Viņa prot dzīvot. Ne tikai “Instagram” skaistajās bildēs, nē – viņa patiešām prot dzīvot. Daudz strādāt, skaisti atpūsties, audzināt trīs meitas, mīlēt vīru, potēt ceriņus… It kā viņai tā baterija būtu iedota daudz jaudīgāka nekā citiem. It kā… Rūta Dvinska, kurai droši varētu dot supersievietes ordeni vairākās dzīves kategorijās.

Iepriekšējā reizē mēs runājām, kad trešā meitiņa tev vēl bija vēderā un jūs vēl arī to nevienam nestāstījāt. Vai arī trešais bērns var nest pārsteigumus un pārmaiņas ģimenes dzīvē?

Protams. Manuprāt, katrs bērniņš atnes kaut kādas pārmaiņas. Un drīzāk tās ir emocionālās izmaiņas tieši pašos vecākos. Pirmais bērns, protams, vispār sagriež pasauli kājām gaisā. Pēc tam tas ir kaut kas, ko tu gaidi un atkal gaidi ar katru nākamo bērnu... Varbūt arī maldīgi gaidi. Un,kas tas ir, ko gaidi, es arī joprojām nezinu.

Mums daudzi sacīja: kāda starpība, divi vai trīs bērni. Bet ir milzīga atšķirība! Ja pirms Trīnītes man šķita, ka man vēl ir kāds brīvais laiks, tad tagad saprotu – nē, vispār vairs nav tāda jēdziena “brīvais laiks”. Dzīves plānošana kļūst arvien sarežģītāka. Jā, protams, arī aizvien piepildītāka.

Es daudz domāju par to, cik Trīnei ir forši. Viņa gan pati to varēs apstiprināt vai noliegt, kad paaugsies. Bet es tagad redzu, kā viņu visa mūsu lielā ģimene mīl! Iedomājies, cik daudz mīlestības vienam mazam kunkulītim. Pirmajam bērniņiem tāds mīlestības daudzums tomēr netiek. Jā, tad ir nedalītā vecāku mīlestība, bet tagad Trīnītei ir māsas, kas viņu ucina un pucina. Mīlestība ģimenē ar katru bērniņu tikai vairojas.

Un tev pašai – jaunas atklāsmes, jauni darbi, varbūt ķermeniskas izmaiņas?

Pirmais bērniņš dzima, kad man bija 28 gadi. Tagad man ir 36 gadi. Es esmu tā pati un ļoti cita. Ir atšķirība, kā jūties pirmajā grūtniecībā, kā atgūsties pēc pirmajām dzemdībām un kā pēc trešajām. Bet nāk arī tāda liela paļaušanās uz laiku, nāk tāds plūduma vieglums.

Ko tu mēdz teikt sarunās par bērnu skaitu – ka vajag vairāk nekā vienu? Un cik?

Tas ļoti atkarīgs no tā, kādā emocionālā stāvoklī esmu tajā brīdī. Kas notiek manā dzīvē, manā ikdienā, manā ģimenē, ar maniem bērniem. Piemēram, šobrīd bērni ilgstoši slimo. Tā matemātika ir vienkārša – jo vairāk bērnu ir, jo biežāk mājās kāds būs slims. Bet katrai mammai ir grūti, kad bērniņi slimo, un, kad tas notiek tiešām ilgi, tas tā nogurdina… Ja man šobrīd kāds prasītu, cik brīnišķīgi ir trīs bērni, es atbildētu, ka tas ir brīnišķīgi, bet tur ir, ko turēt, un tur ir, ko darīt.

Es nekad neesmu domājusi, ka sievietei bez bērniem trūktu kādas emocionālās gammas vai vispār jebkā cita. Tomēr es gribu arī pastāvēt par to, ka bērni ir milzu laime. Ja tev tā mātes loma ir dota, ja bērni ir veseli, tā tomēr ir lielākā laime, kas vispār var būt uz šīs pasaules. Ar visiem grūtumiem var tikt galā – un, pat ja nevar, tad arī var. Es nekad neteikšu, ka bērni nāk ar kādu mīnusa zīmi, kaut ko atņem.

