Latvijas sprīdīši saka sirsnīgu paldies tautiešiem

Abi ir no daudzbērnu ģimenes, kurā ir trīs brāļi un trīs māsas, visi jau pieauguši, ar savām atvasēm. Kraušu saimes lielākā daļa mīt vienā mājā Zaņas pagastā Saldus novadā. Ir sava saimniecība, kur katram ir savs darbiņš veicams. Visi bērni auguši grūtos apstākļos un zina, ko nozīmē nauda, tā nekad nav nākusi viegli.

Dārzā aug viss nepieciešamais saimes galdam ikdienā, un top arī krājumi ziemai, ir gan vistas, gan truši un kazas. Mamma Marija ir izaudzinājusi čaklus bērnus, piemēram, Jānis iemācījies sagatavot tik gardus skābētos kāpostus, ka visa ģimene slavē, Mārtiņš un Jānis rūpējas par malkas sagādi. Ģimenei kopā ir vieglāk iztikt, un puiši paslavē arī kaimiņus – visi nāk palīgā cits citam, vienkārši un labsirdīgi cilvēki.

Ceļanaudai ieķīlāja telefonu

Piedzīvojums sākās, kad abi brāļi ziemā pieteicās darbam Vācijā, gaļas kombinātā Rēdē, pašos valsts rietumos pie Nīderlandes robežas. Ceļā uz turieni Krauši iepazinās ar vienaudzi cēsnieku Jāni Pederu, kurš arī devās uz Vāciju darbā. Tā izveidojās draudzīga trijotne, nenojaušot, cik ļoti vajadzēs citam citu atbalstīt.

“Mēs janvārī strādājām mežā, netālajā Pampāļu pagastā. Bet naudas bija aizvien mazāk un mazāk – darbi apstājās. Tad mūsu vietējā laikrakstā Saldus Zeme ieraudzīju sludinājumu. Jānis sākumā negribēja braukt, bet es viņu pierunāju,” Kas Jauns Avīzei stāsta Mārtiņš.

Par busu prombraukšanai prasīja 100 eiro, tādas naudas viņiem nebija. “Man bija jauns telefons, aiznesu uz lombardu, ieķīlāju, lai būtu ceļanauda uz Vāciju,” saka Mārtiņš. Pēc tam līgumslēdzēji gan piezvanījuši un pateikuši, ka ceļanaudas tiesu atvilks no pirmās algas. Puiši Rīgā parakstīja līgumu par samaksu 13 eiro stundā, pārbraucot pāri robežai, to samazināja jau līdz deviņiem eiro, bet beigās saņēmuši 7,30 eiro stundā.

Uz rokas palika 700 eiro

“1200 līdz 1300 eiro saņēmām pirmajā mēnesī, bet bija atvilkumi par ceļa izdevumiem, apdrošināšanu, iekārtošanu – rezultātā uz rokas saņēmām 700 eiro, jo nebija pilns mēnesis. Līgumā bija teikts, ka nedēļā jānostrādā 40 stundas, bet lika strādāt 60 stundu sešas nedēļas dienas. It kā pienācās brīvdiena, bet bija jāstrādā. Ja neaizgāja sestdienā uz darbu, tad teica – tu, dzērājs, šāds, tāds! Par to 100 eiro nost no algas. Līgumā gan bija teikts, ka sestdienās nav obligāti jāstrādā,” brāli papildina Jānis.

Mārtiņš izklāsta darba specifiku: “Es no staļļa cūkas dzinu uz gāzes kameru. Tad mani pielika pie līnijas – beigtai cūkai bija jāapliek ap kāju ķēde un pie gaļas izstrādātājiem prom. Taukus arī esmu plēsis ārā. Nebija jau grūti, braucām taču nopelnīt naudu. Psiholoģiski gan bija nedaudz smagi.”

Jānim bijis jāgriež nost recekļi, katrā maiņā tā jāapstrādā ap 12 000 cūku. Rekords bijis 14 600 kautķermeņu vienā maiņā. “Jāstrādā bija līdz pēdējai cūkai, mājlopiņus uz mūsu rūpnīcu sūtīja gan no Polijas, gan Krievijas, arī Latvijas. Katram strādniekam bija sava funkcija, un vienā maiņā strādāja 8000 cilvēku, no ļoti daudzām valstīm. Lielākais uzņēmums Eiropā, un koronavīrusa laikā mēs vienīgie Eiropā arī strādājām, lai valstis apgādātu ar gaļas produkciju,” zina stāstīt Jānis.

