Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Kopā ar Zaķi un Susuriņu

Kā man nāk miegs! Pat izteikt nevaru. Labi, ka Aiva pa nakti nekrāca. Jā, brīžiem ir pagrūti pielāgoties dzīvei kemperī, ir diezgan saspiesti, pietrūkst skapis, kurā salikt mantas. Prieks, ka vismaz spējam kaut cik draudzīgi visas sadzīvot. Brīžiem arī ir jūtams, tas, ka ir divi kemperi, nevis viena māja, - sanāk nedaudz kā divas atsevišķas komandas, un tad ik pa laikam atskan salīdzinājumi par to, kurš kemperis labāks vai sliktāks, katra, protams aizstāv savējo.

Turklāt mēs abiem kemperu šoferīšiem iedevām savus vārdus - Zaķis un Susurs. Es esmu Susuriņa kemperī. Lai vai kā, tas piedod zināmu jautrību - Susuru un Zaķi īstajos vārdos neviena vairs nesauc, ja, nu, vienīgi netīšām.

Brokastis paēdam, draudzīgi čalojot. Patiesībā esam tīri jauki iedraudzējušās. Pa lielam, jo Aiva un Andželika ik pa laikam pastrīdas, nu, kā vecs laulāts pāris, tas pat liekas smieklīgi un manī izraisa papildu jautrību. Man patiesībā prieks, ka labi saprotos ar visām meitenēm. Gandrīz ar katru esmu jau parunājusies, kaut ko uzzinājusi, kaut nedaudz iepazinusi. Vienīgi ir nedaudz grūti apstrādāt lielo informācijas daudzumu, kas vienlaicīgi tiek uzņemts no visām pusēm.

Mūsu kemperis arī paliek arvien saliedētāks, cik spriežu, arī otrs kemperis sadzīvo tīri labi. Pat lielā Laila ar Andželiku vairs tā nekašķējas. Otram kemperim gan ir nelielas komunikācijas problēmas ar Mariju, jo viņa visu laiku sarunājas pa telefonu. Arī ar mums pārējām Marija tā īsti uz komunikāciju nenāk. Bet nu labi, izskatās, ka viņa ar mums arī īsti iedraudzēties negrib, tad ko nu mēs. Varbūt viņai vajag drusku vairāk laika? Tā jau viņa liekas forša. Visas meitenes man liekas foršas. Pat grūti viņas uztvert kā konkurentes, drīzāk uztveru viņas kā cīņu biedres, ar kurām kopā piedalos šai piedzīvojumā.

Komanda vai tomēr nē?

Ceļš mūs atvedis uz Kuldīgu. Kuldīga man vienmēr ļoti patikusi, tik sakopta, ar savu kolorīto vecpilsētas šarmu un Ventas rumbu. Īsta Kurzemes pērle.

Kuldīgā mūs sagaida kārtīgs komandas darbs, teikšu atklāti, viegli nebija. Īpaši, ja daži no cilvēkiem grib izcelties un skriet pa priekšu, aizmirstot par pārējiem, neņemot vērā, ka ir cilvēki, kuri nevar paskriet tik ātri. Patiesībā man tāda nerēķināšanās ar citiem liekas tāda liela necieņa pret pārējo komandu. Arī nedaudz uzdzen dusmas. Tai pašā laikā mēģinu saturēt komandu kopā, lai nesāktos strīds. Un, jā, mēģinu arī savaldīt sevi, lai nepateiktu kādu asāku vārdu, jo gaisotne jau tāpat ir pietiekami nokaitēta.

Es atļaujos pavilkt Mariju nost, lai mierīgi palūgtu iet visām kopā. Fū, pirmā krīze novērsta. Uzdevumu ir daudz, bet laika maz. Vēl jāpaspēj izdomāt, kur uzvārīt to sasodīto olu, jo, kemperī, redz, nedrīkstot. Beigu beigās sanāca mums sastrādāties, uzdevumus risinājām pēc tā principa, lai izpaužas tā meitene, kura tai brīdī konkrētajā jomā jūtas spēcīgāka, līdz pamazām tikām līdz finišam. Finišā bija milzīgs gandarījums par to, ka par spīti visam, tikām galā.

Balagāns kafejnīcā

Ja ir lietas, kas man nepatīk, tad tie ir strīdi. Pusdienas šoreiz padevušās “jautras”. Pie galda sākas pamatīgs kašķis. Šoreiz attiecībā uz Marijas uzvedību. Dažas meitenes pārmet Marijai to, ka viņa visu laiku sēž telefonā, ka tas rada iespaidu, ka viņa nemaz te negrib būt un ka apkārt notiekošais uz viņu neattiecas. Savā ziņā piekrītu meitenēm, jo mēs arī mājās varam sēdēt telefonā, šeit gribu izbaudīt katru minūti, kāds tur vēl telefons? Savam telefonam pat tā īsti neesmu uzmetusi acis, nav laika un apkārt notiekošais liekas daudz interesantāks par telefonu.

