Braucu šodien tāda bez spēka, kā izpūsts baloniņš pie jums un domāju: kur jūs spēku ņemat?

Ja man spēka nav, es sev pasaku: jādzīvo! Lai kā iet, lai kā jūtaties, lai kādas klapatas – jādzīvo! Tā arī viena no lielākajām dzīves gudrībām: cilvēkam ir jādzīvo. Un nevis jāvaid un jāžēlojas. Un arī to, kas nemaz nav tik priecīgi, vienalga, vajag uzņemt ar smaidu. Viss!

Ja jūs tagad teiksiet, ka jums tas vienmēr ir sanācis…

Nē, ko jūs! Esmu bijis dziļās bedrēs iegāzies. Bijušas neveiksmes, tumši brīži un pat periodi.

Bet es jums pateikšu vienu lietu: man patīk cilvēki, kuri pabijuši bedrēs.

Tie, kas tur nav pabijuši un visu laiku tik pa gludu celiņu tecējuši, viņi vienkārši ir garlaicīgi. Tie, kas no bedres izrāvušies, dzīvojuši tālāk un kaut ko sasnieguši – nu, tie ir tie interesantākie cilvēki! Bet speciāli meklēt grūtības gan nevajag. Vajag dzīvot.

Vienīgā jūsu bedre, par ko esmu dzirdējusi, jums savulaik bijušas problēmas ar alkoholu.

Jā. Bet ne tikai. Arī slimnieki ir miruši, un tas man licis justies, maigi sakot, nepriecīgi.

Bet ar to visu var tikt galā, ar to jātiek galā! Šodien, piemēram, bija paciente. Pirms 25 gadiem tuvs cilvēks gājis bojā, bet sieviete vēl tagad nav spējusi nokāpt no tām bēdām. Kāda jēga? Izmainīt taču tur neko nevar! Un mēs ilgi ar viņu runājām. Ceru, ka man izdevās un viņa sadzirdēja: ir jādzīvo!

Ir vēl viens princips, ko pie reizes gribu pateikt. Mēs – un arī es pats ar to kādreiz esmu nodarbojies – gribam pamanīt līdzcilvēkā to, kas ir slikts, kas viņā īsti nav pareizi, – krelle vai mati, vai drusku šķībāks smaids. Un tas notiek automātiski, es to nemitīgi redzu savos pacientos, paziņās. Meklēt otrā vainu. Bet dzīvē vispār nevajadzētu kavēties pie tā, kas citos vai pat sevī slikts. Jāuztver pretējais – tas, kas labs.

Gada nogalē mums ar ceļotāju Pēteri Strubergu iznāca grāmata “Dakteri un šamaņi”. Jā, tāds pretnostatījums. Un grāmatas sakarā mums bija izbraukums uz Grobiņu. Katrs par savu tēmu lekciju lasījām – es par medicīnu, viņš par šamaņiem. Kam nu katrs tic, par to runā. Bet Pēteris ļoti interesanti stāsta. Es gan tām šamaņu lietām vispār neticu, bet stāsta viņš interesanti.

Kāpēc neticat?

Tās tādas paliekas, kas palikušas civilizācijā, kamēr zinātne strauji gājusi uz priekšu. Mēs Latvijā neatgriezīsimies pie šamanisma un tādām ārstniecības metodēm. Kaut gan… Ja kāds grib atgriezties, lai dara, ko grib.

Lūk, un Pēterim ir tāds īpatnējs nazis, no ceļojumiem atvests, un ar to nazi viņš katru vakaru iet gulēt. Pirms iemigšanas pārdomā visu, ko viņš sliktu ir padarījis, un tad ar to nazi – domās, protams! – izgrābj slikto no sevis ārā. Pēteris saka, ka tā nav zemē metama doma. Nu, varbūt arī. Bet, paklausieties, ir kāda vēl labāka! Kāda? Katru vakaru padomā, ko esi labu izdarījis. Nevis ko sliktu… Ko šodien izdarīji labu un ko rīt vēl labāku vari izdarīt!

Kā jūs vispār iedomājāties vienā grāmatā ko tik atšķirīgu apvienot?

Grāmata nav domāta mediķiem, bet tautai. Es pats to ar interesi lasīju. Neatceros, ka latviešu valodā būtu kas līdzīgs bijis.

Pilnīgi atšķirīgas pieejas cilvēka veselībai. Taču – kaut kas arī pārklājas. Šamaņi un Pēteris Strubergs tic placebo efektam. Un es arī tam ticu. Šajā mums domas sakrīt. Bet es jums teikšu tā: cilvēka aicinājums ir domāt pašam. Lai lasa pretējus viedokļus un izkristalizē savējo.

Pēteris varbūt placebo efektam pārāk notic, es kā mediķis nemaz tik braši nedrīkstētu noticēt. Bet labas domas cilvēkam iedvest vajag, un tas ir derīgi. Man gan liekas, ka tāpēc nav jākrāso ģīmis. Esmu arī pilnīgi pret atgriešanos tajos vecajos laikos un ārstēšanu ar buršanos. Protams, bija laiks, kad citādas metodes nemaz nebija, bija tikai vārdi, iedvesma un zālīšu novārījumi. Bet sākt ko tādu praktizēt mūsdienās… Esmu kategoriski pret atgriešanos pie šamaņu metodēm. Man ir interesanti to klausīties kā vēsturisku atskatu, bet nu tas vilciens, mīļie, ir aizgājis! Modernā medicīna to izmetusi mēslainē. Nav vairāku medicīnu, ir tikai viena, un tā balstās zinātnē. Arī tautas medicīnas aizstāvis neesmu.

