Pastāsti, kā nokļuvi Latvijā!

Jau 12 gadu vecumā teicu mammai, ka došos prom no Indijas, tiklīdz varēšu, jo nejutos tur iederīgs. Esmu no Indijas dienvidiem, bet mana ģimene ir visā pasaulē: Austrālijā, Anglijā, Amerikā. Varbūt tas ietekmēja manu pasaules redzējumu. Bērnību pavadīju vairākos Indijas reģionos, arī franču teritorijā, man bija piekļuve arī šai valodai un kultūrai. Kad pabeidzu bakalaura studijas, domāju, ka ir labs brīdis doties pasaulē, un studijas maģistrantūrā bija laba iespēja, kā to paveikt. Lai gan varēju ņemt aizdevumu, gribēju studēt par savu naudu, tāpēc strādāju, iekrāju un meklēju studiju iespējas, ko varu atļauties. Protams, jāpasakās arī vecākiem, kuri palīdzēja pārvākties uz citu valsti. Apsvēru Angliju, Jaunzēlandi, Austrāliju. Tomēr – vai nu mācības bija pārāk dārgas, vai arī tā nebija izglītība, ko vēlējos. Daži mani studiju biedri devās uz Singapūru, Malaiziju, Ķīnu. Patiesībā tikai vēlāk tas kļuva pa īstam populāri – doties prom no Indijas, lai studētu.

Visbeidzot konsultējos ar aģentūru, kas palīdz uzsākt studijas ārzemēs. Tur man pastāstīja par Latviju. Tobrīd neko nezināju par Latviju un Baltijas valstīm. Devos mājās, sāku meklēt informāciju, noskaidroju, kādā valodā šeit runā, kāds ir ēdiens un laikapstākļi. Visvairāk mani uztrauca tieši laikapstākļi, jo manā dzimtenē nav ziemas, ir tikai saule un lietus sezona. Taču mani māca arī ziņkāre – gribēju redzēt un piedzīvot ziemu. Nedēļas laikā pieņēmu lēmumu un pieteicos Būvniecības un nekustamā īpašuma pārvaldības studijām Rīgas Tehniskajā universitātē.

Ierados Latvijā 2019. gada janvārī. Kad izkāpu no lidmašīnas, bija mīnus 21 grādu liels sals. Kad Indijā iekāpu lidmašīnā, bija plus 28 grādi. Šis bija mans pirmais ceļojums ārpus valsts. Pat Indijas ziemeļos nebiju bijis.

Kā sāki mācīties latviešu valodu?

Sākumā vilcinājos runāt ar cilvēkiem. Vispirms sāku runāt ar pasniedzējiem. Kad atbraucu uz Latviju, dzīvoju RTU studentu viesnīcā, tur satiku studentus no visas pasaules: Brazīlijas, Turcijas, Azerbaidžānas. Sapratu, ka man pašam ir jāizrāda interese, lai varu komunicēt ne tikai ar citiem ārvalstu studentiem, bet arī ar vietējiem. Kad izrādi iniciatīvu, cilvēki ir draudzīgi. Patlaban man šeit ir tikai daži draugi no Indijas. Pārsvarā man ir latviešu draugi, pavadu daudz laika ar latviešiem. Arī mana draudzene ir latviete. Viņas ģimene mani ir silti uzņēmusi. Kad dodamies viņus apciemot, draudzenes tēvs runā ar mani angliski, jo vēlas uzlabot angļu valodas prasmes, bet es atbildu latviski.

Par latviešu valodas apguvi nebija jautājumu – lai saprastu kultūru, sazinātos un iederētos, ir jāzina valoda. Dienvidāzijas Tamilu kultūrā, kas ir viena no pasaules senākajām kultūrām, uzskata, ka valoda ir kultūra. Ja tu cieni valodu, cieni arī kultūru. Patlaban gan darbā runāju angliski, tāpēc latviešu valodu sanāk mazāk praktizēt. Taču tāpat lasu latviešu dzeju, dainas, sakāmvārdus, “Krāsainās pasakas”. Manuprāt, mācoties valodu, ir svarīgi “uzķert” sarunvalodas plūdumu un ritmu, tāpēc skatos arī seriālus un klausos podkāstus.

Kad ierodies jaunā valstī, tu nevari dzīvot pa vecam. Ir jāpielāgojas, jāmaina dzīvesstils, jāmācās valoda. Ja negribi mainīties un dzīvot citādi, nav jēgas mainīt dzīvesvietu.

Kas tev Latvijā patīk, kas piesaista? Kāpēc nolēmi šeit palikt?