Vai tev nav gribējies būt tikai mājās ar bērniem un nestrādāt?

Vai man ir gribējies? Nezinu. Bet es droši zinu, ka nevarētu ilgtermiņā dzīvot tikai mājās un bez darba. Vienkārši nevarētu, es neesmu tāda tipa cilvēks. Ar pirmo un otro bērnu es biju tajos garajos dekrēta atvaļinājumos. Bet ar Trīnīti es jau viņas trīs nedēļu vecumā atsāku strādāt – filmējām Zaļos pirkstiņus. Protams, ka bija grūti, ar visu ģimenes atbalstu un menedžēšanu – vienalga bija grūti. Un, ja tu man pajautāsi vēl pēc pieciem gadiem, varbūt es teikšu, ka kaut ko nožēloju. Bet šobrīd – nē. Nožēla un pašpārmetumi vispār ir ļoti slikts izejas punkts. Es esmu tādos bijusi, esmu ilgi tā dzīvojusi, domājot, vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, šaustījusi sevi par visādām dzīves situācijām. Bet tas bija kādreiz, kad biju jaunāka. Tad es sevi burtiski “apēdu” no iekšpuses, visu laiku domājot, vai tā vajadzēja, vai šādi vajadzēja, varbūt tomēr es rīkojos nepareizi… Tagad, lai arī, protams, ne vienmēr izdodas ideāli, es cenšos pieņemt – ja es tā izdarīju, tad viss, beidzu par to domāt. Tā arī ir daļiņa manis. Manas izvēles ir daļa manis.

Atzīšos, ka līdz galam neesmu sapratusi, ko cilvēkam dod “influencēšana”. Labi, kaut kādu naudu dod, varbūt pat lielu naudu. Bet, šķiet, tas arī ļoti daudz atņem. Piemēram, anonimitāti – ir tik brīnišķīgi iet pa Rīgas ielām un zināt, ka neviens par mani nedomā un nevērtē, kā izskatos, kas blakus iet.

To, ka kāds, iespējams, uz mani skatās un vērtē, jau paredz arī mans darbs televīzijā, to nesaistu ar darbošanos sociālajos medijos, bet, jā, tas atņem ļoti, ļoti daudz. Laiku, enerģiju. Un ļoti izsmeļ radošo kapacitāti. Es noteikti tagad neteikšu, ka tas ir mans sapņu darbiņš. Man tas vispār galīgi nav viegli.

Faktiski tu pati sev esi reklāmas aģentūra. Un vienlaikus pat tāds kā reklāmas stabs.

Jā, un arī pati sev grāmatvede, filmētāja, montētāja, pati sev aģentūras vadītāja, pati sev komunikācijas un sabiedrisko attiecību vadītāja… Cilvēks-orķestris. Bet es nekad apzināti negāju uz šo visu. Es tajā vienkārši nonācu. Absolūti bez mazākā nodoma es plūdu un trāpīju tajā brīdī, kad sociālie mediji piedzīvoja pārmaiņas un no vienkāršas dalīšanās ar kaut ko pārtapa par komerciālu pasākumu. Un tagad, atskatoties uz to ar šodienas acīm, es domāju, ka būtu bijis super muļķīgi, ja es šo iespēju nebūtu izmantojusi. Tagad tas ir mans lielākais ienākumu avots. Es trāpīju tieši tādā kā uzplaukuma brīdī “sociālo mediju mammām”, tas vienkārši sakrita ar manu dzīves ritumu.

Bet visu šo laiku es esmu arī televīzijas un radio cilvēks un darbinieks. Es ar kaut ko padalos no darba aizkulisēm un izmantoju sociālos medijus, lai paustu savu viedokli par šo vai to. Tomēr visu manu darbošanos caurvij mammas loma. Tomēr jau pirms Trīnes es sāku limitēt, ko un kā saistībā ar bērniem izlieku sociālajos medijos. Mainās manis pašas sajūtas par šo laiku – es gribu vairāk privātuma. Un tur nu es tagad uzmanīgi balansēju. Kā saglabāt savu seju un vienlaikus nepalikt kaut kam sausam, bez miesas un asinīm, bez sirds. Bet tagad es ļoti daudz ko nepasaku par savu dzīvi. Es pat teiktu, ka 99 % es paturu pie sevis un sociālajos medijos nonāk niecīga kripatiņa manas dzīves.

