Kā vērtējat pašreizējo transatlantisko status quo? Vai mums jāskatās uz NATO tāpat kā līdz šim, vai tomēr drīzāk jārunā par Eiropas valstīm un Kanādu, kad domājam par Baltijas valstu aizsardzību, uz kuru varam droši paļauties?

Nedomāju, ka būtu nepareizi domāt par jauniem pasākumiem un jaunām partnerattiecību formām. Kanādas gatavība palielināt aizsardzības izdevumus ir pamatota ar nepieciešamību kļūt patstāvīgākai attiecībā uz savu aizsardzību, un tas nozīmē arī jaunu ieroču sistēmu iegādi. Un kāpēc gan mums tas būtu jādara vieniem pašiem? Mums ir partneri visā Baltijas jūras reģionā, kas saskaras ar līdzīgiem vides apstākļiem, vai nu Arktikā, vai citur, kā arī ar līdzīgiem laikapstākļiem. Mums vispirms būtu jārunā ar partneriem Baltijas jūras reģionā par kādas kopīgas iepirkuma sistēmas izstrādi, jo tas būtu izdevīgi mums visiem. Mēs visi esam palielinājuši savus izdevumus aizsardzībai un mums visiem būs vajadzīgas jaunas aizsardzības sistēmas. Karadarbība attīstās katru dienu. Mēs to redzam Ukrainas frontes līnijās. Arī mums ir attiecīgi jāattīsta mūsu aizsardzības spējas.

Iespējams, mums ir jāpaplašina Apvienotie reaģēšanas spēki (JEF), kas savā ziņā papildina NATO, bet var kalpot arī kā atsevišķa aizsardzības alianse. Kanāda vēl nav šo spēku daļa, bet tai būtu jāapsver iespēja pievienoties.

Domāju, ka ir pāragri vērtēt un prognozēt, kas notiks ar NATO turpmākajos gados. Baltā nama signāli un retorika attiecībā uz NATO pēdējā laikā ir nedaudz mainījusies. Amerikāņi uzsver, ka ASV nepārprotami ir NATO daļa. Taču tas nenozīmē, ka mums - vismaz šīm līdzīgi domājošajām valstīm - nevajadzētu kopīgi virzīties uz priekšu, lai pārliecinātos, ka mūsu nākotne ir droša.

Kā vērtējat Latvijas politiku Ukrainas kara apstākļos?

Latvijai un visām trim Baltijas valstīm esmu pateicīgs ne tikai par atbalstu Ukrainas cīņā par tās suverenitāti, bet arī par patvēruma došanu Krievijas demokrātijas aizstāvjiem, piemēram, neatkarīgajiem Krievijas medijiem, arī Baltkrievijas medijiem, kas pamatā patvērušies Lietuvā. Tā ir īsta līderība.

Ņemot vērā mūsu pieredzi ar Krievijas kolonizāciju, smagajām represijām un kultūras genocīdu pret mūsu tautām, ir ļoti pārsteidzoši, ka Latvijai ir drosme sniegt šāda veida patvērumu, jo īpaši Krievijas neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un dažām pilsoniskās sabiedrības grupām. Par to cenšos stāstīt sabiedrībai, un, manuprāt, ar to latviešiem vajadzētu lepoties.

Otrkārt, kā kanādietis esmu ļoti, ļoti lepns par to, ka mūsu bruņotie spēki ir šeit. Un nav svarīgi, vai tie ir šeit, Latvijā, vai Igaunijā - visām mūsu tautām ir jājūtas drošām. Tām ir jāzina, ka aiz tām stāv NATO.

Jo runa nav tikai par iebrukuma draudiem, Krievijas darbību sekas ir dažādas. Zinu, ka Igaunijā šo draudu dēļ ir problēmas ar ārvalstu investīciju piesaisti. Mūsu valstis cieš šo draudu dēļ.

