Vai pārskatāmā nākotnē mēs spēsim iztikt tikai ar pašu pelnīto, vai arī slīksim parādu purvā arvien dziļāk? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Anda Čakša.

Neapēst, bet ieguldīt

Vai tas ir pareizi – valstij dzīvot uz parāda?

Latviešu dzīvesziņā parāds nav nekas labs, ne jau velti ir sakāmvārds par to, ka parāds nav brālis. Taču ir atšķirība, vai mēs naudu ņemam ar skaidru mērķi, kur to izlietosim, un zinot, ka pēc tam to atpelnīsim, vai arī paņemam un vienkārši noēdam vai nopērkam televizoru. Tātad, ja valsts ņem aizņēmumu, tad jābūt ļoti skaidriem mērķiem, ko mēs ar to gribam panākt. Piemēram, ir nepieciešamas investīcijas aizsardzībā, jo mēs savu aizsardzības spēju stiprināšanā esam diezgan nokavējušies, tādēļ tagad ir nepieciešamas lielas summas, bet tās nav kur citur ņemt, kā vien aizņemoties. Šādam mērķim aizņēmums ir laba lieta.

Taču visu laiku jāpatur prātā jautājums par to, vai mēs šo naudu protam pareizi investēt un vienkārši neapēdīsim. Un te ir jādomā par to, kā nomest tās liekās lietas, kas mums apkārt saviesušās diezgan daudz un kurām mēs tērējam naudu. Laiku pa laikam savu šķūnīti vajag iztīrīt. Taču jādomā ne tikai par taupību, bet vairāk pat par to, kā attīstīt savu ekonomiku. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Izklausās tas viss prātīgi un pareizi, taču ne jau visa aizņemtā nauda tiks tērēta aizsardzībai vien?

Jāsaprot, ka valsts strādā pēc vienotā konta principa un nav kaut kāda īpaša sadalījuma – šī nauda domāta tam, bet šī kaut kam citam. Vienkopus ir gan aizsardzībai tērējamā nauda, gan parāda apkalpošanai paredzētā, gan arī dažādām citām programmām.

Patlaban Latvijas kopējais parāds ir 20,5 miljardi eiro, kas ir 49 procenti no IKP. Vai mēs arī katru nākamo gadu varam atļauties aizņemties vēl pāris miljardus?

Nē, nevaram. Ne jau velti ir noteikti Māstrihtas kritēriji, kas to regulē, un arī valdībā ir vienošanās, ka parādam nevajadzētu pārsniegt 55 procentus no IKP. Tādēļ, kā jau teicu, ir svarīgi domāt par atteikšanos no liekiem izdevumiem un par valsts pārvaldes optimizāciju, lai nevajadzētu atkal un atkal aizņemties. Ekonomikai, kura stagnē, tas var kļūt kritiski. Aizsardzības budžeta palielināšanai piešķirtais triju gadu fleksibilitātes posms ir tas laiks, kurā jāveic būtiskas iekšējās pārmaiņas. Taupīšana jau nenozīmē aklu nogriešanu, jo tā kaitējums var būt lielāks par ieguvumu. Taču strukturālām pārmaiņām ir jābūt un no liekā ir jātiek vaļā. Tiesa, tas prasa domāšanas maiņu no procesa uz rezultātu, jo bieži vien visa enerģija aiziet procesā, bet rezultāta nav.

Ja runājam par procesu, tad pirms apmēram gada valsts pārvaldē tika izsludināts kurss uz birokrātijas mazināšanu, kas ļautu arī ietaupīt līdzekļus, taču pagaidām rezultāti ir visai pieticīgi – cik dzirdēts, izdevies atrast tikai kādu pārdesmit miljonu eiro ietaupījumu, kas ir tālu no cerētā.

Jā, tas ir sarežģīti. Nav viegli pašam savā mājā sarīkot pamatīgu tīrīšanu, visu sagriežot kājām gaisā. Tad ir labi, ja kāds tev palīdz, taču ne vienmēr gribas šo palīdzību pieņemt. Katrs cenšas savu saimniecību sargāt, tādēļ jāprot atrast pareizo pieeju, lai tas neizskatītos pēc uzbrukuma un mēģinājuma visu nogriezt. Mēs komisijā gājām cauri bāzes izdevumiem un skatījāmies, kādi ir mērķi un ko ar atvēlētajiem līdzekļiem varētu darīt citādāk, un jāatzīst, ka tas ir tiešām grūti.

Tad vajadzīgs vēl viens Valdis Dombrovskis, kurš krīzes laikā ar Excel tabulas palīdzību nogrieza visiem daļu budžeta?

