Konsultē Atis Legzdiņš, otolaringologs, otoneirologs, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, LOR klīnika, GK Neiroklīnika.

Jūras slimība, kas nemaz nav slimība

Otolaringologs Atis Legzdiņš pacientus parasti lūdz nelietot vārdu “reibonis”, jo mēs katrs ar to domājam ko citu – kādam visa pasaule griežas kā karuselis, citam tumšs metas gar acīm, vēl citam zeme grīļojas zem kājām un kuņģa saturs ceļas uz augšu, savukārt vēl kādam džinkst ausīs vai nāk ģībonis. Turklāt svarīgi, ar ko šīs sajūtas kombinējas un kādās situācijās parādās, – tas ārstam norāda virzienu, kurā meklēt izpausmju cēloni. Jo, piemēram, vajadzība izmantot maisiņu, braucot automašīnā vai ar kuģi vai lidojot ar lidmašīnu, nav slimība, lai gan to sauc par slimību – jūras slimību. “Tas ir organisma brīdinājums par apkārtējās vides izmaiņām,” saka Atis Legzdiņš. Un šādu brīdinājumu var saņemt ikviens cilvēks – pat tas, kuram transportlīdzekļos nekad nekļūst slikti. Noteiktās situācijās, piemēram, pēc ilgstoša lidojuma, cilvēks var konstatēt, ka jūtas mazliet apdullis un kājas kļuvušas “mīkstas”.

Kāpēc mūs kaut kas tāds piemeklē? Ārsts skaidro, ka tas ir saistīts ar mūsu organisma uztveres sistēmām. Informāciju par apkārtni organismam nodrošina trīs sistēmas: redzes, līdzsvara jeb vestibulārā un dziļās jušanas jeb proprioceptīvā sistēma, un tās visas kā virsvadītājs kontrolē smadzenes. Ja impulsi, ko uztver šīs trīs sistēmas, nav saskaņoti, rodas nepatīkamās sajūtas. “Piemēram, iedomājieties, ka esat kajītē. Jums ir sajūta, ka šūpojaties, taču attēls nekustas, un informācijas nesakritība starp redzes un līdzsvara sistēmu rada signālu, ka notiek kaut kas neierasts,” stāsta ārsts. Vai cits piemērs – mums ir jāiet pa tumsu. Redzes sistēma ir “atslēgta”, un organismam jāpaļaujas uz līdzsvara sistēmu un dziļās jušanas sistēmu. Tā kā spēcīgākā no visām bieži ir tieši redzes sistēma, tumsā mēs mēdzam sagrīļoties.

Taču kāpēc kāds var kuģot, šūpoties un griezties karuseļos bez bēdu, bet citam kļūst nelabi pie mazākā uzkalniņa, braucot automašīnā? Līdzīgi, kā atšķiras sāpju slieksnis, atšķiras arī mūsu vestibulārās sistēmas jutīgums un, kā dakteris Legzdiņš saka, “smadzeņu trauksmainība”. “Ir cilvēki, kam apkārtējās vides uztveres sistēmas ir sakāpinātā līmenī, un jebkuras minimālas pārmaiņas rada izteiktu simptomātiku,” ārsts stāsta. Šādiem cilvēkiem arī biežāk sāp galva, ir migrēna un trauksme. Turklāt mēs kopumā dažādi uztveram pasauli – vieni vairāk racionāli, citi izteikti emocionāli, un “emocionālajiem” reakcijas mēdz būt spilgtākas un biežākas. Tas nav nekas slimīgs.

