Kas liecināja par to, ka uzbrukums notiks 28. februārī?

"Nebija zināms cikos vai kā tas notiks, tomēr varāku indikāciju kopums par gaidāmo uzbrukumu liecināja. Sākotnēji bija pazīmes, ka tas tiks izvērsts jau 21. februārī, tomēr dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā ļoti sliktu laikapstākļu un loģistikas problēmu dēļ Izraēla un ASV uzbrukumu atlika. Tomēr 28. februārī visi apstākļi sakrita, tai skaitā laikapstākļi bija labvēlīgi, un, kā jau šobrīd zinām, Izraēla kopā ar ASV uzsāka īstenot triecienus pret mērķiem Irānā, likvidējot arī Irānas augstako līderi - ājatollu Alī Hāmenejī.

Domāju, ka daudzus pārsteidza veids kā Irānas augstākais līderis tika likvidēts - īstenojot raķešu triecienu pret ēku, kurā Hāmenejī aizvadīja sanāksmi ar saviem drošības pārstāvjiem. Vai varat pastāstīt sīkāk par šo operāciju?

Tajā pašā ielā Teherānas centrā, kur tika likvidēts Hāmenejī blakus atradās trīs ēkas: vienā atradās ājatollas biroji, kurā viens stāvs bija veltīts militārajai izlūkošanai; otrā ēkā atradās Irānas Augstākā padome; bet trešajā Irānas Nacionālās drošības štābs.

Irānas līderi bija samērā paredzami - viņi vairāk nekā divus gadus trīs sestdienas rītus mēnesī tikās ājatollas galvenajā birojā. Viņi šo praksi mainīja divas reizes - 2025. gada jūnija, kad Irānā notika 12 dienu karš un kopš 2026. gada janvāra vidus, kad viņi sāka retāk rīkot sanāksmes bunkurā, kas atradās dziļi zem ājatollas birojiem.

Lai “iemidzinātu” Irānas vadību un garantētu pārsteiguma momentu, Izraēlas valsts izveidoja mānekļus. Piektdienā, 27. februārī, Izraēlas amatpersonas iztukšoja valsts Aizsardzības departamenta jeb Hakirijas autostāvvietu. Hakiriju var nodēvēt par “Izraēlas Pentagonu” - tas atrodas Telavivas sirdī, Leonarda da Vinči ielā un ir Irānas armijas centrs. Šī rīcība lika Irānas izlūkdienestiem uzskatīt, ka Izraēlas amatpersonas devušās nedēļas nogales atpūtā, lai atzīmētu Sabatu [Sabats sākas piektdienā, līdz ar saulrietu un noslēdzas sestdienā] un pēc tam Purimu [svētki, kuros piemin ebreju izglābšanos no iznīcināšanas Persijas impērijas laikos. Šogad Purims iekrita 3. martā]. Irānieši bija pārliecināti, ka visi svarīgie vadītāji dodas uz savām otrajām mājām, lai tur pavadītu garās brīvdienas, jo Purims notika pirmdien.

Līdz ar to Irānas vadības trauksmes līmenis šajā laikā bija salīdzinoši zems. Tāpat irāņi pēc vairākām psiholoģiskā spiediena nedēļām, kamēr konkrēta notikumu attīstība nenotika, kļuva mazāk uzmanīgi. Iespējams arī, ka viņi pienācīgi nenovērtēja ASV prezidentu Donaldu Trampu un viņa administrāciju. Bet šo piesardzības trūkumu izmantoja kāds informators, kas strādāja “Mossad” labā.

Viņš vai viņa Hāmenejī sanāksmes sākumā deva Izraēlai “zaļo gaismu", pēc kā tika tika aktivizēta elektroniska traucēšanas sistēma, kas traucēja komandvadības sistēmu darbību. Lai to paveiktu informators izmantoja šifrētu “vienreizlietojamu” ziņojumu sistēmu.