Man patīk, ka arī galvaspilsētā Rīgā, izejot uz ielas, redzi vien pāris cilvēku. Kad izej uz ielas Indijā, sastopies ar simtiem ļaužu. Latvieši ir introverti, viņi nenāks klāt uz ielas, tu vari netraucēti doties savās gaitās. Miers un klusums ir tas, kas man lika palikt Latvijā. Nevēlos, lai Rīga kļūtu pārapdzīvota. Man tiešām rūp Latvija, jo tā man deva mierpilnu vidi.

Kad redzu, ka cilvēki no citām valstīm, tostarp Indijas, skaļi runā uz ielas vai autobusā, cenšos distancēties. Negribu, lai vietējie mani kritizē vai nosoda tikai tāpēc, ka izskatos līdzīgs citiem iebraucējiem. Indija patiesībā ir ļoti liela, un mēs visi neesam vienādi, arī mūsu starpā ir nesaskaņas. Indijā pastāv dažādas kultūras un valodas. Nereti viena cilvēka darbības ietekmē kopējo priekšstatu. No vienas puses, ir skumji tikt vērtētam citu rīcības dēļ, bet, no otras, puses, tas ir saprotami no vietējo perspektīvas.

Piemēram, man tāpat traucē, ja citi trokšņo publiskajā vidē. Reiz bija atgadījums – pēc darba noguris braucu liftā, kurā bija vēl pāris latviešu un divas ārzemnieces, kas mazajā telpā sāka ļoti skaļi sarunāties. Es nesapratu viņu valodu, bet, iespējams, viņas bija no Indijas. Tur ir simtiem valodu. Tobrīd sajutu spriedzi liftā. Latviete noteica kaut ko apmēram šādu: kāpēc viņas vienmēr ir tik skaļas? Viņa nezināja, ka es saprotu, ko viņa saka. Es atbildēju latviešu valodā: jā, es zinu, bet, kā ir, tā ir… Viņa bija pārsteigta un atvainojās man. Es atbildēju, ka saprotu un esmu viņas pusē. Šī situācija bija labs piemērs tam, kā cilvēki šeit dzīvo un ka iebraucējiem tas ir jāciena.

Vai nebija sarežģīti pielāgoties latviešu introvertajam komunikācijas stilam?

Darbā man palīdzēja tas, ka atšķīros un spēju būt ekstraverts. Lai gan man patīk klusums, labprāt arī runāju. Tā es dabūju spēļu vadītāja darbu tiešsaistes kazino “Evolution”. Sāku kā kāršu dalītājs, bet man piedāvāja vadīt spēles, jo man ir viegli runāt. Turpretī, kad devos uz randiņiem, meiteņu introvertums dažkārt traucēja. Negribēju būt tas, kurš visu laiku runā, un likās, ka uzbāžos, uzdodot daudz jautājumu.

Šķiet, tā ir viena no latviešu īpašībām – dažkārt nerunājam ne jau tāpēc, ka negribam, bet tāpēc, ka neviens nepajautāja... Vienlaikus arī paši neuzdodam jautājumus, jo domājam – ja gribēs, tad pastāstīs. Tāda kā “miskomunikācija” no abām pusēm.

Jā, introvertums mēdz būt gan labs, gan ne tik labs.

Studēji inženieriju un būvniecības pārvaldību. Vai nevēlējies strādāt šajā jomā?

Kamēr studēju, nedaudz strādāju šajā nozarē. Mans tēvs ir būvinženieris, palīdzēju viņam. Lielākā problēma, lai Latvijā atrastu darbu savā nozarē, bija atšķirīgie būvniecības standarti. Ap 2020. gadu devos uz daudzām intervijām. Ar vilcienu braucu uz darba pārrunām Jelgavā, Siguldā, Jēkabpilī, Liepājā. Tā kā būvniecību biju studējis Indijā, bet šeit studēju būvniecības un nekustamā īpašuma pārvaldi, tad Eiropas standartus vēl tik labi nepārzināju. Galu galā tomēr dabūju darbu nozarē un strādāju paralēli studijām, taču sākās pandēmija, un darba apjoms samazinājās. Nācās piestrādāt restorānos, kafejnīcās. Man ļoti palīdzēja arī draugi no Šrilankas, kas tobrīd dzīvoja Latvijā.

Vai atgriezies pie gleznošanas, jo līdz ar studiju pabeigšanu un stabilāku darbu beidzot izdevās izbrīvēt tai laiku?

Kad nolēmu atsākt gleznot, vispirms pārplānoju savu dienu. Iepriekš strādāju pēcpusdienās un vakaros, no pulksten 15 līdz 23, tagad samainīju grafiku pret rītu un strādāju no septiņiem līdz trijiem, lai dienas otrajā pusē būtu laiks ne tikai atpūtai, saziņai ar ģimeni un rotaļām ar kaķi, bet arī “Instagram” satura veidošanai un gleznošanai. Atsākt gleznot bija apzināts lēmums – pirms to darīju, iekrāju naudu molbertam un gleznošanas piederumiem. Protams, vienmēr šķiet, ka dienā ir par maz stundu, lai visu pagūtu, bet uzskatu, ka dzīvē ir dažādi posmi: gan laiks aktīvākam darbam, gan laiks atpūtai.