Vīrusa tests tikai uz papīra

Bija jāievēro stingri piesardzības noteikumi, tomēr daudzi to nedarīja. Cimdus, piemēram, izdalījuši katram strādniekam trīs pārus uz visu dienu. Tie kļuva asiņaini, slapji, pilni ar baktērijām.

“Lūk, kas man nepatika pirms koronas ažiotāžas – atnāk meistars, iedod aploksnes, un mēs it kā esot bijuši uz koronavīrusa testu. Iedeva lapu, ka varam strādāt. Bet mūs nepārbaudīja! Pēc divām nedēļām tiešām veica testu. Kad jau bijām prom no rūpnīcas, uzzinājām, ka divdesmit darbinieki saslimuši,” nošausminās Mārtiņš.

Darbs bijis ļoti nogurdinošs, pārnākuši uz kopmītnēm, sasmērējuši sviestmaizes un ātrāk gultās! Visi trīs draudzīgi dzīvoja trīsistabu dzīvoklī kopā ar vēl citiem četriem strādniekiem. Katru dienu mūsējie gatavoja sev silto ēdienu, izdevīgāk bija dzīvot kopā, nevis katram par sevi.

Vienīgajā brīvdienā nedēļā piecēlušies, paēduši, sakārtojuši dzīvokli, gulējuši gultās un spēlējušies ar telefoniem. Pirms viņiem šajā mītnes vietā dzīvoja bulgāri un rumāņi, un kāds bulgārs pirms aizbraukšanas Jāni apzaga – paņēma naudu, tējkannu, telefonu, visu, ko varēja ātri savākt, un pazuda tālēs zilajās. Meistars solīja iesaistīt policiju, bet latvieši atmeta ar roku.

Meistars lamājās baisiem vārdiem

Jānis ir otrās grupas invalīds ar iedzimtu pēdu deformāciju, veiktas vismaz desmit operācijas, un līdz 16 gadiem daudz laika pavadīts slimnīcās. Tomēr puiši nezinājuši, ka gaļas kombinātā būs tik grūti, tikai turpceļā, pārbraucot pāri robežai, šoferis atklājis, ka dienā būs jāapstrādā 12 000 cūku. Kad uz vietas kārtojuši līgumus, uz divām vai trijām nedēļām paturētas pases – varbūt domāja, ka puiši aizmuks. To gan nedrīkst darīt – atņemt dokumentus, tas vien jau liecina par attieksmi kā pret vergiem.

“Vienreiz atpūtāmies, neaizgājām uz darbu, pārāk liela slodze, bijām noguruši. Poļu meistars, kurš līdz šim amatam uzkalpojās no vienkārša strādnieka, baismīgiem vārdiem uz mums lamājās. Viņš gan priecājās, ka mums dzīvoklis glīts un sakopts, jo virs mums, stāvu augstāk, citiem latviešiem dzīvoklī pat prusaki bija,” atceras Jānis.

Cīnījušies gan, cik varējuši, lai mājinieki nesmietos, ka tukšā pārbraukuši, tomēr beigās tādu attieksmi nevarēja izturēt un sāka spriest par došanos mājās. “Nevarēja pat brīvdienu paprasīt un pienākošos nedēļu atvaļinājumu. Gribējām nedaudz atpūsties, lai ķermenis atgūstas no lielās slodzes. Cēsnieks Jānis pa nakti pamodās, un viņam kārtīgi rokas lauza krampji,” turpina Jānis. Bulgāri par viņu brīnījušies, kā ar slimām kājām var strādāt? Svešiniekiem bijusi ļoti cilvēcīga attieksme, ka jaunais puisis cīnās un strādā.

Mājupceļā ar simt eiro uz visiem

“Salikām nepieciešamās mantas mugursomās, pārējās atstājām koferī vienam latvietim, kad beigsies situācija ar koronavīrusu, viņš atvedīs mums uz Latviju. Labāk doties mājās, lai vai kā – Latvijā miljonus nemaksā, bet darbs ir,” tagad spriež Mārtiņš. 23. maijā trijotne izgāja no Verlas pilsētas, kurā dzīvoja, un 13 dienas, raugoties navigācijā telefonā, maldījās pa mežiem un maziem celiņiem.

“Ar diviem autobusiem drusciņ pabraucām uz priekšu, bet galvenokārt gājām kājām. Autobusu biļešu cenas tur no vienas pilsētas uz citu ir ļoti augstas, vienam cilvēkam vairāk par 100 eiro. Mums bija naudiņa izdzīvošanai, nekādas ekstras nevarējām atļauties Kad aizgājām, mums uz visiem kopā bija pāri par 100 eiro. Patiesībā nedomājām, kas notiks pa ceļam, kad pietrūks naudas,” atzīst Mārtiņš. Bija mēneša beigas, un radinieki no savas niecīgās iztikas arī neko nevarēja atsūtīt.

