Celis “paīd” pāris dienas, norimst, bet pēc laika atkal un atkal par sevi liek manīt, turklāt sāp arvien vairāk. Apmēram tā sākas slimība, kas pēc 75 gadu vecuma skar teju 90 % iedzīvotāju. Skaidrojam, kā nosaka, vai locītavas skāris osteoartrīts un kādu ārstēšanu izmanto.

Konsultē Inita Buliņa, Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja.

Kas ir osteoartrīts, un kādi ir simptomi?

Osteoartrīts ir locītavu slimība. Skrimslī veidojas izmaiņas, un tas rada nelielu iekaisumu, kas skar arī pārējās locītavas struktūras – kaulu, cīpslas, iekšējos audus. Sākumā tas var izpausties kā nelielas iekaisuma izraisītas sāpes un stīvums locītavās. Parasti iekustoties pēc dažām minūtēm, pusstundas kļūst labāk. Salīdzinājumam – imūnās sistēmas iekaisumu gadījumā sāpes ir ilgākas.

Pirmie simptomi var parādīties jau 30, 40 gadu vecumā. Ja pie datora pavadīts ļoti daudz laika, mugurkaula kakla, josta zona var sākt sāpēt arī ātrāk. Gadu gaitā sāpes pakāpeniski pieaug. Sāpēm raksturīgs cikliskums – tās uznāk un pāriet pēc dažām dienām, nedēļām.

Slimībai progresējot, locītavās, kur skrimšļa praktiski vairs nav, parādās redzamas izmaiņas kaulos. Organisms nevar atjaunot skrimsli un glābj situāciju, “ražojot” kaulu – tas kļūst resnāks. Parasti deformāciju novēro ceļgalos, pirkstos. Piemēram, tā dēvētie, mezglainie pirksti senioriem ir osteoartrīta sekas.

Kamēr deformācijas veidojas, sāpes parasti palielinās, jo mainās locītavu stabilitāte. Kaulam pieaugot, pie tā piestiprinātās saites, muskuļu cīpslas iestiepjas pat tik daudz, ka var ieplīst. Savukārt tur, kur skrimslis gandrīz pazudis, tās kļūst ļenganas, un locītava staigā šurpu turpu, jau atkal radot sāpes. Mierinoša ziņa – kauls neaug bezgalīgi, kādā brīdī tas apstājas, un arī sāpes pierimst.

Slimības gaita var noritēt arī ļoti lēni un mazsāpīgi, iztiekot bez ķirurģiskas iejaukšanās visa mūža garumā. Taču ir gadījumi, kad sākumā process šķiet lēns, bet tad pāris gadu laikā slimība tik strauji progresē un sāpēs kļūst tik neciešamas, ka jāveic paātrinātā kārtā protezēšana. Nereti, diagnosticējot osteoartrītu, cilvēks jau laikus tiek iekļauts gaidīšanas rindā uz protezēšanu.

Kuras locītavas cieš visbiežāk?

Osteoartrīts var skart jebkuru locītavu. Mugurkaulā tipiski tā ir kakla, jostas daļa, un to dēvē par kakla un jostas spondilozi, spondiloartrozi. Pārējās trīs locītavu grupas, kurās visbiežāk attīstās osteoartrīts, ir plaukstas, pirksti, kur ir daudz locītavu, ceļu un gūžu locītavas. Bieži osteoartrītu novēro arī pēdu īkšķos – pirksti ir tik deformēti, ka grūti piemeklēt apavus.

Kāpēc veidojas osteoartrīts?

Osteoartrītu iedala primārajā un sekundārajā. Primārais saistīts ar gadiem – jo vecāki kļūstam, jo lielāka iespēja, ka skrimslis kādā no locītavām nespēs atjaunoties un uz to reaģēs kauls, saites, cīpslas, un radīsies jau minētie simptomi.

Sekundāro osteoartrītu izraisa citi iemesli. Tā var būt nopietna trauma, kas iegūta, piemēram, autoavārijā vai profesionālajā sportā. Mēdz būt arī iedzimtas saistaudu izmaiņas. Trauslāki saistaudi nereti ir ļoti lokaniem cilvēkiem, jo pēc būtības tas ir iedzimts saistaudu vājums. Piemēram, cilvēkam īsti nevajadzētu spēt, noliecoties ar abām plaukstām pieskarties zemei. Tas liecina, ka gūžas ir pārāk kustīgas, locītavu audi ir trausli, un tajās ātrāk var attīstīties skrimšļa nodilums un apkārt esošo struktūru izmaiņas jeb veidoties osteoartrīts.

Riska grupā ir arī cilvēki, kam ir imūnsistēmas iekaisuma procesi, kas skar arī locītavas. Tāpat endokrinoloģiskās, vielmaiņas slimības var radīt iekaisumu locītavās, kas savukārt ietekmē skrimsli. Piemēram, ļoti svārstīgs glikozes līmenis var pasliktināt plecu locītavas veselību sievietēm. Arī premenopauzes un menopauzes periodā sievietēm skrimšļiem klājas grūtāk. Tiem pietrūkst signāla no olnīcām, sākas iekaisums, kas var paātrināt skrimšļa nodilumu un osteoartrīta attīstību.