Vēl Marijai tiek pārmests tas, ka viņa nav komandas spēlētāja. Patiesībā priecājos, ka sēžu galda otrā galā, jo troksnis ir milzīgs. Pamanu, ka Marijai īsti nav iespējams neko aizrādīt, viņa uzreiz sāk kliegt. Meitenes jau sākumā savas pretenzijas izteica pavisam mierīgi, Marija sāka kliegt un tad, kašķis pa visu kafejnīcu. Nabaga cilvēki, kuri bija atnākuši papusdienot! Patiesībā man tai brīdī bija kauns. Arī citas meitenes jutās neērti. Ir stulbi ierasties kafejnīcā paēst un uztaisīt balagānu pa visu telpu, nerēķinoties ar to, ka neesam tur vienīgās.

Varbūt tādēļ bija tik patīkami pēc visa šī kašķa satikt Latvijas dziedošo mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu, ar kuru izvērtās ļoti jauka saruna par ticības lietām, par draudzību un uzticēšanos. Šī saruna vēl ilgi maļas pa galvu un kādā brīvākā brīdī būs nedaudz vairāk par to jāpadomā - vienatnē un klusumā.

Kā uzcept omleti strausu fermā?

Mūsu piedzīvojumi turpinās - tik tiešām nebiju iedomājusies, ka kādreiz nonākšu strausu fermā. Pirmo reizi mūžā redzu strausu “dzīvā veidā” tik tuvu. Un man nepavisam negribas pieiet klāt par tuvu. Nu, nē, paldies! Pat bailīgi bildīti mēģinu uztaisīt. Mazie strausēni gan man patīk, tie liekas ļoti jauki un ne tik draudīgi. Un šajā saimniecībā mājo arī ļoti draudzīgas kaziņas. Tā kā esmu liela dzīvnieku mīļotāja, tad par šo vietu esmu sajūsmā. Un paturēt rokā strausa olu - fantastiski!

Izrādās, ka ar vietas apskati nekas vēl nebeidzas. Mūs sagaida ļoti interesants uzdevums - omletes pagatavošana sev un viesiem. Omlete nav mana stiprā puse, parasti olu tikai uzcepu. Tiešām priecājos, ka neesmu viena, ka ir kāda, kas šai ziņā par mani ir gudrāka. Ir ļoti grūti gatavot ēst svešā virtuvē, ne tu zini, kur kas stāv, ko var ņemt, ko nevar ņemt. Man patīk gatavot ēst, bet man tam vajag mierīgu atmosfēru, savu virtuvi, mieru un klusumu, un lai neviens nesteidzina, lai ēst gatavošanas procesu var izbaudīt. Starp citu, man sanāk ideālas vafeles. Ēdiens jāgatavo ar mīlestību un labā, mierīgā noskaņojumā, tikai tad tas sanāk pa īstam garšīgs.

Lai vai kā, es lepojos ar mūsu komandas omleti, tā pēc skata atgādina picu un garšo labāk nekā izskatās. Man patīk ēdiens ar garšu, tādēļ man garšoja tieši mūsu gatavotā omlete. Turklāt tā bija Mūsu Omlete. Man vislielākais prieks, ka savā komandā atkal spējām veiksmīgi sastrādāties un sadalīt pienākumus, lai darbs raiti iet uz priekšu un bez liekiem strīdiem.

Beidzot klāt nakts, īstais laiks sākt domāt, kur nakšņosim šonakt. Patīkams pārsteigums - pa nakti paliksim pie Riežupes smilšu alām. Par šīm alām man ir atsevišķs stāsts, reiz ar draugiem braucām ekskursijā un gribējām pastaigāt pa šīm alām, nokavējām darba laika beigas par 15 minūtēm, tāpēc man ir klusa cerība, ka rīt no rīta tikšu beidzot pastaigā pa šīm alām.

Drāma kaimiņos

Kamēr es meitenēm stāstu, kā reiz netiku uz šīm alām, izrādās, otrā kemperī rit drāma. Pirmā doma, ka gan jau kaut kas saistībā ar Mariju. Izrādās, nē. Lāsmai kaut kas uznācis, viņa paņēmusi mantas un aizgājusi pa ceļu nezināmā virzienā. No vienas puses smieklīgi, jo ārā ir nakts, visas jau gatavojas miegam un te pēkšņi jāskrien pa tumsu pakaļ meitenei.

Miega vietā gaidām atrisinājumu drāmai ar Lāsmu. Patiesībā jau esmu tik nogurusi, ka tieši šobrīd man pat ir vienalga, kāpēc viņa ieskrēja mežā, vai ar kādu sastrīdējusies, man vienkārši gribas gulēt. Man tik ļoti nāk miegs, ka nav spēka pat piedalīties ikvakara sarunās, pat pulkstenī nav spēka paskatīties. Varbūt vienkārši atkal baidos ieraudzīt, ka drīz jau rīts.

Lasi “Caur ērkšķiem uz...” dalībnieces Kristīnes dienasgrāmatu un uzzini par projektā piedzīvoto no pavisam cita skatu punkta. Bet šokējoši skandalozajiem notikumiem TV ekrānos seko līdzi trešdienās, pulksten 21:25, "STV Pirmā!" ēterā.

Biedējošā epilepsijas lēkme un dusmīgā "ome" - "ērkšķu šova" Kristīne arvien labāk iepazīst citas dalībnieces