Kad Krievijas asiņainā invāzija ilgst jau 1537. dienu, Kremļa saimnieks žurnālistiem pastāstīja, ka visas briesmu lietas Ukrainā sākās ar Ukrainas mēģinājumu tuvināties Eiropas Savienībai, kuras lauksaimniecības normas radikāli atšķiroties no Krievijas.

“Jūs taču saprotat, ka mēs tagad pārdzīvojam visu, kas notiek Ukrainas virzienā. Bet ar ko tad viss sākās? Ar Ukrainas iestāšanos vai mēģinājumiem iestāties ES. Tas bija pirmais posms, tikai pirmais posms,” stāstīja diktators, piebilstot, ka toreiz iespējamās Ukrainas un Eiropas Savienības sadarbības kontekstā ar eiropiešiem tika apspriests viņu produkcijas iespējamā nonākšana Krievijas tirgū caur Ukrainas teritoriju. Diktators stāstīja, ka Maskava norādīja uz atšķirīgajiem noteikumiem un normām ES un Krievijā.

“Mēs viņiem teicām: “Paklausieties, fitosanitārās normas jūsu valstīs, Eiropas Savienībā un Krievijā ir pilnīgi atšķirīgas. Starp citu, mūsu fitosanitārās normas ir daudz stingrākas. Un nav iespējams, ka jūsu produkcija nonāk Krievijas tirgū caur Ukrainas teritoriju. Mēs to nevaram pieļaut,” paziņoja diktators. Viņš piebilda, ka tajā laikā Krievijā un Ukrainā darbojās brīvās tirdzniecības zona un robeža bija atvērtas, taču, sakarā ar jaunajām realitātēm to faktiski nāktos slēgt ne tikai lauksaimniecības, bet arī daļai rūpniecības preču.

Diktators sūdzējās, ka viņu pārsteigusi eiropiešu stingrā nostāja, kuri uz visiem jautājumiem atbildējuši ar kategorisku atteikumu. Tā rezultātā toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pēc rūpīgākas lēmuma izvērtēšanas secināja, ka pagaidām nav gatavs iestāties ES, jo tas varētu nodarīt pārāk lielu kaitējumu valsts ekonomikai, stāstīja Putins.

Kaut gan Ukraina toreiz neatteicās galīgi no iestāšanās ES, Putins uzsvēra, ka “turpmākie notikumi — valsts apvērsums, situācija Krimā, Ukrainas dienvidaustrumu nostāja— galu galā noveda pie karadarbības.”

Te jāpiebilst, ka Putina stāstījuma galvenā tēma bija "caur puķēm" piedraudēt Armēnijai ar Ukrainai līdzīgām sekām, ja tā mēģinās iestāties Eiropas Savienībā bez Krievijas piekrišanas. Pēdējā laikā saasinājušās Krievijas un Armēnijas attiecības, un Armēnijas premjerministrs Nikola Pašinjans neieradās uz “Uzvaras dienas” svinībām Maskavā. Putins paziņoja, ka Armēnijai ir jāsarīko referendums par pievienošanos Eiropas Savienībai, lai nesanāk “kā Ukrainā”. “Tā nav mūsu darīšana, bet būtu loģiski sarīkot referendumu un pajautāt Armēnijas pilsoņiem, kāda būs viņu izvēle,” paziņoja diktators, un tad būtu iespējams iet “pa maigas, inteliģentas un abpusēji izdevīgas šķiršanās ceļu”.

“Tāpēc nevajag novest līdz galējībām, vajag savlaicīgi vienkārši pateikt, ka mēs rīkosimies tā un tā. Šeit nav nekā īpaša. Viss ir jāsarēķina. Gan Armēnijai jāsarēķina, gan mums,” pabiedējis ar Ukrainas piemēru, paziņoja diktators.

Armēnijas parlaments 2025. gada pavasarī apstiprināja likumu par pievienošanās ES procesa sākšanu. Augustā Pašinjans paziņoja, ka Armēnija varētu izstāties no Eirāzijas ekonomiskās savienības, cerot iestāties ES.

Jāatrgādina, ka tad, kad Putins 2022. gada 24. februārī pieteica karu Ukrainai, kuras tiesības pastāvēt viņš publiski apšaubīja jau krietni iepriekš, viņš aizbildinājās ar vajadzību aizstāvēt paša izveidotās un tikko atzītās separātiskā Doneckas un Luhanskas “tautas republikas”, kā arī ar savu vēlmi “denacificēt un demilitarizēt” Ukrainu, kuras teritorijas viņš solīja neokupēt un “neko neuzspiest ar spēku”. Kopš iecerētās uzvaras zibenskarā izgāšanās, jau kara otrajā mēnesī esot spiestam atvilkt okupantu armiju no Kijivas pievārtes, Putins stāstījis dažādas versijas par to, kādēļ viņam “nebija citas izejas”, kā vien sākt karu.

