Par mammas lielo nozīmi savā dzīvē un hokejista karjerā liecina uz Elvja Merzļikina rokas uztetovētais vanags. “Viņa mani vēro ar savu vanaga aci, lai kur es būtu. Sargā, katru dienu jūt līdzi un palīdz,” uzskata Elvis.

Arī visās nozīmīgākajās intervijās vārtsargs uzsver īpašo saikni ar māti, neslēpdams, ka padoties un šaubīties par sevi neatļaujas tieši tamdēļ, ka zina, cik daudz mammai bijis dzīvē jāizcīna. Pēc šā gada spoži aizvadītā pasaules čempionāta, kurā Merzļikins tika atzīts par vienu no labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem, sportista mamma lej prieka asaras, un secina: “Pūles ir bijušas tā vērtas.”

Pēc čempionāta aizbrauc uz Ameriku

Kādreizējā mākslas vingrotāja Sandra Vanaga pēc pasaules hokeja čempionāta beidzot atviegloti uzelpo. Lielais stress un līdz matu galiņiem uzvilktā nervu spriedze par katru spēli atkal uz kādu laiku ir mitējusies. „Mazliet var uzelpot un sākt gaidīt nākamo hokeja sezonu.” Elvi mammai pēc atgriešanās no Kopenhāgenas izdevās apskaut uz īsu brīdi lidostā, nākamajā dienā satikties uz pāris stundām un svētdien jau ģimenes gods un lepnums tika pavadīts uz Ameriku, kur Merzļikins izbauda savu īso atvaļinājumu un tiekas ar aģentiem, risinot jautājumus par nākotnē iespējamo spēlēšanu NHL.

Rit jau devītais gads, kad mammas saskarsme ar dēlu ir reti un īsi satikšanās brīži, un ikdienā abi lielākoties kontaktējas virtuāli vai telefoniski. 15 gadu vecuma Elvis aizbrauca no Latvijas, lai Šveices hokeja klubā Lugano spodrinātu savu vārtsarga talantu. Sandra neslēpj – daudz pārmetumu un nosodījuma saņēmusi par to, ka palaidusi Elvi uz Šveici.

Arī pati sevi daudzkārt šaustījusi par izdarīto izvēli, jo garie gadi, kad puika bija prom, mātei bijuši grūti izturami. Tomēr tagad Sandra pateicas Dievam, kurš viņai un arī Elvim nav ļāvis atmest ar roku, jo ir skaidrs – Merzļikins izaudzis par pasaules līmeņa hokejistu, ar ko var lepoties ne tikai tuvinieki, bet arī Šveice un dzimtā Latvija.”

Pats prasījās kļūt par vārtsargu

No agras bērnības Sandra dēlu atceras kā varen aktīvu zēnu, kurš bijis kustīgs kā ūdenszāle. Hokeja laukumā Elvis pirmoreiz uz kādu laiciņu palaists sešu gadu vecumā, kad mammai uzdāvināja lietotas Bauer slidas, un viņa dēlu aizvedusi uz Rīgas sporta pili. “Piešuvu viscaur pie treniņtērpa biksēm iekšpusē vannas švammes, virsū uzvilku otru treniņtērpu. Bērns bija tā notapsēts, lai būtu mīkstāka krišana,” smaida mamma.

Uz ledus Elvim paticis, un arī slidošana padevusies labi, jo kopā ar vecāko brāli Renāru pa vasaru abi daudz braukājuši ar skrituļslidām. Tolaik neesot bijušas domas, ka dēlu varētu virzīt hokejā, un Elvis notrenējies vien pāris mēnešu. Pa īstam viss aizsācies divus gadu vēlāk, kad dzīves ceļš Sandru ar abiem dēliem aizvedis uz Šveici, kur nodzīvoti aptuveni trīs gadi, un Sandra izlūgusies Lugano bērnu hokeja skolas treneriem, lai ļauj dēlam pamēģināt uzspēlēt hokeju.

“Astoņi gadi hokejā ir vēls vecums, jo bērnus pārsvarā ved 4 vai 5 gados. Komandas noformētas, bērni jau turnīros piedalās. Un te ierodas jauniņais, kurš nav pirms tam spēlējis hokeju, prasa, lai ņem hokejā! Neviens negribēja ņemt. Bet es nelikos mierā, par varītēm lūdzos, lai vismaz paskatās viņu. Atļāva. Elvis izgāja uz treniņu. Bija vingrinājums, kurā visiem vajadzēja slidot pa apli. Viņš tik ātri slidoja, ka visiem apkārt aizjoņoja. Treneris pateica, ka ņems aizsarga pozīcijā. Mēnesi pēc pirmā treniņa bija pirmā spēle un Elvis iesita trīs golus. Viņa prasmes bija pārsteigums visiem – pirmajā gadā Elvis kļuva par komandas rezultatīvāko spēlētāju,” atceras mamma.

