Parunājam par Voldemāru Šoriņu! Šī intervija bija plānota kopā ar viņu...

Man tik ļoti nepatīk vienai sniegt intervijas… Pēdējā laikā piekrītu tikai tad, ja tas ir ierakstīts līgumā, ja intervija ir saistīta ar izrādi. Bet principā... man ir sajūta, ka ir gana. Esmu runājusi tik daudz, ka vairs negribas.

Šo sarunu vēlējos kopā ar Voldiņu, jo mēs esam vienīgie no sava kursa, kas palikuši teātrī, bet viņš nevar piedalīties veselības problēmu dēļ. Toreiz, kad es arī biju Liepājā, viņš nāca uz deju nodarbībām, kas notika mūsu teātra studijā. Un pēc tam fakultātē – tad jau viens otru atcerējāmies labi. Mūsu pirmā kopīgā izrāde bija Skroderdienas Silmačos, un jau no paša sākuma mēs lieliski saspēlējāmies. Voldemārs bija Rūdis, es – Ieviņa. Mēs atradām tādus knifiņus, kurus Blaumanis pat nebija ierakstījis lugā. Mums nav daudz kopīgu darbu, bet tie visi bijuši spilgti un nozīmīgi.

Voldiņš ir tas cilvēks, kuram varu piezvanīt, ja dzīvē ir grūti. Mēs varam izrunāties, viņš mani aizvedīs prom no ikdienas smaguma. Un tas ir abpusēji. Reiz viņš teica: “Nu, Kuģi, tu jau par mani zini gandrīz visu.” Es domāju, ka tas gandrīz ir ļoti liels. (Smejas.) Katrā ziņā viņš ir mans plecs, uz kura varu izraudāties. Es varu palūgt, un viņš mani aizvedīs līdz jūrai. Tā ir patiesi skaista draudzība.

Kas bija tie cilvēki un notikumi, kas palīdzēja atvērt durvis uz teātra pasauli?

Noteikti jāpiemin kinorežisors Aleksandrs Leimanis. Viņš mani pamanīja, uzticējās. Pirms tam bija Liepāja. Stājos Kinoaktieru studijā, bet netiku. Atceros, ka noraudājusies staigāju pa Bastejkalnu. Aizbraucu pie brāļa – viņš bija Liepājas teātra aktieris. Tajā gadā nebija uzņemšanas, bet es tik ļoti vēlējos būt tuvāk teātrim, ka piekritu jebkam. Biju gan sufliere, gan ģērbēja, gan rekvizitore. Strādāju teātrī, un man atļāva būt brīvklausītājai Liepājas teātra studijā un pat dejot uz skatuves. Piedalījos izrādēs Mētras krasti, Trīs musketieri, Princis un ubaga zēns. Es esot dejojusi tik traki, ka skatītāji jau gaidījuši, iekritīšu orķestra bedrē vai tomēr ne. Daila Dzene, Liepājas teātra aktrise, vienmēr turējās tuvumā – ja nu kas. (Smejas.)

Liepājā es sajutu īstu kolektīva garu – izbraukumi pa divām nedēļām, visi kopā dzīvojām skolās, kultūras namos, gulējām uz raskladuškām, vakaros ugunskurs, dziesmas, puiši zvejoja zivis, vārīja zupu... Jā, bija bohēma un vīns, bet pāri visam – kolektīvs un tas gars, kas man vienmēr ir bijis svarīgs.

Liepājā mani ievēroja Leimanis, tieši viņš mani ieteica režisoram Andrejam Miglam, Liepājas teātra aktieru studijas vadītājam. Divu gadu studijas pabeidzu vienā gadā. Biju jau gatava palikt Liepājā, jo tur man piedāvāja darbu, un mana pirmā loma būtu bijusi izrādē Cilvēks, kas smejas, bet Leimanis teica: “Tev jāmācās!” Viņš man iedeva arī nelielu sūtņa meitas lomiņu filmā Vella kalpi Vella dzirnavās.

Kopš tā laika mans lielais netiešais balsts bija Artūrs Dimiters, kurš filmā atveidoja manu tēvu. Mums izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības – viņš sekoja manām aktrises gaitām, nāca uz izrādēm, iedrošināja. Atceros, kad spēlēju izrādē Romeo un Džuljeta, viņš atnāca kopā ar Viju Artmani, kura pati savulaik bija spēlējusi Džuljetas lomu. Un Vija... Viņa no ložas uz skatuvi man nometa vijolīšu pušķīti.

