Maskēšanās un izdegšana

Luīzei ir autisma diagnoze, rekurentā depresija (atkārtoti depresīvi traucējumi) un piešķirta invaliditāte. Viņa paskaidro, ka pirmo – autisma – diagnozi saņēmusi tikai pirms apmēram trīs gadiem. “Problēmas man bija kopš bērnības, bet ne tik izteiktas, kā mēdz būt citiem. Tagad, uzzinot diagnozi, daudzas lietas ir izskaidrojamas, kāpēc man ir tā, kā ir.” Piedalīties kampaņā “Nolaid slieksni” Luīze piekritusi tāpēc, lai pastāstītu citiem, ka invaliditāte un ar to saistītie sliekšņi mēdz būt arī cilvēkiem, kuri ārēji šķiet pilnīgi veseli. “Domāju, katrā uzņēmumā ir darbinieki ar kādām mentālās veselības problēmām, tikai neviens par to nerunā, jo baidās un kaunas. Sabiedrībā ir liela stigma saistībā ar mentālo veselību.”

Arī par autismu pieaugušajiem Latvijā esot vāja izpratne, un Luīze ieskicē būtiskāko, ar ko jāsadzīvo. Kā pirmo un teju lielāko slieksni šo cilvēku ikdienā viņa min maskēšanos. “Tas visvairāk izdedzina, īpaši darba vidē. Tu visu laiku centies sevi pārvarēt, lai izdarītu negribēto. Vai arī, esot kādā sabiedrības grupā, vidē, kopē tur valdošo uzvedību, rīcību, lai iekļautos. Sevišķi raksturīgi tas ir sievietēm, jo viņas grib būt pareizas, sociāli pieņemtas. Tas viss var rezultēties ar paniku, trauksmes lēkmēm, depresiju. To dēvē par autisma izdegšanu.”

Luīze nosauc arī kādu pašas uzbūvētu pamatīgu slieksni, kas tā pati maskēšanās vien ir, – nespēju atklāt darba devējam savu diagnozi un ar to saistītās komunikācijas grūtības vai izpratni par kādām sociālām situācijām. Kā piemēru sieviete min darba pienākumus. “Viena lieta ir izpildīt savu uzdevumu, bet vēl ir uzņēmuma iekšējā politika. Darbiniekiem ir jāapmeklē “networking” (attiecību veidošana), mazās tā sauktās “small talk” (papļāpāšana) sanāksmes... Visu laiku ir jāparāda, ka esi izdarījis savu darbu, jāmēģina sevi paslavēt, bet man tas ir ļoti grūti. Tāpat kā pateikt, ka es to nevaru diagnozes dēļ. Stigma ir tik liela, ka neviens cilvēks to neteiks.” Dažreiz gadās, ka jādodas uz kādu uzņēmuma rīkotu pasākumu, kad Luīzei ir smagāka depresijas epizode. “Es tur negribu iet, bet man tas jādara, jo tā ir uzņēmuma politika. It kā es varētu pateikt – man ir slikti ar mentālo veselību, tāpēc nevarēšu piedalīties. Bet neviens nekad to neteiks! Ar šādu vēstījumu tu uzreiz sevi noroc.” Sieviete atzīst, ka tas ir koks ar diviem galiem. It kā varētu vienkārši pateikt darba devējam par savām mentālās veselības problēmām un tā, visticamāk, nojaukt virkni ceļā saradušos sliekšņu, bet, no otras puses, uzreiz jādomā, kā to uztvers darba devējs, kolēģi.

Centās un sabruka

Luīze iet terapijā, lasa izzinošu literatūru, lai sevi labāk izprastu un pazītu. Tas rezultējies ar lielāku drosmi, ko apliecina nesens piemērs. “Bija paredzēta darba intervija, pirms tam man atsūtīja materiālu, kā tai sagatavoties. Viens no punktiem bija ieteikums censties skatīties runātājam acīs, bet man tāpat kā citiem cilvēkiem ar autismu ir ļoti grūti noturēt acu kontaktu. Saņēmos un uzrakstīju viņiem e-pastu, pasakot paldies par šo materiālu un atklājot, ka man ir diagnosticēti autiskā spektra traucējumi, kuru dēļ mans komunikācijas stils var šķist savāds, es varētu neskatīties acīs un tamlīdzīgi. Atbildes e-pastā man uzrakstīja paldies, ka pateicu, un ka viņi noteikti to ņems vērā. Pirms kāda laika es to nebūtu varējusi pateikt.”

