Tu esi no Līvāniem, kur kādreiz mans tēvs dzīvoja. Reiz tur autoostā Juri Kulakovu ieraudzīju. Kā tev šķiet, vai Līvānos ir kāds brīnumains ūdens, ka no turienes nāk tik daudz ar mūziku saistītu cilvēku?
Par ūdeni nezinu, bet tiešām muzikālu cilvēku no Līvāniem ir daudz – Juris Vaivods, Vineta Elksne no Lady’s Sweet, brāļi Muktupāveli – Valdis un Māris...

Pietiek, vairāk neskaiti!
Latvijā jau ir daudz vietu, no kurām cēlušies daudz mūziķu vai mākslinieku. Esmu ievērojusi, ka ir vairākas tādas vietas bez izslavētās Liepājas, mēs vienkārši par tām mazāk runājam ikdienā. Nu beidzot būs Līvāniem zvaigžņu stunda.

Kā tad beidzot? Ir taču Līvānu stikls, Līvānu saliekamās mājas... Kas tu esi pēc profesijas?
Puse uz pusi tagad – mūziķe un mamma.

Un viss? Nesaprotu, kāpēc tu neesi aktrise? Esi tāda ļoti izteikti skaista. Es pat teiktu daiļa. Kā Džeina Eira.
Neuztraucies, īstenībā jau es esmu aktrise. Tikai nevis teātrī, bet mājās.

Skaidrs, tu nemaz neesi mūziķe, bet vienkārši tēlo.
Esmu, esmu mūziķe. Pēc savas būtības, pēc izjūtas. Bet neslēpšu – esmu kādreiz domājusi, ka ļoti labprāt pamēģinātu
būt arī aktrise.

Zini, es tev pačukstēšu – sāc ar kino, nevis teātri! Tur visu pasaka priekšā – tagad stāvi te, smaidi tā, noliecies šitā. (Abi smejas.)
Skatījos tavas bildes un ievēroju, ka jums, grupai Raxtu Raxti, ir tādi tērpi, it kā tikko visa kompānija būtu no Nameja gredzena filmēšanas laukuma izmukusi, lai pa kluso uzspēlētu kādu ballīti.
Par tērpiem mums jāsaka paldies modes māksliniecei Evijai Dāboliņai. Pirms desmit gadiem viņai bija modes skate Krustdūriens, no kuras man iepatikās daudzas idejas. Kad Raxtu Raxtiem gribējām taisīt pirmo lielāko koncertu, vērsāmies pie Evijas, lai viņa izveido grupai skatuves tērpus. Tā šī sadarbība sākās.

No etno stilizācijas tagad gan mūsu tērpos ir diezgan maz. Vienīgais – raksti. Sākumā bija lins, bet nu jau no lina ir ļoti tālu. Piemēram, vakar biju pie Evijas mērīt jauno kleitu, un tā ir no džinsa auduma zelta krāsā. Visu mūžu esmu tautastērpā staigājusi, dziedājusi... Man vienmēr ir bijis savs tautastērps.

Kāda novada?
Krustpils. Jo Līvāni atrodas Krustpils novadā.
Jūtu, ka manī nav vēlmes skatuves tērpos demonstrēt to tautisko. Tā būtība jau manī ir, arī tas, ko dziedu, liela daļa ir folklora. Gribas nedaudz izkāpt ārpus tā tautiskā, mūžīgi etniskā kā vienīgā.

Tev tagad gredzens pirkstā, esi populārā mūziķa Marta Kristiana Kalniņa sieva. Tu jau ar parakstu vien esi mūzikas un mākslinieku klanam iededzināta, tev nav, kur mukt!
Es jau arī nemūku!

Tu visu laiku esi bijusi tautumeita?
Jā. Mēs visi ģimenē esam tautumeitas un tautudēli. Man ir vēl brālis un māsa, mamma vada folkloras ansambli Līvānos. Mammas vadītajā kolektīvā mēs, visi viņas bērni, arī esam izauguši.

Esat riktīgi latgalieši?
Esam, esam! Lauki man ir ārpus Līvāniem, apmēram 20 kilometru attālumā. Manas mammas dzimtā vieta ir aiz Rožupes, Vanagu ciemā, bet tētis kādreiz dzīvoja pāri upei, septiņu kilometru attālumā. Viņi jau skolas laikā sapazinās.