Tad jau kumelīšu tēja arī vēstures mēslainē?

Kumelītes drīkst palikt. Nekā slikta tajās nav; ja garšo kumelīšu tēja, dzeriet uz veselību! Cits stāsts ir homeopātija un jo īpaši milzu nauda, ko par to plēš. Cik maksā vizīte pie homeopāta?! Es jau sen esmu homeopātu bieds. Un varu turpināt: homeopātija nav medicīna, tur nav nekā zinātniska. Vienīgais, ko no homeopātijas var izmantot, ir placebo efekts. Bet cik tās zāles maksā…

Taču par to jau esmu gana runājis. Ziniet, kas vēl ir ļoti svarīgi? Mediķa un slimnieka attiecības. Ir ļoti slikti, ja ārsts nesaka slimniekam patiesību.

Piemēram?

Piemēram, kaut ko noklusē. Vai arī pasaka: “Nu, pamēģiniet, varbūt jums tas homeopātiskais līdzeklis palīdzēs – nopērciet!” Un nepasaka, ka šim līdzeklim ārstnieciskās ietekmes nav, izņemot pašiedvesmu. Bet tikpat labi līdzēs, ja es paglaudīšu vēderiņu vai labu vārdu pateikšu. Tas arī ārstam būtu jāizmanto. Bet ne jau melošana.

Homeopātija taču nav kaut kāds Latvijas brīnumstāsts. Šveicē līdzvērtīga tradicionālajai medicīnai.

Jā, bet, piemēram, Londonā vai Ņujorkā pirktam homeopātiskajam līdzeklim uz iepakojuma būs rakstīts, ka šim preparātam ārstnieciskais efekts nav pierādīts. Gribi – vari pirkt, bet zini, ka efektu gaidīt nevajag. Bet es arī neesmu pret homeopātisko līdzekļu aizliegšanu. Es vispār esmu pret jebkādiem aizliegumiem. Un nebeidzu atgādināt: cilvēka aicinājums ir domāt pašam. Bet aizliegšana man ļoti nepatīk. Aizliegumus savā mūžā esmu gana izbaudījis. Ja tagad tā iedomājas, ka bija laiki, kad aizliedza Dieviņam ticēt, – mežonība!

Ja nu pats ieminējāties: jūs Dievam ticat?

Ziniet… Mans skolotājs, kas man visvairāk devis, ir profesors Nikolajs Skuja. Viņš bija lielisks ārsts un skolotājs, es pie viņas divas disertācijas aizstāvēju. Man gribētos, lai es tagad esmu sasniedzis to, ko viņš toreiz bija sasniedzis. Es viņam: “Paklau, Nikolaj, pierādi, ka Dievs ir!” Un Skuja man: “Anatolij, bet tu pierādi, ka Dieva nav!” Taču, manuprāt, ir vēl arī trešā atbilde, man tā ir arī visgodīgākā: “Es nezinu…” Es nezinu, ka viņš ir. Un es arī nezinu, ka viņa nav.

Dievu jau parasti, tieši bedrē iekrītot, “ierauga”.

Tā ir taisnība. Es to arī redzu pie saviem slimnieciņiem. Bet vienu gan stingri zinu: man vieglāk ārstēt cilvēku, kas tic Dieviņam. Jo tad mēs viņu ņemam palīgā slimības ārstēšanā. Taču es gan pats sev negribētu ārstu, kas tikai Dieviņu lūdzas. Nē, es gribu tādu, kas izmanto visu, ko modernā medicīna zina un piedāvā.

Bet man kā ārstam visvieglāk ārstēt pacientu, kurš ne tikai uzticas medicīnai, bet vēl arī Dievam. Kurš tic un paļaujas. Es, ārsts būdams, to nedrīkstu, bet slimnieks drīkst.

Jūs jau man arī jautājāt: “Vai ticat Dievam?” Tam ir JĀNOTIC. Nevis jāpierāda, nevis vēl kaut kas, bet tieši JĀNOTIC.

Kad studēju medicīnu, bija teiciens: nav pareizi teikt, ka ārsts ārstē slimību. Ārsts ārstē slimnieku. Bet tagad es gribu to vēl papildināt: ārsts un pacients ārstē slimnieku. Man vajag, lai cilvēks pats cīnās līdzi. Lai vairāk domā par labo, mazāk par slikto. Un tur ne tikai Dieviņš noder un dabas spēki. Bet vēl labāk, ja ir vēl kāds palīgs. Man ļoti bieži uz pieņemšanu atnāk vīrs un sieva. Viens ir slims, otrs atnāk līdzi. Daudzi mani kolēģi negrib, ka otrs ir klāt. Tas traucējot. Var jau būt, ka ģimenes ārsti ir tik aizņemti, viņiem maz minūtes dotas katram pacientam. Bet man tieši pat patīk, ja pacientam līdzi atnāk tuvs cilvēks: dzīvesbiedrs, draugs, dēls vai meita. Jo pacientam tas ļoti palīdz. Atbalsts daudz ko dod.