Ja tev tagad būtu izvēles iespēja – kādu sociālo tīklu “lomu” tu vislabprātāk pieņemtu? Es, piemēram, gribētu būt soctīklu āksts – kad nebūšu algota darbiniece, es noteikti sākšu ko tādu ar baudu piekopt. Ja tad vēl vispār tie sociālie mediji būs aktuāli… Ej nu sazini – pārmaiņas var būt arī ļoti pārsteidzošas.

Es domāju, tas tā nestrādā – izdomāt savu tēlu. Bet es zinu, ka ir tādi piemēri, arī Latvijā. Esmu dzirdējusi par piemēriem un pamācībām, kā uzbūvēt par sevi kaut kādu tēlu, kā var būvēt savu izdomāto stāstu, paslēpties aiz kāda segvārda vai pat visu laiku publiski staigāt vienās un tajās pašās drēbēs un matu sakārtojumā, lai citādā tēlā cilvēki uz ielas tevi neatpazīst, un tamlīdzīgi. Bet es tam neesmu fans.

Ja es šo būtu izskaitļojusi, es to būtu darījusi citādāk. Daudz gudrāk droši vien. Bet tad arī tā maska kaut kādā brīdi nokristu. Un tālāk ko? Bet es arī šajos gados noteikti esmu kļuvusi gudrāka kā influencere. Nekāpju uz tiem pašiem grābekļiem vairs. Es tagad noteikti sevi vairāk sargāju.

Kam tu pati seko sociālajos medijos?

Lielākoties sev pazīstamiem cilvēkiem. To starpā ir arī daudz satura veidotāju, bet es viņus pazīstu personīgi. Sekoju dažiem ārzemju satura veidotājiem. Ar iedvesmu sekoju profiliem, kas stāsta par modi. Ir sievietes, kas savos profilos modi veiksmīgi savieno ar ģimenes dzīvi – tur es spoguļojos un atrodu daļiņu sevis. Tā stila un modes acs ir jātrenē, un sociālie mediji te brīnišķīgi palīdz. Tas, ko tu visu laiku skrollējot redzi, ko tu patērē, – tas arī kaut kādā mērā ir tava patiesība. Svarīgi saglabāt un izmantot savu filtru.

Vai tev tagad ir tāda dzīve, par kādu sapņoji?

Kaut kādā mērā noteikti. Bet saproti… Es neesmu tas cilvēks, kas izvirza mērķus. Man nav piecgades, nav desmitgades plānu, es plūstu pa straumi.

Un tomēr man vienmēr ir bijusi un ir vīzija par nākotni. Es gan ar lielu pietāti izturos pret to. Pat baidos to izrunāt skaļi. Bet, jā, ir lietas, par ko es domāju – ka gribētos to piedzīvot. Es gan neko nemanifestēju, kaut varbūt vajadzētu, piemēram, pielipināt pie mašīnas spoguļa uzrakstu “Tu esi pietiekama”. Bet tā nav mana štelle. Vienvārdsakot, es tomēr domāju un pat sapņoju par kaut kādām lietām un notikumiem. Atskatoties saprotu: klau, bet šis ir noticis, un tas arī ir noticis… Piepildās.

Man nav bijusi uzbūvēta ļoti konkrēta bildīte par sevi 36 gadu vecumā, bet domāju – mazā Rūta varētu būt priecīga par to, ko esmu izdarījusi. Par to, kāda tagad ir mana dzīve.

Vai tev ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst?

Oi, man visu laiku ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst! Un ne jau kurpītes vai somiņas. Man visu laiku ir sajūta, ka varu vairāk, ka vajag vairāk. Un es darīšu, un man ir jādara, lai būtu. Jā, arī materiālā ziņā. Man ir svarīga nodrošinājuma sajūta, un es tiešām domāju, ka tie, kas saka, ka laimi par naudu nevarot nopirkt, to varbūt saka kā… attaisnojumu? Nu, jā, veselību par naudu ir grūtāk nopirkt. Bet arī tur tā palīdz.