Kādi spilgtākie mirkļi un atmiņas jums saistās ar studiju gadiem?

Konservatorijā es ļoti nepatiku Verai Baļunai. Mans brālis jau bija tur studējis, paps neklātienē bija absolvējis režijas programmu. Baļuna reiz paziņojusi: “Man tie Kugrēni jau ir līdz kaklam!” Pirmo kursu knapi pabeidzu ar trijnieku. Ne tāpēc, ka nebūtu spēju, bet... Etīdes! Es tās nevarēju ciest. Man nebija interesanti izdomāt tēlu – es gribēju, lai tas rodas procesā, lai tas pats sāk mani nest. Bija brīži, kad negribējās turpināt. Tie bija pirmie lielie personiskie pārdzīvojumi, un es jutos tik ļoti nedroša. Tikai pateicoties Aleksandram Leimanim, es paliku kursā. Viņš tajā laikā bija dekāna vietas izpildītājs un mani vienmēr tā kā sargāja. Indriksone Baibiņa man reiz pajautāja: “Tu zini, ka viņam pie gultas ir tavs Elektras plakātiņš?”

Un, protams, Alfrēds Jaunušans, mūsu kursa vadītājs. Bet ar viņu man bija grūti. Es viņu pārāk cienīju, pat baidījos no viņa. Šķita, ka neko nemāku. Jaunušans savukārt ļoti cienīja Baļunu, un es zināju, ka viņai nepatīku. Tā bija sarežģīta pasaule, bet tad kā brīnums… Vienīgais, ar ko es fakultātē izķepurojos, bija patstāvīgie darbi. Es piekritu visiem, kas vien gribēja ar mani mēģināt, jo man to vajadzēja. Kamēr citiem bija attiecības, Rīgas kafejnīcas un naktsdzīve, man bija darbs, darbs un vēlreiz darbs. Studiju laikā man deva tikai tādas meitenīšu lomas – es biju smalka, tieviņa, un Baļuna man teica: “Mazais, ko tu no sevis iedomājies?! Sārti vaigi, zilas acis, šķiltin šķīla valodiņa.”

Mihails Kublinskis pirmais diplomdarbos man iedeva īstu, spēcīgu lomu. Tā bija liktenīgā sieviete izrādē Arbuzova kāzas. No sārtvaidzītes ar zilām acīm par liktenīgo sievieti! Man pašai tas šķita neticami, es nespēju noticēt, ka spēlēju Klavu. Bet patiesībā tieši uz to vienmēr biju tiekusies.

Kādas ir jūsu attiecības ar kursabiedriem? Vai joprojām satiekaties, dalāties atmiņās un dzīvesstāstos?

1975. gadā Nacionālajā teātrī mēs ienācām 12 jauni aktieri, un tagad, pēc 50 gadiem, mēs ar Voldiņu te joprojām esam. Kursā mēs bijām 17, vienmēr turējāmies kopā, bet nāca ģimenes, bērni, rūpes… Ar laiku dzīvē paliek tikai divas lietas – teātris un mājas. Un tomēr mūsu kursam saikne ir un paliek – 54 gadi kopā!

Kad dzīvē klājās grūti, mani atbalstīja puiši – Šoriņš, Lūriņš, Skanis. Viņi bija mani draugi. Es nekad neesmu bijusi skuķpuika, bet ar puišiem man vienmēr bijis vieglāk. Tā tas bija jau bērnībā ar brāli un viņa draugiem. Un tā tas ir joprojām.

Pateicoties Kristīnei Prodniecei un Dacei Stūrei, mēs tiekamies – katru gadu Vasarsvētkos mūsu kurss sanāk kopā Jāņa Skaņa mājās. Sarmīte Kvēpa visiem piezvana. Tas sākās caur Jaunušanu – mūsu kurss bija viņa sāpju bērns. Kad beidzām augstskolu, kritiķi mūs nolīdzināja līdz ar zemi. Mēs beidzām paralēli ar Dailes kursu, un, kamēr viņus slavēja, par mums rakstīja: “Ir tikai sutkas un klengas. Nav nevienas Spīdolas, nevienas Laimdotas.” Jaunušans to pārdzīvoja. Un viņš par mums rūpējās ne tikai kā pedagogs, bet arī kā cilvēks. Tā mēs turamies kopā – un ne tikai tie, kas palika teātrī. Bija, kas aizgāja uz Liepāju, uz Valmieru, uz radio. Jānis Jurkāns kļuva par dramaturgu. Vakar Jānis Skanis man zvanīja un teica: “Kuģīt, tu liec aiz auss – 2026. gada 13. janvārī man būs 75 gadu jubilejas pasākums.” Viņš jau gatavojas, rūpējas, lai mēs visi būtu kopā.

