Tas no krievu puses arī ir saprotami, jo nav viņu ideoloģiskajās interesēs īpaši uzsvērt iebrukuma gadadienas, ja īsti nav ar ko palepoties. Tāpat, lai arī krievi Ukrainas karu nozīmības ziņā nemitīgi salīdzina ar Otro pasaules karu, tomēr tabu ir pieminēt, ka šis karš nu jau ir ilgāks.

Tajā pašā laikā krievi ceturto kara gadu sagaida ne tikai ar milzīgiem upuriem, bet arī pieaugošu naidu pret Eiropu un draudēšanu ar kodolkaru. "Karš ar Eiropu nebūs konvencionāls. Mēs negribam lietot kodolieročus, bet mūs uz to spiež. Mums vienkārši nebūs citas izejas". Tādā toņkārtā pēdējā laikā ir iekrāsota krievu valodā veidotā propaganda, kas vienmēr ir saskaņā ar Kremļa nostāju, kuru gan tas bieži noklusē, ļaujot to artikulēt propagandistiem.

Ne velti biežs viesis Krievijas TV raidījumos ir atomieroču pielietošanas aizstāvis un, kas zīmīgi, Krievijas prezidenta Vladimira Putina ārpolitikas padomnieks Sergejs Karaganovs. Viņam pieder bēdīgi slavenais izteikums, ka, no vienas puses, kodolieroču pielietošana ir grēks, taču, no otras puses, pašreizējos apstākļos to nepielietošana arī varētu būt grēks.

"Mūsu iepriekšējā atturība kodolieroču izmantošanā ir izrādījusies ļaunprātīgi neproduktīva, spēlējot par labu tiem, kas kurina militāristisku histēriju un rusofobiju un gatavojas karam," savā "manifestā", kas pagājušajā nedēļā publicēts žurnālā "Russia in Global Affairs", rakstīja Karaganovs.

Šī kodolhistērijas uzkurināšana no krievu puses notiek laikā, kad risinās miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu, kas pati par sevi ir zīme, ka krievi nav noskaņoti ne uz kādu mierizlīgumu.

"Destruktīvais Eiropas desants"

Pagājušajā nedēļā Ženēvā notikušās divu dienu miera sarunas starp Ukrainu un Krieviju, kā jau prognozēja visi eksperti, beidzās ar neko. Tajā pašā laikā krievi centās uzburt sava veida sazvērestības teoriju.

Proti, gari un plaši tika klāstīts, ka pēc oficiālo sarunu noslēguma, kad Krievijas delegācija jau bija atstājusi viesnīcu "Intercontinental", tās vadītājs Vladimirs Medinskis pēkšņi atgriezās viesnīcā un vēl divas stundas sarunājās ar Ukrainas delegāciju aiz slēgtām durvīm. Detaļas izpaustas netiek, taču krievi deva zīmīgus mājienus, ka šajās neoficiālajās divu stundu sarunās esot panākts kas būtisks.

Acīmredzami krievi cenšas uzburt ilūziju, ka ukraiņu puse kādos svarīgos jautājumos ir gatava piekāpties. Tā primāri ir apzināta ideoloģiska stratēģija, kas vispirms jau vērsta Baltā nama virzienā.

Krieviem ir vajadzīgs kāds "vainīgais" pie nespējas vienoties. Par tādu ir pasludināts Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Eiropas valstu līderi. Krievu izpildījumā, ja ne Zelenskis, vienošanos panākt būtu daudz vieglāk.

Tāpat pa kājām maisās Eiropas "kara partija". Militārais eksperts Igors Korotčenko paziņoja, ka "Ženēvas sarunu galvenā iezīme bija vadošo ES valstu, tostarp Lielbritānijas, pārstāvju grupas pēkšņa ierašanās. Visi saprot, ka tās bija izlūkdienestu amatpersonas. Viņu mērķis un uzdevums bija neļaut Ukrainas delegācijai vienoties par nelabvēlīgiem jautājumiem. Lai arī viņi nevarēja sēdēt pie sarunu galdu, taču viņi darīja visu iespējamo, lai iedzītu ķīli tajos punktos, kuros bija paredzēta zināma vienprātība un pušu nostāju virzība". Līdz ar to uz Ženēvu atbraukušos eiropiešus citādi nevarot dēvēt kā vien par "destruktīvu Eiropas desantu".

Savukārt Krievijas Valsts Domes vicespīkers Oļegs Morozovs klāstīja, ka Krievija nav gatava ne soli atkāpties no savām prasībām, un no savas puses jau esot gājusi uz kompromisu. Par to, ka Maskava arī esot gājusi uz kompromisiem, kladzina visi propagandisti, tiesa, nenorādot, kādi tieši ir šie kompromisi, kas liek domāt, ka tā ir tikai viltus retorika.

Morozovs arī kategoriski iestājas pret ukraiņu prasīto pamieru, lai sarīkotu vēlēšanas.