Tajā laikā tas tiešām bija jādara, tur nebija citu variantu. Šobrīd mēs neesam tādā situācijā, lai varētu atļauties tā darīt, jo toreiz zaudējām gan daudz cilvēku, gan arī vajadzīgu lietu. Tagad darboties vajadzētu ar prātu, taču nometot nost visu lieko. Viens piemērs. Pārskatot bāzes izdevumus, VARAM piedāvāja centralizēt lietvedību, kas nestu 40 miljonu ieguvumu. Šāds projekts uzreiz būtu jāiekļauj prioritāšu sarakstā un ātrāk jārealizē, jo tur ir redzams skaidrs ieguvums. Valsts kancelejai būtu jārīkojas daudz aktīvāk, lai šādas pārmaiņas notiktu. Birokrātijas mazināšana jau būtībā nozīmē atvieglot visu mūsu darbu, jo triju pārbaužu vietā pilnīgi pietiktu ar vienu – tā mēs ietaupītu gan laiku, gan cilvēkresursus. Diemžēl bieži vien tiek uzskatīts, ka galvenais, lai notiktu process un papīri būtu kārtībā, nevis tiktu sasniegts rezultāts.

Naudas balvas un prēmijas – par ko tās dod?

Brīžam gan centieni taupīt izskatās diezgan neveikli. Piemēram, Finanšu ministrija ar reklāmas kampaņas palīdzību lepni paziņo, ka tai izdevies sastādīt labu budžetu, taču tajā pašā laikā uzzinām, ka valsts darbinieku prēmijās un piemaksās iztērēti vairāk nekā 200 miljoni. Kopā tā bilde neizskatās diez cik labi...

Te man jāpiekrīt. Pētot šo jautājumu Saeimas komisijā, mēs redzējām, ka ir klasifikatora kods, ar ko apzīmē naudas balvas, un ir arī atsevišķs kods novērtēšanas prēmijām. Manuprāt, prēmijas par darba novērtējumu ir labs motivators, kaut gan te, protams, jārunā par summām. Taču naudas balvas – tas gan izklausās jocīgi. Sastādot budžetu, pēc manām domām, ir aiziets nepareizā virzienā, jo ar 2027. gadu ir noņemtas novērtēšanas prēmijas, taču atstātas naudas balvas. Taču mums vēl ir gads, lai to labotu.

Par ko vispār tiek piešķirtas naudas balvas?

Tieši šo jautājumu es uzdevu Valsts kancelejai. Skaitās, ka naudas balva tiek piešķirta par īpašiem nopelniem. Manuprāt, tas nav pareizi, labāk būtu šādos gadījumos piešķirt prēmiju par labu darba novērtējumu. Te gan ir cita problēma, jo ne visi saprot, kādi ir vērtēšanas principi. Ja tai pieiet tīri kā ķeksīša ievilkšanai, tad, protams, tam nav jēgas. Taču normāli pirms tam vajadzētu būt motivējošajai sarunai, kurā vadītājs ar darbinieku vienojas par konkrētiem darbiem un tad gadījumā, ja ir izdarīts vairāk, var izmantot šo motivējošo rīku – prēmiju. Mūsu komisija uzrakstīja Ministru kabinetam vēstuli ar lūgumu sakārtot šo sistēmu, tādēļ ceru, ka te kaut kas nākotnē mainīsies.

Privātajā sektorā novērtēšanas sistēma būtu skaidra – pārdevējam jāsasniedz noteikti pārdošanas rādītāji, meistaram jāizgatavo noteikts skaits kaut kādu produktu un tā tālāk. Bet kādus darbus noteikt, piemēram, pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbiniekiem – ja apkalposi par 20 procentiem vairāk cilvēku, tad dabūsi prēmiju?

Nē, ne vienmēr tas nozīmē darīt kaut ko vairāk. Te var būt runa par darbinieka iniciatīvu – vai viņš spēj ieraudzīt kaut kādas lietas ārpus sava darba apraksta. Par darba aprakstā izdarīto pienākas alga, taču, ja tu esi iniciējis kādas pārmaiņas, kas ļauj uzlabot darba procesus, tad par to pienākas prēmija. Katrā darba vietā šīs lietas var būt atšķirīgas, te var būt runa arī par darbinieka kompetenču augšanu.

Kādēļ amerikāņi var atļauties vairāk

Ja atgriežamies pie parāda – kura ir tā vieta, kur valsts aizņemas naudu?

