Jau pirmajās noslēdzošās sērijas minūtēs nojaušamas ar ko viss beigsies – Latvijas okupācija, brīvvalsts preses impērijas gals, Benjamiņu dzimtas traģēdija, nāve Sibīrijas lēģeros un no “čekas” lodēm… Tautas traģēdija. Cik skaisti un cerīgi seriāls iesākās, tik traģiski un melni tas beidzās.

Krievi Latvijā un Ulmaņa mierinājums

Jau filmas sestās sērijas pirmajās minūtēs diskusijās “Jaunāko Ziņu” redakcijā par 1939. gadā 5. oktobrī noslēgto (Latvija to ratificēja 10. oktobrī) tā dēvēto Bāzu līgumu, kas paredzēja vairāku desmitu tūkstošu padomju karavīru ienākšanu Latvijā, bija skaidri nojaušams, ar ko viss beigsies, pat ja mēs nepārzinātu Latvijas bēdīgo likteni.

Slavenā Kārļa Ulmaņa runa “Es palieku savā, jūs - savās vietās” bija mānīgs mierinājums. 1939. gada oktobra pirmajā pusē “Jaunākās Ziņas” tikai atreferēja Kārļa Ulmaņa un tā laika ārlietu ministra Vilhelma Muntera “nomierinošās” runas un to, kā tās klausījās. Bet tautas viedokli un noskaņojumu noklusēja. Jo bija kara stāvokļa cenzūra, kas aizliedza publiskajā telpā lietot vārdu salikumu “būs karš un okupācija”. Gluži vai tāpat, kā tagad mūsu lielajā austrumu kaimiņzemē aizliegts lietot vārdu “karš”.

“Jaunākās Ziņas” par Ulmaņa “celsmīgi nomierinošo” runu raksta:

“Prezidenta runa šodien modinājusi visu iedzīvotāju interesi. Kopsēdes telpas publikas pārpildītas. Prezidenta runu pārraida radiofons un to ar lielu uzmanību noklausās visā valstī. Skolās skolēni un daudzi viņu vecāki pulcējas aktu zālēs pie radio skaļruņiem. Visās karaspēka daļās, kara iestādēs un uzņēmumos sakarā ar armijas komandiera ģen. K. Berķa pavēli pārtrauktas nodarbības, lai karavīri dzirdētu Prezidenta vēstījumu par pašreizējo stāvokli. Arī fabrikās strādnieki, ierēdņi valsts un pašvaldības iestādēs, katrā mājā, kur ir radio aparāts, šodien klausās Valsts prezidenta vārdus par mūsu nostāju un politisko momentu. Radio tirgotāji pie saviem veikaliem ielās un laukumos uzstādījuši skaļruņus, pie kuriem pulcējas tūkstošiem iedzīvotāju.”

13. oktobrī “Jaunākās Ziņas” iznāk ar lielu virsrakstu, kuram izvēlēti vārdi no Ulmaņa runas: “Mūsu valsts ir iekšēji un ārēji neatkarīga un brīva, un tāda arī paliks!”

“Bildinājums” “Zvejnieka dēla” pirmizrādē

Ka tā tomēr nebūs, nojauta Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais (Salnājs), kurš pirmās latviešu skaņu mākslas filmas “Zvejnieka dēls” pirmizrādē kinoteātrī “Splendid palace”1940. gada 22. janvārī bija apsēdies blakus Emīlijai Benjamiņai.

Viņš Latvijas preses karalienei piedāvāja, kamēr “nav par vēlu”, pārcelties uz Zviedriju. Tā kā jau tolaik Latvijas iedzīvotājiem bija grūti sev izgādāt ārzemju pases (varas iestādes nevēlējās, ka latvieši muktu no savas tēvzemes), lai visu to nokārtotu, diplomāts pat piedāvā apprecēties. Pēc būtības tas gan nav romantisks bildinājums, bet gan lietišķs piedāvājums, lai bez problēmām varētu nokārtot izbraukšanas dokumentus. Tomēr patiesībā šāds “lietišķs bildinājums” nevarēja notikt, jo tolaik mūsu vēstnieks Zviedrijā taču bija precēts vīrs.