Kas bija šis informators? Tas varēja būt izlūkdienesta darbinieks, jo Izraēlā dzīvo daudz irāniešu, kas veido potenciālu nākotnes spiegu vervēšanas bāzi. Tas varēja arī būt arī kāds Hāmenejī darbinieks, ar kuru saziņa tika uzsākta vairākus mēnešus iepriekš un kurš par šo darbu saņēma ļoti lielu finansiālu labumu. Šādi informatori nereti mēdz būt personīgais sekretārs vai šoferis, jo viņiem ir vieglāk piekļūt un izlūkdienestiem viņus ir vienkāršāk pārliecināt vai savervēt gan ideoloģisku, gan finansiālu motīvu dēļ. Trešā iespēja, ko mūsdienās regulāri izmanto izlūkdienesti, ir vēl neparastāka: viņi apmāca zobārstus un gastroenterologus, lai mērķpersonas ķermenī implantētu izsekošanas mikroshēmas. Patlaban Irānas iestādes izmeklēs notikušo, cenšoties starp nedaudzajiem izdzīvojušajiem atrast informatoru vai informatorus, jo vienlaikus tika trāpīts trim dažādām vietām.

Pēc tam Izraēlas-ASV spēki īstenoja raķešu uzbrukumu, vienlaicīgi trāpot visām trīs ēkām. Un tā kā raķetes tika palaistas no liela attāluma, tās bija neiespējami atklāt laikus. Kopumā šīs operācijas ietvaros tika palaistas 30 planējošās aviācijas bumbas, kas kopā saturēja 15 000 kilogramus sprāgstvielu.

Bez Hāmenejī operācijās tika nogalināti arī Irānas armijas štāba priekšnieks, aizsardzības ministrs un citas augsta ranga personas…

Jā, pirmajās 48 konflikta stundās ASV-Izraēlas spēki nogalināja septiņas no 28 galvenajām Irānas režīma amatpersonām. Tomēr piecas galvenās personas joprojām ir dzīvas: Ali Laridžani, kurš bija Hāmenejī tuvākais padomnieks un tāpēc potenciāli tika uzskatīts par viņa dabisko pēcteci; Irānas parlamenta priekšsēdētājs Mohammads Galibafs; politiķis un garīdznieks Alizera Arafi, kas šobrīd ir Irānas pagaidu Valdības padomes loceklis; un divi bijušie Revolucionārās gvardes vadītāji, kuri faktiski ir patiesie lēmumu pieņēmēji: Mohsens Rezai un Mohammads Ali Džafari. Ja kritīs šīs piecas personas, tad varētu krist viss Irānas režīms.

Ko jūs domājāt ar vārdiem "Ali Laridžani tika uzskatīts par Hāmenejī dabisko pēcteci"? Vai viņam tiek prognozēta iespēja kļūt par jauno Augstāko līderi?

Gadu gaitā starp abiem vīriešiem bija izveidojušās ciešas un uzticības pilnas attiecības. Turklāt Laridžāni ir ārkārtīgi inteliģents cilvēks, un viņš lieliski pārvalda Rietumu komunikācijas un uzvedības kodus — gan tajā, kādu tēlu viņš rada, gan savās komunikācijas prasmēs. Taču es neesmu pārliecināts, ka viņš šobrīd vēlas tikt iecelts amatā, jo paradoksālā kārtā viņš varētu sevi pozicionēt arī kā iespējamu variantu ASV administrācijas priekšā gadījumā, ja režīms sabruktu. Arī iepriekš minētie - Mohammads Galibafs un Alizers Arafi - ir likumīgi kandidāti.

Vēl viena ticama iespēja būtu ājatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī [islāma revolūcijas arhitekts 1979. gadā] mazdēls Hassans Homeinī. Ar savu dumpīgo pagātni Hassans neapšaubāmi būtu visreformistiskāk noskaņotais. Viņš varētu būt gudra izvēle, ja 88 garīdznieku konklāvs, kas ir atbildīgs par jaunā augstākā līdera iecelšanu, izlemtu par šķietamas "atvērtības kursu". Ceturtā iespēja būtu izvēlēties četru līderu grupu vai arī iecelt formālu augstāko līderi, kurš darbotos šī četrinieka uzraudzībā.

