Katra no pusēm otras virzienā raida ne tikai simtiem raķešu, bet cenšas iegūt iniciatīvu informatīvajā laukā. Arī tajā norisinās īsts karš, ko nevajadzētu novērtēt pārāk zemu – mēs labi redzējām kā Izraēla pēc asiņainā Hamās uzbrukuma pasaules medijos no upura ātri vien pārvērtās teju par teroristiem, kas slepkavo sievietes un bērnus.

Izraēla acīmredzami zaudēja Iniciatīvu informatīvajā telpā, bet tā veido sabiedrības noskaņojumu ne tikai savā valstī, bet arī citās, kuru lēmumi kara kontekstā ir būtiski – atbalstīt, vai nosodīt, piedalīties, vai nogaidīt – ikvienas, īpaši demokrātiskas valsts politiķi šādus lēmumus lielā mērā pieņem, balstoties uz sabiedrības atbalstu, bet tas atkarīgs no informācijas, ko šī sabiedrība patērē.

Kāpēc Irāna un Izraēla karo?

Ja uz šo konfliktu palūkojas no attāluma, mēs redzam diezgan skaidru bildi. Ir Irāna – valsts, kurā vara pieder garīgajam līderim ajatollam Alī Hāmenejī, kurš ir islāma revolūcijas līdera ajatollas Homeinī pēctecis. Islāma valstij ir divi pamata mērķi – reliģijas eksports, tātad islāma šiītu versijas izplatīšana un Izraēlas iznīcināšana. Iemesli iznīcināšanas paradigmai ir gan reliģijā, gan politikā balstīti. Politiskie pamatā saistīti ar Palestīnas jautājumiem, kas ir vairuma musulmaņu valstu un Izraēlas domstarpību pamats.

Te vēl varētu kaut ko sarunāt, bet būtiskāks ir reliģiskais iemesls. Īpaši tāpēc, ka to nav iespējams atrisināt sarunu ceļā. Tas izskatās sekojoši: Šiītu galvenais mērķis ir sagaidīt Mahdi atgriešanos. Mahdi ir apslēptais 12. imams, pravieša Muhameda pēctecis Muhameds al-Mahdi, kurš 9. gadsimtā pazuda.

Viņa atgriešanās ir centrālais elements šiītu ticībā, savukārt izraēla - galvenais šķērslis “taisnīguma un Dieva gribas īstenošanai”. Ir izraēla – nav Mahdi, nav izraēlas – ir Mahdi. Tātad Izraēlas iznīcināšana ir priekšnoteikums Mahdi atnākšanai un globālās islāma valsts izveidei. Te nav vietas kompromisiem.

Vai Irāna patiešām bija tuvu kodolieroču izgatavošanai?

Irāna ir pievienojusies starptautiskajā kodolieroču neizplatīšanas programmai, tomēr kā liecina gan dažādu izlūkdienestu, gan arī Starptautiskās atomenerģijas aģentūras ziņojumi, strādā pie urāna bagātināšanas programmas, ievērojami pārsniedzot līmeni, kas nepieciešamas civilajiem mērķiem. Aģentūras pārstāvji, neraugoties uz pasaules sabiedrības uzstājīgām prasībām, netiek pielaisti Irānas kodolprogrammas slepenajiem objektiem, bet apkārtnē veiktie gaisa pētījumi, liecina urāna, kas bagātināts līdz 60%, klātbūtni, savukārt civilajiem mērķiem ar 20% pietiek.

Tātad aizdomas ir pamatotas un Irāna vienkārši melo, ka darbs pie kodolieroču izstrādes nenotiek. Ja mēs uz šo situāciju paraugāmies no Izraēlas viedokļa, valsts, kuras mērķis ir iznīcināt tavējo, tuvākajā laikā var iegūt ieroci, kas viena veiksmīga trāpījuma gadījumā var šo savu mērķi sasniegt. Izraēla pēc teritorijas ir trīsreiz mazāk nekā Latvija. Tā ir ļoti maza valsts, bet ar ļoti labi bruņotu armiju, ļoti augstā līmenī attīstītām tehnoloģijām un pasaulē labāko izlūkdienestu – Mossad. Tieši viņi paziņoja, ka Irāna ir vien dažu dienu attālumā no kodolieroča iegūšanas un šis ir pēdējais brīdis to novērst.