Bērnībā droši vien tiki radināta pie lauku darbiem, un esi strādājusi kopš mazotnes.
Ļoti, ļoti, jā... Mēs taču dzīvojām laukos. Reāli esmu lauku darbos uzaugusi, grūti pat nosaukt tādus, ar kuriem neesmu.

Vecākiem lopi arī bija?
Mums bija aitas, govis, cūkas, suņi, kaķi, vistas, cāļi... Kolīdz mācību gads beidzās, uz visu vasaru līdz skolas atsākšanai bijām tur. Pa gadu arī nedēļas nogalēs, protams. Bieži rīti sākās pulksten piecos, jo dārzos, kas bija pie bišu stropiem, ravēšana bija jāpaveic, pirms bites ir cēlušās. Kad bija vēl kolhozs, mēs ar brāli ganos gājām, govis ganījām.

Bija obligātās kolhoza vagas jāravē? Tādas, kam galu neredz. Labi, ka par to maksāja...
Bija, bija! Mums nemaksāja. Vectēvs saldējumu nopirka.

Kas bija riebīgākais, derdzīgākais darbs?
Šermuļus nekas neuzdzina. Varbūt negribējās kaut ko darīt, jo zināju, ka tas būs ilgi un piņķerīgi. Piemēram, pļavās auga tādas dzeltenas puķes, līdzīgas rapsim.

Govis tās puķes neēda un garāmejot mīdīja zāli. Tāpēc pavasarī, pirms lopus laida ganībās, vectēvs lika tās dzeltenās puķes lasīt nost no ganību laukiem.
Āāāā! Tas lauks taču bija pavisam dzeltens. Skaidrs, ka tur bija jāstrādā dienām.

Nu galīgi bezcerīgi.
Tieši tā. Tās puķes arī nemaz nevar noplūkt – jārauj no visa spēka, ar visu sakni ārā. Atceros, ka visas rokas bija tulznās.

Atminies, kādi tev bija bērnības vaļasprieki? Varbūt makšķerēji?
Nē, tādām lietām nebija laika. Kopš bērnības man ļoti iepatikās ceļojumi. Mamma vienmēr ir centusies nodrošināt, ka izbraucam ārpus Latvijas un redzam pasauli. Katru vasaru kalendārā bija atzīmēti ceļojuma datumi, ko dikti gaidījām. Pirmais brauciens bija uz Itāliju 1992. gadā, kad mācījos pirmajā klasē. Vispār brīnos, kā mamma tika galā ar visu to bērnu baru – ar mums, trim pašas bērniem, un savu folkloras ansambli.

Bet tavi bērni aug Rīgā, droši vien pa vasaru tikai tiek laukos. Tev pašai nevelk atpakaļ?
Jā, šobrīd dzīvojam Rīgā, bet kādudien noteikti gribu atgriezties laukos. Visticamāk gan, tas ir aptuveni divdesmitgades projekts. Noteikti!

Cenšos arī savus bērnus maksimāli vest uz laukiem, cik nu iespējams. Tā kā Marta mamma dzīvo Rīgā, tētis – Liepājā, vienīgie laukos ir mani vecāki, pie kuriem tad arī bērnus sūtām.

Starp koncertiem, kad ir kāds brīvāks brīdis, arī paši braucam uz laukiem. Marts arī sirdī ir laucinieks. Vasarās dzīvojas pa Vecpiebalgas pusi. Tur mums ir draugi, kam ir lauku māja. Pagājušajā vasarā tur arī Jāņus svinējām, Raxtu Raxtiem esam tur diskus rakstījuši.

Bet es pieņemu esošo laiku un rēķinos, ka dzīve ir tāda, kāda ir. Nemēdzu teikt, vai cik labi bija manā bērnībā, un nesūkstos, ka man bija slikti. Bija tā, kā bija. Un maniem bērniem ir tā, kā ir. Viss atkarīgs no manis. Cik varēšu, tik tos laukus viņiem nodrošināšu. Bet bērni ir dzimuši rīdzinieki, un droši vien kā pilsētnieki arī dzīvos.