Bieži vainīga iekšējā auss

Medicīnā reiboni iedala vairākos veidos. To, kas rodas karuseļos, šūpolēs un kuģos, Atis Legzdiņš sauc par fizioloģisku reiboni. “Par to varam nesatraukties,” viņš saka. Un, lai gan šis reibonis ir saistīts ar vestibulārās sistēmas darbību, par vestibulāru reiboni sauc citu – to, kas rodas, ja ir traucējumi vestibulārajā aparātā vai vestibulārajā sistēmā, un šajā gadījumā izšķir perifēro vestibulāro reiboni un centrālo vestibulāro reiboni. Perifēro reiboni bieži izraisa traucējumi iekšējā ausī, faktiski, kā saka dakteris Legzdiņš, divās trešdaļās gadījumu reiboņa iemesls ir tieši iekšējās auss problēmas. Centrālo reiboni rada slimības, kas bojā galvas smadzenes, teiksim, insults. Tāpēc reiboni nedrīkst atstāt bez ievērības, tas var liecināt par ļoti nopietnām veselības problēmām.

Vēl ir arī nevestibulārs reibonis, kas saistīts ar citām slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām vai depresiju un trauksmi, cukura līmeņa krišanos asinīs, skābekļa trūkumu, noteiktu medikamentu lietošanu un dažādiem citiem stāvokļiem. Atrodot vainīgo, attiecīgi var piemērot ārstēšanu. Vienīgi pašiem noteikt reiboņa cēloni, ja vien tas tiešām nav karuselis vai vīna glāze, varētu būtu sarežģīti.

Starp citu, pirmais noreibums pēc izdzertas vīna glāzes arī esot saistīts ar iekšējo ausi. Atis Legzdiņš stāsta, ka tas rodas tāpēc, ka asinīs alkohols jau ir nonācis, bet iekšējās auss šķidrumā, endolimfā, nav, un veidojas disonanse. Kad alkohols nonāk iekšējās auss šķidrumā, mānīgi šķiet, ka tālāk vairs nereibstam, taču alkohola iedarbība turpinās, un pārmērības atstāj iespaidu uz centrālo nervu sistēmu.

Līdzīgi esot ar paģirām. Ja pēc alkohola lietošanas promiles neuzrādās, bet jūtamies slikti, asinīs alkohola vairs nav, taču iekšējās auss šķidrumā tas vēl ir saglājies, tāpēc rodas nepatīkamās sajūtas – slikta dūša, nelabums, sirdsklauves. “Iekšējā auss ir kā mājas signalizācijas sistēma – tā brīdina, ka kaut kas ir mainījies,” saka ārsts.

Novērtē caur acīm

Iekšējo ausi nevar saskatīt ar aci, taču ārsts šo mūsu vestibulārās sistēmas daļas stāvokli novērtē, vērojot tieši acis jeb to, kur virzās mūsu skatiens, kad strauji mainām galvas pozīciju. “Vestibulārās sistēmas pamatā ir tā sauktais vestibulookulārais reflekss. Neatkarīgi no tā, kā kustamies, acis nemaina stāvokli – tām vajadzētu palikt pa vidu. Ja ir patoloģija, tad var būt vērojamas nekontrolētas acu kustības jeb nistagms,” stāsta Atis Legzdiņš. Kopumā, viņš atzīst, iekšējās auss izmeklēšana ir kā puzles likšana, jo jāaplūko un jāizvērtē neskaitāmi aspekti. Arī pats nistagms, šīs nekontrolētās acu kustības, var būt dažāds, piemēram, horizonāls vai vertikāls, vai rotators, un tas ļauj saprast, vai problēma vispār ir iekšējā ausī, un secināt, kura auss skarta un kurā iekšējās auss daļā ir radušies traucējumi.

Bieži traucējumus rada otolīti jeb kalcija kristāli, kas no iekšējās auss priekštelpas kādu iemeslu dēļ ir pārvietojušies uz kādu no pusloka kanāliem. Pagriežot galvu, kristāliņi izkustas un stimulē attiecīgā kanāla neiroepitēliju, kas tad arī izraisa īslaicīgu reiboni.

Kāpēc kristāli nepaliek savā vietā, bet ieslīd kanālos, pilnībā nav izpētīts, taču uzskata, ka biežāk ar to saskaras cilvēki pēc 40–50 gadu vecuma un sievietes. Sekmē to galvas traumas, smadzeņu satricinājums, bet reibonis parasti parādās, mainot ķermeņa pozīciju, piemēram, liekoties guļus vai griežoties no vieniem sāniem uz otriem, tāpat strauji pieceļoties pēc noliekšanās uz leju vai atgāžot galvu un skatoties uz augšu.