"60 dienās [pamiera], ko pieprasa Zelenskis, viņi raks tranšejas, piepildīs tās ar betonu, uzstādīs jaunas raķetes, iegādāsies un importēs "Patriot" raķetes, izvietos F-16 uz bojātiem lidlaukiem un salabos skrejceļus. Tikmēr Zelenskis izliksies, ka kandidē uz prezidenta amatu un vienlaikus gatavosies referendumam. Pēc tam viņš viltos vēlēšanas un teiks: "Esmu ievēlēts, esmu prezidents. Mēs dabūsim vēl vienu karu, bet mēs tam enerģiski gatavojamies jau 60 dienas, un tas nozīmē, ka mēs turpināsim cīnīties līdz pēdējam ukrainim"’," šādi Morozovs centās argumentēt, kāpēc nekāds pamiers saistībā ar vēlēšanām Ukrainā nav iespējams.

Demagoģijas paraugstunda bija propagandistu runātais par Ukrainā nepieciešamo referendumu par iespējamajiem teritoriālās piekāpšanās variantiem (runa ir par Donbasa atdošanu). Dažāda kalibra polittehnologi klāstīja, ka tautai taču neviens neesot prasījis viedokli par atkāpšanos no Avdijivkas, par evakuāciju no Mariupoles, un neviens neesot sūdzējies, ka pārkāpta konstitūcija.

Šādi ciniski melīgi argumenti uzrāda augsto demagoģijas pakāpi, jo krievi izliekas nesaprotam atšķirību starp kādas teritorijas varmācīgu ieņemšanu, kas neizbēgami nozīmē karaspēka atkāpšanos un labprātīgu aiziešanu no savām teritorijām. Jāuzsver, ka pašlaik krievi nebūt nekontrolē visu Donbasa teritoriju, taču viņu prasība ir, lai "miera vārdā" ukraiņi labprātīgi atstāj neokupētās teritorijas. Tās ir principiāli atšķirīgas situācijas.

Kremļa prasības sniedzas tālāk par Ukrainu

Ženēvas sarunās "Krievijas amatpersonas signalizēja, ka Krievija nebūs apmierināta tikai ar teritoriālu piekāpšanos, un atkārtoti uzsvēra apņemšanos ievērot Krievijas sākotnējos kara mērķus, kas ietver NATO alianses likvidēšanu. Krievijas vēstniecība Beļģijā 17. februārī paziņoja Krievijas valsts laikrakstam "Izvestia", ka Krievija pieprasīs, lai NATO juridiski nostiprinātu nepaplašināšanās klauzulu saskaņā ar "līguma projektu", ko Krievija izveidoja 2021. gada decembrī, atsaucoties uz Krievijas 2021. gada decembra pirmskara ultimātiem Amerikas Savienotajām Valstīm un NATO," raksta domnīca "Starptautiskais kara pētījumu institūts (ISW).

Putins atkārtoti ir runājis, ka NATO ir jāaptur savu spēku un ieroču sistēmu izvietošana dalībvalstīs, kas pievienojās aliansei pēc 1997. gada. Šo ultimātu mērķis ir piespiest Rietumus mainīt savu "atvērto durvju" politiku, izslēgt paplašināšanos uz austrumiem un atteikties no partnerattiecībām NATO austrumu flangā, tostarp Ukrainā.

Krievijas vēstnieks Beļģijā laikrakstam atkārtoti uzsvēra, ka Maskava neapmierināsies tikai ar teritoriālajām prasībām, jo esot jānovērš "konflikta pirmcēlonis", kas esot NATO paplašinās Austrumu virzienā,.

Vienlaikus propaganda ar Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāri Mariju Zaharovu priekšgalā nemitīgi atsaucās uz "Ankoridžas sarunu garu", runājot par Putina un ASV prezidenta Donalda Trampa tikšanos Aļaskā.

ISW norāda, ka Kremļa amatpersonas bieži cenšas izmantot neskaidrību par Aļaskas samita rezultātu, lai apgalvotu, ka samitā tika panākta kopīga ASV un Krievijas izpratne un vienošanās par kara izbeigšanu Ukrainā. Tā kā Aļaskas tikšanās rezultātā netika panāktas nekādas oficiālas vienošanās un sarunu gaita netika izpausta, propagandisti to pasniedz veidā kas nāk par labu Krievijai, tostarp slēpjot pašas Krievijas centienus kavēt miera procesu.

"Kamēr vien pie varas būs Putins, Krieviju neparalizēs plaši protesti un budžetā būs palikusi nauda ieročiem, karš turpināsies. Kremlis nepieļaus būtiskas piekāpšanās pat ilgstošas finanšu un ekonomiskās krīzes gadījumā. Drīzāk šāda krīze, ja tāda rastos, vispirms novestu pie politiskām pārmaiņām un tikai pēc tam pie kara mērķu pārskatīšanas no valsts jaunās vadības puses. Tas nozīmē, ka galīga izlīguma nebūs ne tagad, ne pārskatāmā nākotnē," savā rakstā norāda domnīcas "Carnegie Endowment for International Peace" vecākā zinātniskā līdzstrādniece Tatjana Stanovaja.