Tāpat psiholoģiski cieš paši cilvēki, kas pastāvīgi dzird runas, ka Baltijas valstis "būs nākamās". Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Kanāda būtu šeit. Un es ceru, ka šeit būsim arī turpmāk, lai palīdzētu mūsu draugiem Latvijā. Sniedzot pārliecību, ka aiz viņiem stāv NATO.

Vai varu teikt, ka jūsu galvenā joma ir cīņa pret Krievijas dezinformāciju?

Es strādāju daudzās jomās, piemēram, pretdarbībā Krievijas ietekmes operācijām, informācijas kara laukā, arī cilvēktiesību aizsardzībā.

Vai Krievijas propaganda Kanādā rod dzirdīgas ausis?

Jā, zināmās jomās tā noteikti ir iedarbīga. Krievu propaganda galēji kreisajā vidē ir cirkulējusi vienmēr. Pat pagājušā gadsimta 30. un 40. gados, kad Krievijas vēstniecība un specdienestu aģenti aktīvi vervēja piekritējus Kanādas galēji kreiso sabiedrībā. 1945. gadā pārbēdzējs iznesa dokumentus no padomju vēstniecības, un šajos dokumentos bija minēti kādi 20 aģenti.

Šīs operācijas turpinājās, tās nekad nav apstājušās. Pēc 1991. gada bija periods, kad tas viss mazliet norima, bet pēc [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina nākšanas pie varas šīs operācijas atkal sāka pastiprināties un īpaši intensificējās pēc 2007. gada Bronzas kareivja nemieriem. Kanādā šie tīkli galēji kreiso aprindās pastāv, tie regulāri pastiprina un atkārto Krievijas naratīvus, no kuriem daudzi ir vērsti pret Ukrainu.

Šodien krietni mazāk, bet pēc 2014. gada Kanādā bija ļoti daudz rakstu, kuros par Latviju tika vēstīts tas pats, kas pirms trim gadiem tika teikts par Ukrainu, proti, ka Latvija ir neonacistu vadīta neonacistiska valsts, ka latvieši regulāri cildina nacisma vēsturi un savu nacistisko pagātni. Tāpat tika apgalvots, ka Kanādas latviešu emigrantu kopiena, tāpat arī igauņu, lietuviešu, ukraiņu, zināmā mērā arī poļu kopienas, būtībā ir nacisti, kas aizbēguši no šī reģiona. Šāds naratīvs vismaz krieviem ir bijis spēkā kopš Aukstā kara laikiem - ka ikviens, kurš pretojās "padomju atbrīvotājiem" Baltijas valstīs, bija nacists. Arī ikviens, kurš aizbēga uz ārvalstīm, jo... Kāpēc gan viņiem būtu bijis jābēg? Tātad arī mani vecāki, kas 1944. gadā kā zīdaiņi pameta Igauniju, tiktu uzskatīti par nacistiem.

Tāpēc arī es esmu kļuvis par šīs pašas apmelošanas un dezinformācijas upuri, jo pretojos krievu dezinformācijai un cenšos vērsties pret viņu manipulācijām ar vēsturi. Tāpēc viņi mani attēloja kā nacisma attaisnotāju, tāpat kā daudzus ievērojamus ukraiņus un baltiešus.

Vai Kanādas sabiedrība saprot, ka vārdi "nacists" vai "fašists" krieviem nenozīmē to pašu, ko citiem pasaulē?

Jā, "fašistisks" vai "nacistisks" krievu propagandistiem ir savstarpēji aizvietojami termini.

Domāju, ka Kanādā pieaug izpratne par manipulācijām ar šiem terminiem un to ļaunprātīgu izmantošanu. Diemžēl joprojām ir liela daļa kanādiešu, kas to nesaprot. Visnepatīkamākais ir tas, ka mums ir daži žurnālisti, dažas bijušās amatpersonas, bijušie diplomāti, kuri ar lielāko prieku pārstrādā šo dezinformāciju un manipulē ar vēsturi.

Kā tieši pret to cīnāties?