Atceraties pirmos brīžus Nacionālajā teātrī?

Es vēl mācījos ceturtajā kursā, kad mūs, divas studentes – Maigu Siku un mani – Jaunušans ieveda lielā teātra pasaulē, uzticot nozīmīgo Sofijas Takermanes lomu izrādē Rudens dārzs. Manā sastāvā bija Velta Līne, Jānis Kubilis, Baiba Indriksone, Vaironis Jakāns – tas bija pilnīgi neticami! Es pat spēlēju kopā ar Liliju Ēriku, kura jau bija cienījamos gados. Šis darbs man bija īpaši nozīmīgs. Pat nezinu, kā mēs ar Maigu to varējām izdarīt, kā vispār spējām nospēlēt blakus tik izciliem, pieredzējušiem māksliniekiem. Velta Līne mani pieņēma par savu skatuves krustmeitu. Ar Jāni Kubili mums izveidojās īpaša partnerība, kas turpinājās līdz pat viņa mūža galam. Tā sākās Rudens dārzā, kur mūsu attiecības uz skatuves bija problemātiskas. Es biju jauna, nabadzīga meitene, viņš – nebēdnīgs aristokrāts un, lai neteiktu skarbāk, nelietīgs cilvēks. Bija aina, kur viņam jāmēģina mani pavedināt, bet viņš to izdarīja tik delikāti! Jānim piemita apbrīnojama spēja spēlēt nelieti, vienlaikus saglabājot šarmu. Viņš bija tik pievilcīgs, tik neatvairāms nelietis!

Jaunais aktieris pirms 50 gadiem un šodien – izaicinājumi ir līdzīgi vai tomēr kaut kas ir mainījies?

Protams, viss ir mainījies – pasaule, sabiedrība un līdz ar to arī teātris. Agrāk mēs dzīvojām pavisam citā valstiskā iekārtā. Teātris nebija tikai māksla, bet arī misija – vieta, kur zemtekstos varējām pateikt to, ko skaļi nedrīkstēja. Skatītājs un aktieris sapratās no pusvārda. Tagad mēs varam runāt brīvi, skaļi un droši par jebko. Tajā laikā klātesoša bija kolektīvā apziņa – mēs. Tagad šķiet, ka dominē es.

Laikā, kad kopš kara šausmām bija pagājuši tikai 20 gadi, cilvēkiem bija vēlme vienkārši dzīvot. Un teātris tajā bija klātesošs – cilvēki to uztvēra kā vietu, kur piedzīvot dzīvi visā tās krāšņumā un sāpēs. Esmu sapratusi, ka mēs visi esam tikai savā laikā, un tas paiet. Lai cik daudz es būtu lasījusi par aktieriem, viņu dzīvi un pieredzi, nekas neaizstāj dzīvo saikni, ko sniedz teātris.

Kas ir būtiski – mēs teātrī runājām. Un runājam latviešu valodā. Tā bija mūsu būtība. Mums toreiz bija sava gara brīvība, neraugoties uz sistēmas ierobežojumiem. Jutāmies droši – ja aktieris bija pieņemts teātrī, viņam bija darbs, viņu neizmeta uz ielas. Mēs visi bijām un visi esam teātra fanātiķi. Aktieris visos laikos meklē cilvēku. Mēs iemiesojam dažādus tēlus, apgūstam sev svešu pieredzi, lai sniegtu to skatītājam. Tie ir nemitīgi dārgumu meklējumi, nemitīga jaunatklāšana.

Jums ir sajūta, ka esat atradusi tos dārgumus? Kādas bijušas nozīmīgākās lomas?