Kristāliem jābūt vietā!

Lai gan vārdu salikums “kalcija kristāli” liek domāt, ka tas ir kaut kas tikpat neveselīgs kā kalcija nogulsnes locītavās vai aterosklerotiskās pangas asinsvados, otolīti iekšējā ausī ir vajadzīgi – tie mums ļauj, kā saka dakteris Legzdiņš, sajust paātrinājumu un bremzēšanos. Citiem vārdiem, tā ir vestibulārā aparāta neatņemama sastāvdaļa, taču svarīgi, lai kristāli atrastos savā vietā. Dažreiz tie pēc “noklīšanas neceļos” paši atgriežas vietā, tad slimība, kā ārsti mēdz teikt, pašlimitējas, bet dažreiz paliek iekšējās auss pusloka kanālā, un cilvēks cieš no reiboņa. Tad piemēro tā sauktos repozīcijas manevrus, kas ar gravitācijas spēku pārvieto kristālus atpakaļ uz iekšējās auss priekštelpu.

Ir vairāki repozīcijas manevri: Epleja, Semonta, Lemperta un citi, kurus piemēro atkarībā no tā, kurā kanālā kristāls ieslīdējis. Būtībā tā ir ķermeņa pozīciju maiņa noteiktā ātrumā, secībā un laikā.

Vienīgi kristāla aizvirzīšana atpakaļ uz iekšējās auss priekštelpu negarantē, ka tas atkal no tās neizkļūs. Tāpēc, ja šāda problēma bijusi, daži ierobežojumi, kā saka Atis Legzdiņš, tomēr pastāv. Piemēram, nevajadzētu gāzt galvu atpakaļ – kāpt uz ķeblīša un kārt aizkarus vai mainīt spuldzi. Traumu dēļ – lai, sareibstot galvai, nekristu un nesavainotos.

Izslēgšana vai trenēšana

Uzvedoties piesardzīgi, cilvēki, kam reiboni rada nevietā nonākuši kalcija kristāli, visdrīzāk, izvairīsies no nelāgās sajūtas, savukārt tie, kam nelabi metas no griešanās karuseļos, savu vestibulāro sistēmu var uztrenēt. “Kam nepatīk karuseļi, ir jābrauc tik ilgi, līdz galva saprot, ka tas nav bīstami,” puspajokam saka Atis Legzdiņš un piebilst, ka kosmonauti arī, pirms dodas kosmosā, trenējas.

“Līdzsvara sajūtu stiprina dinamiski vingrinājumi, kustības, kas ietver multifaktorālus aspektus, piemēram, teniss, kur nepārtraukti notiek kustību maiņa. Dejošana. Viss, kas ir sarežģīts, smalks, precīzs, trenē arī vestibulāro sistēmu,” dakteris piebilst. Nešūpoties šūpolēs un nebraukt ar kuģi reiboņa dēļ? Var piemērot izslēgšanas metodi, taču saprātīgāk, kā saka Atis Legzdiņš, sevi nevis ierobežot, bet trenēt. Un pievērsties līdzsvara stiprināšanai kā hobijam, jo treniņš liek piepūlēties, bet hobijs saistās ar prieku.

Vai spējat nostāvēt uz vienas kājas ilgāk par 10 sekundēm?

Pirms dažiem gadiem starptautiska zinātnieku komanda no Apvienotās Karalistes, ASV, Austrālijas, Somijas un Brazīlijas veica pētījumu, kurā secināja, ka cilvēkiem pusmūžā un vecākiem, kas nespēj desmit sekundes nostāvēt uz vienas kājas, ir divreiz lielāks risks nākamo desmit gadu laikā priekšlaikus nomirt nekā tiem, kas spēj saglabāt līdzsvaru. Pētnieki bija tik pārliecināti par saviem atklājumiem, ka ieteica līdzsvara testu iekļaut vecāku cilvēku veselības pārbaudēs.