Tā ir bijusi ļoti ilga cīņa, kas prasa koordināciju ar draugiem - vai tie būtu draugi medijos vai diplomātu aprindās. Starp citu, viens no mūsu lielākajiem sabiedrotajiem bija bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Kārlis Eihenbaums. Viņš ir īsts latviešu patriots. Esam tuvi draugi. Kad 2019. gadā pārdzīvoju masveida uzbrukumus, viņš mani atbalstīja un aizstāvēja. Eihenbaums publiski iestājās pret manis nomelnošanu, jo tā bija kampaņa pret mums visiem. Ja šie krievu propagandisti uzbrūk Latvijai, manuprāt, tas ir uzbrukums mums visiem. Gluži tāpat kā NATO.

Vēstnieks Eihenbaums man bija liels sabiedrotais. Daudz ar viņu kopā strādāju, vēlāk arī ar Lietuvas vēstnieku Darju Skuseviču, ar dažādu valstu Ārlietu ministrijām. Organizējām konferences, pasākumus, lai pieminētu jūnija un marta deportācijas, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu. Tas bija patiešām svarīgi, lai veicinātu izpratni par mūsu kolektīvo vēsturi.

2008.-2009. gadā es vadīju centienus, lai 23. augusts Kanādā kļūtu par nacionālo totalitārisma upuru piemiņas dienu Eiropā. Tā tagad katru gadu tiek pieminēta, savus paziņojumus presei izplata gan premjerministrs, gan opozīcija. Šobrīd 23.augusts Kanādā jau ir pilnīgi iesakņojies kā nacionālā piemiņas diena.

Šādi centieni ir veicinājuši izpratni starp galvenajiem politikas veidotājiem, galvenajiem ietekmētājiem, tostarp žurnālistiem, vēlētām amatpersonām. Kad iznāk šie paziņojumi presei, mediji tos publicē, tādējādi vairojot informētību.

Joprojām uzskatu, ka vēl ir daudz darāmā. Īpaši tāpēc, ka mums ir daži šie morāli korumpētie žurnālisti, kas turpina popularizēt Kremļa atbalstītos naratīvus un manipulēt ar mūsu vēsturi. Mums ir tam pastāvīgi jāseko līdzi un jāturpina veicināt izpratni par mūsu vēsturi un par to, kas mēs esam.

Tiklīdz to pārtrauksim darīt vai zaudēsim modrību, tā viņi to izmantos un centīsies maldināt kanādiešus par to, kas mēs tādi esam.

Šis "latviešu nacistu" naratīvs ir kaut kā arī saistīts ar Kanādas karaspēka klātbūtni Latvijā?

Kaut kādā ziņā varbūt, bet jāņem vērā, ka tas ir eksistējis kopš Aukstā kara laikiem. Mūsu trimdas tautieši, mani vecvecāki, pat mani vecāki un visa viņu paaudze - latvieši, lietuvieši, igauņi un ukraiņi - cīnījās, lai veicinātu izpratni par mūsu valstu okupāciju un Krievijas veikto kolonizāciju. Toreiz propaganda šo apzīmējumu izmantoja, lai mēģinātu graut mūsu uzticamību un kurinātu naidu pret mūsu tautām. Tā ir bijusi Krievijas propagandas tradīcija, kas aizsākās jau pirms 70 gadiem.

Tomēr šī naratīva atjaunošana un intensīva izmantošana Kanādā patiešām atsākās pēc 2014., 2015. gada, kad Kanāda paziņoja, ka tā nosūtīs savus karavīrus uz Latviju. Tad mēs pieredzējām ļoti intensīvu kampaņu, kuras galvenais uzsvars bija uz to, ka latvieši ir tauta, kas godina nacistu piemiņu, ka viņi ir neonacisti. Par to pastāvīgi runāja vairāki žurnālisti un citi ar Kremli saistīti influenceri, uzdodot tādus jautājumus kā "ja jau tā ir nacistu pilna valsts, tad kāpēc mēs to aizstāvam?".