Osteoartrīta risks sievietēm kopumā ir lielāks, jo vīriešiem saistaudi ģenētiski un arī no hormonālā viedokļa ir stiprāki.

Kopumā osteoartrītu uzskata par multifaktorālu slimību, proti, tādu, ko nosaka dažādas ietekmes.

Kā diagnosticē osteoartrītu?

Ja sāpes locītavās nav tikai īslaicīgas pārpūles vai traumas rezultāts, vajadzētu doties pie ģimenes ārsta. Osteoartrīta diagnostika sastāv no diviem vienkāršiem un arī nedārgiem izmeklējumiem.

● Rentgenizmeklējums sāpošajai locītavai vai locītavām ir šīs slimības diagnosticēšanai piemērota un arī lēta metode, magnētiskā rezonanse nav vajadzīga. Rentgena izmeklējumus atkārto pēc laika, lai redzētu, kā slimība attīstās.

● Asins analīzes. Ar asins analīzēm var izslēgt cita veida atrītu. Asins analīzes vēlams neveikt infekcijas slimību sezonā, lai nemainītu rādītājus.

Ja ģimenes ārsts ir pārliecināts, ka jums ir osteoartrīts, nav nepieciešams vērsties vēl pie kāda speciālista. Ģimenes ārsts izlemj, kāda būs tālākā ārstēšana, nosūta pie fizioterapeita, piemeklē atbilstošākos medikamentus, ja tādi nepieciešami.

Kā ārstē osteoartrītu?

Osteoartrīta gadījumā izmanto gan nefarmakoloģisko (bez zālēm), gan medikamentozo ārstēšanu. Ar šīm metodēm slimību izārstēt nevar, zaudētais skrimslis neataugs un deformētais kaulu neatjaunosies, taču ārstēšana uzlabos dzīves kvalitāti.

Atkāpties dažus soļus atpakaļ var ar endoprotezēšanu, kuru veic traumatologs ortopēds, kad sāpes cilvēkam vairs neļauj normāli dzīvot un kustēties.

Nefarmakoloģiskā ārstēšana

● Atbrīvošanās no liekā svara, ja tas nepieciešams. Cilvēkiem ar paaugstinātu ķermeņa masas indeksu, ja vien nav neatliekama situācija, neveic endoprotezēšanu, jo maz ticams, ka viņi būs motivēti pēc tam vingrot, kas ir svarīga rehabilitācijas sastāvdaļa. Jo lielāks svars, jo aktīvākas ir tauku šūnas, un tās izdala ķīmiskas vielas, kuras bojā skrimsli, un tas ātrāk nodilst. Liekie kilogrami arī mehāniski bojā gūžas, ceļu locītavas, mugurkaula jostas zonu.

Osteoartrīta gadījumā nerekomendē ēst pārtiku (pārsaldinātu, pārbagātīgu ar dažādām mākslīgām piedevām un neveselīgām taukskābēm), kas uztur iekaisumu organismā. Tāpat uzturam jābūt sabalansētam, nedrīkst aizmirst par visu grupu uzturvielām, arī taukiem un ogļhidrātiem.

● Smēķēšanas atmešana. Kā saka ārsti, nav tādas slimības, kurai smēķēšana palīdzētu. Ieelpotās kaitīgas vielas nonāk asinsritē un bojā arī skrimšļus.

● Ārstnieciskā vingrošana. Kustības ir ārkārtīgi svarīgas. Pirmkārt, vingrošana nostiprina muskuļus, kustības kļūst stabilākas. Otrkārt, muskuļus kustinot, tie izdala miokīnus, vielas, kas dod signālu skrimslim: “Mēs tevi atbalstām, lūdzu, nedilsti, jūties labi!”

Osteoartrīta gadījumā vajadzētu apmeklēt fizioterapeitu. Speciālists redzēs, kā stāvat, kādi ir jūsu muskuļi, kā kustaties, kādi ir radioloģiskie izmeklējumi. Tas ļaus piemeklēt tieši jums atbilstošu vingrojumu kompleksu. Turklāt fizioterapeits pārliecināsies, vai izpildāt vingrojumus pareizi. Kad apgūti vingrojumi, atgriezties pie fizioterapeita var, piemēram, pēc pusgada. Tiem, kam pašmotivācija pieklibo, var speciālistu apmeklēt regulāri.

Arī osteoartrīta deformētās locītavas saudzīgi vajag kustināt, jo locītavas ir paredzētas kustībām. Ja tās nekustinās, muskuļi atrofēsies, kas negatīvi atsauksies arī uz locītavu.