Kad pienāca vakars, puiši iepirka ēdienu, meklējot akciju preces – bulciņas ar sieru, reizēm salātus, dzeršanai minerālūdeni. Paēda un sameklēja mežā guļvietu – uz zemes uzklāja segas, visi kopā saspiedās un apsedzās ar plediem. Vācijā bija siltāks laiks nekā Latvijā, apkārt staigājuši meža dzīvnieki, bet bail nebija.

Vērtīgā tukšā tara

Minerālūdens pudeles puiši ārā nemeta, bet krāja, jo Vāczemē, nododot tukšo taru, par vienu var dabūt 25 centus. Dzert ceļā ļoti gribējās, kad redzējuši, ka cilvēki dārzos ar šļūtenēm laista puķes, lūguši, lai viņiem pudelēs ielej ūdeni. “Mārtiņš runāja angliski, un viena sieviete prasīja, ko mēs darām. Teicām, ka ceļojam uz Latviju, un viņa izbrīnīta paskatījās,” nosmej Jānis.

Ne vienmēr varēja atļauties 50 centus tualetes apmeklējumam, tad atlika mežs. Ja tika tualetē, pie krāna nomazgāja muti un rokas, kājas mērcēja upēs. “Vecās, sasmirdušās zeķes izmetām. Aizsteidzoties laikam pa priekšu, jau mājās braucot, jutu, ka kājas smird, un baidījos, lai šoferīši nerājas. Maikas, jau pa ceļu ejot, mainījām, bet lapas birst, apģērbs kļūst netīrs, sasvīst. Jānis dabūja piecas ērces, bet man neviena nepielipa,” teic Mārtiņš.

Draudzības pārbaude izturēta

Trijotnei ļoti sapasēja, sadzīvoja draudzīgi, nestrīdoties, visā daloties un lēmumus pieņemot kopīgi. Šis bijis kā draudzības pārbaudījuma gājiens, un tikai tā var iegūt uz mūžu īstus draugus. “Vēlētos ar šiem puišiem vēlreiz šurp atbraukt, pastaigāties pa mazajām ieliņām, izbaudīt atkal to, ko izjutām ceļā, un atcerēties vecās vietas. Būs atmiņas vecumdienām,” pasmaida Jānis.

Dienā nogājuši 25 līdz 30 kilometrus, piemērojoties Jāņa tempam, un kopā nosoļojuši ap 250 kilometru, kad tikuši līdz Haldenslēbenei, kur visi nolēma, ka te paliks un meklēs palīdzību. Nākamā pilsēta – pēc 30 kilometriem, un jāiet būtu gar upes krastu. Haldenslēbenē arī bija saules baterijas un vienkārši varēja uzlādēt telefonus.

Vācijā uzlādēt telefonu kafejnīcā tāpat par brīvu neļauj, tāpēc reiz dabūjuši pirkt kafiju, un uz visiem trijiem tā izmaksājusi astoņus eiro. Dzēruši pusstundu, kad beiguši, pārdevēja atnesusi atpakaļ līdz galam neuzlādētos telefonus.

Telefoni karsti no atsaucības

Pirmais stāsts par Vāczemes gājējiem izskanēja portālā Jauns.lv. “Tad tikai sākās!” izsaucas Jānis. “Kad paši ielikām feisbukā par palīdzību kaut pāris kilometrus ar auto pavest, visi tikai dalījās. Pēc Jauns.lv publikācijas mums telefoni kļuva karsti.”

Pilnīgi svešinieki mesendžerī piedāvāja palīdzību gan biļešu iegādei, gan atvešanai uz mājām, gan naudu ēdienam ziedoja. “Latvieši ir ļoti atsaucīga tauta. Šoferis Lauris no Jelgavas mūs nepazīst, bet visu noskaidroja, kā var tikt pāri robežām. Tādu labestību savu mūžu nebijām piedzīvojuši. Viņam ļoti liels paldies un pārējiem arī – katram individuāli,” saka puiši.

Ārlietu ministrija piedāvāja nopirkt lidmašīnas biļetes, tomēr šī ir nodokļu maksātāju nauda, kas pēc tam jāatdod, un viņi negribēja līst parādos. Situāciju atrisināja kurjerfirma Express Bus Saldus, kas, neprasot ne centa, sprīdīšu trijotni 6. jūnijā ap plkst. 15 savāca Vācijā un līdz nākamās dienas rītam atveda dzimtenē – brāļus līdz Saldum, cēsnieku Jāni līdz Rīgai.

