Daudziem arī bērni un mazbērni ir pieauguši un devušies savā dzīvē. Citi seniori varbūt jau agrāk ir šķīrušies un nav spējuši vai vēlējušies atrast sev jaunu partneri.

Lai kādi būtu vientulības rašanās iemesli, tās sekas, ja šiem cilvēkiem netiek sniegts atbalsts, bieži vien mēdz būt postošas. Tādēļ ir svarīgi laikus pamanīt viņu uzvedības pārmaiņas un vajadzības gadījumā palīdzēt. Par to, kādi risinājumi dod iespēju pārvarēt vientulības radītu noslēgšanos, vecuma depresiju un līdzīgas senioru vidū nereti sastopamas veselības problēmas, vairāk stāsta klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Anita Tože.

Galvenais – savlaicīgi atklāt problēmas

Cilvēka dzīves laikā notiek vairāki būtiski lūzuma punkti. Anita Tože uzskata, ka viens no tiem ir pensionēšanās, kas bieži vien nozīmē arī sociālās vides maiņu – pazūd ikdienas struktūra, mērķis un kolēģu loks, kas gadiem ilgi spēlējis nozīmīgu lomu dzīvē. “Veselības problēmas, hroniskas sāpes, partnera vai citu tuvinieku nāve var atstāt dziļus emocionālus tukšumus,” saka Anita Tože. “Ja šie tukšumi netiek aizpildīti ar jaunām interesēm vai sociālām aktivitātēm, cilvēks riskē ieslīgt rutīnā, kurā viņa vienīgais ikdienas “biedrs” ir televizors vai radio. Šāda pasivitāte ilgtermiņā ne tikai samazina dzīves kvalitāti, bet arī paātrina fizisko un kognitīvo spēju pasliktināšanos.”

Šī problēma ir sena, un laika gaitā tās risināšanai izmantoti dažādi paņēmieni. “Mūsdienās ar to nodarbojas geriatrija – medicīnas nozare, kas pēta vecāka gadagājuma cilvēku fizisko, psiholoģisko un sociālo veselību, kā arī to, kā palīdzēt viņiem saglabāt iespējami augstu dzīves kvalitāti un neatkarību arī laikā, kad ķermenis un dzīves apstākļi mainās,” skaidro Anita Tože. “Novecošanās ir dabisks process, taču tā ietekme uz cilvēka dzīvi nav viennozīmīga. Kamēr vienam turpinās piepildīta un aktīva dzīve, citam šajā periodā dominē pasivitāte, izolācija un emocionāla noslēgtība.”

Anita Tože arī atgādina, ka ļoti bieži vecāka gadagājuma cilvēku garastāvokļa pazemināšanās, intereses zudums un enerģijas trūkums tiek norakstīts uz vecumu – gan viņu pašu, gan ģimenes, dažreiz pat medicīnas darbinieku skatījumā. Taču klīniskā psiholoģe norāda, ka frāze “nu, viņam jau gadi, tas ir normāli” ir bīstama, jo tā normalizē depresiju, kas patiesībā ir ārstējama slimība un nav dabiska novecošanās sastāvdaļa.

“Pētījumi rāda, ka liela daļa depresijas gadījumu senioriem paliek neatklāti, jo simptomi tiek uzskatīti par normālu vecuma izpausmi,” brīdina Anita Tože. “Šāda normalizācija ir neveselīga un samazina cilvēka apņēmību meklēt palīdzību. Depresija vai pazemināts garastāvoklis (angļu val. low mood) vecāka gadagājuma cilvēku vidū ir nopietna problēma. Vēl vairāk – depresija var maskēties kā kognitīvi traucējumi (tā sauktā pseidodemence), radot kļūdainu iespaidu, ka cilvēkam attīstās demence, lai gan patiesībā pie vainas ir garastāvokļa traucējumi, kurus iespējams veiksmīgi ārstēt.

Apburtais loks

Noslēgšanās un vientulība visvairāk apdraud cilvēkus, kuriem trūkst plaša sociālā atbalsta – bērni un mazbērni dzīvo tālu, nav draugu vai paziņu, ar kuriem tiktu uzturēti regulāri kontakti. “Īpaši riskam pakļauti introverti indivīdi, tāpat arī personas, kam dzīvē nācies pieredzēt daudz rūgtu brīžu, piemēram, tuvinieku zaudējumus,” teic Anita Tože.

“To pašu var teikt par cilvēkiem, kuriem veselības problēmu dēļ ir ierobežotas vai apgrūtinātas fiziskas pārvietošanās iespējas. Ilgstoši esot pasīvā stāvoklī, ar laiku organisma spēki samazinās, tādēļ katrs ikdienas uzdevums prasa lielu piepūli un var radīt vēlmi izvairīties no jebkādas kustības vai iesaistes. Problēma slēpjas apstāklī – jo ilgāk cilvēks atrodas pasīvā režīmā, jo grūtāk viņam atgriezties aktīvā dzīvē, un šādi veidojas apburtais loks.

