Tautā iemīļotais dziedātājs un vokālais pedagogs Andris Daņiļenko uz interviju ierodas precīzi norunātajā laikā. Būtu bijis pat dažas minūtes ātrāk, bet aizdomājies un satikšanās vietai paskrējis garām, pēc tam nācis atpakaļ. Andris allaž ir bijis skrienošs, tiesa, tagad tempu nedaudz samazinājis, bet darbi un koncerti nepārtraukti dzen uz priekšu.

Šoruden kopā ar kolēģiem Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu, Igo, Uģi Rozi un Inetu Rudzīti aicināt uz skaistāko dziesmu koncertu Nāk rudens apgleznot Latviju.

Būtībā turpinām pagājušajā gadā iesāktos koncertus, jo daudziem gribētājiem šis prieks – tos noklausīties – pērn izpalicis; nav paguvuši nopirkt biļetes, tās uzreiz izķertas! Tauta, redz, mūs mīl. Domājām, varbūt repertuāru pamainīt, bet palikām pie tā paša.

Kura dziesma jums bērnībā, jaunībā bija vistīkamākā?

Tā kā negāju bērnudārzā, sliktos vārdus iemācījos daudz vēlāk. (Smaida.) Biju pilnīgā vecāsmātes aprūpē, un viņas skola man gājusi cauri it visam, arī muzikālajai audzināšanai. Kaut gan vispār par savu pirmo muzikālo audzinātāju uzskatu pienmašīnu. Jo, kad vecāmāte to ar roku darbināja, tā sāka zumēt vienā tonī, un es, līdzās sēdēdams, vilku līdzi – te toni augstāk, te zemāk – un gaidīju, kad mūsu toņi smuki saies kopā. Vecāmāte strādādama vienmēr klusi dziedāja vecos labos, kādreiz aizliegtos šlāgerus, to pašu Zilo lakatiņu. Līdz ar to šlāgerus iesūcu, tā teikt, ar mātes pienu. Arī vectēvs bijis ļoti muzikāls, tāpat tēvs. Joprojām atceros, kā viņi ar mammu divbalsīgi dziedāja ukraiņu tautasdziesmas.

Abi iepazinās Sibīrijā, mans tēvs ir rumānis, viņa ģimene dzīvojusi netālu no Rumānijas un Ukrainas robežas. Uzvārds bija Daņiļenku, tikai krievi u nomainīja ar o – Daņiļenko. Pēc sešiem gadiem Sibīrijā piedzima vecākā māsa Diana. Pēc reabilitācijas mamma devās uz Latviju, un tēvs izlēma viņai sekot. Dzīvojām Ugālē. Vecāki bija parasta darba darītāji, bet Diana ir māksliniece, es dziedātājs. Tā kaut kā iznācis. Dziedāt gan mīlēja visi un daudz. Svinībās kopā sanāca radi, kaimiņi, sasēda ap galdu, ēda, iedzēra un tad visi korī dziedāja galda dziesmas. Skanēja varen smeķīgi! Jā, pavisam citi laiki tie bija, cita kultūra...

Kad māsa no Rīgas, kur mācījās Mākslas akadēmijā, kopā ar draudzeni atbrauca uz mājām laukos un tad metās dziedāt, man radās liels stimuls iemācīties spēlēt ģitāru, lai varētu viņas pavadīt. Sāku ar mazu ģitārīti un pašmācības ceļā ģitārspēli apguvu. Tad vēl drillējām Raimonda Paula plates, dziedājām līdzi. Pamazām mūzika manā dzīvē ienāca arvien vairāk un ļoti aizrāva, kaut gan mūsu skolā tā ierindojās pēdējā vietā, jo skola bija ar sporta novirzienu. Es arī braši sportoju, skrēju 100, 400 metru distances, un man bija laba kompānija – Vineta Ikauniece, Sandis Prūsis. Bet gāju arī uz kori, jo man gribējās dziedāt – tā bļaujamā rīkle man laikam gēnos. (Smaida.) Tāpēc mācības turpināju Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, pēc tam Konservatorijā Gurija Antipova vokālistu klasē.