Es nevaru pateikt, ka kāda no manām lomām nebūtu bijusi svarīga. Protams, ir īpašas lomas, kas iezīmējušas pavērsienus gan dzīvē, gan profesionālajā attīstībā. Lielākais pavērsiens manā skatuves mūžā noteikti bija Elektra. Un šeit jāpiemin režisors Mihails Kublinskis, ar kuru kopā man bijušas visas manas lielās pagrieziena lomas.

Elektras lomā es pēkšņi sajutu milzīgu spēku sevī. Tas bija aizkustinoši – es sāku ar sevi cīnīties. Es, kas vienmēr biju padevīga, atbildīga, paklausīga! Ar Elektras tēlu es pilnībā uzticējos Kublinskim. Biju kā klavieres, uz kurām var spēlēt. Tā nebiju es, bet viņš manī saskatīja potenciālu, sajuta un kopā ar mani meklēja, līdz mēs kopā atradām šo tēlu. Bija reizes, kad bija ļoti grūti. Viņš prasīja no manis kaut ko tādu, kas man likās pilnīgi nepieņemami. Bet mēs vienmēr nonācām līdz kompromisam, jo viņš man uzticējās.

Ar Kublinski man pēkšņi pieauga spārni! Es lidoju un nesapratu, kā tas ir iespējams. Mums bija vienāda sajūtu pasaules frekvence, vienāda vibrācija. Mums nebija kontakta ārpus teātra, bet darbā mēs kopā izdzīvojām veselas dzīves. Kublinskis caur manām lomām pavēra savu iekšējo pasauli – trauslu, neaizsargātu un ļoti sāpīgu. Mēs kopā bridām cauri nebeidzamiem dubļiem un, kad tos pārvarējām, pacēlām galvu un skatījāmies debesīs.

Kā būt, ja nav šīs vienādās frekvences ar režisoru?

Tad ir jāpielāgojas. Es vienmēr cenšos pielāgoties. Katra sadarbība ir citāda, un tā nav ne labāka, ne sliktāka – tikai atšķirīga.

Pirmajā gadā teātrī, izrādē Pīļu medības, Jaunušans pusotru stundu ar mani mēģināja tikai vienu uznācienu. Man bija jāienāk pa durvīm un jāsaka: “Labdien!” Vajadzēja aizelsties, radīt priekšstatu, ka tikko esmu skrējusi. Es izskrēju visu teātri, atgriezos, bet joprojām nebija labi. Un tad atkal skrēju. Visi gaidīja. Un – nav labi… Pauze. Es pieeju pie Ulda Dumpja, kurš sēž pie galda Zīlova lomā, un atvainojos: “Uldi, piedod, lūdzu!” Viņš tikai pasmaida un saka: “Ko tu, dumja? Es taču esmu slinks! Es tikai sēžu un atpūšos.” (Smejas.) Viņš, protams, mani tikai mierināja.

Ar Edmundu Freibergu ir bijuši brīnišķīgi darbi – Četrdesmit karātu, Angļu valodas stunda, kurā man ar Māru Zemdegu izveidojās īpaša saikne. Kopš šīs izrādes Māra visu mūžu ir tuvs cilvēks. Viņa ir mana gara radiniece – mēs sazvanāmies, uzturam kontaktus.

Pēdējos gados viens no lielākajiem un negaidītākajiem pārsteigumiem man bija Intara Rešetina izrāde Aukle. Es domāju – nemūžam! Nesapratu, kāpēc tur esmu, kāpēc šāds darbs vispār vajadzīgs. Aukle, kura nogalina divus bērnus… Tas šķita tik nepieņemami. Un tad lēnām, pa teikumam, pa teikumam, es sāku tajā cilvēkā iedziļināties. Sāku šķetināt viņas dzīvi – no bērnības līdz visiem liktenīgajiem pagrieziena punktiem. Kāpēc tā notika? Kā cilvēks var nonākt līdz šādam lēmumam? Es neattaisnoju, bet es viņu sapratu. Tā bija ļoti sarežģīta loma, īpaši manā vecumā. Nospēlēju to tikai vienu reizi, bet tā ir palikusi manī.