Un, ziniet, ko vēl gribu pateikt? Mēs Latvijā bērnus nepareizi audzinām. Ļoti nepareizi.

Aizliedzot?

Jā. To tik dzird: “Kur tu skrien kā traks?! Ko tu dari?!” Es domāju, ka tāda aizliegšana ir bērna personības pazemināšana. Mazvērtībā iedzīšana. Un pieaugušie ar to tik rūpīgi nodarbojas.

Ar bērnu jārunā kā ar pieaugušo. Un arī par nopietnām tēmām. Bērni ļoti daudz ko saprot. Nevajag domāt, ka nesaprot.

Man te nesen bija jālasa lekcija skolā. Padsmitniekiem. Es bieži esmu lasījis lekcijas, bet ne jau skolēniem. Tas man bija kaut kas jauns. Izlēmu, ka runāšu ar viņiem kā ar pieaugušajiem. Pēc tam skolotājai no sirds prasīju: vai man sanāca vai ne? Viņa atbildēja: “Profesor, vai jūs ievērojāt, ka neviens mobilo telefonu nepaņēma?” Lūk, tāds vienkāršs tests skolā nosaka, vai ir interesanti vai ne.

Kas notiek ar bērnu kuņģīšiem? Uzturs tomēr ir spēcīgi mainījies.

Vaina nav čipsos un kolā. Vaina ir citur – jāpanāk, lai bērns neēd tikai čipsus un nedzer tikai kolu. Vaina ir vienpusīgā ēšanā. Jo vajag arī olu, gaļu, pienu.

Pie jums ir nonācis kāds ļoti jauns pacients ar lielām problēmām? Un kāda bija tā problēma?

Visbiežāko pateikt? Un kā jūs domājat?

Aptaukošanās?

Pareizi! Mamma atved bērnu: “Profesor, viņš tāds bāliņš izskatās un slikti ēd…” “Mammīt, bet ko jūs gribat – bērniņš ir pārbarots!” Viņam bērnībā saaug tauku šūnas, un viņam pēc tam visu mūžu būs ar to jāmokās, būs ļoti grūti dabūt nost lieko ķermeņa masu.

Bet ir kāda liela kļūda, ko mēs arī tagad šajā sarunā pieļaujam. Domāt, ka tagad “viss ir slikti”. Mūsdienās uzturs, kopumā ņemot, ir kļuvis nesalīdzināmi daudzveidīgāks un pilnvērtīgāks, nekā bija manā bērnībā un jaunībā. Jūs taču zināt: nekas vecos laikus nepadara tik skaistus kā īsa atmiņa…

Oi, toreiz gan bija labi – čipsu un kolas nebija! Toties no 1990. gada līdz mūsu dienām, tātad 30 gadu laikā, cilvēka vidējais mūža ilgums Latvijā ir pieaudzis par 10 gadiem. Par 10 gadiem! Tas ir ļoti liels skaitlis! Tad nu es gribu jautāt: kā, indējoties ar čipsiem un kolu, cilvēkiem tomēr izdodas dzīvot vidēji par 10 gadiem ilgāk nekā tad, kad čipsu Latvijā nebija?

Stentus sirdī tagad veikli ieliek.

Piekrītu. Es, protams, arī būtu ļoti lepns, ja tie būtu tikai mediķu panākumi. Tas ir kopīgs pasākums, kurā piedalās arī apkārtējā vide un uzturs. Mums tagad ir daudz veselīgāki dzīves apstākļi. Un cilvēki daudz vairāk, piemēram, nodarbojas ar sportu. Zinājāt, ka latvieši ir kļuvuši garāki? Esam otrie garākie pasaulē! Man pietiek uz savām studentēm paskatīties.

Kādreiz basketbolu spēlēja Jānis Krūmiņš, Uļjana Semjonova – pazinu personīgi, ļoti jauki cilvēki. Bet viņi bija slimi. Uļa knapi kustējās. Bet paskatieties, ko tagad iespēj Porziņģis! Viņš ir garš, veikls, spēcīgs un vesels!

Jūs pats esat liels staigātājs. Kāpēc jūs to darāt – ķermenim vai galvas attīrīšanai?

Visam. Staigāšana tagad ir mana mīļākā sportiskā aktivitāte. Nav svarīgi, cik ejat un kādā ritmā. Svarīgi, ka jums ir kustības.

Bet vēl par ēdienu. Daudz ko ar pareizu uzturu vien nemaz nevar panākt. Es vienkārši gana bieži redzu pacientus, kas stāsta, cik pareizi viņi ēd, bet vienalga visādas vainas un slimības, un bieži vien tāpat liekais svars. Un tad tālāk jau paši izdomājuši, ka viņiem slikta vielmaiņa un gēni kaut kādi ne tādi… Tad es uzreiz jautāju: “Un kā jums ar fiziskajām aktivitātēm?” “Diemžēl nav laika…” Nevis nav laika, bet nav uzņēmības!