To, ka īstenībā grib stāvēt vārtos, Elvis aptuveni 10 gadu vecumā sapratis pats. “Vasarā pie mājām bērni spēlēja inline hokeju un Elvis visu laiku prasījās vārtos. Treneri dažreiz ļāva pamēģināt, iedeva noskrandušu vārtsarga formu, kam kājsargiem visi polsterējums līda pa vīlēm.

Paši treneri Elvi nolīmēja, notina ar „skoču”, bet mums vēlāk bija tas jādabū nost, lai puika var izlīst no formas laukā,” smaidot atceras mamma, piebilstot: „Spēlētāji bija bērni vecumā no 8 līdz 16 gadiem, un treneri bija izbrīnīti – kā mazais vārtos ieliktais puika tā ķer! Drīz treneri rosināja Elvim kļūt par vārtsargu. Es krietnu laiku tielējos pretī, līdz Lugano vārtsargu treneris man teica: „Es jūtu un redzu, ka viņam ir iekšā, un vajag iet uz ledus kā vārtsargam.” Viņš man burtiski izlūdzās, un jau savā pirmajā vārtsarga sezonā Elvis bija labākais. Spēlēja gan savā vecuma grupā, gan nesa uzvaras arī gadu vecāko puišu grupā. Pēcāk viņš pat iesaukts par piccolo Irbi, jeb mazo Irbi,” stāsta Sandra.

Tēvs pazuda bez vēsts

Kopš trīs gadu vecuma Elvi un par viņu septiņus gadus vecāko brāli Renāru Sandra audzinājusi viena. Ar Elvja tēvu Vjačeslavu Merzļikinu Sandra nepaguva apprecēties, jo liktenis skaistajam mīlasstāstam pārvilka treknu melnu strīpu – 31 gada vecumā viņa dzīvība tika traģiski dzēsta. Traģēdija par 180 grādiem mainīja gan Sandras, gan bērnu dzīvi. “Slaviks bija uzņēmējs. Viņam bija mēbeļu cehs. Tajos laikos biznesa vide Latvijā bija tāda slidena un bīstama. 1998. gada augustā, kā pēcpusdienā aizbrauca uz tikšanos, tā mājās nepārnāca. Notika izmeklēšana, un atklājās, ka viņš visticamāk ir noslepkavots. Kā es sapratu, viņš ne tam bija pārgājis ceļu... Mežā, kur tika meklēts Slaviks, tā arī viņu neatrada, un diemžēl nav kapiņa, pie kā aiziet, nolikt ziedus un parunāties,” asarām acīs stāsta Sandra, kurai dzīvesbiedra bezvēsts pazušana saistās ne tikai ar dvēseles sāpēm, bet arī atsauc atmiņā izmisuma un trūkuma posmu, kādu nemūžam nenovēlētu pat sūrākajam ienaidniekam.

Tic, ka tētis palīdz no debesīm

Neraugoties uz policijā saņemto informāciju, ka dzīvesbiedrs skaitās bezvēsts pazudušais, Sandra nezaudēja cerību, ka Vjačeslavs kādudien tomēr mājās atgriezīsies. “Likās, ka jebkurā brīdī viņš var nākt, ka piezvanīs pie durvīm. Dažreiz man pat likās, ka redzu ieraugu viņu kāpņutelpā. Bija sajūta, it kā viņš mūs vēro, tikai nevar dot ziņu par sevi, parādīties...

Elvim pirmos gadus neko neteicu. Uz Ziemassvētkiem Slavika mamma vēl krietnu laiku lika pie ārdurvīm dāvaniņu no tēva. Kad Elvis prasīja, kur ir tētis, teicu, ka Maskavā strādā. Pēc 10 gadiem, kad iestājas noilgums bezvēsts pazudušo personu meklēšanai, Elvim pateicu, ka tēvs mājās vairs nepārbrauks, ka viņš visticamāk ir miris. Bet viņš jau bija pieradis dzīvot bez tēva, to trūkumu jau bija sadziedējis,” atklāj Sandra.

Mamma uzskata, ka viņa Elvi atbalsta šeit uz zemes, savukārt tēvs dēlam laukumā palīdz, sūtot spēku un veiksmi no mākoņa maliņas. “Domās pirms katras Elvja spēles sarunājos ar viņa tēvu. Saku – ja nevarēja būt līdzās dēlam šeit uz zemes, tad, lai palīdz viņam tagad no augšas.”