Tu esi kādreiz piedzīvojusi ko līdzīgu izdegšanai? Jo esmu par tevi domājusi – vai tiešām tev tā baterija ir iedota spēcīgāka?

Man gada nogalē, decembrī, bija ļoti slikti. Neviens man nenoteica diagnozi "izdegšana”, tāpēc es negribu ar to koķetēt. Es nekad neesmu smējusies par šīm “modernajām mūsdienu kaitēm”, bet pati nekad ar to nebiju saskārusies. Man šķita – varbūt kādam patiesi tiek iedots vairāk: varēt vairāk un darīt vairāk, un tā jauki ir sanācis, ka tā esmu es. Gāju un darīju, līdz viss – arī mana baterija beidzās. Es zinu, ka divu nedēļu laikā no tā nevar aši izrāpties un saremontēties, bet es centos. Uzreiz pēc Ziemassvētkiem mēs aizbraucām uz mūsu vedēju mājām un dzīvojām tādā kā meža aliņā, neizlienot no tās ārā. Bijām tikai mēs ciešā ģimenes lokā. Tajā brīdī es nevēlējos tikt projām viena, man pat bija bail palikt vienai. Šis gadījums man lika saprast, ka es neesmu nekāds pārcilvēks. Ka arī es varu saplīst, salūzt. Un sapratu, ka tādas lietas ir jāsajūt laicīgi – jo es nevaru atļauties saplīst. Man ir trīs bērni, viņiem mani vajag. Tā ir mana atbildība. Es vienkārši nevaru saplīst.

Droši vien nav patīkami atgriezties tajās atmiņās, bet kā tu juties?

Man bija viss vienalga. Es gulēju gultā, un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek vai nenotiek. Piemēram, mums ar Kasparu paziņoja, ka mēs vadīsim Trīs Zvaigžņu balvas pasniegšanas ceremoniju, kas ir prestižs pasākums un liels pagodinājums. Bet man tobrīd šķita: ok, labi, kas jādara, jādara… nekādu emociju.

Man nebija dzīvesprieka, nebija dzīvesdziņas. Un tiešām viss bija vienalga. Es pirmo reizi dzīvē izjutu tādu vienaldzību. Bija darbu jūra, kas elpo pakausī. Bet es visu dienu varēju gulēt gultā, prokrastinēt, blenzt griestos vai skrollēt telefonu un neko nedarīt. Vakarā, gulēt ejot, draudzene “trauksme” bija klāt: trūkst elpas, un jāatver vaļā logs… Es biju par to lasījusi citu cilvēku intervijās. Un nu tas bija te – manā istabā, manī pašā. Manā dzīvē.

Un kā tu sevi salaboji?

Tās divas nedēļas es ļāvu sev nedarīt neko. Man Kaspars uzdāvināja tādu mazu siltumnīciņu, kas jāuzbūvē, nu beidzot es ķēros tai klāt. Tas bija fantastiskākais veids, kā atslēgties, – es vispār domāju, ka tā siltumnīca mani izglāba. Un jocīgi, ka man taču nekad nav paticis ķimerēties ar sīkām lietām, izšūt kaut ko, adīt, rokdarbi… Bet te tieši tas sīkais darbs ar rokām mani atbrīvoja. Te man bija jātaisa mazas puķītes no kreppapīra, tas papīrs lipa pie pirkstiem, tur bija maza pincetīte, mazs īleniņš, mazas standziņas, viss tāds mini-mini-mini… Es ķimerējos, un tajā brīdī man tiešām galvā nebija nekādu domu. Man bija tukša galva, un es koncentrējos uz to mazo papīra grāmatiņu, kas ir 1 cm reiz 1 cm jāsaloka, man arī bija elektrība jāievelk tajā siltumnīcā. Un tas viss bija tik ļoti palīdzoši.

Ko es no tā notikuma mācījos? Vērot sevi. Sajust, kad kas tāds atkal tuvojas. Jo tad bija tā, ka es Kasparam teicu: ja kaut kas tuvākajās dienās nemainīsies, tu mani vedīsi uz trako namu. Es redzēju to izmisumu viņā. Kad nezini, ko iesākt ar otru cilvēku šādā situācijā, – gribi palīdzēt, bet nesaproti, kā.