Vai vienmēr esi bijis radošs?

Mani allaž interesējušas dažādas lietas. Skolas laikā es sportoju, spēlēju kriketu un futbolu, dziedāju, mācījos dažāda stila dejas un pat piedalījos konkursos. Arī kolekcionēju pastmarkas un naudu no visas pasaules. Bakalaura studiju laikā gandrīz nekad nebiju mājās, jo vienmēr ar kaut ko nodarbojos.

Ar zīmēšanu aizrāvos jau bērnībā un pusaudža gados. Vēlāk sāku arī gleznot. Manā skolā bija priekšmets, kas ļāva izvēlēties, kā radoši izpausties. Mans brālis vienmēr skicēja, visi viņa pieraksti bija pilni ar zīmējumiem. Tas mani iedvesmoja. Sāku mācīties zīmēt, un arī manas skolas pierakstu klades bija pilnas ar skicēm. Man bija ļoti labs skolotājs, viņš daudz ko iemācīja. 10. klasē sāku gleznot. Bakalaura studiju laikā mēdzu pirkt mazus audeklus un ne pārāk kvalitatīvas krāsas. Lai iegādātos mākslas piederumus, iekrāju kabatas naudu, jau kopš bērnības negribēju lūgt to vecākiem, jo redzēju, ka viņi smagi strādā, lai nopelnītu. Esmu ekstraverts, man patīk runāt, tomēr negribu neko lūgt – vienmēr cenšos tikt galā pats.

Kad ierados Latvijā, biju aizņemts, bija daudz jaunu iespaidu, tāpēc pārtraucu gleznot. Bet, kad sākās kovids un nācās daudz laika pavadīt mājās, atgriezos pie gleznošanas, atsvaidzināju zināšanas un sāku padziļināti interesēties par dažādām tehnikām. Pašlaik gleznoju ar akrilu, jo tas ātri žūst, – man nav pacietības gaidīt, kamēr nožūst krāsa.

Tavas gleznas ir abstraktas un minimālistiskas, bet ļoti košas. Droši vien pelēkās Latvijas ziemas nebija tās, kas iedvesmoja šādiem darbiem?

Joprojām esmu procesā, cenšos saprast, kāds ir mans stils. Man ir svarīgi, lai visām manām gleznām ir nozīme. Savā mājaslapā rakstu blogu, jo katra glezna ir saistīta ar kādām pārdomām vai novērojumiem. Trīs no savām gleznām pārdevu, tieši pateicoties šim darbu pavadošajam stāstam. Patiesībā es nesāku gleznot tikai gleznošanas dēļ. Man ir svarīgi saprast dzīvi un motivēt arī citus to darīt. Bieži pierakstu piezīmes, piefiksēju sarunas vai ikdienā novēroto. Pēc tam ar to dalos vienā no saviem “Instagram” profiliem. Mana pirmā glezna bija “Kāpēc es?”, bet otrā – “Ja nu”. Tieši šī doma “Ja nu es pamēģinātu?” pārvērtās gleznā. Manuprāt, svarīgs ir stāsts, ko gribu izstāstīt. Vēlos izraisīt pārdomas.

Taču bija vēl kāds pamudinājums, kas lika man atgriezties pie gleznošanas. Esmu reģistrējies trijās modeļu aģentūrās un laiku pa laikam piedalos dažādu zīmolu fotosesijās. Reiz, kad fotografējāmies bankai, satiku latviešu mākslinieci, mēs sākām sarunāties, es pastāstīju, ka gleznoju. Viņa apskatīja dažus manus darbus un teica, ka man ir jāatsāk gleznot. Man palīdzēja tas, ka to ierosināja kāds no malas. Ir liela atšķirība, vai tev pasaka, ka tu varētu, vai arī uzstāj, ka tev ir jāsāk. Tā ir svarīga atziņa, ko esmu sapratis par dzīvi – kad tu pārstāj koncentrēties uz to, ko nevajadzētu darīt, sāc koncentrēties uz to, kas tev jādara.

Tomēr tas ne vienmēr ir vienkārši.

Ja būs vienkārši, tad tu neatradīsi vērtību tajā, ko dari.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Miers un telpa radošai izaugsmei. Kas ārzemniekiem patīk Rīgā?" saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.

"Ļaudīm mute paliek vaļā, kad pasaku, cik man gadu!" — brazīliešu modelis "uzspridzina" soctīklus