Es noteikti gribētu pieminēt Pēteri Krilovu – viņa vadībā man vienmēr ir bijis liels prieks strādāt. Kaimiņš – pilnīgi absurda izrāde, kurā es pirmo reizi patiesi sapratu, kā spēlēt absurda teātrī! (Smejas.) Man ļoti patīk mēģinājumu process, kurā režisors ir kopā ar aktieriem, kur veidojas īsta sadarbība. Labi ir tad, kad process rit kā āķītis–cilpiņa, āķītis–cilpiņa. Kad viss organiski savijas kopā. Tā notiek reti, bet, kad notiek, tas ir īsts brīnums.

Kā laika gaitā veidojušās jūsu attiecības ar kritiku? Vai tā kļuvusi par uzticamu ceļabiedru, ko ar interesi lasāt un pārdomājat, vai tomēr bijušas reizes, kad gribējies no kritikas norobežoties?

Par Kristīnes lomu izrādē Ugunī savulaik saņēmu ļoti skarbu kritiku no Silvijas Radzobes – tādu, kas šķita pilnībā nocērtam manu turpmāko aktrises ceļu. Tomēr pēc tam daudz pārdomāju un spēju atrast savu kļūdu. Sapratu, kur biju nepareizi iztulkojusi to, ko režisors no manis patiesībā gaidīja.

Laikā, kad man bija lielās lomas, ļoti laba kritiķe bija Anda Burtniece. Viņa bija toleranta un godprātīga un, pat ja bija skarba, vienmēr atstāja ceļu tālākai izaugsmei. Atšķirībā no citiem kritiķiem, kuri mēdza iet galējībās un pilnībā iznīcināt aktierus, viņa prata saglabāt līdzsvaru. Vēl Ausma Legzde, kura kritiku spēja izteikt ļoti interesanti. Viņa varēja būt skarba, piemēram, Ponijas Cepurītes lomā es viņai nepatiku, taču citās izrādēs viņa mani ļoti augstu novērtēja. Kritiķis vienmēr ir subjektīvs, tomēr kritika ir arī publisks darba novērtējums. Es nevaru teiktu, ka mani tā neiespaido; protams, ka iespaido. Varbūt tā neatstāj paliekošas rētas, bet tajā brīdī var mazliet ievainot. Jāsaka gan, ka skatītāju vērtējums vienmēr ir pirmajā vietā.

Tagad runājot, saprotu, cik mans skatuves mūžs tomēr ir bijis veiksmīgs. Tomēr dzīvē nevar dabūt visu – ja kaut kas tiek vairāk dots, kaut kas tiek arī atņemts.

Lai aktrises ceļš varētu mirdzēt pilnā spožumā, kaut kas jāupurē...

Es upurēju laiku, ko vajadzēja pavadīt ar maniem trīs bērniem. Pie tās milzīgās slodzes – izrādes, mēģinājumi, filmēšanas, braucieni – laiks, kas būtu jāpavada ar viņiem, bieži tika atņemts. Bet man ļoti daudz ir palīdzējusi mammīte, viņas atbalsts bija nenovērtējams, īpaši, kad mani puiši, Jēkabs un Eduards, bija pavisam maziņi. Omīte no Subates brauca un palika pie mums pat mēnešiem ilgi. Tajā laikā mūsu māja bija kā maza, dzīvespriecīga karaļvalsts: trīs suņi, pieci kaķi, divas omītes un mēs – četri bērni. (Smejas.) Mūsu ģimenē valdīja rosība, siltums un dzīvība, un abas mammas man palīdzēja visu dzīvi.

Mamma bija ne tikai mans balsts, bet arī mans draugs – kas, manuprāt, ir liels retums. Esmu saņēmusi ļoti daudz mīlestības kā bērns un, iespējams, tieši tāpēc biju tik atvērta pasaulei. Bet, ja tu esi atvērts un neesi sagatavots dzīvei, neizbēgami pienāk brīdis, kad nākas sastapties ar ļaunumu, nelietību un nodevību. Biju lasījusi Dostojevski, bet izrādās, ka viena lieta ir par to domāt, pavisam cita – piedzīvot to uz savas ādas. Bet tad nāk teātris – kā glābiņš. Kad dzīves smagums tevi velk lejā, tu ieej teātrī un vismaz uz to mirkli esi ārpus bedres. Skatuve izlīdzina svaru kausus, dod elpu, dod spēku. Reizēm notiek arī pretējais – pienāk brīdis, kad tev tiek uzticēts darbs, kurā tieši šī dzīves bedre palīdz. Un tā turpinās šī savdabīgā mijiedarbība starp dzīvi un skatuvi – reizēm teātris glābj tevi, reizēm tu caur teātri glāb citus.