Tēvu arī Elvis uzskata par savu sargeņģeli. Un patiesi, ir jau arī bijuši neizskaidrojami brīži, kad ķivere ir nokritusi, ripa nāk taisni sejā, bet te pēkšņi maina virzienu, it kā kāds būtu neredzamu roku pielicis priekšā. Un ripa tikai viegli aizskar vaiga kaulu. Un štangas, viņa draudzenes, kā Elvis saka - mēs abi zinām, ka tēvs viņam sūta tās draudzenes,” pārliecināti teic Merzļikina mamma.

Ēd tikai kartupeļus

“Kad puikas bija maziņi, pirmajā gadā mums ļoti grūti gāja. Novērsās visi draugi un paziņas, darbu atrast nevarēju. Kamēr noritēja izmeklēšana, nevarēju apgādnieka zaudējuma kompensāciju saņemt,” atminas Elvja mamma, kura pēc dzīvesbiedra pazušanas palika tikpat kā bez uzturlīdzekļiem.

“Pirms tam strādāju ekskluzīvu apģērbu veikalā, un arī pati tolaik ģērbos šī veikala drēbēs. Kad Slaviks pazuda, tirgoju savas drēbes. Lombardos Slavika dāvinātos briljantus par lētu naudu izpārdevu. Domāju – paldies Dievam, ka man tie ir, varu pārdot un bērniem nopirkt ēst. Tieši tad tiem bija vislielākā vērtība.

Pie mammas uz laukiem ar vilcienu braucu pēc kartupeļiem. Vienu dienu ēdām kartupeļus ar sīpolu mērcīti, otru dienu, garšas dažādošanai, ar ķiploku mērci. Man liekas, ka tajā laikā 12 veidos biju iemācījusies kartupeļus gatavot. Atceros, draudzene reiz atnesa burkā frikadeļu zupu, un tie bija svētki. Vēl šodien atmiņā ir šī zupa, un sajūta, ka neko garšīgāku dzīvē neesmu ēdusi,” neslēpj hokejista mamma.

Lai piepelnītos, viņa īsu brīdi vadīja aerobikas nodarbības. „Pēc tam ar dēliem Ziedoņdārzā lasījām lapas, ko kaltēju, pēcāk taisīju rāmīšos kompozīcijas, uz sūtīju uz Ziemassvētku tirdziņiem Vācijā,” stāsta Sandra, kurai ir arhitektes un telpu dizaineres profesija, fito dizaina prasmes, bet strādā viņa par latviešu – krievu – itāļu valodas tulku.

“Ko tu man iedevi skuķu botas?”

Elvja Merzļikina māte neslēpj, ka trūkuma dēļ bērnus ģērbusi second hand veikalu drēbēs. „Tas tiešām tolaik bija glābiņš. Viena no retajām jaunajām lietām, kas Elvim bija – vecmāmiņa ar tēvamāsu reizi gadā, dzimšanas dienā, Elvim pirka dārgas botes. Gājām kopā uz veikalu, varēja izvēlēties, kādas vien vēlas.

Ar tām staigāja līdz nākamajam gadam, kad 13. aprīlī atkal iegāja veikalā. Iepriekšējās turpat metām miskastē, jo tās jau bija tiktāl nodriskātas, ka viņš gandrīz ar pirkstiem pa zemi staigāja,” teic Sandra. Elvim lielākoties nācies valkāt lielā brāļa drēbes – bija jau pieradis ar lielākiem apaviem staigāt. „Neko nečīkstēja, kad kājas lielajos apavos šļurkājās, švammes liku kurpju purngalos.”

Bet pagalmā dauzoties un ar puikām futbolu spēlējot, Elvim paticis ārā iet parastās drēbēs. “Ar labākajām nemaz negribēja iet ārā, jo zināja, ka sasmērēs un tad mamma bārsies. Vienreiz atkal apavi bija nodiluši, purngali atdauzīti, un tad humpalās nopirku tādas sporta kurpes uz platformas – domāju, ar šīm dragās, varēs labi uzsist pa bumbu, un tik ātri nenodauzīs. Bet viņš pēc pusstundas nāk atpakaļ raudādams: “Ko tu man iedevi skuķu botes?” Es prasu: “Kāpēc tu tā domā?” Izrādās, visi par viņu bija smējušies, ka puika iznācis ārā ar Spice Girls botēm!” ar smaidu atceras Sandra.