Tas gan ir tiesa, ka Salnais ar Benjamiņu varēja būt labi pazīstami un Viļa Lāča visslavenākā romāna ekranizējuma pirmizrādē, iespējams, sēdēja viens otram līdzās. Un ne jau tikai tādēļ, ka preses karaliene draudzējās ar ietekmīgiem politiķiem, bet arī tāpēc, ka Salnā kundze bija no preses aprindām.

Milda Salnā pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas kādu laiku bija aģentūras LETA vicedirektore un laikraksta “Latviešu Balss” redaktore. Pēc tam, kad viņas vīru, kurš, starp citu, pirms Ulmaņa apvērsuma bija pat Latvijas ārlietu ministrs, nozīmēja darbā uz Skandināviju, viņa pārcēlās uz Zviedriju.

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas sūtnis Zviedrijā atteicās atzīt jauno marionešu valdību un nodot vēstniecības atslēgas padomju varas pārstāvjiem. Šī pretdarbība turpinājās divus mēnešus, līdz 1940. gada 19. augustā ar Zviedrijas valdības piepalīdzēšanu Latvijas vēstniecības ēka tomēr nokļuva padomju rīcībā.

Otrā pasaules kara laikā Salnais pasaules sabiedrību informēja par situāciju Latvijā, kontaktējās ar Latvijas Centrālo padomi, organizēja Latvijas palīdzības komitejas izveidi Zviedrijā un kara beigās “bēgļu laivu” transportu no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi. Tā kā ar viņa līdzdalību simtiem latviešu glābiņu no padomju zvērībām kara beigās guva Zviedrijā. Emīlija Benjamiņa no padomju zvērībām gan nepaglābās, viņa atteicās bēgt uz Zviedriju.

“Jaunāko Ziņu” pārvēršanās par “Padomju Latviju” un “Cīņu”

Pēc Latvijas pilnīgas okupācijas 1940. gada augustā Emīlijai Benjamiņai atņem gan izdevniecību, gan namu Krišjāņa Barona ielā, kur padomju gados iekārtoja radošo savienību mītnes, un kur tagad darbojas viesnīca “Europa Royal”. 1940. gada 2. augustā iznāk pēdējais “Atpūtas” numurs, kas vēl parakstīts ar izdevējas Emīlijas Benjamiņas vārdu. Bet, pēc visa spriežot, tikai nomināli, jo diez vai viņa kā žurnāla izdevēja šo žurnāla numuru būtu “lepni” izdevusi ar sarkankarogoto padomju flotes lielgabalu uz pirmā vāka un rotātu ar “tautas Saeimas” prezidija kopbildi.

Pēc astoņām dienām – 1940. gada 10. augustā - no laikrakstu kioskiem pazūd arī avīze ar nosaukumu “Jaunākās Ziņas”, jo tā nu kļuvusi par PSRS “brālīgajā saimē” uzņemtās republikas valdības izdevumu “Padomju Latvija”.

“Atjaunotās” padomju Latvijas laikraksts savā pirmajā ievadrakstā “Pa Staļina ceļu” raksta, ka vairs nav gribējis sevi saistīt ar “vecajiem laikrakstiem, kuri ir klanījušies gan caram, gan buržujiskai demokrātijai, gan Ulmaņa kliķei”:

“Tāpēc arī Padomju Latvijas valdība nolēmusi izdot ,,Jaunāko Ziņu” vietā savu laikrakstu, kurš paustu tautai viņas pašas valdības un darba tautas vadones Komunistu partijas uzskatus un lēmumus, kurš dotu pareizu notikumu un parādību izpratni visās nozarēs gan Padomju Savienībā, gan kapitālistiskās zemēs.”

