Slava ir no Odesas. Mūzikas jomā darbojas 15 gadu, ar savu grupu "Mu2Moon" daudz koncertēja Ukrainā, 2020. gadā ierakstīja debijas albumu, kopā ar Maiku Šinodu no "Linkin Park" iedziedāja dziesmu "Open Door"... Līdz Ukrainā sākās pilna mēroga karš un mūziķis ar ģimeni devās bēgļu gaitās.

“Cerējām, ka karš ātri beigsies…”

Slava ar ģimeni – sievu un mazo dēliņu – Ukrainu atstāja piecus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma. “Ilgi domāju, līdz pieņēmu lēmumu, ka tomēr jādodas prom. Man ir “baltā biļete” – esmu atbrīvots no iesaukšanas armijā –, tāpēc varēju legāli pamest Ukrainu. Bet es patiešām ilgi domāju, man bija daudz sarunu ar ģimeni un draugiem par šo tēmu, jo uzskatīju, ka man nav morālu tiesību pamest dzimteni, ka man ir jādodas tā aizstāvēt. Taču izvērtēju prioritātes – tā ir ģimene, sieva un bērns, kuram tad bija četri gadi. Un, kad Odesu sāka apšaudīt arvien vairāk un vairāk... Jā, pirms tam cerējām, ka šis karš ātri beigsies, ka pēc pusgada viss būs cauri, taču sapratām, ka kļūs tikai sliktāk un sliktāk. Un kļuva arī. Mēs dzīvojām Odesas piepilsētā, taču mani vecāki joprojām dzīvo Odesā, netālu no centra. Un tas visā pasaulē zināmais gadījums, kad Krievijas raķete trāpīja dzīvojamā mājā, nogalinot māti ar diviem maziem bērniem, bet viņu tēvs pēc tam devās uz fronti un nesen gāja bojā, notika pavisam netālu no manu vecāku mājas. Savukārt mūsu rajonam tuvumā bija objekts, kuru regulāri bombardēja, dažreiz pat nepaspējām līdz bumbu patvertnei. Jā, es gribēju pasargāt bērnu, tāpēc devos bēgļu gaitās,” skaidro Vjačeslavs.

Latviju viņš izvēlējās tāpēc, ka sieva strādā starptautiskā Ukrainas uzņēmumā, kam ir filiāle Rīgā. Šis uzņēmums palīdzēja ar pārcelšanos, iekārtošanos. “Bija skaidrs – ja dosimies prom, tad tikai uz Latviju. Ja nebūtu tāda atbalsta no sievas uzņēmuma, visticamāk, paliktu kaut kur tuvāk mājām, piemēram, Bulgārijā. Un tagad, pēc Latvijā nu jau nodzīvotiem trim gadiem, skaidri varu teikt, ka nenožēloju, ka esam nokļuvuši šeit,” pateicības pilns ir mūziķis no Ukrainas.

Ieguvis jaunus draugus

Vaicāts, kā Latvija pieņēmusi Slavu ar viņa ģimeni, puisis nebeidz slavēt mūsu valsti un tās cilvēkus. “Man ir daudz paziņu, kuri devās bēgļu gaitās, bet savās jaunajās mītņu zemēs ir palikuši vieni, bez draugiem. Taču es Latvijā esmu ieguvis tik daudz jaunu draugu. Jūs, latvieši, esat tik brīnišķīgi! Mūs uzņēma ļoti silti un draudzīgi, un mans pirmais iespaids par Latviju bija, ka jums ir ļoti maza valsts, bet ar ļoti lielu sirdi. Jūs visu atdevāt Ukrainai! Latvija ir sniegusi mums vislielāko palīdzību. Iedomājieties, jūs esat tik maza valsts – nu gluži kā mana pilsēta Odesa –, bet Ukrainu atbalstāt visvairāk pasaulē!” par Latviju sajūsmā ir Slava.

Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka Latvijā ir ne mazums iedzīvotāju, kas ir klaji naidīgi noskaņoti pret Ukrainu un ukraiņiem. Vai Slava to izjutis arī uz paša ādas? “Šeit starp maniem draugiem ir tikai latvieši, un viņi visi “draudzējas ar galvu”. Konflikti? Vienreiz krodziņā bija. Satikāmies ar paziņām no Ukrainas, dziedājām karaoke ukraiņu dziesmas, un viens krievs no blakus galdiņa uzsāka konfliktu. Bet apsardze bija mūsu pusē,” atbild Slava, izstāstot savu pieredzi ar ukraiņu skolas izveidošanu Latvijā. Proti, viņa dēls Marks Latvijā sāka iet ukraiņu bērnudārzā, kur jau sāka apgūt latviešu valodu, bet tagad mācās jaunizveidotajā Starptautiskajā ukraiņu skolā Iļģuciemā. “Tajā mācības notiek gan ukraiņu, gan latviešu valodā, notiek abu kultūru apmaiņa. Tas ir lieliski! Mēs taču esam pie jums ciemos, jūs mācāt mums savu kultūru, bet mēs pretī sniedzam savu. Ieguvēji ir visi. Vienīgi bija ļoti grūti šo skolu atvērt. Telpas tika iedalītas, taču kāds lika lielus šķēršļus, lai šādas skolas nebūtu, kādam nepatika, ka ukraiņu bērniem būs sava skola. Piemēram, skolai atvēlētās telpas bija izdemolētas, iepriekšējie īrnieki bija izvākuši visas mēbeles, pat visus vadus, interneta kabeļus un virtuves iekārtas izrāvuši. Saņēmām tukšas telpas. Un mēs, bērnu vecāki, pašu spēkiem tās iekārtojām. Krāsojām sienas, ievilkām vadus, sarūpējām mēbeles. Pierādījām, ka kopā esam spēks. Jo kas uzvarēs karu? Ne jau prezidents, bet mēs – ukraiņu tauta –, kas tagad ir izmētāta pa visu pasauli!” stāsta Slava.

Cik ilgi Slava Pitak domā saistīt savu dzīvi ar Latviju? “Sarežģīts jautājums… Mēs nezinām, cik ilgi šeit paliksim. Tāpēc jau arī mūsu dēls apgūst latviešu valodu, es mācos runāt latviski. Protams, ka gribas mājās! Es katru dienu par to domāju. Ukrainā taču ir mani un sievas vecāki. Tur mēs esam mājās, bet te – viesos. Taču, ja nāksies tomēr šeit palikt, mums vajag pēc iespējas vairāk iekļauties latviešu kultūrā, pilnībā apgūt latviešu valodu, ar laiku iegūt arī Latvijas pilsonību. Tikai tad varēsim uzskatīt, ka vairs neesam ciemiņi, bet gan ieguvuši jaunas mājas. Lai atgrieztos, ir nepieciešams miers. Kad tas būs? Un kāds tas būs? Tāpēc liels paldies Latvijai, ka uzņēma mūs un dod mums iespēju pārciest karu vietā, kur nenotiek karš un nekrīt bumbas uz iedzīvotāju galvām,” teic Slava.

Londona nogalināja vēlmi nodarboties ar mūziku

Kad ģimene jau bija Latvijā, Slava Pitak arī vēl pusgadu padzīvoja Anglijā, kur mācījās mūzikas koledžā. “Nu nē! Tajā 15 miljonu pilsētā es nevienam nebiju vajadzīgs! Tur visi tik ļoti aizņemti ar sevi, ka pat neievēros, ja kāds priekšā uz ietves būs paģībis. Auksta pilsēta,” savā pieredzē dalās mūziķis, kas mēģināja Londonā uzspēlēt krodziņos un klubiņos. Viņš bija iedomājies, ka Londonā, kur krodziņi ir uz katra stūra, ar muzicēšanu nevajadzētu būt problēmām, taču… “Es visu mūžu nodarbojos ar mūziku, bez tās neko citu nemāku, taču Londona manī nogalināja vēlmi to darīt. Tur, lai tiktu kādā krodziņā, ir jāgaida mēnešiem ilgi, un tad vēl samaksā vien dažus desmitus eiro!”

Toties tagad mūzikas jomā Slavam Pitak ir lieli plāni Latvijā: “Feisbukā ieraudzīju ziņu, ka trīs brāļi no Valmieras izveidojuši grupu Lands, spēlē garāžā instrumentālu roku un nu meklē solistu. Nolēmu pieteikties. Aizbraucu, un Valmiera ir tik skaista pilsēta, viena no skaistākajām, ko savā mūžā esmu redzējis! Papļāpājām, iedzērām alu, kopā pamuzicējām... Un nu jau mums ir ierakstīts pirmais albums, kas drīzumā nāks klajā! Esmu iemīlējies Valmierā, esmu iemīlējis Latviju!”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Ukraiņu mūziķis Slava Pitak par Latviju: "Maza valsts, bet ar lielu sirdi!"" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Raimonds Pauls: "Vidusslāņa latvietim būtu jādzīvo kā man"