Pa lēto pērk Naumova izmestās nūjas

Kad 2004. gadā Sandra ar Elvi atgriezās no Šveices Latvijā, viņš turpināja apgūt hokeju Latvijā. “Elvis pats mājās meklēja un skatījās internetā NHL spēles, mācījās, ko tie vārtsargi dara. Tagad aizvien – kad pretinieks pēc noraidījuma atgriežas laukumā, Elvis sit nūju, lai komanda dzird. To dara jau kopš mazām dienām, saskatījies NHL spēles.

Es viņam kādreiz lūdzu: “Nu nesit to nūju!” Es taču satraucos, ka sasitīs nūju, bet otras taču man nav, ko vietā dot!” atminas vārtsarga mamma, atklājot, ka iemanījusies atrast veidu, kā tikt pie lietotām nūjām. “Rīgas 55. vidusskolā jeb Sergeja Žoltoka hokeja skolā, kur Elvis trenējās, bija tāds līdzjutējs Vovačka, kas katru dienu tur staigāja

Tobrīd Latvijas izlases vārtsargs bija Sergejs Naumovs, un viņa ārā izmestās nolietotās nūjas Vovačka savāca, bet es no viņa tās pirku par 15 latiem. Ņemot vērā, ka lētākā jauna nūja bija nopērkama par 25 latiem, sanāca ietaupīt. Turklāt Elvim bija vismaz vizuāli kruta nūja, ar Naumova vārdu!” stāsta Merzļikina mamma un uzreiz piebilst: “Līdz pat 14 gadu vecumam Elvim vārtos nācās stāvēt nevis ar vārtsarga, bet ar laukuma spēlētāja ķiveri, jo nevarēju atļauties to iegādāties. Formu pirku tikai lietotu, slidas tāpat. Nekas nebija jauns.”

Misēklis ar nokrāsotām slidām

„Reiz Elvim biju nopirkusi vārtsarga slidas par 35 latiem. Kad palika par mazu, gribējām pārdot. Labu gribēdama, tās nopūtu ar melnu krāsu. Elvis aiznesa trenerim pārdot, un treneris šo lamāja: “Ko jūs esat viņas nopucējuši, tās taču ir vecas slidas!” Nu kā, es taču cerēju, ka par labāku cenu varēsim pārdot, ja būs tovarnijs vids. Elvis savukārt teica: “Ko tu izdarīji?! Tagad skrāpē to krāsu nost!”” atceras Sandra.

Gandrīz atmeta ar roku hokejam

„Latvijā, komandā, kur Elvis padsmitgadnieka vecumā trenējās, gandrīz gadu netika pie spēlēšanas. Viņu visu laiku atstāja rezervē, un to morāli ļoti pārdzīvojām. Ja viņš vienkārši vairs negribētu trenēties un spēlēt hokeju, tad jau ar varu negribētu uzspiest. Viņš vienkārši saprata, ka ar vienu cenšanos un gribēšanu nepietiek. Ja netiec uz ledus spēlēt un visu laiku esi tikai uz papīra pieteikts spēlē, zūd ticība savām spējām. Tobrīd tā sanāca, un Elvis teica, ka grib pamest hokeju, sacīdams, ka vairs nekam nav nozīmes, jēgas, ka cerības par lielo hokeju ir zudušas.

Bet mēs sirdī zinājām, redzējām, uz ko viņš ir spējīgs. Nepadevos, nolēmu atjaunot visus sakarus ar HC Lugano, un man tas izdevās! Tā teikt, ielēcām vilcienā pēdējā vagonā, un nekad neaizmirsīšu, cik liels prieks un gandarījums bija visai ģimenei, kad jau pirmajā gadā Elvis kļuva par Šveices junioru vicečempionu!” atminas mamma, piebilstot: „Esmu vislielāko pateicību parādā vārtsargu trenerim Dusanam Sidoram, jo viņš bija tas pirmais treneris, kurš sāka Elvi mācīt, trenēt un veidot par tāda līmeņa vārtsargu, kāds viņš ir šodien.”

Gulēja, laimē apķēris jaunos kājsargus

Uz pastāvīgu dzīvošanu Šveicē Elvis devās 15 gadu vecumā, un turp viņš aizbrauca ar vienu čemodānu, līdzi vedot HC Profs īpašnieku iegādāto vārtsarga ķiveri un nūju, ko par 24.95 latiem mamma viņam bija tikko nopirkusi. Lidojuma biļete, ko atsūtīja HC Lugano, bija tikai vienā virzienā – uz Šveici.