Pēc nepilna gada arī “Padomju Latvija” tiek likvidēta un 1941. gada 1. jūnijā, tikai trīs nedēļas pirms nacistu iebrukuma Latvijā un divas nedēļas pirms latviešu lielās deportācijas uz Sibīriju, apvienota ar kompartijas “orgānu” “Cīņa”, kas iznākt pārtrauca pēc 1991. gada augusta puča – 1991. gada 23. augustā.

Pārcelšanās uz bērnības namu

Pēc padzīšanas no sava nama Emīlija Benjamiņa pēc filmas scenārija patvērumu it kā gūst savas uzticamās saimniecības vadītājas Bertas Āboliņas dzīvoklī. Tomēr savas saimniecības vadītājas dzīvoklī viņa gan šajā laikā nav dzīvojusi. Par to savās atmiņās pastāstījusi Emīlijas māsa Annija Simsone, kura atminas, ka 1940. un 1941. gadā, pēc padomju okupācijas, Emīlija kopā ar māsas vecāko dēlu Juri un vedeklu dzīvojusi triju istabu dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā 19, kur bija viņas vecāku dzīvoklis. Šai namā Emīlija Benjamiņa arī 1881. gadā dzimusi dzelzceļa uzrauga Andreja Simsona ģimenē.

Jebkāda darbība “Jaunākajās Ziņās” māsai bija kategoriski aizliegta – un tas viņai bija vissāpīgākais, raksta Emīlijas māsa.

Savukārt par viņas saimniecības vadītāju Bertu Āboliņu daudz ziņu nav. Zināms vienīgi, ka tāda persona bijusi. Gadu desmitiem viņa kalpojusi Benjamiņu namā, izveidojot ar Emīliju ļoti tuvas, draudzīgas un uzticības pilnas attiecības. Bertas lomas atveidotāja, aktrise Baiba Broka teikusi:

“Berta ir uzticams cīņu biedrs Emīlijai, psihologs neizdošanās brīžos. Viņa ir arī nesaudzīgs patiesības teicējs, neļauj Emīlijai melot sev. Par Bertu nav saglabājies daudz dokumentālas informācijas, taču ir zināms, ka viņai bijusi liela ietekme uz Emīliju. Berta ir gana drosmīga pateikt Emīlijai, ka viņa ir ļāvusies varas un naudas kārdinājumam, pazaudējusi sirdsapziņas kodolu, rīkojusies nežēlīgi un alkatīgi.”

Ceļš uz Sibīriju

Un tad nāk 1941. gada jūnijs, kad Emīlijai lopu vagonā jāmēro ceļš uz Sibīriju. “13. jūnija naktī piepeši atskanēja sitieni pa viņas dzīvokļa durvīm. Kad tās atvēra, trīs sarkanie “kungi” nekautrēdamies ienāca iekšā un prasīja pēc pilsones Emīlijas Benjamiņas. Ātri saģērbusies, māsa iznāca dzīvojamā istabā. Ciniski viņai paziņoja, lai sataisoties, jo esot jāiet viņiem līdzi… Pēc vedeklas izteicieniem, mana māsa bijusi pavisam mierīga, neesot ne raudājusi, ne lūgusies.

Tanī brīdī tomēr neviens neiedomājies, ka notiek deportācija uz Krieviju, licies, ka māsa apcietināta. Nedevuši arī viņai nekā vairāk līdzi kā mazu koferīti ar nakts veļu un kosmētiku. Otrā dienā noskaidrojās, ka notikusi deportācija uz Krieviju,” atminas Annija Simsone.

Emīlija Benjamiņa gājusi bojā drausmīgos apstākļos Usoļlaga vergu darba nometnē jau 1941. gada 23. septembrī.

Tomēr izdodas paglābties audžudēlam, māsasdēlam Jurim Georgam Benjamiņam (sauktu par Žoržiku), kuram kara beigās izdodas doties trimdā uz Vāciju. Trimdā viņš nodzīvo garu mūžu un piedzīvo Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mūžības ceļos viņš dodas 1993. gadā.