Te gan jāpiebilst, ka informatīvajā karā nemēdz būt tā, ka viena puse nemitīgi melo, bet otra tikpat konsekventi runā tikai patiesību. Zināms, ka šī militārā operācija gatavota vismaz pusotru gadu un maz ticams, ka tajā iesaistītie spēki vienkārši gaidīja līdz pēdējam brīdim. Iespējams, ka Irāna tiešām ir nonākusi bīstami tuvu “galaproduktam”, bet neviens to nevar pārbaudīt un attiecīgi katrs pats izvēlas ticēt, vai nē Mossad informācijai. Piemēram, CNN ziņo, ka četri neatkarīgi avoti ASV izlūkdienestos apstiprinājuši, ka Irāna atradās vismaz trīs gadu attālumā no spējas saražot un piegādāt izvēlētam mērķim kodolieročus. Savukārt, kāds cits augsta ranga ASV ierēdnis CNN atklājis, ka Irāna ir " tik tuvu, cik vien iespējams kodolieroča izgatavošanai”. Kā jau informācijas karā pieņemts, versiju ir tieši tik daudz, lai katrs varētu izvēlēties savējo un uzskatīt to par absolūto patiesību.

Saprotams, ka pēc būtības tā visa ir ūdens kulšana glāzē – pēc trijām dienām vai trim gadiem nav būtiska atšķirība, ja runa ir par kādas valsts eksistenciālu apdraudējumu. Vai tāds tiešām bija un vai tā novēršanai bija pieejami citi līdzekļi – tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes mēs, iespējams, nekad neuzzināsim.

Varbūt uzbrukuma iemesls ir politisks?

Eksperti, tostarp, arī Izraēlā, kurā šobrīd, cik noprotams, operācijai “Lauvu tauta” ir vienots sabiedrības atbalsts, tomēr mēdz izteikt pieņēmumu, ka iemesls operācijas sākumam tieši šobrīd ir neveiksmes Gazas sektorā, kurā Izraēlas armijai ir ievērojami dzīvā spēka zaudējumi, būtisks ievainojums starptautiskajai reputācijai un joprojām nav sasniegti mērķi – ķīlnieku atbrīvošana un Hamās grupējuma iznīcināšana. Tas viss izraisa būtisku neapmierinātību Izraēlas sabiedrībā. Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu politiskā nākotne, visticamāk, ir pilnībā atkarīga no kara rezultētiem, tāpēc jaunas uzvaras nepieciešamas kā skābeklis.

Ziņu aģentūras AP Izraēlas un Palestīnas reģiona apskatnieks Džozefs Federmans uzskata, ka Netanjahu ir uzsācis ļoti riskantu spēli: “Pagaidām šķiet, ka šķeļošais un strīdu nomocītais Netanjahu gūst atbalstu. Pat politiskā opozīcija, kas nedēļas sākumā mēģināja gāzt Netanjahu parlamenta balsojumā, ir paudusi atbalstu Irānas operācijai. Taču viss varētu ātri mainīties. Pēc sākotnējā atbalsta viļņa Izraēlas karam pret Hamās valsts tagad ir dziļi sašķelta. Tā kā kaujas ilgst jau vairāk nekā 20 mēnešus, daudzi uzskata, ka Netanjahu ir nevajadzīgi ievilcis konfliktu savtīgā kampaņā, lai paliktu amatā.”

Federmans uzskata, ka sabiedrības atbalsts Irānas operācijai varētu ātri mainīties, ja Irānas raķešu uzbrukumi Izraēlai izraisītu smagus upurus vai ilgstoši turpinātu apdraudēt dzīvi Izraēlā: “Neveiksme kaujas laukā varētu ātri mainīt Netanjahu likteni. Arī centieni panākt režīma maiņu Irānā, kas ir grūts un sarežģīts uzdevums, varētu vēl vairāk kaitēt viņa reputācijai.”