Kopš tā laika tas ir mazliet norimis, jo mēs esam cīnījušies pret šo naratīvu, tomēr tas joprojām pastāv. Mūsdienās to galvenokārt izmanto pret ukraiņiem. Diemžēl arī attiecībā uz Latviju tas joprojām laiku pa laikam parādās. Tomēr nedomāju, ka tam ir kaut mazākā ietekme uz Kanādas politisko lēmumu pieņemšanu.

Bet tomēr - cik liels ir Kanādas sabiedrības atbalsts karavīru sūtīšanai uz Latviju?

Domāju, ka liels vairākums Kanādas sabiedrības atbalsta šo misiju. Lielākā daļa kanādiešu saprot, kāpēc mēs esam šeit. Protams, galēji kreisie to pašu vēstures izkropļojumu dēļ cenšas Kanādas atbalstu misijai mazināt. Turklāt Kanādā pieaug arī atbalsts galēji labējam spārnam, kas bieži vien izmanto dažus no šiem pašiem naratīviem, kaut arī labējo vidū biežāk dominē izolacionistiska nostāja. Daži labēji noskaņoti ārpolitikas eksperti apgalvo, ka mēs nespējam uzturēt savu misiju šeit un mums tās vietā būtu kopā ar [ASV prezidenta Donalda] Trampa administrāciju jāveido "Ziemeļamerikas cietoksnis".

Tomēr līdz ar šo vēlēšanu iznākumu un gandrīz vairākumu premjerministra Kārnija kontrolē Kanādas nākotne Latvijā ir diezgan droša. Drīzumā pieredzēsim rekrutēšanas kampaņu Kanādas bruņotajos spēkos, kas palīdzēs uzturēt šo misiju un, iespējams, pat paplašināt to.

Manuprāt, ne tik labi mums ir veicies ar atspoguļojumu Kanādas medijos par to, ko šeit dara mūsu karaspēks. Es uzskatu, ka Kanādas misija šeit ir, iespējams, vissvarīgākā Kanādas bruņoto spēku misija kopš Nīderlandes atbrīvošanas Otrajā pasaules karā. Tā ir misija ar eksistenciālām sekām ne tikai Latvijai, bet visām trim Baltijas valstīm, arī NATO un Kanādai.

Pašas Kanādas un mūsu drošības interesēs ir tas, lai šeit būtu spēcīga mūsu klātbūtne. Jo mēs esam no Krievijas dzirdējuši visdažādākos draudus, arī attiecībā uz Arktiku. Krievija nav nemaz tik tālu no Kanādas. Daudzi kanādieši to vēl nezina, bet Krievija ir pieteikusi savas tiesības uz visiem resursiem zem Arktikas jūras līdz pat Kanādas ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai. Tas ir ļoti skaidrs apdraudējums. Arktikā notiek plaša bruņošanās. Tātad, ja mēs spējam atturēt Krieviju šeit, tātad varam palīdzēt atturēt to arī citur, arī pie pašas Kanādas robežām.

Vai sabiedrība ir pietiekami informēta, lai to saprastu?

Ne tik dziļi, cik vajadzētu. Tas arī ir diezgan sarežģīti. Sabiedrībā šo draudu uztvere ir daudz vienkāršotāka. Bet es ceru, ka tas mainīsies. Tas atspoguļojas arī premjera Kārnija valdības lēmumā panākt visas pārējās NATO valstis aizsardzības izdevumu ziņā. Bet arī redzam, ka daudz kas mainās, arī potenciālās alianses. Tāpēc domāju, ka to sabiedrība saprot aizvien labāk.