Lode pakausī

No represijām gan nepaglābjas Benjamiņš juniors - Antona Benjamiņa dēls no pirmās laulības Jānis, kurš pēc Latvijas okupācijas un “Jaunāko Ziņu” slēgšanas 1940. gadā tika arestēts un apsūdzēts “kapitālisma atbalstīšanā un aktīvā pretkomunistiskā darbībā presē”. 1941. gada jūnijā līdz ar citiem apcietinātajiem viņš tika deportēts uz cietumu Astrahaņā, kur miris no dizentērijas 1942. gada aprīlī.

Līdzīgu likteni piedzīvo arī “Jaunāko Ziņu” bijušais līdzstrādnieks Jūlijs Rihards Lācis (pazīstamā romāna “Mūža meža maldi” autors). Viņš kopā ar citiem kolaborantiem no “Jaunāko Ziņu” komandas mēģinājis paglābties no sarkano represijām, ļaujoties tikt ievēlētam par “tautas Saeimas” deputātu un kļūstot vispirms par tautas labklājības, bet pēc tam arī par izglītības komisāru. 1941. gada 8. janvārī arī viņu arestē un deportē uz PSRS par “pretpadomju aģitāciju” “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”. Viņš arī nokļūst Astrahaņas cietumā, kur mirst četrus mēnešus agrāk nekā Benjamiņš juniors - 1941. gada decembrī.

Filmā Jūlijs Lācis mēģina Emīlijai Benjamiņai pēc okupācijas palīdzēt nokļūt Zviedrijā, bet tas viņam neizdodas. Viņu drīz vien arestē. Īsas bija viņa ilūzijas par “saulaino tautas brāļu saimi”.

Filmā gan Benjamiņa juniora, gan Jūlija Lāča mūžs apraujas vienādi – viņi tiek pielikti kopā pie sienas čekas pagalmā tepat Rīgā. Bet patiesībā “pa lielam” tam jau nav nekāda lielā nozīmē – abi vīrieši bojā aiziet no viena un tā pašas slepkavas rokas, pie tam vienā cietumā.

Vienā vagonā ar Eiženu Finku

Vēl viens pārsteidzošs filmas stāsts ir par to, ka Emīlija no Torņakalna stacijas uz Sibīriju tiek vesta vienā vagonā ar slaveno gaišreģi Eiženu Finku. Abiem galamērķis viens - Usoļlagas lēģeris. Finkam gan, atšķirībā no Emīlijas, izdodas izdzīvot un pēcāk – pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā - atgriezties Latvijā. Bet, vai viņi tik tiešām bija ieslodzīti vienā lopu vagonā?

"Emīlija. Latvijas preses karaliene" kino treileris:

Internetā atrodama Kurzemes rajona politiski represēto kluba publikācija “Torņakalns - traģisko notikumu liecinieks”, kurā Inta Ruka, kura arī ar viņiem bija spiesta braukt vienā vagonā uz Sibīriju, atminas:

“1941.gada 14.jūnijā sākās mūsu tautas sāpju ceļš. Tā bija pirmā karstā diena. (..) Liels bija mans izbrīns, ka blakus mūsu guļvietai atradās Latvijas bagātākā dāma, Benjamiņa kundze. Ar meitenes interesi uzlūkoju viņas skaisto zīda kleitu, dūnu segu, gredzenu pirkstā un apakšveļu. Pēc ilgas svārstīšanās Benjamiņa kundze nokāpa pie pareģa Finka – viņš sēdēja blakus durvīm – uzzināt savu likteni. Finkam mugurā bija kažoks, bet padusē velteņu pāris.”

Vagonā daži jautājuši Finkam, kādēļ viņš nav paredzējis arī pats savu likteni un aizbēdzis, uz ko Finks atbildējis, ka aizbēgt no sava likteņa nav iespējams un ka, visu to zinādams, viņš jau laikus iegādājies velteņus.

Kā latviešu aktrises pazaudēja Emīlijas Benjamiņas māsas briljanta gredzenu