Luīze arī atklāj, ka cilvēkiem ar autismu ir raksturīgs tiešs komunikācijas veids, un reiz kādā darba intervijā sievietei pateikts – amatam viņa atbilst un ir laba pieredze šajā jomā, bet viņa esot pārāk tieša, un tas neesot pieņemams komunikācijas stils šajā uzņēmumā. “Man ir grūti strādāt atvērta tipa birojā, kur visu laiku ir troksnis, ir daudz cilvēku, jebkurā brīdī kāds var pienākt, atraujot no darba. Bet es jau nevaru pateikt, ka gribu strādāt no mājām, ja citi nāk uz biroju.” Luīze uzsver – visas šīs lietas varētu gana viegli risināt, ja vien pats cilvēks spētu to pateikt savam vadītājam. Bet “to nevar izdarīt, jo aizspriedumi ir milzīgi un stigma ir liela, tāpēc, lai cik slikti būtu, tu sevi piespied iet uz sapulcēm un darīt visu citu, bet no tā veidojas izdegšana”. Viņa to ir piedzīvojusi – darbā centusies it visā būt priekšzīmīga, bet, aizejot mājās, enerģijas vairs nebija nekam. Kādā brīdī visa bija par daudz – Luīzei nācās doties uz psihoneiroloģisko slimnīcu. “Savas neredzamās invaliditātes un slēpto sliekšņu dēļ biju pilnībā sabrukusi.”

Lai nav kārtējā lekcija...

Luīze norāda – par mentālo veselību sabiedrībā tiek runāts, bet tikai ļoti mazai daļai šādas problēmas ir pieņemamas, sevišķi darbavietā. Viņasprāt, tai vajadzētu būt tikpat normālai tēmai kā, piemēram, runājot par salauztu roku. “Cilvēks taču neizliksies, ka tā nav salauzta. Bet, ja ir depresija, izliksies, lai varētu iekļauties darba vidē.” Jautāta, kāds atbalsts būtu nepieciešams, sieviete atzīst, ka bieži to nemaz nezina. “Ja ir salauzta kāja, var prasīt salabot liftu vai saņemt atļauju strādāt no mājām, kamēr viss sadzīst. Ar manām lietām dažreiz nemaz nezinu, kā un ko paprasīt, lai būtu palīdzoši. Ir arī kauns runāt par to visu.”

Aptuveni gadu Luīze strādājusi Berlīnē pie savas idejas par organizāciju, kas palīdzētu uzņēmumiem labāk iekļaut cilvēkus ar invaliditāti. Pēc atgriešanās Latvijā viņa veic biroja darbu finanšu uzņēmumā un paralēli turpina darboties pie šī projekta. “Tas ir Eiropas Savienības atbalstīts projekts, kurā iesaistījušās vairākas valstis, arī Latvija. Jā, uzņēmumos tiek rīkoti semināri par mentālo veselību, bet cilvēki, kuri paši ar to nav saskārušies, bieži neuztver lietas. Tā viņiem ir kārtējā lekcija par šo tēmu. Semināri par dažādām tēmām, kas saistītas ar mentālo veselību, ir labi, bet ar tiem nepietiek.” Luīze min labu piemēru, kas ieviests kādā ārvalstu uzņēmumā, – neatkarīgi no amata darbinieki ar mentālās veselības problēmām brīvprātīgi iesaistās atbalsta grupā, kur cits citu uzklausa, risina kādus jautājumus, dodoties pie vadības. “Ir nepieciešami reāli cilvēku pieredzes stāsti, lai šīs lietas izprastu un taptu sadzirdētas. Mana darba pieredze ir lielos IT uzņēmumos, saprotu biznesa pusi, bet man ir arī invaliditāte, un saprotu arī otru pusi. Tāpēc savā projektā apskatu abas. Jo ar entuziasmu vien nepietiek, jābūt zināšanām par abām jomām.” Latvijas uzņēmumi šajā ziņā esot atturīgāki nekā starptautiskie, bet labus piemērus varot redzēt arvien vairāk.

Ja vēlies nomērīt, cik patiesībā ir augsts Tavs aizspriedumu slieksnis, aizpildi testu: https://nolaidslieksni.lv/tests-diskriminacija. Par kampaņu, tās vēstnešiem un citu informāciju uzzini vairāk: https://nolaidslieksni.lv.

Dēka bija īsa. Britnija Spīrsa izšķīrusies no sava drauga cietumnieka

Komentāri (1)