Krievijas televīzijas dokumentālajai filmai “Maskava. Kremlis, Putins. 25 gadi” tieši pirms gada diktators atklāja, ka visa pamatā bija viņa gadu desmitiem sens aizvainojums. “Šī civilizētā pasaule nolēma, ka Krievija ir novājināta. Vēsturiskā Krievija ar nosaukumu Padomju Savienība sabruka, un vajag to piebeigt atlikušajās daļās. Lielākā no tām ir Krievija, arī to vajag sašķelt 4–5 daļās. Es biju atbildīgs par valsts nākotni. Es sāku strādāt, lai tas nekad nenotiktu. No tā izrietēja arī mans aicinājums mūsu Rietumu partneriem cienīt Krievijas intereses un 2007. gada runa,” paziņoja diktators, norādot uz savu 2007. gada runu Minhenē, kur viņš pārsteidza rietumvalstis ar paziņojumu “caur puķēm”, ka Krievijai pēc būtības ir uzspļaut esošajai starptautiskajai kārtībai un tā turpmāk rīkosies tikai tā, kā pati uzskatīs par vajadzīgu. “Krievija būs vai nu neatkarīga un suverēna, vai tās nebūs vispār. To es gribēju darīt zināmu mūsu partneriem, kā toreiz teicu – kolēģiem, cerībā, ka viņi to dzirdēs un pārskatīs savu attieksmi pret Krieviju. Diemžēl tas netika sadzirdēts,” viņš piebilda. “To dzirdēja visi, tikai nereaģēja pienācīgi. Gala rezultātā tas noveda pie šodienas traģiskajiem notikumiem Ukrainas virzienā.”

Putins šajā pērnā gada filmā faktiski atzina, ka iebrukumu Ukrainā plānoja jau sen, tikai 2014. gadā to nevarēja atļauties. “Mēs nevarējām ķerties pie kaut kādām asām darbībām, neveicot atbilstošu darbu drošības jomā, bruņoto spēku veidošanā, ekonomikas un finanšu sfērā.” “2014. gadā tas bija praktiski nereāli. Valsts nebija gatava šādai frontālai konfrontācijai ar visu kolektīvo Rietumu. Tas ir tas, kas notiek šobrīd. Rietumos to atzīst, un arī ASV par to runā.” “Krievija būtībā viena pati stājas pretī visam kolektīvajam Rietumam. Tas prasīja nopietnu pieeju iespējamajai situācijas attīstībai,” viņš piebilda. Tiesa, ierasti liekulīgi Putins stāstīja, ka nemaz negribēja iebrukt. “Mēs tam negatavojāmies speciāli. Mēs no sirds centāmies atrisināt Donbasa problēmu miermīlīgā ceļā, taču izrādījās, ka otra puse domāja un rīkojās citādi,” viņš komentēja paša izraisīto “problēmu”, kad pēc Krimas aneksijas 2014. gada aprīlī Donbasā tika iesūtīta krievu kaujinieku vienība bijušā Federālā drošības dienesta virsnieka Igora Girkina vadībā, kura ieņēma Slovjanskas pilsētu, sākot asiņaino konfliktu, kura rezultātā ar Krievijas atbalstu Ukrainas Donbasā izveidojās divas separātistu “tautas republikas”. Pats Girkins, kurš gadiem ilgi sūrojās, ka Krievija nepietiekami aktīvi karo Ukrainā un pat asi kritizēja Putinu, nu Krievijā izcieš četru gadu cietumsodu par “ekstrēmismu”.

Savukārt šogad Putins pavēstīja, ka karš bija vajadzīgs, lai krievi varētu runāt krievu valodā. “Šī ir taisnīga cīņa par mierīgu, brīvu un drošu dzīvi mūsu bērniem un mazbērniem savā zemē, par mūsu tautas svētajām vēsturiskajām tiesībām runāt dzimtajā valodā, godināt savus senčus — patiesos varoņus, sargāt tēvu, vectēvu un vecvectēvu mantojumu un ticību,” paziņoja diktators, marta beigās apsveicot paša izveidoto Nacionālo gvardi (Rosgvardiju), kuras vadībā ir viņa bijušais miesassargs Viktors Zolotovs, un kas gadiem ilgi spēlējusi svarīgu lomu jebkādu opozīcijas izpausmju slāpēšanā, bet Krievijas invāzijas sākumā, cerot uz ātru uzvaru zibenskarā, tika izmantota Ukrainā un cieta smagus zaudējumus.

Jāpiebilst, ka Putinam ir īpaša nepatika tieši pret Ukrainu, jo tā divreiz izgāza viņa atbalstīto Viktoru Janukoviču — vispirms 2005. gadā "oranžās revolūcijas" laikā Augstākā tiesa anulēja viņa uzvaru prezidenta vēlēšanās, uzskatot, ka Kremļa favorīts uzvarējis ar krāpšanos, savukārt 2014. gadā jau ievēlēto prezidentu Janukoviču padzina "Eiromaidana" rezultātā un viņš aizbēga uz Krieviju, kas nemierus valstī izmantoja par ieganstu, lai nokamptu Krimu un daļu Donbasa.

2022. gada 24. februāra rītā televīzijā demonstrētajā, taču visticamāk jau iepriekš ierakstītajā kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār "mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku". Taču 2022. gada 30. septembrī Putins vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē, Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) tā arī nav spējusi ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupantiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus.

2024. gada 14. jūnijā Putins izteica ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana, kā arī “denacificēšanās”. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu.

Elizings – kredītu salīdzināšana. Kā modernās tehnoloģijas palīdz mums nepārmaksāt