● Locītavu stiprināšana ar ortozēm. Ortozes ir visām locītavām, arī mugurai. Tās jālieto gadījumos, kad jāveic pārmērīgi liels noteiktu kustību skaits, lai paveiktu kādu darbu. Šādos gadījumos muskuļi kādā brīdī vairs nevar noturēt locītavu stabilu, tā aiziet nestabilā kustībā un sāk plēst šķiedras cīpslās un saitēs. Nestabila kustība ir raustīga, vienā pusē saites iestiepjas, otrā ne. Ortoze locītavu stiprina no ārpuses. Kustības būs precīzākas un netraumēs locītavu. Lai atslogotu kustību gadījumos, kad ortoze vairs nestrādā, lieto arī spieķi vai kruķi. Cilvēki reizēm kautrējas no spieķa, tāpēc mēdz atbalstīties pret garajiem lietussargiem, nūjošanas nūjām. To var darīt, taču Inita Buliņa iesaka specializētajos ortopēdijas preču veikalos vismaz noskaidrot, cik garu atbalsta ierīci vajag. Ja tā nebūs atbilstoša, kustības atkal būs nepareizas.

Kāpēc svarīgi, lai ejot mazāk sāp vai nesāp nemaz? Kad sāp, piemēram, celis, cilvēks kustas tā, lai to maksimāli saudzētu. Pēc laika celis sāp mazāk, taču pēkšņi sākusi sāpēt mugura, jo muskuļi strādājuši nepareizi, saudzējot sāpošo celi.

● Uztura bagātinātāji. To lietošanai, pēc ārstes novērojumiem, nereti ir kāds pozitīvs blakusefekts. Tā kā tie ir dārgi līdzekļi, kuri jālieto vismaz trīs mēnešus, cilvēku tas motivē vairāk padomāt par locītavu veselību kopumā, arī par kustībām, ikdienas paradumiem.

Locītavu veselības profilaksei izmanto trīs veidu uztura bagātinātājus.

• Ražotus no skrimšļiem (parasti vēžveidīgo vai haizivs), kuros kopā vai atsevišķi ir glikozamīns un hondroitīna sulfāts, var būt pievienots arī kolagēns.

• Ražotus no mežrozīšu augļiem. Tajos ir litozīns un pievienots arī kolagēns.

• Piaskledīns – sojas un avokado kapsulas. Francijā, kur ražo šo preparātu, to kompensē iedzīvotājiem ar osteoartrītu pēc 40 gadu vecuma. Preparātā esošā soja ir noderīga arī sievietēm premenopauzē un menopauzē.

Ja preparāts devis uzlabojumus, tad kursu gada laikā atkārto vēlreiz.

Medikamentozā ārstēšana

Kad osteoartrīts kļūst ļoti sāpīgs, bez sāpes remdinošām zālēm iztikt ir grūti. Atkarībā no citām diagnozēm un zālēm, kuras cilvēks jau lieto, ģimenes ārsts izvēlas drošākās, paredzot, ka tās būs jālieto ilgstoši.

Viena no medikamentu grupām šādos gadījumos ir pretsāpju-pretiekaisuma zāles. Parasti tie ir recepšu medikamenti. Ja zāles paredzēts lietot ilgstoši, tad regulāri, ik pa trīs mēnešiem, nosaka aknu, nieru rādītājus un asinsainu, lai noskaidrotu, vai medikaments neizraisa kādas blakusparādības.

Ja neder šīs grupas zāles, ārsts var izrakstīt citas, piemēram, paracetamolu, kodeīnu saturošus medikamentus, ļoti lielu sāpju gadījumā arī tramadolu. Reizēm šos medikamentus kombinē ar antidepresantiem. Osteoartrīts neizraisa depresiju, bet sāpes gan var padarīt cilvēku depresīvu, kas savukārt saasina sāpju uztveri.

Vai krakšķi locītavās nozīmē, ka tās skāris osteoartrīts?

Jā, nē un daļēji. Jā, jo tiešām kā sniegs drīzāk gurkst locītava, kurā ir ļoti maz skrimšļa. Nē, ja krakšķ un nesāp, un, ja krakšķ vairākas locītavas, tad viena no teorijām saka, ka locītavas šķidrumā ir dažādas ķīmiskas vielas, kuras veido ķīmiskus burbulīšus locītavu šķidrumā. Kad locītavu kustinām, šie burbulīši plīst, un mēs dzirdam skaņu, ko saucam par locītavu krakšķēšanu. Daļēji – cilvēkiem ar trauslākiem saistaudiem ir nestabilākas locītavas, un noteiktu kustību gadījumā tās pavisam nedaudz pavirzās no savas ass. Kustība ir neprecīzāka, kas var izraisīt krakšķi.

Vai osteoartrīta gadījumā cilvēki sajūt laikapstākļu maiņu?

Sakarības ar laikapstākļu izmaiņām tiešām ir novērotas. Īstas atbildes, kāpēc tā notiek, nav. Viena no teorijām saistīta ar gaisa spiediena izmaiņām. Atmosfēras spiedienam samazinoties, piemēram, pirms lietus vai vētras, locītavu audiem var būt grūtāk šīm izmaiņām pielāgoties. Tas var izraisīt spiediena izmaiņas arī locītavās, radot sāpes vai diskomfortu.

"Biju pārāk naivs," - Andris Reizenbergs pēc neveiksmes vēlēšanās satriekts