Tomēr pastāv liela varbūtība, ka par jauno Irānas līderi tiks izvēlēts ajatollas Alī Hāmenejī dēls Mojtaba Hāmenejī, ko viņa tēvs šim amatam virzīja jau gadiem, finansiālu aprēķinu dēļ. Viņš pārvaldīja daļu no sava tēva 150 miljonu eiro vērtās impērijas un Hāmenejī nevēlējās šos varas grožus izlaist no rokām. Irānā šiītu garīdzniecībā centrālo lomu vairs nespēlē reliģija, bet gan klanu cīņas.

Visbeidzot, ir vēl viena iespēja, kas būtu visbīstamākā Irānas tautai:
tā kā mullas ir novājinātas, pastāv risks, ka varu valstī varētu pārņemt Revolucionārā gvarde. Tomēr pastāv arī iespēja, ka šajā laikā varētu sabrukt Revolucionārās gvardes vienotība. Gvardē karojošos var iedalīt trīs grupās: veterāni, kas cīnījās Irākas karā, kuri ir nacionālisti un anti-imperiālistiski noskaņoti; nākamā paaudze, kas guva labumu no denacionalizācijas, un ir pragmatiskāk un materiālistiskāk noskaņota un jaunākā paaudze, kas cīnījās Sīrijas karā un ir ultranacionālisti, bet ideoloģiski nav saistīti ar Hamenei sākotnējo revolucionāro un anti-imperiālistisko garu, tomēr ir gatavi cīnīties līdz pēdējam."

Vēl viens svarīgs punkts par šo tēmu: šobrīd 88 garīdznieku konklāvai ir ārkārtīgi grūti tikties, jo tādējādi viņi nekavējoties kļūtu par izraēliešu un amerikāņu mērķiem. Šāda klātienes tikšanās būtu izdevīga iespēja vienreiz un uz visiem laikiem iznīcināt visu sistēmu. Arī videokonferenču izmantošanas iespēja ir ļoti riskanta, jo pastāvīgi, izmantojot ārkārtīgi sarežģītas tehnoloģijas viņu telekomunikāciju sistēmās, tiek īstenoti pastāvīgi kiberuzbrukumi. Kā redzams, lielā dilemma, ar kuru saskaras Irānas līderi, ir tā, ka viņiem joprojām ir jāpulcējas klātienē, lai pieņemtu lēmumus, pat ja tas padara viņus par viegliem militāriem mērķiem.

Kas, jūsuprāt, vadīs valsti, ja režīms sabruks?

Arī šajā gadījumā iespēju spektrs ir ārkārtīgi plašs. Pētījumi liecina, ka vismaz 85% Irānas iedzīvotāju vairs nevēlas, lai valsti pārvaldītu mullas. Un pašreizējo režīmu atbalsta vien 10 līdz 15% irāniešu. Tomēr jābūt ļoti piesardzīgiem, lai nepieļautu situāciju, kurā valsts propaganda apvienojumā ar intensīviem militāriem triecieniem Irānas teritorijā nepavērstu sabiedrību pret amerikāņiem un izraēliešiem — kā tas notika 1980. gadā, kad Rietumvalstis, sašutušas par to, ka bija kļūdaini novērtējušas Homeinī patiesos nodomus, izmantoja savu Irākas sabiedroto, lai uzbruktu Irānai. Tam sekoja astoņi haosa gadi ar smagām sekām visam reģionam. Tomēr ir maz ticams, ka šādā scenārijā valsts vadīšanai tiktu izvēlēts mulla, izņemot jau iepriekš minēto Ari Laridžani.

Otra iespēja, par kuru šobrīd daudz tiek runāts, ir kādreizējā Irānas šaha [jeb monarha] Muhameda Reza Pahlavi dēls Reza Pahlavi. Saskaņā ar nesen veiktiem pētījumiem, kuros, izmantojot VPN, tika aptaujāti uzticami avoti valstī, Pehlevī pirmajā balsošanas kārtā iegūtu 33% balsu — ievērojami vairāk nekā jebkurš cits pašreizējais potenciālais kandidāts. Pahlavi ierosinājis arī nodrošināt pāreju, lai sāktu jaunu procesu, kas noved pie patiesi demokrātiskas balsošanas Irānā. Tāpat viņš ir arī vienīgais, kurš spēj piedāvāt strukturētu programmu.