Arābu mediji meklē zemūdens akmeņus

Vairums Tuvo Austrumu reģiona valstu Izraēlas iebrukumu publiski nosodījušas. Tas gan nenozīmē, ka aiz nosodījuma vārdiem neslēpjas kāds dūrītē satverts īkšķis, kas tiek turēts, lai Izraēlai izdodas. Attiecības ar Izraēlu reģionā nav tās labākās, bet Irānas šiītu režīms ar savu agresīvo reliģisko politiku apkārtējām valstīm, kurās pamatā valda sunnīti, ir pamatīga skabarga. Satraukumu pamatā izraisa konflikta potenciālās sekas šīm valstīm, nevis dziļa līdzcietība Irānai.

Īpašas bažas izraisa kara pāriešana “naftas fāzē” – Izraēla iznīcina Irānas naftas infrastruktūru, Irāna atbild, iznīcinot to kaimiņvalstīs un nogriežot eksporta ceļus pēc principa - ja nav mums, lai nav nevienam. Šāds scenārijs ir pavisam reāls, jo draudi ir izskanējuši no visoficiālākajām Irānas amatpersonām. Tas ne tikai paceltu naftas cenu pasaules tirgos vismaz divkārt augstāku, bet arī radītu nopietnas problēmas ekonomikai visā reģionā. Tātad arābu valstis par karu nav sajūsmā, publiski iestājas par Irānu un vairumā dabiski nemīl Izraēlu. Tas viss, protams, ietekmē arī informāciju, ko tās izplata.

Uzziņai! Ātri sapratīsim, kas ir šiīti, kas sunnīti un ar ko tie atšķiras. Ja mēs meklējam viegli saprotamu analoģiju, tie ir kā katoļi un luterāņi kristīgajā baznīcā. Gan sunnīti, gan šiīti uzskata Korānu par Dieva vārdu un Muhamedu par Dieva pravieti. Abas grupas seko islāma likumiem (šariatam), lai gan to interpretācija var atšķirties. Šķelšanās starp viņiem ir vairāk vēsturiska un politiska, nekā fundamentāla teoloģiska.

Sunnīti veido lielāko daļu (aptuveni 85-90%) no pasaules musulmaņiem. Tie ir dominējošie vairumā arābu valstu (piemēram, Saūda Arābija, Ēģipte, Jordānija), kā arī Turcijā, Indonēzijā, Pakistānā un citur. Šiīti galvenokārt koncentrēti Irānā (kas ir šiītu vairākuma valsts), Irākā, Bahreinā, Azerbaidžānā, ievērojamas kopienas ir Libānā (Hezbollah), Jemenā (Huti), Sīrijā un citās valstīs.

Lielākais un ietekmīgākais arābu medijs ir Al Jazeera, kas raida vairākās valodās visā pasaulē. Tam ir milzīga auditorija un būtiska loma informatīvajā telpā. Al Jazeera veidotāji apgalvo, ka nodrošina līdzsvaru Rietumu mediju naratīviem un dod vārdu palestīniešu un citu marginalizētu grupu pārstāvjiem, kas citādi netiktu sadzirdēti. Medija galvenais finansētājs ir Kataras valdība. Lai gan Al Jazeera apgalvo, ka tā ir redakcionāli neatkarīga, daudzi kritiķi norāda, ka tās vēstījumi bieži vien saskan ar Kataras ārpolitikas mērķiem un ideoloģiju. Piemēram, reportāžas par Izraēlas – Hamas konfliktu izteikti vienpusēji aizstāv Hamas un iestājas pret Izraēlu un reizēm izplatot pat antisemītiskus motīvus.