Cilvēks, kurš ir fiziski aktīvs, mazāk slimo. Un es gribu, lai cilvēki mazāk slimo. Kādreiz atnāk smalciņa sieviete: “Profesor, man fiziskās aktivitātes nevajag, es jau tāpat esmu tieva…” Aplam! Visi tievie, visi atlētiskie, apaļīgie un ļoti apaļīgie, lūdzu, kustieties!

Kura ir visveselīgākā fiziskā aktivitāte?

Tūlīt pateikšu, kas ir vislabāk. Bet pirms tam izstāstīšu, ko savās lekcijās stāstu. Jaunākie pētījumi, kas man muti vaļā atvēra un vēl tagad tā ciet netaisās. Tātad izrādās, ja tiek “locīti” kauli – un to nu nekādi nevar panākt ar ēšanu! – skrienot, peldot vai kaut vai boksējoties, tad no kauliem asinsritē izdalās neparasti spēcīga, organismu stiprinoša viela. Šī viela nav nevienā aptiekā nopērkama. Un sauc to par osteokalcīnu. Šī viela ir pierādīta, tās ķīmiskā formula ir labi zināma, un tā izdalās asinsritē tikai tad, ja cilvēks kustas.

Un ko tā dara?

Stiprina asinsvadus, novērš sklerozi, sekmē domāšanu, uzlabo garastāvokli, kā visa rezultātā cilvēka mūžs kļūst ilgāks. Kāpēc es tik daudz runāju par kustībām? Tāpēc, ka fiziskā slodze ir cilvēkam dabiska nodarbe. Un es ticu, ka cits ātrāk, cits lēnāk, bet visi spēj nonākt līdz tam, ka tas sāk patikt. Jo ir ļoti svarīgi nevis sevi piespiest iet uz baseinu, sporta zāli vai mežu, bet panākt stāvokli, kad tev gribas to darīt! Ja vēl papildus zina, cik svarīga ir tāda “kaulu locīšana”, tam jāizdodas! Un tāpēc nevajag bērniņiem jau no mazotnes aizrādīt, ka viņi kustas par daudz, par ātru un vispār, lai sēž mierīgi. Lai skrien, lai dabū zilumus – neaizliedziet bērniem kustēties!

Bet kas tad tomēr ir labākais sporta veids?

Nerunāsim par sportu, bet par fizisko kultūru. Vajag tādu fizkultūras veidu, kas katram cilvēkam vislabāk patīk. Ir jādara tas, kas jums vislabāk patīk! Jo jākustas būtu visu mūžu. Un, darot to, kas nepatīk, jums tas neizdosies. Protams, ar gadiem intensitāte samazināsies, bet ir svarīgi visu mūžu nebeigt kustēties. Ja tev nepatīk peldēt un acis iekaist, nu, neiesi tu ilgi uz to baseinu, sāksi izdomāt iemeslus, kāpēc netiec. Es pats savulaik aktīvi peldēju, man ļoti patika. Tagad mazāk. Staigāšana? Skriešana? Skriešana cilvēkiem gados locītavu dēļ nav pārāk ieteicama, jo tas ir trieciens pret zemi. Bet līganā solītī – var! Man pašam ir paveicies, mans dzīves moto ir – kustēties.

Es jums teicu, ka nav labi, ja ārsts pacientam melo. Bet pateikšu vēl ko: viss arī uzreiz nav jāstāsta.

Piemēram?

Nu, piemēram, man rodas aizdomas, ka cilvēkam kuņģī ir ļaundabīgs audzējs. Man nav uzreiz jāsaka: ziniet, man tā vien šķiet, ka jums tur vēzītis kuņģī aug! Nē, nosūtu uz vairākiem izmeklējumiem, aizsūtu uz “kobru”, iziesiet to visu – aprunāsimies atkal. Un tad pēc visiem izmeklējumiem es ar lielu prieku varu pateikt, ka atrasts polips, kas jāoperē ārā. No kā vispār nav jābaidās!

Varbūt jūs ar savu pieredzi jau uz aci redzat, kas cilvēkam par vainu?

Ne ar aci, ne ar jušanu, bet ar pieredzi. Pēc kustībām redzu. Bet es nekad ar visu savu 55 gadu darba pieredzi neatļaujos izteikt diagnozi vai pat tikai aizdomas bez izmeklējumiem. Neteikšu: es jums cauri ādai redzu! Protams, iztaustīšu vēderu, un man varbūt pat ļoti stipras aizdomas radīsies, bet neko neteikšu, pirms nebūs veikti izmeklējumi. Lai taisa rentgenus, datortomogrāfijas…

Bet kā jums ar tik lielu darba pieredzi šķiet: ļaundabīgi audzēji tagad ir biežāki? Vai vienkārši tagad par to atklātāk runā?

Runāja visos laikos. Bet, ka vēzis tagad būtu daudz biežāk, apgalvot nevaru. Pieļauju, ka atklāj biežāk.

Vēl viens iemesls, kāpēc vēzis varētu būt biežāk: kā jau minēju, mēs ilgāk dzīvojam. Nenomirstam no infekcijām, nenositamies, nenodzeramies… Man tiešām ļoti gribas ticēt, ka tagad mazāk nodzeras. Es daudz pa Rīgu staigāju, un bomzīšu ir mazāk. Mana sieva saka, ka viņi ir savākti. Nu, bet kas tad viņus tā nu būtu vācis? Tāpēc, manuprāt, līdz tādam ielas līmenim tagad tomēr nodzeras mazāk.