“Kad Šveicē Elvim iedeva pašam savu jaunu formastērpu, treneris man pēc tam atstāstīja, kā divas stundas pirms treniņa gājis gar ģērbtuvēm un ieraudzījis, ka tur gaisma deg. “Es ieeju, un skatos – Elvis guļ, aiz laimes apķēris savus jaunos kājsargus!” atklāja treneris.

Strādāju par tulku, un visu laiku man kontā bija vismaz 10 lati, ko steidzamos gadījumos pārskaitīt Elvim. Kad, braucot pa spēlēm, komanda apstājās benzīntankos ēst, viņš, no rindas zvanīja man: “Mamm, man ātri vajag naudiņu hotdogam. Uzreiz ķēros pie konta un sūtīju, lai viņš var samaksāt,” atceras mamma.
Elvja prombūtni Sandrai gan bija grūti izturēt.

“Sirdi rāva ārā, tā sāpe bija neizskaidrojama. Gribējās to bērnu samīļot, būt blakus, turklāt arī manas materiālās iespējas bija ierobežotas, un atbalstīt viņu finansiāli varēju pavisam minimāli. Visu atbildību nodevu HC Lugano rokās, un esmu par visu neizsakāmi pateicīga šī hokeja kluba vadībai. Vakari pagāja asarās.

Mierināju sevi ar domu, ka sāpes attīsta mērķtiecību, ka tas viss mums abiem ir jāpārdzīvo tikai Elvja nākotnes dēļ. Domāju, ja mūsu sarežģīto apstākļu dēļ nevar’eju dot un iekārtot vecākā dēla Renāra pilnvērtīgu dzīvi, tad jaunāko dēlu Elvi es, lai vai kā, bet izvilkšu!

Kad Elvis pārcēlās uz Šveici, man atkal sākās posms, kad sāku nest savas rotas uz lombardiem, jo turpat uz vietas bija taču jānopērk Elvim pirmais portatīvais dators, lai varam sazvanīties skaipā. Telefonsakari bija pārāk dārgi. Cik vēstuļu ir uzrakstīts un neaizsūtīts... Dažkārt, lai pareizāk pateiktu savas domas, teicu, lai tikai klausās un neko nesaka, un lasīju priekšā vēstuli.”

Aizvien uzmundrina un motivē pirms un pēc spēlēm

Mamma mājās glabā visus žurnālus un avīzes gan no Latvijas, gan Šveices, kur ir raksti par Elvi. Savākti arī Elvja darbmācības rokdarbi no skolas laika, dāvanas, krekli, eņģelītis, kas kādreiz bija pielikts pie Elvja gultas.

Sandra aizvien uzmundrina, mierina un sveic Elvi pirms un pēc katras spēles. “Nav svarīgi, kāda līmeņa spēle tā būtu, rakstu viņam īsziņu ar motivāciju. Jāliek lietā izdoma, lai katru reizi atrastu un nosūtītu viņam pareizos īpašos vārdus. Viņam noteikti ir jāatbild, lai es neuztrauktos. Tas jau ir nerakstīta vienošanās. Elvim vienmēr esmu uzsvērusi: „Vajag par spīti visu darīt un ticēt, ka tu to vari. Atceries, ka talants ir mazākais procents, viss pārējais ir tavs darbs.”

„Sapnis, mērķis, smags darbs – un tad nāks tevis nopelnītā veiksme, – šos vārdus Elvim kā mantru skaitu vēl aizvien. Ne no kā tāpat vien nekas nerodas. Lai kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā. Un Elvis to dara,” teic Latvijas hokeja izlases vārtsarga mamma Sandra.

„Reiz Elvis man jautāja: “Mamm, kad vienreiz beigsies tie dzīves pārbaudījumi?” Es atbildēju: “Tie nekad nebeigsies. Bet šis tev ir labs solis, lai vieglāk tiktu pāri nākamajam.””

Mamma bieži prāto, ka varbūt nevis viņa, bet gan aizsaulē aizgājušais tēvs Elvi ir ievedis hokejā. “Ja liktenis būtu iegrozījies citādi, mēs nebūtu aizbraukuši uz Šveici, savukārt Rīgā dzīvojot, Elvis nekad hokejā nebūtu tik augstu ticis, vai pat vispār šai sporta veidā nebūtu nokļuvis. Mums atsevišķos dzīves brīžos ir bijusi liela nabadzība un vēl lielāka veiksme,” saka Elvja Merzļikina mamma. "Manā dzīvē ir gājis kā pa kalniem – augšā, lejā, augšā, lejā, bet tagad ceru, ka tālāk būs līdzens un taisns mans dzīves ceļš."

Elvja Merzļikina mamma piepilda sapni - ledus hallē atklāj savu pirmo gleznu izstādi