Pastāsti, kā tu ar savu vīru Martu sapazinies.
Ļoti sen jau viņu pazīstu. Kādreiz pie Valta Pūces spēlējām kopā, viņam bija tāds Pūces etnogrāfiskais orķestris, kur es spēlēju vijoli un dziedāju, Marts savukārt bija viens no obojistiem. Pirms viņa oboju orķestrī pūta Normunds Šnē.

Tas nav interesanti, ka tik sen esat pazīstami. Būtu kaut kāds brīnums, piemēram... Tu brauc autobusā, viens uz tevi skatās, atskan klikšķis, un ir – lielā mīla!
Nu beidz, Latvijā taču gandrīz visi mūziķi cits citu pazīst! Kaut vai ieej Rīgas Kinostudijā, un tur visi grozās apkārt.

Bijāt tik sen pazīstami, un tu tikai pēc daudziem gadiem pamanīji, ka viņš tev miedz ar aci?! Divus gadus jau esat precējušies. Savā ģimenē no Latgales esi ienesusi kaut kādas Martam iepriekš nezināmas tradīcijas?
Tas droši vien vairāk attiecas uz tādām svētku svinēšanas tradīcijām... Nevarētu jau teikt, ka viņa ģimenē nav bijis, bet, iespējams, tāpēc, ka vecāki ir šķīrušies, kaut kādas tradīcijas ir pajukušas.

Es ārkārtīgi novērtēju, ka esmu uzaugusi ar abiem vecākiem, kas nav šķīrušies. Mūsu tradīcijas, kā sākās, kopš atceros sevi, ir dzīvas joprojām un notiek gadu no gada. Marts šo visu ir ieraudzījis, kā tas ir. Braucam vienu gadu uz Ziemassvētkiem – ir viens un tas pats, braucam pēc gada – atkal tas pats, un ar laiku cilvēks saprot – viņam patīk tas viens un tas pats. Tu jau zini, kam gatavoties, kas notiks, kas būs uz galda, kāds būs scenārijs.

Jums tur ir kādi savādi rituāli, kas ierindas pilsētniekam ir jaunums?
Es nezinu, kas ir savādi. Tas, ko darām, mums ir ierasta lieta. Nu, rīdzinieki varbūt nezina, piemēram, kāpēc Ziemassvētku vakarā liekam sienu zem galdauta...

Es nezinu. Stāsti!
Pirms celt galdā svētku mielastu, visu galda virsmu pārklāj ar sienu, un tikai tad tam virsū galdautu. Ar sienu zem galdauta simbolizē Jēzus bērniņa dzimšanu kūtī. Latgalē jau ir spēcīgas katoļu tradīcijas. Arī manā ģimenē, jo īpaši Ziemassvētkos, dominē katoļu tradīcijas. Gan mani vecvecāki, gan vecāki, gan arī mēs ar Martu esam katoļi.

Kas vēl?
Ziemassvētkos ēdam tādas kūčas – tie ir briedināti graudi, aplieti ar tādu sīrupu, kur ir medus, krustnagliņas, kanēlis, ūdens. Kad graudi aplieti ar šo sīrupu, to ēd kā zupu. Ar šo ēdienu sākas Ziemassvētku vakars.

Kā Marts pirmajā reizē reaģēja?
Ļoti labi. Jo tas ir ļoti garšīgi. Es jau iepriekš viņu biju sagatavojusi – izstāstīju aptuveni, kā tas būs. Lai viņu nemulsina tas process. Mēs vakaru tomēr sākam ar lūgšanu, tad mums ir tās kaladas jeb dievmaizītes, ko dodam un laužam cits no cita, lai nākamgad nebūtu strīdu, lai ir saticība ģimenē. Tad ēdam kūčas...

Tas ir gadu no gada. Neatminos nevienu gadu, kad tā nebūtu bijis.
Ir forši arī, ka mēs katrs veidojam savas tradīcijas, kas ir tikai mums kaut kas īpašs. Viss jau sākas ar ģimeni. Bet arī cilvēkiem, piemēram, manā vecumā, kuriem augot tradīciju ģimenē nav bijis, ir iespēja veidot un dibināt pašiem savas tradīcijas savā ģimenē, no nulles. Es domāju, ka tā mēs varam radīt to nācijas spēku.

Kārtīgs latvietis cep pīrāgus. Tu proti?
Gan jau. Es vienīgi pīrāgus neēdu. Negaršo.