Kāpēc jūs turpināt strādāt? Varētu doties pensijā, rakstīt grāmatas, naudas jautājums arī tas nez vai jums ir.

Ziniet, par naudu vispār nav stāsts. Kaut pret naudu man iebildumu nav. Tāds muļķis neesmu, lai nauda šķistu lieka padarīšana. Bet es nestrādāju naudas dēļ.

Pateikšu jums tā: es neesmu bailīgs, bet pensijā iet man ir bail.

Jo?

Jo es nezinu, ko darīšu. Mani biedē, ka man vairs nebūs, ko darīt. Man patīk no rīta skriet uz poliklīniku. Patīk lasīt lekcijas. Patīk ar jums te parunāties. Man liekas, ar to es noderu, tam ir kaut kāda jēga.

Ziniet, kas ir visļaunākais, kas var notikt, aizejot pensijā?

Sēdēt pie televizora?

Malacīte! Paēst. Pasēdēt pie televizora. Un neko citu nedarīt. Tad var ēst, cik veselīgi grib, cilvēks izkalst, izžūst un drīz vien aiziet.

Man patīk strādāt. Tad kāpēc man to nedarīt?

Un kas vēl jums patīk?

Fiziskās aktivitātes. Visādas ēverģēlības ar aukstu un karstu ūdeni, pirts man patīk. Lasīt patīk. Turklāt daiļliteratūru. Šahu spēlēt patīk.

Ar ko kopā spēlējat?

Ko atrodu, ar to spēlēju. Ar Mihailu Tālu savulaik spēlēju. Viņš bija mans pacients. Pats kādreiz biju meistarkandidāts šahā, tas tolaik bija nopietni, es tīri labi spēlēju. Bet tagad arī šahs ir ļoti attīstījies. Tagadējie čempioni spēlē labāk nekā kādreiz tas pats Tāls. Smadzenes attīstās, cilvēki kļūst arvien gudrāki. Mani studenti ir gudrāki, nekā es savulaik biju.

Esat regulārs pirtī gājējs?

Reizi nedēļā. Aizeju kājām no mājām Pārdaugavā līdz Ziedoņdārzam, kur mums pirts. Pieci vīri kopā ejam. Kārtīga pirts ar garu un ledains baseins. Bet varu pateikt atklāti: man nav zinātnisku pierādījumu, ka tā pirts ko ļoti labu manai veselībai dod. Es to daru, jo man patīk.

Un es pirtī maz runāju. Man tur tādi runīgi kolēģi, saņemu pie viena arī politinformācijas stundu par notikumiem pasaulē.

Šis gan bija interesanti – ka nerunājat! Jo liekas, ka jums ļoti patīk runāt.

Tas tik tā izskatās. Mājās es diezgan maz runāju. Sieva pat reizēm pikta paliek. Sievas draudzenes viņai teikušas: “Vai, tev nu gan visu laiku nemiers mājās, vīrs tarkšķ no rīta līdz vakaram!” Bet varat viņai pajautāt un uzzināsiet, ka tā nav. Esmu diezgan mazrunīgs. Man mana sieva ļoti patīk. Viņas klātbūtne patīk. Bet runāju es mājās maz.

Sieva tagad tādu kā jūsu sekretāres funkciju uzņēmusies?

Tā pa jokam mēdzu teikt. Bet Irēnīte man pirmkārt ir draugs. Un arī palīgs.

Viņa ir aizgājusi pensijā, un viņai patīk ar šo nodarboties. Viņa man dzīvi krietni atvieglo un sakārto. Divatā mēs panākam daudz vairāk nekā katrs atsevišķi. Tāpēc ka mēs saskatām viens otrā kaut ko labu. Es viņā vispār ļoti daudz laba saskatu! Visiem slavēju savu sievu.

Kā var tik ilgi nodzīvot kopā un neizšķirties?

Dzīvojot kopā, tomēr ir jāprot runāt. Nevis tarkšķēt no rīta līdz vakaram, bet izrunāt to, kas jāizrunā. Un to tu darīsi tikai tad, ja otru cilvēku tiešām cienīsi. Kad redzēsi, ka ir vērts.

Un vēl, godīgi sakot, es domāju, ka man vienkārši ļoti paveicās. Varbūt intuīcija nostrādāja.

Jaunībā Irēna bija ļoti, ļoti skaista meitene. Man nācās viņu kantēt nost iespaidīgiem tēvaiņiem, kas tur riņķī grozījās. Bija jāpacīnās.

Strīdi vai diskusijas sanāk katrā ģimenē. Bet jāsaprot, kurā brīdī ko tu pats gribi. Un jāieklausās sevī, kad saproti: pag, bet viņai taču ir taisnība… Nu, vismaz daļēji viņai ir taisnība. Starp citu, tas nav tikai par vīra un sievas attiecībām. Bet par visām attiecībām.

Es vairs nedomāju: “Ai, ko tas muļķis tur runā!” Paklausos un saprotu: “Hm, nav nemaz tāds muļķis…” Beigās vēl vispār dažreiz saproti, ka otrs kādā aspektā sit mani pušu! Te man atkal jāatgriežas pie tā, cik daudz es nezinu. Sieva mani dažreiz rāj, ka es, profesors būdams, slimniekiem godīgi pasaku: es nezinu. Bet, ja es tiešām nezinu!