Šo situāciju ļoti labi izskaidro biheiviorālās aktivizācijas (angļu val. Behavioural Activation) modelis, ko izmanto kognitīvi biheiviorālajā terapijā. Pirmkārt, kad cilvēks pārstāj kustēties, tikties ar citiem un darīt patīkamas lietas, viņa smadzenes saņem mazāk signālu, kas tās iepriecina un aktivizē. Bez šiem “prieka signāliem” garastāvoklis un motivācija pamazām krītas. Tas nozīmē, ka smadzenes retāk aktivizē “atalgojuma sistēmu” (procesus, kuros iesaistīts dopamīns un serotonīns), kas palīdz uzturēt motivāciju un labu garastāvokli.

Otrkārt, kad mēs mazāk kustamies, sirds muskulim vairs nav jāstrādā tik aktīvi, tāpēc tas pamazām kļūst vājāks. Ar katru saraušanos sirds izsūknē mazāk asiņu, līdz ar to muskuļos un smadzenēs nonāk mazāk skābekļa. Tas nozīmē, ka nogurums iestājas ātrāk, jau pat pie nelielas slodzes. Kad trūkst enerģijas, krītas arī garastāvoklis, un rodas sajūta, ka pat vienkāršu lietu veikšana prasa lielu piepūli. Tā rezultātā prieks, ko cilvēkam sniedz aktivitātes, vairs nespēj kompensēt slodzi, kāda nepieciešama šo darbību veikšanai, un viņš izvēlas “nedarīt neko”, lai izvairītos no šīs piepūles. Savukārt garastāvokļa pasliktināšanās vēl vairāk samazina vēlmi kaut ko darīt.”

Kā atgūt enerģiju

Ilgstoši atrodoties pasīvā stāvoklī, cilvēks pamazām, ikdienā varbūt nemanāmi, bet slīd uz leju pa iedomātu spirāli, un ar katru loku viņš nonāk arvien zemākā līmenī, kurā ir mazāk kustību un enerģijas. Viņš pielāgojas, kustas mazāk un varbūt pat nejūt izteiktu diskomfortu, jo šīs pārmaiņas nenotiek pēkšņi. Taču, jo zemāk viņš nonāk, jo lielāka piepūle būs vajadzīga, lai sāktu atkal celties uz augšu.

Anita Tože uzskata – lai apstādinātu šo lejupslīdi, ir jāmēģina kāpināt aktivitāti, bet tas jādara lēnām. “Ir jāsāk ar ļoti maziem, bet reāliem soļiem – piemēram, vienu nelielu aktivitāti dienā,” stāsta kognitīvi biheiviorālā terapeite.

“Tā var būt piecu minūšu ilga pastaiga, īss telefona zvans, neliela iesaiste hobijā. Sākumā arī šādas aktivitātes nešķitīs patīkamas un var radīt sajūtu, ka pūles nav tā vērtas. Bet, pakāpeniski palielinot šo darbību daudzumu un intensitāti, ķermenis sāk reaģēt – pieaug enerģijas līmenis, ar laiku aktivitātes sagādā vairāk prieka, un kādā brīdī tā daudzums kļūst lielāks par ieguldīto piepūli.

Šāda notikumu attīstība uzlabo garastāvokli, un cilvēks pamazām atgūst vēlmi darīt vairāk. Šī procesa gaitā arī atklājas tā spirālei līdzīgais princips – ja esam augšgalā, aktivitātes rada prieku, kas savukārt stimulē veikt nākamo aktivitāti, bet, ja apstājamies, spirāle slīd lejup, un, lai atgrieztos augstāk, jāiegulda vairāk spēka un enerģijas.

Parasti lielākais klupšanas akmens ir neziņa, ka viss prasa pacietību un laiku – piemēram, cilvēks vienreiz pamēģina, viņam rodas iespaids, ka šis process nestrādā, jo nekas nemainās, un atmet ar roku. Tādēļ jāsaprot, ka cīņu ar piepūli ir jāsāk ar maziem soļiem, šajā jomā nedrīkst pārspīlēt. Ja visu dara regulāri un pakāpeniski, aptuveni trīs nedēļu laikā var panākt jau ļoti labus rezultātus.”

Tuvinieki var dot nenovērtējamu ieguldījumu

Cilvēks arī cienījamā vecumā var dzīvot aktīvu un piepildītu dzīvi. Anita Tože ir pārliecināta – lai to būtu vieglāk īstenot, ir svarīgi mainīt gan sabiedrības, gan ģimenes skatījumu uz senioru emocionālo veselību. “Izolēšanās un izvairīšanās no aktivitātēm nav “vecuma norma” – tas ir signāls, kam jāpievērš uzmanība jebkurā vecumā,” uzsver klīniskā psiholoģe.

