Katram lemts savs dzīves ceļš. Ar pārbaudījumiem, pārsteigumiem, satikto cilvēku atbalstu. “Man vienmēr blakus bijuši labi cilvēki, vai arī protu ar tiem, kuri man nepatīk, neuzturēt kontaktus,” saka Astrīda un piebilst, ka daudzus, kuri izšķirīgos dzīves brīžos palīdzējuši, satikusi tikai vienreiz.

Katras brīvdienas viņa pavada Stalbes pagasta “Amatās”, te ir kopā ar savējiem. Ikdiena paiet Rīgā. Kad mājinieki darbā, ir laiks gan palasīt žurnālus, gan noskatīties kādu seriālu un noteikti noklausīties “Krustpunktā”, doties pastaigās. Arī satikties, pa tālruni parunāties ar bijušajiem kolēģiem, kavēties atmiņās par aizvadītajiem dzīves gadiem.

Bērnība, jaunība svešumā

Astrīdas vecāki bija skolotāji. Mamma no Lēdurgas, pabeidza Jelgavas skolotāju institūtu, dabūja darbu Ludzā, tur iepazinās ar tēvu. Astrīdas bērnība pagāja skolas vidē, tēvs ļāva spēlēties ar globusu, meitene jau četros gados lasīja.

“Naktī dzīvoklī ienāca sveši vīri, nobijos un palīdu zem galda. Mājās bijām ar mammu un gadu veco māsu. Mūs aizveda uz vagoniem, tur priekšā bija daudzi pazīstami,” atmiņās kavējas Astrīda. Bija 1941.gada 14.jūnijs.

“Vagonā aizmigu. Kad pamodos, prasīju ēst. Visi piedāvāja, bet tās nebija kotletes, kuras gribēju. Tad mani uzsēdināja pie vagona lūkas, lai skatos apkārtni. Pēkšņi ieraudzīju tēvu un blakus vīrus zili sarkanās cepurēs, sāku tēvu saukt. Apkārtējie neticēja, bet tēvam izdevās pierunāt sargus, viņu pieveda pie mūsu vagona. Tēvs mammai tikai pateica: “Sargā un māci bērnus!” Tad arī pēdējoreiz viņu redzējām. Līdz 1957.gadam neko nezinājām, it kā jau nākamajā gadā pēc izvešanas gājis bojā lēģerī Kirovā,” atminas Astrīda. Ceļā visi uzzināja, ka sācies karš.

Ģimene tika aizvesta līdz Kanskai. Sieviete ar diviem maziem bērniem nebija liela strādniece. ”Nokļuvām Zaimkā. Tur ir robeža starp taigu un stepi, auglīga zeme, audzēja visu frontei. Barakā dzīvojām daudzas ģimenes. Mamma strādāja pagrabā. Turp iet nedrīkstējām, saimniecība skaitījās slepena. Mamma mājās neatnesa nevienu kartupeli vai burkānu. Vienreiz atnāca mājās no piecu kilometru sādžas tikai apakšdrēbēs, pārējās bija atņemtas,” bērnībā pieredzēto stāsta Astrīda.

Izdzīvošanai nebija nekā, ko iemainīt, bet mamma līdzi bija paņēmusi divus tautastērpus un tēva uzvalku. Par uzvalku bija uzzinājis stacijas priekšnieks, to iemainīja pret govi. “Tas palīdzēja izdzīvot,” saka Astrīda.

Svešumā bija pagājuši seši gadi. Karš bija beidzies, kādudien komandants, vīrs, kuram mamma toreiz iemainīja tēva uzvalku, teicis: “Ko te sēžat, brauciet uz Rietumiem, ja noķers, es neko nezinu.” 1947. gada novembrī viņš izkārtoja biļetes.

Ģimene atbrauca līdz Rīgai, tad devās pie vecmāmiņas Igatē. Astrīdas mamma sāka strādāt bērnunamā, vēlāk Vidrižu skolā, vadīja skolas un ciema kori. Meitene gāja skolā. “Mamma iepazinās ar rakstnieka Leona Paegles mammu. Viņas meita Olga bija advokāte, palīdzēja mammai rakstīt reabilitācijas pieteikumu. Mūs meklēja kā pazudušas,” stāsta Astrīda.