Ko vēl neēd?
Speķi neēdu. Pat nezinu, kāpēc.

Tāpēc, ka slidens kā ziepes un pie zobiem pieķep? (Abi smejas.)
Paldies! Šis ir visriebīgākais. Es labāk ēdu prusakus Meksikā nekā latviešu speķi.

Tu tiešām esi ēdusi tos prusakus Meksikā?
Jā, normāli.
Man ir sanācis bieži pabūt tālās zemēs, kad braucam uz festivāliem, piemēram, folkloras festivāliem. Vislabākie ir Latīņamerikā. Tur gan ar bērniem nevar braukt, jo festivāli norit cauru diennakti. Cilvēki spēlē, muzicē, draudzējas, dejo un tā tālāk.

Ceļošana ir tava kaislība?
Viennozīmīgi. Jau kopš bērnības. 2000. gadā aizbraucu savā pirmajā tālajā ceļojumā uz Japānu. Tagad, kad bērni ir sadzimuši, sanāk retāk, bet pagājušajā ziemā ar Martu pabijām Austrālijā. Mazo arī ņēmām līdzi. Dēlam tolaik bija tikai seši mēneši. Man šī bija jau piektā reize, kad viesojos Austrālijā.

Tev tur radi dzīvo vai esi spiedze?!
Iepriekšējās četras reizes braucu dziedāt, bet pagājušajā ziemā aizbraucu ar domu vienreiz nedziedāt. Bet tāpat sagadījās tā, ka mani atrada un palūdza vienu dziesmu nodziedāt. Tur bija mūziķi no Latvijas sabraukuši, un Raimonds Tiguls mani paaicināja uz vienu dziesmu.

Principā uz Austrāliju devāmies vienkārši tāpat. Tā kā braucām ar bērnu, tas nozīmē, ka neko traku nevar darīt, vienmēr jābūt formā... Pabaudījām dabu, okeānu, mežus, eikaliptus. Satiku daudz draugu, kas pa tiem gadiem ir sakrājušies. Uz Austrāliju man gribas braukt vēl un vēl. Daudzi nesaprot, kas mani uz turieni tā velk.

Bet, pēc manām domām, tur ir kaut kāds īpašs aromāts – jūras gaiss, kad sajaucas ar eikaliptu smaržu, man ir pat grūti izstāstīt. Esi mūsdienīgā vidē, pilsētā, bet ārpusē uzreiz ir pilnīgi lauki. Nonāc milzīgajos eikaliptu mežos, kur zaros sēž koala lāči. Tas ir neticami.

Tu man uzbūri tādu ainu – 30 grādi, tuvojas negaiss, mežs, vaivariņu smarža... Tai smaržai nekas nelīdzinās!
Precīzi! Šis ir tieši tikpat apbrīnojams aromāts.

Čūskas Austrālijā arī esi redzējusi?
Jā. Esmu bijusi arī Ziemeļaustrālijā, kur ir tropu klimats ar krokodiliem, čūskām, ūdens bifeļiem.

Pirmoreiz viesojoties Austrālijā, ar brāli gājām līdzi medniekiem. Viens bija fotogrāfs, otrs taisīja video. Tad bija bailīgi! Mums vajadzēja pa purvu brist pie bifeļa. Purvā, ja līdz celim ir ūdens, ir iespēja, ka var iekost krokodils. Mednieki uzlādēja bises un gāja ar nolaistiem stobriem – ja kož kājā, tad šauj. Pavisam reāli!

Ak kungs! Tu esi traka! Galīgi pēc tādas ekstrēmistes neizskaties.
Tie bija laiki, kad man vēl nebija bērnu. Tagad jau esmu prātīgāka palikusi. Kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts ir parādījies. Bet agrāk, kamēr nebija... Tāda baigā ekstrēmiste neesmu, bet vispār man patīk tādas asākas izjūtas.

Vīrs arī tev ekstrēmus pārsteigumus mēdz sagādāt?
Viņš pats man ir kā pārsteigums. Katru dienu. Visu laiku pa mākoņiem! (Smejas.)

Paldies par viesmīlību picērijai Čili pica t/p Alfa Brīvības gatvē 372, Rīgā.

Muzikālā apvienība “Raxtu Raxti” izziņo šī gada pirmos koncertus