Kas ir lielākais mākslinieka drauds – cenzūra, publikas gaume vai paša iekšējā stagnācija?

Cenzūra? Gluži pretēji – tas nereti bija izaicinājums, kas mudināja atrast veidu, kā cenzūrai pāriet pāri. Ne ar paceltu dūri, bet ar mākslas valodu. Patiesais gandarījums rodas tikai tad, kad jūti – tas, ko dari, kādam ir vajadzīgs. Enerģija nāk no zāles, no šīs neredzamās saiknes. Ja atdod sevi līdz galam, ja nebaidies būt patiess – vai nu caur smiekliem, vai caur sāpēm –, skatītājs un aktieris kļūst par vienu veselumu. Ir bijušas reizes, kad šī sajūta mani burtiski pacēlusi virs zemes. It kā es peldu pāris centimetru virs skatuves, un tēls dzīvo pats no sevis. Un cilvēki zālē to jūt.

Protams, daudz kam ir jāsakrīt, lai tā notiktu. Darbs piedzimst tikai kopā ar publiku. Ir bijuši gadījumi, kad šķiet – šī izrāde noteikti aizies, tomēr neviens nesaprot, ko režisors ar to ir domājis, un skatītāji to nepieņem. Un reizēm notiek pretējais. Tā bija ar izrādi Olivers, kas ir liriska komēdija. Edmunds Freibergs vada mēģinājumu, un vienīgais, kurš zālē ieķiķinās, ir viņš pats. Mēs mēģinām, mēģinām, bet nekādas lielās sajūsmas nav. Un tad pienāk pieņemšanas izrāde. Man ar Rolandu Zagorski ir dialogs – es spēlēju bibliotekāri Inesi un ēdu cepumu. Pēkšņi aizrijos, sāku klepot, un skatītāji sāk smieties! Es apjūku, bet, jo vairāk viņi smejas, jo vairāk jāsmejas arī man. Paskatos uz Rolandu – sākumā viņš pasmaida, bet tad kļūst nopietns. Es vairs nevaru apstāties. Un arī skatītāji ne. Tad es redzu – Rolands sāk dusmoties. Bet, jo nopietnāks un dusmīgāks viņš kļūst, jo smieklīgāk tas man šķiet. (Smejas.) Tā bija viena no tām negaidītajām situācijām uz skatuves, ko neizdomāsi un neieplānosi.

Kādu vēstījumu jūs gribētu atstāt jaunajiem aktieriem? Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, ko viņiem vajadzētu apzināties un nest sev līdzi šajā profesijā?

Katram ir savs īpašais ceļš, kas jāatrod un jāizdzīvo. Piemēram, Velta Līne bija mana teātra krustmāte, bet vai viņa man varēja palīdzēt? Nē. Divas reizes manā aktrises dzīvē patiešām ir palīdzējusi aktrise Māra Zemdega – tad, kad es kaut kāda iemesla dēļ biju nogājusi no sava aktrises ceļa. viņa pateica ļoti skaidri: “Lāsma, es nezinu, kas tas ir, bet tu pēkšņi esi tikai forma – nepiepildīta forma.” Pat mans režisors to nemanīja!

Katrs mēs esam citāds, un ir ļoti grūti kādam kaut ko ieteikt. Es varu tikai pateikt: “Klau, šis bija ļoti labi – paturi šo sajūtu!” Bet es nevaru būt režisore. Mēs katrs strādājam citādi, katram ir sava virtuve.

Redzi, Astrīda Kairiša līdz pēdējam brīdim uz skatuves gāja ar eksemplāru rokās. Visiem bija jāzina teksts no galvas, bet Astrīda staigāja ar grāmatu un klusi pie sevis murmināja. Viņa pēc dabas bija lēna un mierīga, kamēr mēs pārējie bijām tā – uz augšu, uz leju. Jaunušans to zināja un viņai uzticējās, bet ar Kublinski Astrīda nevarēja saprasties. Viņš prasīja dažādus variantus, ātras reakcijas, impulsus, un Astrīda tam netika līdzi – viņai bija cits ritms. Un tad ģenerālmēģinājumā viņa pēkšņi atvērās – un visi bija gar zemi! (Smejas.)