Nespēja saglabāt līdzsvaru lielākoties saistās ar kritiena draudiem un nopietnām traumām, taču iepriekš veiktos pētījumos tā saistīta arī ar vispārējās veselības stāvokli, piemēram, lielāku insulta risku un vājākām garīgajām spējām.

Safolkas un Ziemeļaustrumu Eseksas klīniku eksperti uzskata, ka uz vienas kājas ar atvērtām acīm būtu jāspēj nostāvēt ne tikai desmit sekundes, bet pat ilgāk.

18–39 gadu vecumā – 43 sekundes

40–49 gadu vecumā – 40 sekundes

50–59 gadu vecumā – 37 sekundes

60–69 gadu vecumā – 30 sekundes

70–79 gadu vecumā – 18–19 sekundes

Ja ir vairāk par 80 gadiem – 5 un vairāk sekunžu

Kā trenēt līdzsvaru

• Centieties noiet pa vienu līniju, liekot pēdas cieši vienu aiz otras.

• Ejiet sāniski (kā galopā tikai bez palēcieniem).

• Ejiet sāniski krustsolī.

• Tīriet zobus un mazgājiet traukus, stāvot uz vienas kājas.

• Mēģiniet piecelties no krēsla, nepieturoties ar rokām.

• Piecelieties no krēsla ar aizvērtām acīm.

• Uzkāpiet un nokāpiet no neliela paaugstinājuma, mainot kājas.

• Staigājiet augšup un lejup pa kāpnēm.

• Ejot pametiet uz augšu un noķeriet bumbiņu.

• Mētājiet bumbiņu kā žonglējot no vienas rokas otrā un sekojiet tai ar skatienu.

• Apļojiet plecus.

• Sēžot noliecieties un paceliet no grīdas kādu nelielu priekšmetu.

• Grieziet galvu vai ķermeņa augšdaļu pa labi un pa kreisi.

Kas ir iekšējā auss?

Iekšējā auss ir dzirdes sistēmas dziļākā daļa, kurā atrodas arī vestibulārais aparāts. Iekšējo ausi veido gliemežnīca, kurā mehāniskās svārstības tiek pārveidotas elektriskos nervu impulsos, ko smadzenes uztver kā skaņu, un pusloka kanāliem, kas ir izvietoti trijās plaknēs un savienoti ar priekštelpu. Pusloka kanālos ir šķidrums un matiņšūnas, kuras reaģē uz ķermeņa kustībām. Mainot ķermeņa pozīciju, šķidrums pusloka kanālos pārvietojas un kustina sīkos matiņus. Pusloka kanāli ir galvenokārt atbildīgi par leņķveida paātrinājumu – kustības uztveršanu, kas nav taisna, piemēram, kad pagriežam vai noliecam galvu. Priekštelpa, kurā arī ir šķidrums un atrodas kalcija karbonāta kristāli, atbild par lineāru paātrinājumu un uztver kustību uz priekšu un atpakaļ un uz augšu un leju. Matiņšūnu kustēšanās rada elektriskos impulsus, kurus smadzenes uztver kā informāciju par līdzsvaru.

Kad, piemēram, šūpojamies, kustas arī šķidrums iekšējā ausī, un ir vajadzīgs laiks, lai pēc izkāpšanas no šūpolēm tas pārstātu kustēties. Tāpēc var īslaicīgi reibt galva.

Steigšus meklējiet ārsta palīdzību

Ja līdz ar reiboni ir citi traucējumi, nekavējoties vērsieties pie ārsta. Īpaši uzmanīgiem jābūt, ja novērojat šādas pazīmes.

• Vemšanu vai nelabumu

• Samaņas zudumu

• Redzes traucējumus

• Rīšanas grūtības

• Runas traucējumus

• Ķermeņa vienas puses vājumu, tirpšanu vai nejutīgumu

• Spēcīgas galvassāpes

• Augstu asinsspiedienu, kāds iepriekš nav bijis

Vai elektroauto tiešām ir tik videi draudzīgi, kā tos slavē?