Bērnu slodze vai tomēr darba slodze – tu saprati, kas bija pie vainas?

Viss kopā, bet lielākoties darbi, pilnīgi noteikti darbu daudzums. Decembrī, protams, arī bērnu grafiks ir daudz saspringtāks nekā citus gada mēnešus. Ziemassvētku pasākumi, koncerti, skolotāju dāvanas, nepārtraukta saziņa par šo visu un gatavošanās.

Bet šoreiz pie vainas bija darbi un dedlaini – kā man riebjas dedlaini, es atlieku līdz pēdējam! Esmu pilnīgi dedlaina cilvēks – kamēr nav tā, ka man darbi jau tieši pakausī elpo, es nedaru. Jo es zinu savas darbaspējas. Tad es izdaru stundā tik daudz, cik cits nedēļā.

Pēc šādas pieredzes tu noteikti pievērsies veselīgākam dzīvesveidam. Uztura bagātinātāji, spēcinošas prakses… Kas ienāca tavā dzīvē?

Es ļoti negribu izklausīties diletantiska vai, nedod dievs, kādu pamācīt. Ir jau jūra ar visādiem gudriniekiem, kas māca, kā ēst un kā dzīvot. Bet ar mani bija tā. Es jau ļoti ilgi briedu tādai lietai kā biohakings, tas mani interesēja jau kādu gadu vai ilgāk. Dzīvē nebiju ievērojusi nevienu diētu, jo man ir paveicies, ka svara dēļ man tas nekad nav bijis vajadzīgs. Un man šķita, ka vispār tās diētas un ēšanas – tas viss ir stāsts par svaru un izskatu. Bet tad pienāca tas trakais decembra un janvāra laiks, es sapratu, cik daudz es varu sakārtot, izmainot savu ēšanu, būšanu un darīšanu hormonālā līmenī. Beidzot pie manis atnāca un pieklauvēja tā saprašana, ka ir laiks sākt. Jā, es jau agrāk biju klausījusies vairākus podkāstus par to, biju izlasījusi Biohack Like a Woman grāmatu un sekoju tās autorei Aggie Lal Instagramā. Man tas viss šķita interesanti, tāpēc ka tas nav par kaut kādiem ierobežojumiem, ēšanu vai neēšanu vispār, bet par dzīvesstilu. Tikai man līdz šim dzīvesstilam bija kā ar kājām līdz Ķīnai. Līdz tam lūzuma brīdim, kad kaut kādus biohakinga principus sāku palēnām ieviest savā ikdienā. Un ko lai es tagad saku – tas man palīdzēja. Un palīdz joprojām. Ja īsi un vienā teikumā – man tiešām ir pazudis tas nogurums, kas man iepriekš bija.

Ko tu dari un ko nedari?

Par biohakingu labāk lai runā zinātāji. Es esmu tā “lietotāja”. Bet tas paredz, ka tu pats sev esi galvenais pētāmais objekts, tev talkā nāk visādi gadžeti – tāpēc tas ir hacking. Bio savukārt ir dzīvošana saskaņā ar sevi un dabu. Tā nav nekāda “jauna Amerika”, drīzāk visai bieži tā ir atgriešanās pie sen aizmirstām, bet labi pārbaudītām vērtībām.

Sapratu, ka dzīvē līdz šim jau ļoti daudz ko biju darījusi tā, kā to paredz biohakings. Es jau gāju savā dārzā, bāzu rokas zemē, ēdu gurķi no dobes, izgāju basām kājām zālītē no rīta. Mūsdienu rietumniekam tas varbūt šķiet kosmoss, bet mēs te, Latvijā, jau daudzi tā darām. Tas ir mūsu dzīvesveids. Patiesībā manas lielākās izmaiņas skāra ēšanas paradumus. Es pamainīju, kādā secībā uzņemu pārtiku, un vēl vairāk sāku ēst dārzeņus. Nav nekā tāda, kas man garšo, bet to tagad neēstu. Vienkārši izmantoju šādus tādus “hakus”, lai pārtika strādā manā labā. Tagad es vairāk pievēršu uzmanību proteīnam, lai to uzņemtu pietiekami. Starp citu, sievietēm vajag daudz gaļas. Bet es tiešām negribētu te tagad mācīt un daudz stāstīt, to visu informāciju var ļoti viegli atrast.