Mamma atbrauca no 1950.gada Dziesmu svētkiem, viņu sagaidīja bruņoti vīri. “Mūs veda pa etapu – Rīgas Centrālcietums, tad Ļeņingrada, Kirova, galā tikām novembrī. Mamma cīnījās, lai sūta tur, kur ir skola, tā nokļuvām Novojeņisejskā,” atceras Astrīda.

Bet no otrās izsūtīšanas Astrīdai no prāta neiziet, kas tika paņemts līdzi. “Istabā plauktā bija Staļina – Ļeniņa raksti, jo skolotājiem tādiem bija jābūt. Zaldāts, viņam varēja būt 20, 30 gadi, tos ieraudzīja un teica, ka mums Sibīrijā tie latviešu valodā ļoti noderēs un jāņem līdzi. Vecmāmiņa iesēja lielā pakā, ar māsu stiepām cauri visiem cietumiem. Kam tos Sibīrijā atstāja, nezinu,” pastāsta Astrīda.

2000.gadā viņa atsaucās aicinājumam pastāstīt par izsūtījuma gadiem. Tā iepazinās ar režisori Dzintru Geku, divas reizes pabija Sibīrijā. Kopā ar Astrīdu arī meita Laila. “Sibīrijā augušie ir daudz pārdzīvojuši, viņos ir spīts un bērnišķība, kā iet caur dzīvi, grūtībām, protot kaut ko ignorēt. Tā mamma saglabā optimismu,” saka Laila, bet Astrīda piebilst, ka 14.jūnijā uz tikšanos bija atnākuši vairs tikai astoņi, kuru dzīvi mainīja 1941.gada deportācija.

Spīts mācīties

1954.gadā Astrīda pabeidza vidusskolu, nokārtoja eksāmenus Krasnojarskas Mežtehnikas institūtā. Septembrī jauno studenti pasauca dekanātā un pateica, ka viņai nav vietas. Astrīda iestājās pārtikas tehnikumā, rūgšanas tehnoloģiju grupa nebija pilna. “Pirmoreiz par tādu specialitāti dzirdēju. Tas esot par vīnu un alu. Kad pieminēja alu, acu priekšā bija vīri, kuri strīdas un kaujas pie alus mucas. Uz Taganrogu no Novojeņisejsku mani nelaida, jo vajadzēja cilvēkus, kas strādā. Paņēmu koferi un gāju uz drošības komiteju, lai ļauj braukt. Pagaidīju, kamēr beidzās sapulce, atvērās durvis. Histēriski sāku raudāt, ka eksāmenus esmu nolikusi, nesaprotu, ko sliktu esmu izdarījusi. Vīrs aiz galda paņēma lapiņu un uzrakstīja, ka varu braukt uz Taganrogu, bet neiebraucot Maskavā. Protams, braucu caur Maskavu,” atmiņās kavējas Astrīda.

Mācības Astrīdai padevās. Mammas brālis bija uzšuvis kostīmu, viņa atšķīrās no citām meitenēm. Kad mācības tehnikumā tuvojās beigām, bija skaidrs, ka jaunajai speciālistei jāatgriežas Krasnojarskas apgabalā. “Viņa taču ir latviete, kāpēc viņai jābrauc uz Krasnojarsku, lai brauc uz Latviju,” brīnījās kāds vīrs sadales komisijā, un dabūju norīkojumu uz Latviju. Vairāk šo cilvēku dzīvē neesmu redzējusi,” par necerēto pagriezienu stāsta Astrīda. Viņai bija jāizvēlas strādāt Daugavpilī vai Bauskā. Tas nederēja, vecmāmiņa dzīvoja Limbažu rajonā, Igatē, veconkulis Valmieras rajonā, Vecatē. Pazīstams cilvēks, kurš strādāja nozarē, palīdzēja tikt Cēsīs.