Daudzi teic, ka jūs dziesmas nevis pliki nodziedot, bet tajās izstāstot veselu stāstu.

Tā mani mācīja. Mācījos ilgi, pamatīgi un ne jau pēc grāmatām. Pie izciliem pedagogiem apguvu ansambļa dziedāšanu, kamerdziedāšanu, solo dziedāšanu, aktiermeistarību, kustību mākslu, akrobātiku... Visas šīs prasmes pēc tam noderējušas ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Akrobātiku mācīja Uldis Veispals, Latvijā pirmās kaskadieru grupas izveidotājs, un es pat uzprasījos viņiem līdzdarboties, ļoti labprāt starp aktieriem pagrozījos. Reiz kaskadiera iemaņas man dzīvību izglāba. Braucu ar moci, pretī izbrauca mašīna. Mirklis… Kur dēties vairs nebija. Instinktīvi sagrupējos un izripoju kā ritenis. Nebūtu mācējis pareizi nokrist, būtu lupatās. Ieripoju grāvī, piecēlos, noskurinājos un aizgāju. Pēc tam gan mugura pasāpēja, diski bija izsisti.

Esmu priecīgs, ka mūsu, veco dziedātāju, izpildījums patīk arī jauniem cilvēkiem. Patīkami, ka starp mūsu klausītājiem tādu parādās arvien vairāk. Nesen ar Valdi Zilveru koncertējām Latgalē, Rikavā. Kultūras nams pilns, un pusei ap gadiem trīsdesmit!

Starp aktieriem esat bijis diezgan ilgi – Nacionālajā teātrī viņiem divdesmit gadu mācījāt dziedāšanu.

Attiecībā uz aktieriem mācīt ir stiepts jēdziens, jo viņi ir īpaši. Personību vide, kur viens jāglauda tā, otrs šitā, trešajam jāuzšauj pa dibenu. (Pasmaida.) Visus šos gadus pie manis cītīgi nāca tikai Mārcis Maņjakovs, pārējie tam laiku atrada vien tad, kad tapa kāds projekts, kurā vajadzēja dziedāt.

Vislielākais izaicinājums šo gadu laikā man bija nedziedošo aktieri Aināru Ančevski trīs mēnešu laikā uztaisīt par dziedošo aktieri, jo viņam Ivara Stonina vietā bija jāielec Eižena Finka lomā izrādē Sfinksa. Kopā ar Jāni Lūsēnu, Edmundu Freibergu, Valdi Zilveru ilgi domājām, kurš Ivara vietā Eižena Finka lomu vispār varētu nospēlēt. Lūsēns minēja Muktupāvelu, bet es Muktiņu šajā lomā nekādi nevarēju iztēloties un izspļāvu domu par Ančevski. Jo puisis ar savu talantu mani bija uzrunājis. Viņi uz mani paskatījās lielām acīm un sāka smieties – vai es to sakot nopietni? Teicu, lai muzikālo pusi atstāj manā ziņā, bet Edmundam Ainārs jādabū tēlā. Viegli negāja, bet mums izdevās! Uz dziedāšanu aizgājām caur tēlu, un tas mūzikai ļauj palikt it kā otrā plānā, šķībās notis skatītāja ausīm paiet secen.

Saka, dejot var iemācīt pat lāci. Tātad visus var iemācīt arī dziedāt?

Dziedāt gluži ne, bet radīt iespaidu, ka cilvēks dzied – to gan var! (Smejas.) Aktieru lielais pluss šādās situācijās ir viņu spēja dziesmās ielikt dziļu emocionālo pārdzīvojumu.

Tagad strādājat interešu izglītības centrā Praktiskās estētikas skola. Ko tur darāt?