“Par vientulības radītajām problēmām ir jārunā, jo ar tām saskaras ļoti daudzi, un labā ziņa ir tāda, ka vairumā gadījumu šīs likstas var veiksmīgi risināt. Sarunas dod iespēju pieslēgties tiem, kuri spēj uzklausīt, palīdzēt un arī izglītot. Nozīmīgs atbalsts bieži var būt tuvinieki – piemēram, palīdzēt atrast informāciju, paskaidrot, kā darbojas garastāvokļa uzlabošanas process, un iedrošināt, ka tas prasīs laiku. Ja cilvēks saprot, ka progress būs pakāpenisks, viņš bieži kļūst motivētāks, pacietīgāks un izturīgāks, lai spētu iet pa atgriešanās ceļu. Apkārtējie var palīdzēt arī ar idejām par pieejamām aktivitātēm – pastaigām, kontaktiem, domubiedru klubiem vai citām interesēm.

Svarīgi atcerēties – ja cilvēks ilgstoši nav bijis aktīvs, sākumā pārāk liels jaunu iespaidu vai pienākumu daudzums var būt nomācošs un radīt pretēju efektu. Vislabāk sākt ar mazumiņu, teiksim, regulārām īsām pastaigām, sarunām ar draugu vai draudzeni, un, kad enerģijas līmenis pieaug, pievērsties aktīvākām darbībām. Sabiedrībai kopumā ir jāsniedz skaidrs signāls, ka aktīva, piepildīta dzīve iespējama jebkurā vecumā. Dažkārt pietiek ar vienu pavisam mazu soli, lai sāktos ceļš uz jaunu mūža posmu, kurā cilvēka dzīvē atgriežas prieks, spēks un jēga.”

Aktivitāte – atslēga uz laimīgu dzīvi

Anita Tože min arī kādu piemēru no savas darba pieredzes. “Atceros kādu kungu, apmēram 70 gadu vecu, ar kuru iepazinos rehabilitācijas nodaļā,” saka Anita Tože. “Viņš bija pārcietis insultu. Fiziski viņš jau varēja nedaudz paiet, bet pats teica: “Kam tas vairs vajadzīgs… gadi jau aiz muguras, un es neesmu vairs tas pats.” Viņš sēdēja savā krēslā, skatījās televizoru un reti pacēla acis, kad kāds gāja garām.

Mēs sākām ļoti vienkārši. Pirmajās dienās vienīgais mērķis bija iziet no palātas līdz gaitenim un atpakaļ. Tas sākumā šķita kā milzīgs darbs. Bet šajā laikā mēs runājām – viņš pastāstīja, ka jaunībā bijis aktīvs makšķernieks un pat izveidojis nelielu makšķernieku grupiņu. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju viņa sejā smaidu.

Pēc dažām dienām šis kungs pats pajautāja, vai nevaram aiziet līdz nodaļas logam – viņā sāka rasties vēlme atkal aplūkot pasauli. Pēc nedēļas jau gājām ārā, kur viņš pavadīja laiku, vērojot ūdeni un putnus. Viņš teica, ka atkal “mazliet sajutis dzīves garšu”. Mazām pastaigām pamazām pievienojās vingrojumi, vēlāk – sarunas ar citiem pacientiem.

Atceros arī viņa ģimenes apciemojumus klīnikā, kas bija ļoti nozīmīgi. Īpaši svarīga bija tuvinieku izglītošana par to, ka garastāvoklis uzlabojas pakāpeniski, lai viņi spētu turpmāk atbalstīt sava ģimenes locekļa atgūšanās progresu.

Tas nebija brīnumlīdzeklis un nenotika vienā dienā. Tas bija lēns, pacietīgs process, kurā katra mazā kustība un saruna bija kā solis uz priekšu. Un tas labi parāda, ka reizēm pietiek ar mazumiņu – īsu pastaigu, kopīgu tējas tasi, sarunu par “vecajiem laikiem” un smaidu, lai atkal iedegtos tā dzirksts, kas liek cilvēkam kustēties, interesēties un dzīvot.”

Noslēgumā Anita Tože vēlreiz uzsver dažādu aktivitāšu lielo lomu vientulības un tās radīto problēmu risināšanā. Zinātnieku veiktie pētījumi nepārprotami rāda, ka gan fiziskā, gan sociālā aktivitāte pagarina dzīvi, samazina depresijas risku un padara cilvēku laimīgāku. Tādēļ Anita Tože uzskata, ka ieguldījums senioru aktivitātē ir investīciju vērts process ne tikai individuāli, bet arī sabiedrības mērogā – jo mazāk vientulības un pasivitātes senioros, jo veselīgāka, dzīvotspējīgāka un saliedētāka ir visa sabiedrība.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Samsung prezentē divus jaunus Galaxy Note modeļus