Viņas ieskatā sarunas var kļūt intensīvākas, ir iespējama īslaicīga pamiera noslēgšana un pat var tikt parakstīti dokumenti. Taču kopumā šī sarunu imitācija var novest tikai pie pamiera un izlīguma simulācijas. Galvenais Krievijas agresijas avots ir dziļa neuzticēšanās Rietumiem un stingra pārliecība, ka tie plāno Krievijai nodarīt "stratēģisku sakāvi". Kamēr šīs bailes pastāvēs (un tās dala gan elites, gan sabiedrība kopumā), karš nebeigsies.

Laikraksta "Financial Times" Ukrainas korespondents Kristofers Millers sociālajos tīklos uzsver, ka Krievijai nav intereses patiesi izbeigt karu pret Ukrainu, jo runa ir par Ukrainas iznīcināšanu, ko tā nav sasniegusi, nevis par jebkāda veida kompromisu.

"Abām valstīm šis karš ir eksistenciāla cīņa. Krievijai tas ir arī par Rietumu, kādus mēs tos pazīstam, iznīcināšanu, kas ir vēl viens mērķis, ko tā nav sasniegusi. Putins varētu meklēt pauzi un izlikties par kompromisu, taču viņš mobilizēsies, apmācīsies un uzkrās krājumus, gatavojoties nākamajai kara fāzei," uzskata Millers.

No Kubas un Vācijas līdz Igaunijai

Odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs savā svētdienas sarunu šovā liekulīgi skandēja, ka, protams, nevēlas, lai Eiropa sadeg pelnos. Taču tāda esot kara loģika, jo Krievija ar Eiropu nekaros konvencionālu karu.

Pašlaik par kodolkara mērķi ir pasludināta Vācija. "[Vācijas kanclers Fridrihs] Mercs iet pa savu nacistu priekšgājēju bruģēto ceļu, kas vienmēr beidzas ar kolosālu katastrofu nelaimīgajai vācu tautai, kurai trūkst gribasspēka, kas ir tik iemīļota frāze vācu filozofijā, - "atbrīvoties no savām nacistu saknēm". Sods, protams, būs briesmīgs. Bet cik pilnīgi kurlam un idiotiskam jābūt, lai spētu iedēstīt šo nacistu noskaņojumu - tas ir vēl biedējošāk. Tas sakņojas zemapziņā, tas izpaužas no iekšienes, un neko nevar darīt," pauda Solovjovs. Vienlaikus viņš deklamēja, ka "rasisms ir vissvarīgākā Rietumu kultūras identitātes sastāvdaļa".

Līdztekus draudiem Eiropai krievi sāk draudēt arī ASV. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija konsekventi turpinās atbalstīt Kubu, un aicināja Amerikas Savienotās Valstis rīkoties saprātīgi un atturēties no plāniem par Kubas jūras blokādi.

"Kubu, brālīgu valsti, grauj Amerikas Savienoto Valstu rīcība, kas pēc vairāk nekā septiņas desmitgades ilgas blokādes draud vēl vairāk pastiprināt savas necilvēcīgās un nelikumīgās darbības. Kopā ar lielāko daļu starptautiskās sabiedrības locekļu mēs aicinām Amerikas Savienotās Valstis rīkoties saprātīgi un atbildīgi, atturēties no plāniem par Brīvības salas jūras blokādi un, protams, kategoriski noraidām tālejošās apsūdzības pret Krieviju un Kubu par mūsu sadarbību," pauda Lavrovs.

Tikmēr Solovjovs kliedza, ka Krievija nepametīs "nelaimē" nedz Irānu, nedz Kubu, un tā varētu nosūtīt savu humānās palīdzības konvoju, piebilstot ka, "nav garantēts, ka to nepavadīs Krievijas un Ķīnas eskadras". Tas izklausījās pēc brīdinājuma, ka Maskava varētu arī mierīgi nenoraudzīties uz kādām ASV darbībām saistībā ar "Brīvības salu" vai Irānu, tomēr prakse pierā’dijusi, ka Kremlis cīnīties ar ASV spēj tikai savos propagandas raidījumos, nevis praksē.

Savukārt par iespējamo kodolieroču izvietošanā propagandisti paziņoja, ka igauņi varētu veikt bruņotu provokāciju pret Krievijas pilsoņiem un pilsētām. Tā esot gatavošanās Kaļiņigradas blokādei. Tāpēc, ja kodolieroči tiešām tikšot izvietoti Igaunijas teritorijā, Krievijas atbildes pasākumi būšot "visstingrākie". Visticamāk, tik būs pat "stingri", kā visas pārējās krievu propagandistu pļāpas.

Vai elektroauto tiešām ir tik videi draudzīgi, kā tos slavē?