Tātad - kādu viedokli par Izraēlas – Irāna karu pauž Al Jazzera? Labs piemērs ir sleja, ko uzrakstījis profesors Ori Goldbergs, kurš specializējas Tuvo Austrumu jautājumos ar specializāciju Irānas lietās. Tajā profesors raida zibeņus Netanjahu virzienā, apgalvojot, ka ar šo uzbrukumu viņš cenšas glābt savu ādu, ka Izraēlas uzbrukumam nav pamata un, ka Izraēlā valda pilnīgs haoss un tai draud teju humanitārā katastrofa, ko neviens cits avots neapstiprina. Tā kā autors nepārprotami pārzina tēmu, daļa tā apgalvojumu sakrīt ar neitrālākos medijos sastopamiem, šis raksts ir lielisks paraugs tam kā savirpinot faktus un pieņēmumus sev vēlamā virzienā, var radīt uzticama un objektīva viedokļa iespaidu. Lūk, daži citāti no raksta:

“Izraēlas valdība apgalvo, ka trieciens bija “preventīvs”, lai novērstu tūlītējus un neizbēgamus Irānas draudus izgatavot kodolbumbu. Šķiet, ka šim apgalvojumam nav pierādījumu. Izraēlas trieciens neapšaubāmi bija rūpīgi plānots ilgā laika periodā. Preventīvam uzbrukumam ir jāietver pašaizsardzības elements, ko savukārt rada ārkārtas situācija. Šķiet, ka šāda ārkārtas situācija nav notikusi.”

“Izraēlas valdība tieši saistībā ar "preventīva" trieciena jēdzienu ir arī norādījusi, ka tās mērķis bija "nocirst galvu" Irānas kodolprogrammai. Zinātnieki un politikas veidotāji kopumā ir vienisprātis, ka Izraēlai trūkst spēju iznīcināt programmu, it īpaši, ja tā mēģina veikt šādu triecienu pati.”

“Starptautiskās Krimināltiesas aresta orderis Netanjahu tuvojas, un Starptautiskās Tiesas lēmums par Izraēlas okupācijas likumību vēl tikai gaida savu izpildi. Izraēla un tās militāristi ir nepārtraukti veikuši slaktiņus, tos nolieguši un melos ir atmaskoti.

Nav šaubu, ka Netanjahu gadiem ilgi plānoja uzbrukumu Irānai, gaidot īsto brīdi. Šis brīdis pienāca piektdien. Tas ir izmisīgs mēģinājums apvienot pasauli atbalsta Izraēlu, tieši laikā, kad tiek veikti sagatavošanās darbi, lai liegtu tai absolūto nesodāmību, ko tā baudījusi kopš tās izveidošanas.”

“Vai šī būs Netanjahu glābšana? Vai Izraēlas sabiedrība viņam piedos par viņa briesmīgajām neveiksmēm mājās un briesmīgajiem pārkāpumiem Gazā? Vērojot pašreizējo gaviles sajūtu Izraēlas publiskajā diskursā, tas, ļoti iespējams, tā arī ir.

Garās rindas, kas stiepjas no katra atvērtā veikala, sākot no aparatūras līdz pārtikas precēm, liecina, ka izraēlieši ir nonākuši izdzīvošanas režīmā. Paklausīga pilsonība var būt laba Netanjahu, taču tā ir slikta zīme jebkuram mēģinājumam veidot un aizstāvēt spēcīgu Izraēlas sabiedrību.”

Svarīgākais lasītājs - Donalds Tramps!

Karš mūsdienās ir sarežģīta konstrukcija. Tas nesākas ar kara pieteikumu pie ienaidnieka pils mūriem un nebeidzas ar karoga pacelšanu pretinieka pils mastā. Mūsdienu karā svarīgākais ir saglabāt varu un palielināt vai nezaudēt ietekmi. Tieši tāpēc informatīvā daļa ir tikpat svarīga kā militārā – ja tavas valsts iedzīvotāji noticēs tavai uzvarai, vai mobilizēsies kopīgai cīņai kopā ar tevi, tu esi baltajā zirgā arī, ja pēc fakta zaudēsi. Skaidrs, ka šobrīd “pēc punktiem” Izraēla uzvar – Irānas pretgaisa aizsardzība ir praktiski iznīcināta un nekas netraucē lidmašīnām izvēlēties gardākos kumosus un plašā Irānas galda, iznīcinātas svarīgas militārpersonas un zinātnieki, kas strādāja pie kodolprogrammas.