Darbs Cēsu alus darītavā

1957.gada janvārī Astrīda ieradās Cēsu alus darītavā. “Te viss šķita interesanti. Strādāju pagrabā. Ninierī ziemā sacirta ledu, apbēra ar skaidām, tā pagrabā nodrošināja vajadzīgo alus rūgšanai. Bija jāuzrauga rūgšanas process, temperatūra,” ikdienas darbu atceras Astrīda. Viņa bija nostrādājusi jau piecus gadus, un regulāri tika atgādināts, ka jāstājas komjaunatnē. Tolaik kāds sarkanais latviešu strēlnieks reizi mēnesī nāca uz alus darītavu, runājās par politiku. Reiz viņš Astrīdai skaidri pajautāja: “Tu visu laiku gribi sēdēt pagrabā vai stāvēt pie vārāmā katla? “ Un, negaidot atbildi, uzrakstīja rekomendāciju uzņemšanai partijā.

Astrīda gribēja studēt neklātienē, bet nevarēja dabūt atbrīvojumu no darba. Kad iespēja pavērās, jo darītavas direktors parakstīja iesniegumu, viņa iestājās augstskolā Maskavā. “Mācību gada beigās man jautāja, kāpēc nestājos komjaunatnē. Izvilku rekomendāciju partijai. Pārsteigumu komjauniešu acīs nevar izstāstīt. Tā Maskavā kļuvu par partijas biedri. Mamma mācīja: “Priekšā neraujies, pēdējā nepaliec!” Tā arī visu mūžu esmu darījusi,” stāsta Astrīda.

Pēc studijām atgriežoties Cēsu alus darītavā, tur daudz bija modernizēts. Astrīda bija tehnologs – inženieris, atbildīga par alus tapšanas procesa organizāciju un pārraudzību. “Darītavā bija nepārtrauktas pārbaudes, pārbaudīja, ko vien varēja. Arī brauca uz veikaliem, lai pārliecinātos, ka “Cēsu alus” cilvēkiem negaršo, bet visur slavēja, cik garšīgs. Man bija arī jāgādā izklaides kontrolētājiem,” atmiņās kavējas Astrīda un atceras ne vienu vien gana absurdu situāciju, kas bija jārisina. Bet vienmēr uzticējusies cilvēkiem, kuri prot un atbildīgi dara savu darbu. Alus darītavas kolektīvs bija saliedēts.

Laba sadarbība bija ar kolēģiem citās darītavās. “Tolaik visu noteica fondi, neko vairāk par to, kas paredzēts, saņemt nevarēja. Ja gada vidū sabojājās separators, nevarēja pasūtīt vai aizbraukt uz Tulu un atvest. Ar igauņu “Saku” alus darītavas galveno inženieri vienojāmies, kādas iekārtas pasūtīs viņš, kādas es, ja kaut ko vajadzēs, aizdos,” vēl vienu padomju ekonomikas niansi atgādina Astrīda.

1972.gadā Astrīda Cēsu alus darītavā no vadošajiem darbiniekiem bija palikusi viena, bija direktora vietas izpildītāja. “Bija 31.decembris, plānu bijām izpildījuši, atļāvos visus darbiniekus palaist mājās. No rīta atnāca ziņa, ka pēcpusdienā ieradīsies iepazīties jaunais direktors. Kā notēlot darītavas darbu? Apskrēju tos, kuri dzīvo tuvāk, lai atnāk. Bet jaunais direktors Kārlis Tomsons bija atteicies Jaunā gada priekšvakarā nākt uz darītavu,” it kā komisku, bet tajā laikā pieņemamu situāciju atceras Astrīda. Viņa uzsver, kad atnāca K.Tomsons, varēja darīt savu darbu, nebija jārūpējas par pārbaudītājiem un viņu izklaidēm.

