuriem bieži tiek spriests – re, mēs (ne)izpildījām vai (ne)sasniedzām 2030. gada noteiktos mērķus, jāatceras viens – dabai no tā ne silts, ne auksts, mērķi ir cilvēkiem, ne dabai.

Cilvēka pieņemti likumi var ietekmēt cilvēka rīcību un tās rezultātus, ne dabu

Ja runājam par ZIZIMM sektoru un ar to saistītajiem dokumentiem, daudz varam izdarīt grāmatvediski, kaut ko samazinot vai ierobežojot (piemēram, administratīvi samazinot ciršanas apjomu), papīros viss būs kārtībā. Kā jau minēju, saprātīgs risinājums ir paņemt materiālu, kas ir pieejams un ko koki ar saules enerģiju ir piesaistījuši, un ar to aizvietot fosilo. Ja mēs skatījumu šādi paplašinām, strīdam par to, kādā vecumā mēs nocērtam kokus, nebūs nozīmes (tas no klimata viedokļa). Politiskajai diskusijai nevajadzētu skart tehniskos instrumentus.

Jāsecina gan, ka šie tehniskie instrumenti ir kļuvuši par vietēja (bet ne tikai) mēroga vides aizsardzības simbolu.

Ne tikai vietēja, jo Latvijas pieredzes stāsti nav unikāli. Atkārtošos, sākot strīdu par kādu jautājumu, jāsaprot, kāpēc kaut kas kādreiz ir radies vai radīts. Ja esam paspējuši aizmirst, cilvēks pieņem šo situāciju kā konstanti. Labi, tā var, bet šai konstantei ir kāda jēga.

Šais laikos bieži dzirdam satrauktus izsaucienus: “Ak, vai, nu samazinās ciršanas vecumu! Vai, vai, vēl samazinās ciršanas caurmēru!” No kā samazinās? Kas ir t.s. izejas punkts? Par ko ir strīds? Faktiski, strīds rit par koka vecumu un koka caurmēru, kas savā laikā tika noteikti, ievērojot toreizējās valsts saimnieciskās vajadzības ar toreiz pieejamām tehnoloģiskām iespējām. Cirtmets, par ko runājam, tika atvasināts no caurmēra, ne otrādi, kā dažu labu reizi kļūdaini piemin.

Runājot par dažādiem koku sugu ciršanas vecumiem, tie, kā minēju, aktualizējās pēc II Pasaules kara, kad Latvija bija okupēta. Kopš tā laika pagājuši apmēram 80 gadi, kuros paspēts aizmirst, kāpēc šādi noteikumi vispār tapuši un kāds tiem bijis pamats. Pašreizējie strīdi, zinot vēsturisko fonu, izskatās visai dīvaini, it kā ciršanas vecums vai caurmērs mūsu mežiem bijis paša Dieva dots un noteikts. Tā nav, tas ir cilvēku izdomāts un pieņemts, ņemot vērā noteiktus tā laika apsvērumus. Bioloģiskās daudzveidības nozīme un klimata pārmaiņu nozīme ir faktori, kas jāņem vērā, bet tie paši par sevi nav pamatojums attiecīgajiem skaitļiem to rašanās brīdī.

Caurmēru sakarā atkal “uzpeld” vecā aplamība par “itin visa izciršanu”.

Īpašuma apsaimniekošanas jēga cilvēkam ar veselo saprātu nevedina uz domu īpašumu, no kā viņš pārtiek un no kā dzīvo, iznīcināt. Likumam vajadzētu kalpot sabiedrības interesēs, lai ierobežotu tos, kas ar veselo saprātu nedraudzējas, bet tas nedrīkst būr šķērslis racionālai saimniekošanai un traucēt saimniekot elastīgi, lai adekvāti reaģētu uz dažādiem riskiem kuru varbūtība palielinās, tai skaitā jau pieminēto klimata izmaiņu dēļ.

Cita aktualitāte – pārmest meža apsaimniekotājiem, bieži – “Latvijas valsts mežiem” – meža it kā nepareizu apsaimniekošanu.