Īsā atbilde – tie ir tirgi. Valsts kase šajā ziņā ir izcila, jo tā tiešām ļoti rūpējas par valsts naudu un visu laiku pēta tirgus, skatoties, kur ir izdevīgāki aizņemšanās noteikumi. Ja salīdzinām ar kaimiņvalstīm, tad mēs esam aizņēmušies par izdevīgākām likmēm.

Valsts naudu var aizņemties ne tikai ārējā tirgū, bet arī iekšējā – no saviem iedzīvotājiem, izlaižot aizņēmuma obligācijas. Tās īpaši netiek reklamētas, tādēļ jautājums – cik populāra ir šī metode?

Pagaidām tā nav īpaši izplatīta, taču pēdējā laikā kļūst arvien populārāka, arī attiecībā uz uzņēmumiem. Tas ir viens no stabiliem veidiem, kur iedzīvotāji var investēt. Te gan paralēli vajadzētu runāt par kapitāla tirgus atvēršanu, kas pagaidām neizdodas tik labi, kā gribētos. Vēl viens svarīgs jautājums ir par iedzīvotāju finanšu pratību, jo valstij un finanšu sektoram vajadzētu darīt vairāk, izglītojot sabiedrību.

Vai pārskatāmā nākotnē varētu pienākt brīdis, kad mums vairs nevajag aizņemties un varam iztikt ar to, ko paši esam nopelnījuši?

Īsti neredzu, kā mēs varētu iztikt pilnībā bez aizņemšanās, taču kopumā mazināt parādu gan noteikti varam, gan optimizējot savus izdevumus, gan arī veicinot attīstību. Papildu nauda parasti palīdz attīstīties, taču, kā jau teicu, ir jābūt plānam, kā to atdot un kur investēt. Šobrīd laika loks, kurā mums ar to visu jātiek galā, nav liels.

Paskatoties uz ASV pieredzi, kur parāds ir sasniedzis astronomiskas summas, taču valsts tāpat turpina funkcionēt, varbūt nemaz nav vērts uztraukties un varam turpināt audzēt parādu?

Amerikā ir cita izmēra ekonomika un attīstība, kas nav salīdzināma ar Latviju. Arī Francijas parāds ir liels, uz franču fona ciparu ziņā mēs nepavisam neizskatāmies slikti. Skatoties tabulās, mums viss ir kārtībā. Taču jāatceras mūsu ekonomikas apmēri un izaugsmes ātrums; bez mērķtiecīgas darbības mēs gluži vienkārši nevaram atļauties to, ko atļaujas lielas ekonomikas.

Vai ir iespējams veidot tā saukto nulles budžetu, pašos pamatos pārskatot visu ministriju tēriņus un to nepieciešamību?

Nulles budžets būtībā nozīmē izvērtēt, kur mēs patlaban ar konkrētajiem izdevumiem esam nonākuši un kādus rezultātus sasnieguši. Tādēļ budžeta likumā jau ielikām normu, ka četru gadu laikā ministrijām ir jāiet cauri saviem izdevumiem. Protams, ne visās vienlaikus, jo tas gan nav iespējams. Tas nenozīmē, ka ministrijai iedotu kaudzi naudas, ar ko tā var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Nē, tāpat ir atskaites sistēma, tikai beigās ir nosprausts precīzs uzdevums – tas ir uz mērķi orientēts budžets. Parlaments beidzot tiešām nopietni ir pievērsies šim jautājumam, mēs ļoti nopietni gājām cauri bāzes izdevumiem, prasījām mērķus un skatījāmies uzdevumus, bet pavasarī to darīsim atkal. Tagad arī ministrijas sāk labāk saprast, ko mēs no tām gribam, un pašas sāk uz savām mērķu kartēm skatīties citādāk. Un svarīgi ir tas, ka varam skatīties nevis atpakaļ, bet uz priekšu, uz uzdevumiem. Taču tas jādara pārdomāti. Kāpēc reizēm nepiepildās vislabākie politiskie plāni? Tādēļ, ka nepareizi aprēķināti termiņi, resursi un laiks, kā rezultātā viss kopā nestrādā. Pārāk ilgi veic izpēti, tad iedod pārāk maz naudas, un beigās rezultāta nav.

Sava ceļa meklējumi

Pieminējāt, ka nepieciešams attīstīt ekonomiku. Kā to praktiski izdarīt, ja valsts pati ar ekonomiku kā tādu īsti nenodarbojas, tā ir privātbiznesa sfēra? Ko valsts tur var līdzēt?