Kad bariņš darbinieku, tostarp es, kovida laikā tikām izmesti no Nacionālā teātra, ar saņemto kompensāciju ilgi izdzīvot nevarēja. Koncerti nenotika, bezdarbnieku pabalsts arī nekāds dižais un ne mūžīgs. Darbu atrast nevarēju – man jau tikai daži gadi līdz pensijai bija palikuši. Kad rokas jau nolaidās, sagadījās, ka Pļavnieku izglītības centrā spēlēju vienu banketiņu. Uzzinot manu sāpi, man ieteica parunāt ar centra direktoru, jo trūkstot dziedāšanas pasniedzēja jauniešiem. Direktors izrādījās mans kolēģis no tehnikuma laikiem, un tā es, uzrakstījis programmu Dziedāšanas māksla, pēc kuras ar jauniešiem strādāt, pie šī darba tiku. Turklāt gluži sveša šī lieta man nebija – biju strādājis arī skolā Rīdze. Tur atklāju un abi ar Vilmu Cīruli pareizā virzienā iebīdījām pasaules lakstīgalu – operdziedātāju Marinu Rebeku. Tā ka varu palepoties – esmu viņas pirmais skolotājs!

Ko darāt, ja dziedāt par visām varītēm grib jaunietis, kuram nav nekādu dotumu?

Jānodarbojas ar viņu ir – vismaz tikmēr, kamēr viņš pats saprot, ka ne tur un ne to mācīties atnācis. Ka ar – mēs ar vecomāti tik smuki kopā dziedājām sereņkij kozļik (pelēkais kazlēns – no krievu val.) – vien nepietiek. Kad to atklāti pasaku, viens otrs tāpat vēl spirinās pretī – tāpēc jau atnācu mācīties! Nu jau esmu iemanījies ātri tikt galā, lieku lietā savu daiļrunību, izskaidrojot, ka viņi grib vairāk nekā var. Un ar to jāsamierinās. Tagad vispār ir tāds laiks, kad dzied, fotografē, dzejo, glezno visi, kam nav slinkums, un iedomājas, ka ir baigie ģēniji.

Tagad esat pensijā, tomēr vēl strādājat.

Ja jau varētu iztikt bez strādāšanas, domājat, to darītu? Lai gan par pensiju sūdzēties nevaru, plus vēl autoratlīdzību saņemu.

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas. Cik vecs jūtaties jūs?

Daudz jaunāks nekā vajadzētu – sirds vēl gluži mundra! (Smaida.) Tikai sports un viss cits, kas bijis pat vairāk nekā citiem normāliem cilvēkiem, atstājis savu iespaidu. Locītavas un mugura liek sevi manīt, asinsrites problēmas kājās, kas neskaitāmas reizes sistas un mežģītas... Bet, ja uzņem gaitu, tad ļoti labi iet uz priekšu! Reizēm sāk tirpt rokas, tad šķendējos – nu kas tas ir… Bet, kad atkal kārtīgi nodod koncertu vai baļļuku, nekas vairs netirpst.

Cilvēks visu mūžu mācās, visādas gudrības klausās, bet tāpat pieļauj kļūdas, kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Jums arī tāpat gājis?

No citu kļūdām neviens nemācās, un no savām arī kā no kuras. Jo cilvēks jau vienmēr meklē variantus, domā – varbūt šoreiz iziet cauri? Bet ir grābekļi, uz kuriem tiešām vairs nekāpju. Piemēram, jau sen nerelaksējos ar alkoholu; pēc tā jutos slikti. Tagad nemaz nav jādzer – brīžiem tāpat ir gana štruntīgi. (Smejas.)

Aktieri savas labākās lomas, mākslinieki – gleznas, dzejnieki – dzeju radot, kad esot iemīlējušies vai mīlas mokās. Dziedātājiem šādā stāvoklī arī labāk, izjustāk sanāk dziedāt?