Mēs bieži sakām: tu esi tas, ko tu ēd. Bet patiesībā tu esi tas, ko tavs ēdiens ēda. Mums, dzīvojot Latvijā, ir tik vienkārši ēst labi un kvalitatīvi. Bet tas nav tikai par ēdienu. Mans racionālais prāts gan joprojām ļoti grib daudz kam pretoties. Es esmu tāda skeptiķe pēc dabas. Bet te es pati uz sevis redzu to pozitīvo rezultātu.

Par biohakingu pieņemts domāt, ka to piekopj cilvēki, kas grib nodzīvot līdz 150 gadiem. Man noteikti nav šāda mērķa. Mans mērķis sākotnēji bija sakārtot savu hormonālo sistēmu, savu kuņģi, gremošanas sistēmu, jo es sapratu, ka tur notiek kaut kāds kosmoss un es ar prāta palīdzību ar to kosmosu vairs netieku galā. Tāpēc es to sāku darīt. Un pamazām tas sāk interesēt dziļāk, un tad jau attopies, dzerot bullet proof kafiju, kuras sastāvā ir gī sviests un MCT eļļa. Un tagad mans lielākais uzsvars ir uz dzīvi saskaņā ar savu ciklu. Cik sievietēm tas ir svarīgi! Ak, kaut mēs visas iemācītos ieklausīties savā ķermenī, tas tik daudz pasaka priekšā.

Bet tu neesi tik pareiza! Tu joprojām esi drusku panks.

Jā, tas panks jau arī nekur nepazūd. Kā jau pieminētā Aggie Lal saka: 80 % biohacker, 20 % bioslacker. Kas nozīmē, ka tu dari to, ko tu gribi. Tāda nepārtraukta sevis ierobežošana taču arī ilgtermiņā var būt kaitnieciska. Es arī pie tā pieturos. Es varu iedzert vīnu, aiziet uz koncertu un vēlu aiziet gulēt. Ja es to izdaru, tad nepārmetu sev. Izbaudu! Vien nodomāju, ka rīt darīšu par 10 % labāk!

Tas, ka tu savā “saplīsumā” aizbrauci atpūtā kopā ar ģimeni, liek domāt, ka no bērniem un vīra tu nenogursti.

Jā, bet es arī jūtos labi viena pūlī. Man patīk, piemēram, būt vienai lielā pilsētā. Ceļojot. Iet vienai pa La Ramblu Barselonā – man tas pat nevis patīk, es to sajūtu dievinu! Ja es gribētu atpūsties vienatnē, es brauktu uz trokšņainu vietu, uz lielpilsētu. Tas ir tikpat brīnišķīgi, kā rīta klusumā iziet basām kājām savā dārzā. Varbūt pat vēl brīnišķīgāk.

Barselonas drūzmā neviens arī nezina, kas tu esi: ekonomikas studente, rūdīta vecmeita vai ceļojoša zviedru aktrise, tu vari būt jebkas... Kamēr Latvijā tu esi visiem zināma daudzbērnu mamma.

Jā, un tas atbrīvo. Tomēr arī šeit, Latvijā, ejot pa ielu, es nekad neesmu jutusies ierobežota. Protams, es domāju, ko daru sabiedrībā, to nosaka arī mana darbavieta –televīzija. Domāju, ka mēs visi apsveram, ko teikt un ko neteikt, kādas tam būs sekas.