Arī mūsu kursā bijām pilnīgi atšķirīgi. Teiksim, Voldiņš ir pilnīgi citāds nekā es. Viņš man vienmēr ir pārmetis: “Kuģi, ko tu ņemies? Kāpēc vajag sevi tā plosīt? Priekš kam?” Un es tik atbildu: “Voldiņ, bet es esmu tāda, kāda es esmu. Maksimāliste. Tas ir mans.” Un man nav gandarījuma, ja es neesmu kā tāds zemnieks līdz ceļiem iekšā zemē, ja neesmu sajutusi līdz kaulam, kur es esmu.

Voldemārs Šoriņš kādā sarunā sacīja, ka viņam šķiet – mūsdienās pret teātri un skatuvi neizturas ar patiesu cieņu. Kā jūs jūtaties teātrī šodien?

Kad bijām jauni, mēs arī burkšķējām. Bijām jaunieši, kuri alkst pēc jaunā, mums likās, ka tas, ko darīja Jaunušans, ir vecmodīgi, un ka tikai Valdis Lūriņš un kustību teātris ir moderni. Taču mums bija milzīga pietāte pret teātri, pret šo māju. Mēs bijām bezgala laimīgi, ka esam te nokļuvuši. Gājām skatīties, kā spēlē vecākās paaudzes kolēģi. Tas nenozīmē, ka pieņēmām visu, ko redzējām, bet pats process mūs aizrāva. Tagad ir pavisam cits laiks, nevaram gaidīt, ka viss būs tāpat kā agrāk, jo mainījusies ir pati dzīve – tās pamati un vērtības. Mēs bijām brālība, vienotība… Ja mākslinieks ir nodrošināts, viņš var būt brīvs radošajā ziņā, bet, ja visu laiku jācīnās par eksistenci, tad prioritātes diemžēl mainās. Tāpēc es iecietīgāk skatos uz jaunajiem aktieriem – es mēģinu saprast. Protams, teātrī ir daudz kā tāda, kas arī man nepatīk, bet, ja es to nevaru mainīt… Tomēr es zinu, ka kopā mēs varam daudz kaut ko panākt. 1989. gadā, kad Jēkabs vēl bija ratiņos, mēs ar viņa tēti Jāni Reini bijām kārtējā lielajā mītiņā pie Kongresu nama, kur mākslinieki pulcējās, lai paustu savu nostāju. Tur miliči sāka mūsu cilvēkus grūst iekšā mašīnās. Atceros, kā viņi vilka aiz matiem kādu mākslinieci, un es ar bērnu ratiņiem gāju viņiem virsū. Es zinu, ko nozīmē, būt vai nebūt. Mēs tam visam esam gājuši cauri. Un es ticu, ka mēs spētu apvienoties arī tagad.

Vai sekojat līdzi aktualitātēm pasaulē?

Nesekoju ziņām nepārtraukti, bet laiku pa laikam tas ir jādara. Man patīk dzīvnieku raidījumi – redzu, kā dabā viss notiek, kā paviāni barā kopīgi medī, lai izdzīvotu. Un pēkšņi es ieraudzīju līdzību. Viņi iedzina Zelenski stūrī un uzbruka – gluži kā dzīvnieki. Nav svarīgi, kāds ir pamatojums; tās ir lielās spēles, kuru būtību mēs nekad neuzzināsim. Taču visbīstamākais ir tas, ka tajās pilnībā zūd cilvēcība. Nerēķinoties ne ar ko, bez jebkādām robežām. Viena lieta ir klausīties vārdos, pavisam cita – redzēt, kā tas notiek realitātē. Tajā brīdī man tiešām kļuva bail. Un tad es domāju – vienā dienā mēs redzam šo ārprātu, kas notiek tur, bet tajā pašā laikā mums ir mūsu Straume un Oskars. Tie ir kā divi svaru kausi – vienā pusē šī necilvēcība, kas ir šausminoša, otrā ir Straumes cilvēcība, tā vēsts pasaulei: atjēdzieties! Cilvēka kā tāda vairs nav! Un te nu tas ir – acīmredzams kontrasts starp šīm divām pasaulēm.

Briti gatavojas maksāt naudu cilvēkiem par nekā nedarīšanu - 11 tūkstošus eiro gadā vienkārši tāpat