Kaut kāds racionālais kodols šajā atziņā ir. Par sevi gan neteiktu, ka rozā brilles izmainījušas manu sniegumu, bet lidojums ir lidojums! Saule tad ir spilgtāka, zāle zaļāka.

Dziedātāja profesija ir tāda īpaša, mēs biežāk neesam mājās nekā esam, sevišķi aktīvās koncertēšanas laikā, 25–40 gados. No viena koncerta uz otru, dziedāšana banketos un ballītēs. Tāpēc, kā tagad uzskatu, ir tikai normāli, ka šajā laikā izjūk ģimene. Jo cik tad tā otra pusīte var izturēt... Īpaši, ja grib tādu ģimeni, kādu iztēlojies, par kādu esi sapņojis. Es to sniegt nevarēju, tāpēc lēnām samierinājos ar domu, ka būšu šķirtenis līdz mūža galam. Tikai Dievam savi plāni, viņš par to pasmējās – nekā vecīt, tev būs vēl viens pārbaudījums! Un 58 gados mana dzīve sagriezās kājām gaisā – iepazinos ar Evu, atguvu dzīvesprieku. Nu jau astoņus gadus dzīvojam kā cimds ar roku. Brīžiem domāju – kāpēc tā uzreiz nevar būt? Bet laikam jau viss notiek tad, kad tam jānotiek. Kad attiecīga pieredze iegūta.

Jūsu tēva reiz pieņemtais lēmums sekot mīļotajai meitenei līdzi uz Latviju ne tikai apliecināja mīlestību, bet liecināja arī par viņa uzdrošināšanos un izlēmību.

Būtībā tēvs ziedoja savas intereses, savus radus un dzimtu. Mana vecāmāte, mammas māte Anna, pēc dabas bija ļoti stingra. Abi ar vectēvu, pēc profesijas galdnieku, māju Ugālē uzcēluši saviem spēkiem. Bet, ja reiz sava māja un saimniecība, tad budži – jāizsūta trimdā. Vectēvu krievi nošāva 1947. gadā, mamma un vecāmāte izsūtījumu pavadīja dažādās vietās. Kad mammai piedzima Diana, viņa vecomāti drīkstēja izsaukt pie sevis. Pēc reabilitācijas vecāmāte stingri teikusi: “Meitiņ, braukšu mājās, bet tu izlem!” Cik nopratu no atstāstiem, tas gan skanējis drīzāk kā pieņemts likums – tev arī jābrauc! Un, ja reiz tā, tad meita māti nevar atstāt. Līdz ar to tēvs braucis līdzi.

Tikai vēlāk sapratu, cik daudz šis lēmums no viņa prasījis, paņēmis... Dziļi sevī viņš sapņoja par savu dzimteni. Mājās vienmēr gatavībā bija zvejas tīkli, tikai īsti nebija, kur tos mest. Bet tās atmiņas par Donavu, kā savulaik tajā zvejojuši, bija tik dzīvas, ka viņam vismaz tos tīklus vajadzēja... Visu mūžu tēvs ilgojās pēc Rumānijas-Ukrainas pierobežas plašuma, un es to viņa sāpi redzēju... Kā no savas zemes izrauts un citā iestādīts koks viņš laikam jutās. Nomira tēvs, kad viņam bija 58 gadi. Man šajā vecumā sākās lidojums, bet viņš aizlidoja. Ar māsu esam šo pārrunājuši – daļēji viņu nobendēja tieši apspiestās emocijas. Cilvēkā jau viss ir saistīts.

Tēva dzimtajās vietās esat pabijis?

Man bija gadi septiņi, kad visi turp aizbraucām. Satiku vectēvu, tēva tēvu. Pavadījām tur divus vasaras mēnešus. Vēl tagad atceros, cik ļoti tēvs šajā laikā bija citāds.

Viņš arī jums, bērniem, mācīja pašiem pieņemt lēmumus, uzdrīkstēties?