Šajā ziņā man bija grūtāk līdz zināmam vecumam, jo es vienmēr esmu bijusi mazliet disidente un ļoti kategoriska savos uzskatos, man vienmēr bijis savs viedoklis. Es ilgi tā dzīvoju, mana labākā draudzene pat ir teikusi, ka tāpēc es neesmu bijis viegls draugs. Bet tas mainījās. Varbūt tie bija bērni, varbūt vienkārši pienāca briedums – es sāku vairāk pievērsties sev, nevis domāt, kā pārmācīt visu pasauli dzīvot pēc maniem uzskatiem. Arī darbs man ir ļoti daudz palīdzējis pieņemt, ka cilvēki domā atšķirīgi un dažādi. Es varu nosodīt pie sevis, bet es to nedarīšu skaļi. Manuprāt, dzīvošana kategoriskumā ir ļoti ierobežojoša, vismaz es to laiku atceros kā tādu ieilgušu tīņa spītu. Es vienmēr pamanu tos gados jaunos cilvēkus, kas aizvien turas pie savas cietās nostājas. Un tad vienmēr nodomāju: atlaid, būs tik ļoti vieglāk…

Tajā pašā laikā es saprotu, ka manī klausās – mūs arī pat sauc par viedokļu līderiem, ne vienmēr tikai lamā par influenceriem. Tāpēc kādreiz ir svarīgi nodot savu vēstījumu. Protams, mana darbības joma kaut kādā ziņā ierobežo teikt visu, kas uz mēles, bet man ir mans burbulis – man pietiek aprunāties par karsto tēmu turpat darbā. Man ir brīnišķīgi kolēģi, kuri turklāt vēl ir arī eksperti, kuriem es uzticos dažādos jautājumos. Ja man ir kāda baile un baža ģeopolitiskajos jautājumos, es vienmēr varu pajautāt – un tad vai nu mani nomierina, vai satracina vēl vairāk. Mēs arī mājās daudz runājam ar citiem ģimenes locekļiem, ne tikai ar Kasparu. Mēs daudz ko pārrunājam ar brāli, un tad es varu reaģēt no sirds. Bet tagad man vairs nav obligāti jāpasaka katram, ko es domāju, tas ir zudis, un dzīvot tāpēc kļuvis pulka vieglāk.

Influenceris tev tomēr ir lamuvārds?

Mani tas nesāpina, bet man šķiet, ka cilvēki arvien vēl to tā uztver. Kā kaut ko ne visai “normālu”. Un noteikti ne kā darbu.

Ja es gribētu tevi saraudināt, kāds jautājums tev būtu jāuzdod?

Mani var saraudināt, jautājot par bērnu veselību. Es daudz raudu aizkustinājuma dēļ. Tādas prieka asaras. Bet visvairāk mani laikam saviļņo citu panākumi. Jo īpaši nacionālajā līmeni. Jebkura Latvijas komandas uzvara kādā sporta spēlē, un vispār nacionālā nots manī ir kā uzvilkta stīga.

Piemēram, dejošana. Manas meitenes dejo Dzirnās. Grieta dejo Skolēnu dziesmu un deju svētkos laikmetīgās dejas programmā. Esmu diezgan lepna, jo viņa dejo pavisam citādāk nekā savulaik es. Es vienmēr biju tautastērpā un dejoju tautas dejas. Bet viņa ir aizgājusi uz laikmetīgās dejas klasi. Kaut kādā ziņā tas ir mans nepiepildītais sapnis. Es dejoju tautas dejas, bet kādu laiciņu arī Dzirnās – un vienmēr, kad bija jāizvēlas, uzvarēja tautas dejas, jo šķita, ka tā man vienkārši pienākas. Bet tas neizdejotais sapnis palika. Un tagad mana meita to ir izvēlējusies. Par to esmu aizkustināta un priecīga.

Vakar raudāju. Mēs bijām uz grupas Kautkaili koncertu. Kristīne Pāže un Didzis Bordo bija O!Kartes skatuvē tieši tad, kad nesen biju sākusi strādāt televīzijā. Visi vēl bijām gandrīz bērni, viņi tur šova ietvaros dzīvoja, savā ziņā iesprostoti, un mēs viņus saucām pa “zvēriņiem”, tajā laikā iepazināmies. Un tagad viņi iznāk izpārdotā Palladium uz skatuves – viņiem ir sava grupa, savs albums, vienreizēja mūzika! Asaras izsprāga. Tādas lietas mani ļoti saviļņo.

Kāds ir atklātākais stāsts par sevi, ko tu tagad varētu pastāstīt?