Un ko jūs nešaubīgi zināt?

Domāju, ka droši zinu visu to, ko jums līdz šim stāstīju. Jo godīgi stāstīju.

Bet kā ārsts es ticu zinātniskiem pierādījumiem. Un ticu, ka cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, kuri iet pie ārsta un tos izmeklē, dzīvo ilgāk nekā tie, kuriem nekas nesāp un kuri pie ārsta neiet vispār.

Vai tiesa, ka veselīgam cilvēkam būtu jāpieņemas svarā, nevis jāpiedzīvo svara zudums?

Kad biju jauns ārsts, klasisks skaistuma paraugs bija sieviete ar šauru viduklīti un platākiem gurniem.

Kā Sofija Lorēna?

Jā, piemēram, viņa. Izrādās – nē. Svarīgāks par ārējiem parametriem ir D vitamīns. Tāpēc, ka D vitamīns par tik daudz ko atbild: kauliem, asinsvadiem, pat pret depresiju cīnās. Un tad zinātnieki sāka meklēt, kur cilvēks var uzkrāt D vitamīna rezervīti. Izrādās – zemādas taukos! Es pat esmu mazliet dusmīgs, ka to nevar sakrāt, piemēram, aknās. Vai smadzenēs. Vai asinsvados. Nē, D vitamīns uzkrājas tieši zemādas tauku slānī.

Jūs sev D vitamīna līmeni analīzēs pārbaudījāt?

Nē. Bet vajadzētu. Vienu gan es daru: ja man ir kādas veselības sūdzības, eju pie kolēģiem un pārbaudu, nevis pats sev mēģinu ko iestāstīt. Es pats sev nevaru būt labs ārsts.

Cik ilgu laiku jūs paredzat viena cilvēka vizītei? Un cik vajadzētu?

Man vajadzētu pusstundu. Bet patiesībā ir mazāk. Receptes sarakstīt ir viens. Bet uzskatu, ka ārstam noteikti vajag ar cilvēku izrunāties. Un tas prasa laiku. Man vajag saprast cilvēku. Kas viņu nomāc? Vai tās ir bailes vai šaubas?

Es gandrīz 55 gadus strādāju par ārstu un visiem vienmēr taustu vēderus. Un pat atkārtoti taustu. Liekas, nu, ko tur tērēt laiku, jau uztaisīti visi kompjūteri, magnētiskās rezonanses, “kobras” norītas, viss skaidrs – ko es tur vēl ar saviem pirkstiņiem? Bet pirksti iedod pareizo virzienu.

Un es taustu vēderus vēl viena iemesla dēļ. Uzminēsiet, kāda?

Lai satuvinātos. Lai izveidotu kontaktu.

Precīzi!

Vajadzīgs fizisks kontakts, ja gribu cilvēkam palīdzēt. Kaut vai roku uz pleca uzlikt vai roku paspiest. Un saruna uzreiz raisās labāk.

Cilvēkiem vienam otram jāuzticas. Taču vajag arī pamanīt, ja kādam pieskārieni nepatīk, tas jārespektē.

Un lielākai daļai pacientu ļoti patīk, ka es viņiem tos vēderiņus iztaustu. Tā nav banāla seksualitāte, nē taču! Man patīk glītas meitenes un glīti augumi, bet ne jau tāpēc es tos vēderus taustu. Un taustot nedomāju: glīts vai mazāk glīts, jauns vai vecs.

Es vēl tomēr par to spēku. Varbūt ir kāds pārtikas produkts, no kura uzreiz sajūtat spēku pieplūdumu? Mazliet neērti tieši jums to teikt, bet man tā ir kola.

Es jums pastāstīšu par kolu. Kola ir ļoti laba, ja ir šķidruma zudums. Ja ir sāļu zudums. Piemēram, ja cilvēks ir izsvīdis. Kaut vai pirtī. Vai, piedodiet, caureja piemeklējusi. Ja zaudēti sāļi, ūdens nebūs tik labs kā kola.

Jo, redzat, aiz kuņģa ir divpadsmitpirkstu zarna. Mans tētis domāja, ka tā ir divpadsmitpirkstu resnā zarna, bet nē. Tas ir tievās zarnas sākuma gals, uzreiz aiz kuņģa sākas. Ja mēs tur ielīstu un paskatītos, tad redzētu kā epitēlija šūniņas izklāj visu gļotādu. Tur ir nelieli caurumiņi, bet ap tiem skraida tāds nemierīgs, uztraucies mazs kadriņš un klaigā: ļaujiet, lūdzu, man tikt organismā iekšā! Es esmu ļoti vajadzīgs! Bet viņu nelaiž. Kas tas ir? Nātrijs. Izsvīsts, caurejā zaudēts. Viņš velk sev līdzi kāliju, hlorīdu. Un ūdenī viņa ir ļoti maz. Tā viņš tur skraida, viņu vajag, taču iekšā viņš netiek… Bet izrādās, ja pie nātrija pieliek glikozīti – cukuriņu –, tas ar lielu spēku kā caur sūkni tiek ierauts iekšā! Lūk, tādā brīdī kola ir pat brīnišķīga. Nē, nu var jau, protams, aptiekā rehidronu nopirkt. Bet tādā akūtā brīdī, kad nātrijs zaudēts, kola būs labāka, piemēram, par tēju.