Vienlaikus, nav saprotams, cik lielā mērā sagrauta ir Irānas kodolprogramma un, kas vēl svarīgāk – ko darīt tālāk? Lielā mērā tas atkarīgs no ASV, kuru, kā zināms vada “lielais nezināmais” Donalds Tramps. Tieši no viņa noskaņojuma atkarīgs, vai ASV iesaistīsies un, ja to darīs, tad kādā formā. Tikai ASV ir pieejami resursi, kas ļautu iznīcināt Fordovas pazemes urāna bagātināšanas objektu, kas tiek uzskatīts par būtiskāko Irānas kodolprogrammas sastāvdaļu un atrodas gandrīz 90 metru pazemē zem kalna. Lai Tramps iesaistītos, viņam svarīgi zināt, ka tā būs kauja, kas beigsies ar nepārprotamu uzvaru, par kuru viņš pats varēs sevi apkarināt ar ordeņiem savos sociālajos tīklos. Tieši tāpēc abām iesaistītajām pusēm ir svarīgi demonstrēt bagātīgu ienaidnieka skalpu kolekciju, bet Trampam svarīgi izvērtēt sekas, kādas var radīt kara eskalācija tajā iesaistoties arī ASV. Kādas tās varētu būt?

Drošības eksperts Klods Monikē, bijušais Francijas izlūkdienestu virsnieks TV kanālā “Euronews” dalās ar savu situācijas redzējumu un iespējamajiem attīstības scenārijiem. Viņš uzsver, ka Irāna Izraēlas triecienu laikā cietusi milzīgus militārus zaudējumus un tās spējas atbildēt ir ierobežotas – bez jau notiekošajiem raķešu triecieniem kā potenciālos scenārijus eksperts min iespējamu terorisma eskalāciju pasaulē un apdraudējumu naftas tirgum: "Irāna ir teroristiska valsts, kas pēdējo 40 gadu laikā ir vairākkārt uzbrukusi Eiropai. Viņi varētu izmantot Hezbollah vai savu aģentūru, lai uzbruktu kādai Eiropas valstij. Šī ir svarīga iespēja, un tas nozīmē, ka ebreju kopienas, Izraēlas diplomātiskās un komerciālās intereses, Izraēlas kuģi, Izraēlas lidmašīnas, bet, iespējams, arī Amerikas intereses Eiropā tagad atrodas riska pozīcijā."

Kā vēl vienu izteikti negatīvu scenāriju Monikē min Hormuza šauruma blokādi, ko Irāna var realizēt veicot kuģu apšaudi, vai vienkārši radot nedrošas kuģošanas situāciju. Caur to ikdienā tiek transportēti ap 20% visas pasaules naftas. Eksperti lēš, ka šāds scenārijs radītu ievērojamu naftas deficītu pasaulē un cena varētu pieaugt teju divkārtīgi.

Loģiski, ka Irāna ir ieinteresēta šos negatīvos scenārijus izplatīt iespējami plašai publikai, lai sētu bailes un neļautu pieņemt lēmumus, tāpat kā Izraēlas uzdevums ir parādīt savu militāro un izlūkdienestu izveicību, lai ikviens, īpaši Tramps vēlētos būt šādā komandā. Informatīvais karš ir nežēlīgs – zaudējums tajā var būtiski ietekmēt konflikta iznākumu, bet tā cena ilgtermiņā var būt visaugstākā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Izraēla pret Irānu – īsi un skaidri par to, kas jāzina iespējamā milzu kara priekšvakarā" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".

Juris Pūce: "Kredīta okupētā brīvība Grieķijā"