Kraušu kaimiņiene Zigrīda viņus par velti no Saldus atveda uz mājām un izkurināja tālo ceļu gājējiem karstu pirtiņu. “Tas bija tik svētīgi!” priecājas Jānis un pauž sajūsmu, ka tas ir neaptverami, cik latvieši ir dāsni, ja tautietis iekuļas nelaimē.

Puisis neslēpj, ka trīcējušas rokas un kājas. Piecus mēnešus nodzīvot Vācijā un pēc tam iebraukt Latvijā – tik patīkamas izjūtas! Un tik ļoti izpalīdzīga tauta! Kad jau braukuši mājās, kāda sieviete vēl rakstījusi mesendžerī, ka atsūtīs pārtikai naudu. Puiši teikuši, ka nevajag, bet viņa vienalga atsūtījusi. Mārtiņam cita sieviete solīja apmaksāt biļetes, cits vīrietis no Berlīnes piedāvāja izmazgāt drēbes un ļaut pašiem nomazgāties. Puiši saka, ka galvas vienkārši kūpējušas – nespējot visiem pateikt paldies.

Meklēs darbu tepat

Braucot uz Vāciju, Jānis cerēja nopelnīt un aizsūtīt naudu arī saviem bērniem Santai (9) un Jurģim (3). Pats pirmoreiz bija ārzemēs, Mārtiņš pērn Vācijas pilsētā Birkenfeldē laboja dīvānus, nostrādājis trīs mēnešus un sapratis, ka tas nav domāts viņam. Alga godīgi izmaksāta, un puisis devās mājās uz Zaņu pie mātes un patēva, sāka strādāt mežā, līdz ieraudzījis sludinājumu par gaļas kombinātu.

Mārtiņam 32 gadu vecumā ir bijušas divas laulības, ir šķīries un ir pieci bērni, vecākajam, Tomam, jau četrpadsmit gadu. Jauneklis no mājām aizgāja 16 gadu vecumā, lai sāktu patstāvīgu dzīvi.

“Man no Dānijas ir piedāvājums strādāt cūku fermā. Pagaidām domāju. Dzīvošana par velti, pārbaudes laikā uz rokas 1500 eiro, gaļa par velti. Pēc kvalifikācijas alga tiek palielināta. Man ir Eiropas līmeņa sertifikāts, esmu jau kā profesionālis,” palielās Mārtiņš, bet Jānis strikti nosaka, ka nekad vairs nebrauks uz ārzemēm strādāt, varbūt tikai kādā ceļojumā. Viņš meklēs vīra darbus tepat Saldus pusē, tiesa, mežā nevarot slimo kāju dēļ, klūpot un krītot, bet varbūt bijušie klasesbiedri kaut ko piedāvās.

Tagad puiši vienkārši atpūšas ģimenes lokā, izbauda savus laukus un katru stūri mīkstajai gultai, jo pierasts bija gulēt mežā uz zemes. “Mūsu omīte Teodozija, kurai ir jau 83 gadi, kad atgriezāmies, ļoti raudāja un, kad bijām prom, pa naktīm neesot varējusi gulēt,” teic Jānis. Kad puiši atgriezās, ģimene sarīkoja šašliku vakaru. Ceļotāji izbaudījuši Latvijas gaļu, jo Vācijā cūkgaļa maksā, sākot no septiņiem eiro kilogramā.

“Paldies, kas palīdzēja, kas juta līdzi! Lai latvieši Jāņos atpūšas no visas sirds! Izturību, veselību, lai nevienam vairs nebūtu no Vācijas jānāk kājām uz mājām,” sirsnīgi novēl abi brāļi.

Ārpus Eiropas iestrēdzis 101 Latvijas valstspiederīgais

Maija beigās, pēc Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas paustā, steidzama atgriešanās Latvijā bija nepieciešama 101 valstspiederīgajam. No viņiem 49 atrodas Āzijā, Āfrikā, Austrālijā, 40 – Ziemeļamerikā, 12 – Dienvidamerikā.

Ministrija bija apzinājusi 515 Latvijas valstspiederīgos, kuri sākotnēji bija lūguši palīdzību, bet tagad apliecinājuši, ka paliks valstī, kurā atrodas patlaban, un palīdzību vairs negaida. Noskaidrots, ka 138 valstspiederīgie paliks kādā no Eiropas valstīm, 248 – Āzijā, Āfrikā vai Austrālijā, 108 – Ziemeļamerikā, 21 – Dienvidamerikā.

"Viss apkārt ir tik skaists!” Ludzānietis Jorens 24 dienās kājām iziet cauri Latvijai