Kaut arī izpratne par Krievijas draudiem Arktikā aug, tā vēl nav sasniegusi plašu sabiedrību. Gribētu minēt tikai vienu piemēru. Krievijas vēstnieks Kanādā Stepanovs pirms mēneša Krievijas vēstniecības kontā publicēja tvītu, būtībā apgalvojot, ka Kanāda sadarbojas ar Zviedriju un Norvēģiju, lai militarizētu Arktiku, gatavojoties konfliktam. Viņš netieši norādīja, ka šo konfliktu sāksim mēs. Tā ir tieši tāda pati retorika, kādu Krievija izmanto pret NATO un kādu tā izmantoja, gatavojoties uzbrukumam Ukrainai. Mēs tikmēr runājam par 51. štatu, bet mums būtu daudz vairāk jāņem vērā draudi no Krievijas, kas gatavojas konfliktam un pati pastāvīgi runā par gaidāmu konfliktu Arktikā.

Būdams Kanādā uzaudzis igaunis, savulaik atteicāties pieņemt Igaunijas ordeni.

Jā, es nevarēju to pieņemt. Tas bija galēji labējās partijas EKRE valdības iekšlietu ministra piešķirts ordenis. Bet šī partija man ir morāli pretīga. Tas pat nav tāpat kā būtu saņemt balvu no ASV galēji labējiem. Tā ir partija, kas diemžēl ir saistījusi sevi ar daudzām Putina vērtībām. Tā stāv pret jebkādu sociālo progresu, un ievilktu Igauniju atpakaļ akmens laikmetā. Es nekādā gadījumā nevaru pieņemt balvu no kaut kā tāda.

Kad atteicos no šīs balvas, saņēmu ļoti daudz dusmīgu komentāru Igaunijas medijos un pāris nedēļas biju arī diezgan nepatīkamas kampaņas uzmanības centrā.

Tas nebija nekas pārāk traks, jo savulaik esmu uz savas galvas daudz vairāk saņēmis no krievu nacionālistiem, Krievijas valdības un vēstniecības, arī nāves draudus. Patiesībā joprojām esmu diezgan lepns, ka nepieņēmu to balvu.

Kā īsti notika šī kampaņa pret jums, un cik nopietni šie draudi bija?

Tas viss pret mani sākās tāpēc, ka vadīju Magņitska kampaņu Kanādā un arī plašāk pasaulē. Jo strādāju kopā ar Bilu Brauderu, kurš vadīja šo kampaņu kopš 2012. gada, kad viņš Vašingtonā cīnījās par Magņitska tiesību aktu pieņemšanu. Kopš tā laika ļoti cieši sadarbojos ar Krievijas opozīciju. Boriss Ņemcovs bija mans labs draugs, tāpat arī Vladimirs Kara-Murza. Kad vien iespējams, centos šos cilvēkus aizstāvēt. Par uzbrukumu mērķi kļuvu šī darba dēļ, mūsu panākumu dēļ Magņitska lietā Kanādā 2017. gadā.

Pirmais gadījums bija 2016. gadā, kad Toronto organizēju pasākumu par godu Ņemcova slepkavības pirmajai gadadienai. Atvedu Kara-Murzu, Borisa meitu Žannu un Brauderu uz Toronto. Apmēram pēc divām dienām ar Kremli saistīta advokāte Natālija Veselņickaja, kura, starp citu, faktiski organizēja 2016. gada "Trump Tower" tikšanos ar Krievijas amatpersonām, sociālajos tīklos rakstīja par mūsu pasākumu, apgalvojot, ka esam sazvērējušies pret Krieviju vai tamlīdzīgas muļķības. Vēl pēc pāris dienām kāds domes deputāts iesniedza priekšlikumu, kurā aicināja Krievijas Izmeklēšanas komiteju izmeklēt visas mūsu, tostarp manas, pretkrieviskās darbības.

Pēc tam sākās visādu veidu vajāšana. Katru reizi, kad es rakstīju Kanādas medijiem, Krievijas mediji to publiskoja, piemēram, "insomi.ru", tulkotu krievu valodā, kam sekoja simtiem komentāru, daudzos no kuriem tika izteikti draudi, es tiku saukāts visādos aizvainojošos vārdos, izmantojot arī manu igauņu izcelsmi. Un tas viss noveda pie garas nāves draudu sērijas. Tajos bija diezgan konkrētas atsauces uz to, kur es dzīvoju, tika lietotas atsauces uz manām personīgajām sarunām, e-pastiem un citām elektroniskām sarunām, kas man bija bijušas ar dažiem no šiem krievu aktīvistiem u.tml. Par šiem nāves draudiem es ziņoju policijai, kas tos aktīvi izmeklēja.