Uzskatu, ka progress jebkurā jomā var būt tikai tad, ja cilvēks uzdrīkstas, arvien apņemas izdarīt kaut ko sev pavisam jaunu, nebijušu. Jo tā viņš mācās, kaut ko atklāj. Protams, jaunībā izaicinājumus pieņemt vieglāk, vēlāk tas prasa arvien lielāku uzdrīkstēšanos. Kad man tagad ko jaunu piedāvā, viena balss sparīgi uzstāj – saki jā! Bet otra īd – vai vairs varēsi pavilkt, ko bāzies tajā, ko nezini? Es tad parasti atbildu – labi, esmu ar mieru, tikai jāpadomā. Tikai – kāda vairs domāšana, ja jau esmu piekritis! Pēc tam sevi par lēmumu paslavēju, jo jaunapgūstamais mani atkal krietni padzinis uz priekšu.

Un nekādā gadījumā, saņemot kāda darba piedāvājumu, nedrīkst ļaut sevī ieperināties domai, ka nevarēšu. Tieši otrādi – sevī jāieliek un jānostabilizē pārliecība: varēšu! Man tas arī kaut kā izdevies. Jaunībā, kad atnācu uz Rīgu, pat notis nezināju, nekādas muzikālās izglītības. Tehnikuma laikā, mācoties par pūtēju un estrādes orķestra diriģentu, visu vajadzīgo iemācījos, un abi ar Aivaru Brīzi – mēs bijām kursabiedri – dabūjām brīvos diplomus. Neraugoties uz to, ka paralēli mācībām bija mēģinājumi un koncerti, – tolaik dziedāju ansamblī Barometrs un strādāju trīs darbavietās. Vai dieniņās, cik forši tai laikā gāja! Jaunība dara savu. Tagad gan vairs nevajag ārdīties, tagad tā uzdrīkstēšanās jāpārdomā vismaz divas reizes, jo beidzot tak jāatvēl laiks sev, ģimenei.

Šoruden koncertos ar dziesmām apgleznojat Latviju, bet kas apglezno paša dzīvi?

Pats, kurš gan cits! Beidzot esmu pieķēries savai lauku mājiņai, kas 25 gadus stāvējusi bez remonta, jo tam nebija ne līdzekļu, ne laika. Pamazām savedu to kārtībā, pat kamīns jau ir. Šie celtniecības darbi mani dara bagātu. Arī laimīgu, jo beidzot varu atļauties darīt to, ko gribu, un kad gribu. Vakar apgriezu vīnogulājus un pats par veikumu priecājos. Tad paķēru Spānijas kailgliemežus, kas gan nav nekas patīkams, bet jādara ir. Jūtu, ka šādas sadzīviskas, nesteidzīgas nodarbes mani dara psiholoģiski veselāku, stabilāku. Ja galvā viss kārtībā, tad arī ik pa laikam kaut kur iemetušās sāpes iet mazumā.

Kā jūsu raksturā vairāk – kurzemnieka vai rumāņa?

Man vairāk ticis no mammas. Māsai gan no tēva – viņai Latvijā vienmēr auksti. (Smaida.)

Jums mūsu zeme ir visskaistākā tik un tā?

Jā! Atceros, kad atbraucu no dienesta armijā, ilgi sēdēju Rīgas stacijā uz beņķīša, skatījos uz izgaismoto uzrakstu Rīga un nekautrējos no asarām... Raimonds Pauls man uz 50 gadu jubilejas koncertu uzrakstīja dziesmu Es tevi un, iedevis to man, sev raksturīgajā stilā noteica: “Tu taču vienmēr dziedi par dzimteni, tad še tev vēl viens gabals. Bet vispār tev koncertā vajadzētu dziedāt Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme, jo tā uz tava ģīmja tā riktīgi!”

Alla Pugačova ar savdabīgu komentāru sumina Raimondu Paulu 90. jubilejā