Es pastāstīšu, kā es jūtos pēdējā laikā. Man šķiet, tas būs atklātākais stāsts, ko es labprātāk nemaz nestāstītu. Tātad man ir ļoti svarīga manis pašas neatkarība. Varētu šķist, ka es nepaļaujos uz savu ģimeni un vīru, bet tā nav. Es paļaujos, bet es gribu, lai ir MANS. Lai tā zeme zem kājām arī fiziski ir mana. Piemēram, es gribu lauku māju, bet es to visu gribu izdarīt pati. Pati nopirkt, pati iekārtot un pati uzturēt. Man vajag to sajūtu, ka tās cīņas es varu izcīnīt pati. Kas tas ir – vēlme pēc pašpietiekamības? Man tas ir ļoti svarīgi arī tāpēc, lai mūsu attiecības būtu veselīgas un foršas. Tas var izklausīties savādi un kādu pat kaitināt, bet man nevajag Kasparu, lai es būtu laimīga, lai es būtu piepildīta, lai mana dzīve būtu tāda vai šāda… Man viņu vajag, jo es viņu izvēlos sev blakus, es gribu ar viņu kopā šo piedzīvot. Bet es arī ļoti gribu, lai esmu 100 procentīgi pati savās acīs pašrealizējusies. Pati, pati, pati – tā kā tāds divgadnieks, bet tāda šobrīd ir mana sajūta. Ka tikai es esmu atbildīga par to, kas būs. Tā ir 100 procentīga atbildības uzņemšanās, tas ir mans svarīgākais punkts – varbūt tāpēc šogad es tik daudz pievērsos veselībai. Izgāju cauri daudzām veselības pārbaudēm, uzzināju, piemēram, ka man ir līdzīgas kaites kā ģimenes sievietēm. Tik labi, ka es to uzzinu 36 gadu vecumā, kad varu sākt kaut ko lietas labā darīt preventīvi.

Un man arī ir svarīgi, ka es pati sev jaunu mašīnu nopērku, nevis vīrs man to uzdāvina. Es arī nesen nopirku.

Tu nopirki sev automašīnu ?

Jā. Un arī vecākiem jaunu mašīnu uzdāvinājām Ziemassvētkos. Man vienmēr ir bijis milzīgs prieks dot. Es nezinu, kurš tajā brīdī bija priecīgāks – es vai viņi. Ja man iedotu visu pasaules naudu, es visu atdotu savējiem. Tā ir mana mīlestības valoda. Man nevajag sev, es dažkārt pat jūtos neērti, saņemot dāvanas. Tas nav veids, kā mani uzrunāt. Bet es pati varētu dot un dot.

Domāju, ko vēl es varētu tev tagad atklāt… Būšanu pašai un izaugsmi. Es gribu mācīties, vēlos iegūt vēl kādu augstāko izglītību. Vispār kaut ko dzīvē pamainīt. Varbūt pievērsties korporatīvajai videi. Jo, ja tu esi cilvēks-orķestris kā es tagad, tad beigās tu neesi ne šis, ne tas. Es esmu žurnāliste, bet tu taču arī tagad īsti pat nezini, ko tad man pirms vārda un uzvārda ierakstīt. Kas tad es esmu?

Es kādu laiku strādāju žurnālista darbu, un es turpinu būt tajā vidē. Man visapkārt ir kolēģi, attīstās mana kritiskā domāšana, tiek uzturēts analītiskais prāts, lai tas nenotrulinās. Bet žurnālistikā nestrādāju jau gadiem, manas sirds tur nav, un es to negribu darīt. Un es arī negribu 60 gadu vecumā, kad man krūtis būs noslīdējušas kaut kur pie Rēzeknes uz laika ziņu kartes, stāvēt tajā ekrānā.

Es to sāku darīt pirms gadiem piecpadsmit. Iespējams, toreiz tas bija mans mērķis, vismaz es ļoti mērķtiecīgi uz to gāju. Un es to mērķi sasniedzu. Bet tas bija mērķis, nevis sapnis. Es tur esmu, un es to daru, jo mīlu savu darbu un darba vidi. Bet pēdējā laikā manī ir sajūta, ka es varu vairāk. Un, iespējams, varu pavisam citādāk.

"Šis laiks nav mans," - aktieris Lauris Dzelzītis par ambīcijām un savu introverto dzīvi