Valsts var veidot ekonomisko vidi, piemēram, nosakot nodokļu režīmus un veicinot lielo uzņēmumu eksportu un konkurētspēju. Skaidrs, ka iekšējā tirgū naudas nav, tādēļ ir jāmēģina savu produkciju pārdot ārpus Latvijas. Vēl viens veids, kā valsts var veicināt ekonomikas attīstību, ir valdības un politiķu vizītes, kurās tiek veidoti starpvalstu sakari, ko var izmantot eksportējošie uzņēmumi. Ekonomikai par labu nāk arī tas, ja politiķi spēj pieņemt skaidrus un saprotamus lēmumus – kuras tad ir tās jomas, kur mēs patlaban varam būt konkurētspējīgi. Vai tas ir lēts darbaspēks vai varbūt enerģētika? Vēl eksporta veicināšanā valsts var ieguldīt izglītībā un zinātnē, lai tā radītu inovācijas. Skaidrs, ka tā nebūs kaut kāda viena lieta, ar kuru mēs pasaulē varam gūt ievērību, bet vairāku lietu kopums. Piemēram, šobrīd Rīgas Tehniskā universitāte darbojas čipu jomā, piesaistot tenūras profesūru. Vēl viens labs piemērs ir Līvāni ar optiskās šķiedras produkciju. Un te valstij ir jānāk ar palīdzību uzņēmējdarbībai patīkamas vides radīšanai, nevis jārada kaut kādi šķēršļi.

Tad droši vien būtu labi noformulēt, kādos tieši virzienos mēs gribam attīstīt Latvijas ekonomiku? Lietuva, piemēram, šobrīd orientējas “FinTech” virzienā, Igaunija ilgu laiku sevi pozicionēja kā IT un digitālo risinājumu līdere. Kāds ir Latvijas ceļš? Aizsardzības rūpniecība un droni?

Ne tikai, taču militārā industrija un droni tiešām ir viens no iezīmētajiem attīstības virzieniem. Būtībā tā ir smalko tehnoloģiju sadaļa, kur svarīgu lomu spēlē Rīgas Tehniskā universitāte ar savām zināšanām. Varbūt valsts nav pietiekami skaidri deklarējusi atbalstu šai nozarei, lai tai pievienotos arī citi uzņēmumi. Ja paskatās uz industrializācijas plānu, tad redzam, ka ir arī citi virzieni, taču smalko tehnoloģiju sadaļa ir viena no galvenajām. Visā Eiropā patlaban ir vērojama inženierzinātņu renesanse, tādēļ mums jābūt ambicioziem, lai iezīmētajās tēmās mēs dabūtu labākos tenūrprofesorus, jo izglītības un zinātnes attīstība pievelk arī uzņēmējus. Viens piemērs: uzņēmēji, kuri darbojas ceļu būves nozares projektos, kur jānodrošina ceļu atjaunošana līdz pat desmit gadiem, sāk meklēt zinātnieku palīdzību, lai rastu risinājumus, kā panākt, lai ceļa segumā pēc vairākiem gadiem nebūtu plaisu un asfaltu padarītu izturīgāku. Tā veidojas ekosistēma, kurā zinātne ir savienota ar galarezultātu: ja esi atradis risinājumu, tad vari ar šīm zināšanām radīto produktu eksportēt. Mums ir daudz uzņēmumu, kuri šajā jomā ir spēcīgi, taču valstij vēl vairāk būtu jāveicina zinātnes attīstība tieši šajā virzienā.

Ko mēs darām nepareizi, ja paliekam iepakaļ Lietuvai un Igaunijai?

Mēs bieži vien diemžēl nestrādājam uz rezultātu, bet gan uz procesu. Vismaz man ir radies tāds iespaids, strādājot vairākās vietās: mums labāk padodas kaut ko procesēt, nevis panākt rezultātu. Vēl viena problēma ir tā, ka mums pietrūkst kvalitatīvu zināšanu vairākās sfērās, tostarp arī finanšu un tautsaimniecības kopējā attīstībā. Tieši tādēļ, kā jau teicu, ir nepieciešams investēt zinātnē un pieaicināt tenūras profesorus, no kā līdz šim esam baidījušies. Plus vēl kāpināt produktivitāti, jo bieži vien daudzi cilvēki kaut ko rosās un dara, taču rezultāta nav. Un tā tas iet pa apli. To var redzēt kaut vai tiesību aktu izstrādes procesā, kur visas iesaistītās iestādes visās lemšanas stadijās uzskata par vajadzīgu kaut ko komentēt ar domu, ka, jo vairāk komentēšu, jo labāk būšu pastrādājis. Kaut gan varbūt jau pirmajā redakcijā bija atrasts ātrs un labs risinājums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Valsts dzīvo uz parāda – vai tas ir labi?" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Mila Kunisa deg nepacietībā nokārtot rēķinus ar Demiju Mūru