Kas ir “Latvijas valsts meži” (LVM)? Latvijai pieder īpašums – mežs – kam nepieciešama profesionāla apsaimniekošana, kam, savukārt, nepieciešams profesionāls apsaimniekošanas aģents. LVM ir profesionāls saimnieciskais aģents mežu apsaimniekošanā, ievērojot visus nosacījumus, kas saistāmi ar meža īpatnībām, dabas aizsardzību (šeit būtu svarīgi atcerēties, ka dabas aizsardzība ir vajadzīga ne dabai, bet cilvēkam pašam, jo... bez cilvēka un tā vajadzībām šāds jēdziens nepastāvētu un pašam cilvēkam ir vajadzīga veselīga dzīves vide) utt. Meža politikā ir noteiktas divas lietas – lai kapitāla vērtība nesamazinātos un lai kapitāla apsaimniekošana dotu ienākumus. Tiesa Meža politikā ir noteikti arī Vides un Sociālie mērķi, kas vienlīdz attiecas uz visu īpašumu mežiem – arī valsts. To LVM sekmīgi arī realizē.

Jāatgādina svarīgs fakts: mums nav daudz valsts kapitālsabiedrību, kas maksātu dividendes. Kur šī nauda aiziet? Budžetā. Kam vajadzīgs Budžets – ārstiem, skolotājiem, drošībai, policistiem, ugunsdzēsējiem … vairāk neturpināšu. Tās ir elementāras ķēdes, kuras parasti diskusijās aizmirst.

Populāri ir skubināt pelnīt mazāk (mežā), toties naudu tērēt vairāk. Elementāra “sociālistiska pieeja”. Pārdalīšana nerada pievienoto vērtību. Ja es tev un tu man ko atņemsi un to savāks trešais, kopējās mantas vairāk nebūs. Jāņem vērā laika dinamika.

Ģeoloģiskā perspektīva (ledus laikmets utt.), ko nevaram ietekmēt. Bioloģiskā – mēs varam censties to pēc iespējas labāk izprast un izmantot šīs zināšanas mūsu meža apsaimniekošanas plānošanā rezultātā izstrādājot ilgtermiņa apsaimniekošanas plānus – tās ir vairākas desmitgades līdz simtgadēm. Investīcijas – atkarīgs, kur investē mežsaimniecībā vai uz mežu bāzētā rūpniecībā, bet tie būs 5-10 vai vairāki desmiti gadu. Tad ir politiskā laika dimensija, kur runa pamatā ir par vienu vēlēšanu ciklu – tas ir ļoti mazs salīdzinot ar pārējām dimensijām. Politiskie lēmumi nevar ietekmēt dabiskos procesus bet tikai cilvēku rīcību.

Viss, kas par šo vienu ciklu (4 gadi) ir garāks, tiks uzskatīts par ilgtermiņa. Vidējs termiņš ir “šogad”, “nākamgad”. Normatīvos dokumentus pieņem politiķi, kas ir vēlēšanu cikla “produkti”. Kāda ir laika perspektīva? Diskusija par lietām, kurām ir efekts garajos termiņos, notiek no īstermiņa perspektīvas. Piemēram, ZIZIMM jautājumi, par kuriem ritēja asas diskusijas pirms 10-12 gadiem. Kas notika? Panāca vienošanos – darīsim tā. Visas ES dalībvalstis saskaņoja savas politikas un normatīvus saskaņā ar pieņemto lēmumu. Pienāca 20. gadi – nē, mums būs kas jauns, rēķināsim citādi! Tuvojas 30. gadi – piedodiet – mums būs citi mērķi saskaņā ar jauno pieeju! Zemes apsaimniekošanā un meža apsaimniekošanā nekas tik ātri nemainās! To var sarakstīt dokumentos, bet jēgas tam nebūs – dabas procesi ir ilgāki.

Ko pamanīja un novērtēja Latvijas Arhitektūras gada balvas 2019 žūrija?