No kādas kaites jūs pats ar visām savām zināšanām neesat spējis izvairīties?

Es biju jau divas disertācijas aizstāvējis par kuņģa čūlu, kad pats dabūju… kuņģa čūlu! Tā vēl arī plīsa. Atceros, kā es jaunībā visiem klāstīju, ka kuņģa čūla ir no nerviem, un pats pie tās tiku.

Bet no kā tad ir?

No divām lietām. Un nervi tur niecīgu lomiņu nospēlē. Pirmkārt, kuņģī dzīvo helikobaktērija. Ja tā baktērija ir un ir čūla, baktēriju noteikti vajag iznīdēt, un viss. Man tā baktērija bija.

Kamēr pats lekcijās stāstīju, kā čūlas ir no nerviem, tikmēr ar manu kuņģi helikobaktērija padarbojās. Pats sev nepievērsu uzmanību un piedzīvoju operāciju.

Nu, un otrs – ir daudzi cilvēki, kam tās baktērijas nav. Kā tad var dabūt čūlu? Vienkārša atbilde: vajag lietot bez jēgas medikamentus. Visādus aspirīnus, pretsāpju zāles. Visu, ko aptiekā dod pa labi, pa kreisi. Mums te klaigā, ka vajag šķidrināt asinis. Šķidriniet, šķidriniet – pēc tam zaudēsiet tās asinis noasiņojošā čūlā.

Bet, kas attiecas uz nerviem… Tad tie ir svarīgi it visā. Lai sievu dabūtu, tur arī vajag nervus!

Es te jums stāstīju, ka cilvēkiem vajag vairāk runāt. Bet katram cilvēkam vajag arī kaut ko, kas būtu tikai viņam. Ko zina tikai viņš. Man arī tādas lietiņas ir. Es nerunāju par lieliem, smagiem noslēpumiem. Bet paturēt kaut ko tikai pie sevis – man liekas, tas pat veselībai noder. Vai tās ir kādas tradīcijas, ieradumi. Paturiet kaut ko sev, un jūs būsiet laimīgāki. Biežāk smaidīsiet.

Mūsdienās ir tik daudz diētu. Ir kādas, ko uzskatāt par veselībai bīstamām?

Divas diētas ir visbīstamākās. Pirmā ir pārēšanās, bet otra ir badošanās. Kaut ko neēst. Piemēram, gaļu neēst. Cilvēks tā saīsina savu mūžu. Vegāni jo īpaši. Tas ir zinātniski pierādīts: vegāni vidēji dzīvo īsāku mūžu nekā visēdāji. Gribi ātrāk no šīs pasaules aiziet, kļūsti par vegānu.

Bet vegānam varbūt nav tik svarīgi dzīvot ilgu mūžu, cik nodzīvot mūžu, kurā iztiek bez dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Varbūt. Tomēr visēdāji nodzīvo ilgāku un laimīgāku mūžu.

Tieši arī laimīgāku?

Redzat, cilvēks vienmēr vēl grib dzīvot. Arī vegāns grib dzīvot ilgi. Jā, ciparus skaitīt nevajag, bet dzīvot vajag. Jo, kā būs un vai būs pēc nāves, to mēs nezinām. Es pats domāju, ka uz šīs zemītes mums ir tikai viens mūžs. Un neesam mēs bijušie zirnekļi vai sliekas. Un nebūsim nākamie teļi.

Jūs taču zināt par ketodiētu? Tā sola arī dzīvi, kas ilgāka par 100 gadiem. Jūs ticat, ka nākotnē cilvēki dzīvos, piemēram, 120 gadus?

Jā, ticu. Un ticu, ka var vēl ilgāk. Bet ne jau ar ketodiētas palīdzību. Ar diētu vien vispār neko nepanākt.

Ir biežāk jāsmaida, mazāk nevajadzīgi medikamenti jālieto, jāmīl fiziskās aktivitātes un arī meitenes.

Un ketodiēta tajā būs tikai mazsvarīgs faktoriņš, pat vispār nesvarīgs. Ir pilnvērtīgi jāēd, bet nav jāpārēdas. Un vēl ir ļoti svarīgi izgulēties.

Lai ķermeņa masu noturētu “normā”, ir četri svarīgi faktori. Pirmo var ar dietologu izrunāt: ko ēst, ko ne, kā kalorijas skaitīt. Bet nekas nesanāks, ja nebūs pārējo trīs. Otrais – fiziskā aktivitāte. Trešais – izgulēties. Ja ej gulēt ap diviem naktī, bet celies septiņos no rīta, katru nakti neesi izgulējies. Neizgulēšanās veicina svara pieaugumu.

Un ceturtais?

Ceturtais ir – vajag salt.

Cilvēkam vajag salt?