Pasaule jāredz

Astrīdai visu mūžu paticis ceļot. “Brīvdienās vadīju ekskursijas pa Cēsīm, Vidzemi. Klausījāmies baznīcā ērģeles, grupa samaksāja 25 rubļus, un tie tika baznīcai. Arī man ekskursijas bija laba piepelnīšanās,” pastāsta bijusī cēsniece. Kad piedāvāja Cēsīs veidot un vadīt ekskursiju biroju, viņa piekrita. “Man bija plāns redzēt visas padomju republiku galvaspilsētas, piecos gados nepaspēju,” teic Astrīda un piebilst, ka pēc Atmodas savukārt pabijusi daudzās valstīs.

1985.gadā “Cēsu alus” galvenā grāmatvede pārgāja darbā uz “Aldari”, pierunāja arī Astrīdu. “Dēls pabeidza astoto klasi, sāka mācīties Valsts tehnikumā, pārcēlāmies uz Rīgu. “Aldaris” bija modernākā rūpnīca,” stāsta Astrīda. “Aldarī” viņa nostrādāja līdz 2005.gadam.

Kas kuram garšo

Tehnologi – aldari izstrādā jaunas receptes. Astrīda atzīst, ka tas ir ilgs process. Tiek vērtēts tirgus pieprasījums un piedāvājums. “Cēsīs kādreiz ražoja padomijā populāro “Žiguļu” alu, kas vēlāk Latvijā kļuva par “Senču alu”. Iecienīts bija “Rīgas alus”. Tad alus šķirnēm sāka dot nosaukumus pēc vietas, kur tās ražotas. Tad sākām brūvēt “Cēsu alu”,” alus darītavas vēstures lappuses pāršķir bijusī aldare un atgādina, ka alus pamatā ir tikai ūdens, iesals, raugs un apiņi.

“Latvijā brūvētajam alum no Latvijas ir tikai ūdens, pārējais tiek ievests. Gadsimtiem esam bijuši miežu audzētāju zeme, bet arī tos ieved. Kad vēl strādāju “Aldarī”, mums bija savs raugs, uzcēla iesalnīcu. Tagad pasaules tirgus ir vaļā, lētāk ir ievest. Var pirkt Čehijā, Vācijā audzētus apiņus, var arī Ķīnā vai ASV. No tā atkarīga alus kvalitāte. Izskan satraukums par “Valmiermuižas alu”, kas tagad ir “Cēsu alus” daļa. Taču jāsaprot, ka dzēriena kvalitāti nosaka tehnologs un tā atkarīga no darbiniekiem. Ja vadītājs, kurš nepārzina alus darīšanu, neiejaucas, viss notiek, kā tam jānotiek, ” skaidro Astrīda. Viņai visvairāk sāp, ka Latvijā no lielajām alus rūpnīcām vairs strādā tikai “Cēsu alus”, citi pazīstamie alus zīmoli tiek ražoti Lietuvā.

Astrīda uzsver, ka alus ir īpašs dzēriens. Pirmsākumos tam nelika klāt apiņus. “Alum ir ļoti daudz garšas nianšu. Ķīmiskās reakcijas, kas notiek rūgšanas procesā, aizvien līdz galam nav zinātniski izpētītas,” stāsta Astrīda un piebilst: “Visā pasaulē tagad liek klāt, ko vien izdomā. Ir cilvēki, kuriem garšo alus, kam pielikta kāda zapte.”

Alus jāprot novērtēt

Padomju laikā alus bija tāds pats deficīts kā daudz kas cits. Alu nevajadzēja popularizēt, pircēju netrūka. Līdz ar Atmodu tika iedibināta jauna tradīcija - Alus svētki. Pirmie notika Cēsīs.

“Cēsis bija īstā vieta, te Pils parks, laukums, plaša teritorija. Bija koncerti, dažādas sacensības, cilvēki saturīgi pavadīja laiku. Tad radās doma, ka katru gadu vajag rīkot citā pilsētā, un svētki pajuka. Alus darītāji sadalījās – vietējie un tie, kam ārzemju kapitāls. Pēc tam bijuši dažādi mēģinājumi, rīkoti arī Alus festivāli, bet nav tās gaisotnes, kas bija Cēsīs,” atmiņās kavējas Astrīda.