Viens no nepatīkamākajiem incidentiem notika 2020. gadā, kad uzrakstīju rakstu par Uzvaras dienu un Krievijas veiktās daudzu Centrāleiropas un Austrumeiropas tautu okupācijas slavināšanu. Viens no lielākajiem Krievijas prokremliskajiem bulvārpreses izdevumiem "Komsomoļskaja Pravda" uzrakstīja par mani virkni rakstu, attēlojot mani kā igauņu neonacistu utt. Šo rakstu autors iesniedza petīciju pret mani "petition.com", kas, ja nemaldos, pat aicināja Kanādas valdību atņemt man Kanādas pilsonību. Šķiet, ka petīcija reāli tika parakstīta apmēram 1700 reizes.

Cik atpazīstami bija spēki, kas pret jums vērsās?

Šādas Krievijas darbības ir diezgan atklātas, skaidri vadītas no Maskavas. Bet Kanādā ir arī influenceri, kas ir tieši saistīti ar Kremli. Arī viņi sāka vēstuļu kampaņas par mani, cenšoties mani diskreditēt, saucot mani par histērisku igauņu rusofobu. Nu ziniet, tipiskās lietas par igauņu neonacistiem, kas pār mani vēlās ne tikai no ārzemēm, bet arī pašā Kanādā.

Šis bija laiks, kad Latvijas vēstnieks Eihenbaums man ļoti palīdzēja, jo viņš redzēja, kas notiek. Laimīgā kārtā man bija arī plašs atbalsta tīkls. Tādi cilvēki kā Bils Brauders, Vladimirs Kara-Murza, bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess - viņi visi nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem manam atbalstam, uzsverot, ka notiek mēģinājumi mani diskreditēt, ka tie ir politiski pamatoti un nāk no Maskavas. Tas arī palīdzēja novērst šāda veida uzbrukumus.

Man ir arī cita veida atbalsts Kanādā. Piemēram, laikrakstu redaktori, kas turpināja publicēt manus viedokļrakstus, noraidot šos naratīvus. Arī mūsu valdība. Līdz ar to spēju atvairīt šos uzbrukumus, tomēr tie ir psiholoģiski izsmeļoši un nogurdinoši. Un tas jau arī ir šo uzbrukumu mērķis - likt jums visu laiku par tiem domāt. Nekas nav beidzies. Vēl tikai pirms pusgada "Sputnik" tika par mani publicēts nonievājošs raksts. Bet mana āda ir bieza. Daru darbu, ko ir jādara. Tāpēc es turpināšu to darīt.

Kā jūtas Kanādas sabiedrība, kad tās tuvākais kaimiņš un sabiedrotais kļūst tā kā mazliet dīvains un sāk draudēt un pat reāli veikt naidīgas darbības?

Jā, "dīvains" ir ļoti labs vārds, ko šajā gadījumā lietot. Lielākā daļa kanādiešu vai var pat teikt, ka visi kanādieši pēdējā gadsimta laikā ir dzīvojuši ar pārliecību, ka mūsu dienvidu kaimiņš ir mūsu tuvākais draugs, mūsu tuvākais tirdzniecības partneris un tauta, ar kuru mēs sadarbojamies, lai aizsargātu mūsu kopīgo telpu - Ziemeļameriku. Protams, pēdējo mēnešu laikā, kopš Donalda Trampa inaugurācijas un pat vēl pirms tam, par to ir radušās nopietnas šaubas. No ASV un to prezidenta puses izskanējusī retorika, norādot, ka Kanāda varētu kļūt vai tai pat būtu jākļūst par ASV 51.štatu, kā arī necieņa, ko Tramps izrāda mūsu vēlētajiem līderiem - patīk jums Džastins Trudo vai nē, bet viņa saukāšana par gubernatoru... Necieņa pret mūsu līderiem un kanādiešu tautu, mūsu suverenitāti, tradīcijām un vēsturi; apgalvojumi, ka mēs nemaz patstāvīgi nevarētu pastāvēt, ka mums kā nācijai nav nekādas jēgas, ja nekļūstam par ASV daļu, un ka robeža starp Kanādu un ASV ir novilkta patvaļīgi - tas viss ir ārkārtīgi necienīgi pret kanādiešiem.