Jā. Jo, redziet, cilvēkam nav tikai baltie tauki, bet arī brūnie tauki. To nav daudz. Un novietoti tie ir apkārt lielajiem asinsvadiem. Un darbojas kā tādi mērinstrumenti. Piemēram, reģistrē, cik vēsas ir asinis, kas plūst lielajos asinsvados. Ja brūnie tauki pamanījuši, ka asinis vēsākas palikušas, viņi sāk asinis sildīt. Un kur tie ņem enerģiju krāsniņas kurināšanai? No baltajiem taukiem! Tāpēc aukstums, vienkārši sakot, kausē lieko svaru. Nevajag pārsalt un drebināties, taču nevajadzētu arī pārlieku tuntuļoties. Lūk, četri galvenie nosacījumi, kas jāievēro, lai ķermeņa masa būtu smuka.

Taču teikšu vēl ko. Latvijā uztura jautājums tiek pārspīlēts. Tam pievērsta pārlieku liela nozīme. Un vēl arī ēšanas režīmam.

Visi šie stāsti, cikos jāēd brokastis un cik precīzi jāievēro nākamās ēdienreizes… Nekas ar jums nenotiks, ja no rīta negribēsies ēst un izlaidīsiet brokastis.

Izstāstīšu piemēru, nesen bija slimnieciņš. Stāsta: “Profesor, man no rīta negribas brokastis ēst, bet sieva par varītēm piespiež, es arī mīļā miera labad paēdu. Tad pa dienu man ir tāds darbs, ka nav ne laika, ne vēlēšanās ēst. Ēdu, kad vakarā atnāku mājās.” Un viņš ir apaļš, ļoti apaļš. Bet zēniņš kļūdās, domājot, ka apaļums no tā, ka viņš ēd vakarā. Ko viņš nepareizi dara? Viņš pārāk daudz apēd! Nav nozīmes, kurā diennakts laikā viņš to dara, bet kopumā apēd daudz par daudz. Atnāk no darba un ēd visu vakaru. Un ko tur uzlabo tā rīta ēdienreize? Neko! Tikai vēl liekas kalorijas.

Kļūda ir arī uzskatīt kādu vienu pārtikas produktu par to veselīgāko, vai tas būtu kāds uztura bagātinātājs vai krila eļļa… Nekad viens pārtikas produkts vai uztura bagātinātājs neko neatrisinās.

Otra kļūda – uztraukties, ka kādu no produktiem cilvēks vispār nelieto. Piemēram, nedzer kefīru. Nu, un kas? Uzturam jābūt pilnvērtīgam, bet nekas nenotiks, ja cilvēkam kaut kas negaršo un viņš tāpēc to neēd.

Jūs pats ēdat to, kas veselīgs, vai to, kas garšo?

Es sevi nemoku. Ēdu to, kas garšo. Jo es gribu dzīvot.

Un kas jums garšo?

Man gaļa garšo. Piena produkti. Olas. Graužu dārzeņus. Man patiešām garšo daudzveidīgs ēdiens. Nav tā, ka cilvēkiem stāstu ko vienu, bet pats daru citādi.

Jūs kādreiz esat sirdzis ar “ārsta pārākumu”?

Nē, nekad! Ir tik smieklīgi skatīties uz ārstiem, kas ieņēmuši Dieva lomu, ejot pa slimnīcas gaiteni.

Piemēram, Raimonds Pauls. Izcils komponists – bet nekādas augstprātības! Ar viņu ne tikai Danilāns, jebkurš uz ielas var aprunāties. Un es arī parunājos.

Jūs vispār varat pa ielu paiet, nav nemitīgi jāapstājas un jāsniedz bezmaksas konsultācijas?

Nav tik traki. Un galvenais – man nav jānodur acis.

Stāstījāt par osteokalcīnu. Kas vēl jūs pēdējos gados pārsteidzis?

Manā mūžā mani laikam tomēr visvairāk satriecis tas, ka es gadu desmitus, jau būdams ārsts, uzturēju to mītu par “nervu teoriju”. Ka “viss no nerviem”. Tagad es stingri teikšu: tā nav! Turklāt, ja dzīvē ir nepatikšanas, nu, kā lai cilvēks neuztraucas? Kādu laiciņu ir jāuztraucas, tikai uzkavēties tajā sajūtā nevajag. Un vispār tieši inteliģenti un domājoši cilvēki ātrāk reaģē un par visu vairāk uztraucas. Taču vajag ātrāk no tām klapatām nokāpt nost. Un neuzkurbulēt sevi.

Cik kilometrus mierīgi un nenogurstot varat noiet?

Piecpadsmit kilometrus dienā mierīgi. Tik arī parasti noeju. Un man tas tiešām nerada pūles, man tas rada prieku.

Te netālu ir upīte. Daugava. Un tai tiltiņš pāri. Jā, tur pūš vējš, bet tas man uzlabo garastāvokli. Es eju pār tiltu un varu skaļi dziedāt. Varu būt liela orķestra diriģents – ļoti labs. Tā es eju un vairākas stundas pavadu kopā ar prātīgu cilvēku.

Fantazēt vajag. Es taču, skaidra lieta, neprotu diriģēt simfonisko orķestri. Bet savās fantāzijās es to daru. Un ne jau šādu tādu orķestri diriģēju – pasaulslavenu!

"Pīkstēt, vaidēt un raudāt nav nozīmes," - Anatolijs Danilāns iesaka nesūdzēties, bet stiprināt dzīvessparu