Viņa atceras, kā padomju laikā notika degustācijas - sanāca priekšnieki, pagaršoja un atzina, ka dzēriens labs.

“Degustācijā dzērienu garšo acis, deguns un mute,” uzsver pieredzējusī aldare. Kā notiek degustācijas, viņa iepazina, apmeklējot alus darītavas Čehijā, Vācijā, Zviedrijā. “Tā ir prakse, ir daudz jāzina. Piedalījos degustācijā Armēnijā, bija padsmit šķirņu, un degustators prata noteikt, no kuras rūpnīcas kurš alus. Tas bija apbrīnojami! Degustācijās arī bijis, ka Rīgā veikalā nopērk alu, pārlīmē etiķeti un nodod vērtētājiem kā savu,” pastāsta Astrīda un atklāj, ka pašai labāk garšo tumšais alus. Ar gandarījumu viņa atzīst, ka, tiekoties ar kolēģiem dažādās valstīs, vienmēr jutusies līdzvērtīga. Tomēr pati uzskata, ka alus darīšana ir vīriešu darbs. “Kad sāku, tas bija fiziski smags,” saka bijusī aldare.

Ne katrs zina, ka Latvijā ir gana daudz kolekcionāru, kuri krāj visu, kas saistīts ar alu: etiķetes, korķus, glāzes. “Kad “Aldaris” svinēja simtgadi, tika izgatavotas pirmās glāzes ar vārpu. Padomju laikā tādas prakses nebija, ka alus ražotājam ir savas īpašas glāzes,” pastāsta Astrīda un atceras, kā Minhenē “Oktoberfestā” latvieši iemanījās suvenīriem paņemt glāzes. No telts tās iznest nedrīkstēja, bet iet ārā dzerot drīkstēja. Tad nu glāzes nejauši nonāca somās.

“Pati neko nekolekcionēju. Kādi suvenīri, kas saistīti ar jaukām atmiņām un cilvēkiem, ir plauktos. Tagad jau katrai alus darītavai ir savas glāzes, un kolekcionāri tās gaida,” bilst Astrīda un atklāj, ka kolekcionāri viņu ievilinājuši savā pulkā. Reizi mēnesī ir tikšanās, regulāri arī ciemošanās kādā darītavā.

“Vasarā bijām “Tērvetē”. Kad kolekcionārs uz galda nolika biezus albumus ar darītavas etiķetēm, tērvetniekiem nebija ko teikt. Pamanītas pat tās, kurās mainīts viens vārds,” stāsta bijusī aldare.

Astrīda uzsver, ka visu mūžu bijusi saistīta ar alus ražošanu, nevar nesekot līdzi tam, kas notiek nozarē. Ne tikai Latvijā. Viņa darbojas arī Alus brālībā. Vasarā ar bijušajiem“Cēsu alus” kolēģiem pabija Polijā. “Poļiem ir daudz darītavu, ražo garšīgu alu,” bilst Astrīda un uzsver, ka dusmojas, ja kāds saka kaut ko sliktu par alu.

Savējie līdzās

Ģimenē izaudzināts dēls un meita, Astrīdas prieks ir trīs mazbērni un divi mazmazbērni.

“Kaut es varētu savējiem vairāk palīdzēt. Man pietrūkst draugu, kolēģu, ar kuriem vieno atmiņas. Sazvanāmies, bet paliekam aizvien mazāk,” saka Astrīda un atklāj, ka viņai garšo viss, bet uz vingrošanu ir slinka. “Alu pagaršoju, bet, ja jādzer zāles, nedrīkst,” atgādina seniore un pastāsta, ka pie datora nesēž, bet izmanto telefonu. “Diplomdarbā rēķināju ar logaritma lineālu, kurš zina, kas tas ir?” jautā Astrīda.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Ieva Florence-Vīksne: "Savās kāzās nevarēju vien beigt raudāt"