Atklāti sakot, šādi izteikumi atbalso to pašu retoriku, ko Putins izmantoja un izmanto pret Ukrainu, arī Baltijas valstu iedzīvotājiem.

Kanādiešiem ir ļoti satraucoši kaut ko tādu dzirdēt no tautas, kurai mēs uzticējāmies un kuru mēs vairāk nekā gadsimtu uzskatījām par savu tuvāko draugu un sabiedroto.

Vai tas izraisīs arī militārā budžeta pieaugumu, jo ir izskanējuši pat militāri draudi?

Domāju, ka izraisīs. Ir izteikti daudzi dažādi draudi. Šie retoriskie draudi var kļūt ne tikai retoriski vien. Mēs esam iesaistīti dziļā tirdzniecības karā, tāpat kā, protams, Eiropa un lielākā daļa pārējās demokrātiskās pasaules. Būtiskas ir arī Trampa prasības attiecībā uz NATO valstu aizsardzības izdevumiem, jautājumi par ASV lomu NATO, ASV novēršanās no tādām jomām kā demokrātijas veicināšana un aizstāvība.

Par Kanādas aizsardzību šobrīd ir daudz jautājumu. Premjerministra Marka Kārnija beidzot paustais apstiprinājums, ka Kanādas aizsardzības budžets nākamgad pieaugs līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ir pozitīva virzība, tomēr Kanādai būs jāvirzās uz 5%. Tātad diskusijas par šo jautājumu turpināsies. Vienlaikus Kanāda arī apspriežas par lielāku sadarbību un integrāciju ar saviem sabiedrotajiem, jo īpaši ar Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona valstīm. Man nav šaubu, ka Kanāda ļoti rūpīgi izvērtē savu aizsardzību un partneru izvēli, un tā tas noteikti būs nākamo četru gadu laikā.

Cik liela fanu bāze tā sauktajam trampismam šobrīd ir Kanādā?

Šis jautājums ļoti ietekmēja pēdējo vēlēšanu iznākumu. Pirms amatā stājās Tramps, Konservatīvā partija, kurā ir elementi, kas sliecas uz ASV MAGA ("Padariet Ameriku atkal diženu") stila politiku, bija vadībā, tā aptaujās Liberālajai partijai bija krietni priekšā. Taču noskaņojums ātri un dramatiski mainījās, un tas atspoguļojās vēlēšanu iznākumā. Domāju, ka Tramps ir gandrīz vienpersoniski atbildīgs par Liberālās partijas panākumiem. Tā bija reakcija uz šo pieaugošo trampismu un retoriskajiem draudiem mūsu suverenitātei.

Pa laikam dzirdamas runas, ka daudzi amerikāņi Trampa politikas dēļ vēlas pārcelties uz Kanādu. Tas ir kaut kas masveidīgs vai tikai atsevišķi gadījumi?

Par apjomiem man informācijas nav, bet ir skaidrs, ka cilvēkus, kas vēlas ierasties Kanādā, lai patvertos no trampisma, mēs uzņemsim ar atplestām rokām. Ņemot vērā, kā ASV administrācija izturas pret Hārvarda universitāti, ir pat centieni panākt, lai tā pārceļas uz Kanādu. Tātad nav runas tikai par atsevišķiem cilvēkiem, pārcelties reizēm vēlas pat veselas institūcijas.

Radio leģendas Sandra Glāzupa un Gunārs Jākobsons vairs neslēpj savas attiecības