Kā izteikti “Rietumu produkts” Pahlavi pasaules acīs iemieso noteiktu Irānas elites tēlu. Viņš tiek uzskatīts arī par Netanjahu protežē. Tomēr jānorāda, ka daļa viņa tuvākā loka nav tik demokrātiski noskaņota, kā varētu šķist. Piemēram, viņu ieskauj komanda, kas draud tiem, kuri sociālajos tīklos publicē par Pahlavi kritisku viedokli. Turklāt viņš ir ļoti nepopulārs kurdu un beludžu kopienās, kas dzīvo Irānas teritorijā.

Tāpat aptauja liecina, ka 52 līdz 57% Irānas iedzīvotāju dotu priekšroku jaunam, demokrātiski ievēlētam vadītājam. Tomēr pagaidām nav redzams neviens konkrēts variants, kas skaidri izvirzītos priekšplānā. Svarīgi atzīmēt, ka Irāna ir plaša valsts ar ļoti daudzveidīgām ģeogrāfiskām, klimatiskām un kultūras īpatnībām. Savos retajos braucienos uz Irānu, kā arī misijās ar Sarkano Krustu bēgļu nometnēs Francijas ziemeļos esmu personīgi saskāries ar saspīlētām attiecībām starp dažādām etniskajām kopienām. Mani mēģinājumi sazināties ar irāņiem farsī valodā, kuru es nepārvaldu brīvi, ne vienmēr padarīja mani populāru sarunu biedru.

Lai gan Irāna kopumā ir ļoti attīstīta un kultūras ziņā progresīva valsts, to pilnībā apvienot demokrātiskā veidā nebūtu vienkārši. Tik lielai un daudzveidīgai valstij ir nepieciešama spēcīga centrālā vara, kas nodrošina pārvaldību, taču tas, protams, nenozīmē, ka tai jābūt autoritārai.

Paturpinot šo tēmu, vai jūs domājat, ka Irānas tautai būs iespēja izlemt valsts likteni ar īsteni demokrātisku procesu starpniecību?

Vismaz tā izriet no ASV prezidenta Trampa un Marko Rubio izteikumiem, taču diemžēl es par to neesmu tik pārliecināts. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka pirms 28. februāra uzbrukuma vairākas lielvaras aizkulisēs panāca nozīmīgas ekonomiskas un stratēģiskas vienošanās, un ka nākamā Irānas prezidenta ievēlēšana būs kompromisa rezultāts, kas apmierinās šo valstu intereses. Jaunajam līderim būs jādarbojas ar lielu diplomātiju, balansējot starp vairākām interesēm, kas no pirmā acu uzmetiena ne vienmēr ir savstarpēji saderīgas.

Runājot par ASV un Izraēlas uzsāktajām militārajām operācijām Irānā - tās bija ļoti mērķtiecīgas un precīzas. Es pieļauju, ka tās nebija plānotas nedēļas vai divu laikā...?

Pretēji tam, ko apgalvo vairāki mediji, jums ir pilnīga taisnība. 2025. gada jūnijā, kad Izraēlas un ASV izvērsa Irānā 12 dienu ofensīvu, līdz militārās operācijas pabeigšanai bija palikušas vien četras dienas. Tomēr, tā kā situācija tobrīd nebija labvēlīga režīma maiņai, izraēlieši un amerikāņi kopīgi nolēma operācijas termiņu atlikt.

Pēc šī konflikta tika veikta padziļināta pieredzes analīze — galvenokārt Izraēlas izlūkdienestos, bet arī Amerikas struktūrās. Kā jau minēts iepriekš, ASV izlūkošanas sistēmas kopumā bija piedzīvojušas satricinājumus Trampa administrācijas laikā. Tomēr atsevišķas vienības, īpaši tās, kas darbojas Tuvajos Austrumos, joprojām ir pilnībā funkcionālas un efektīvas.

Savukārt Irānas valdība kopš 2025. gada jūnija beigām bija veikusi reorganizāciju, kas to uz laiku padarīja ievainojamu — gan tehnoloģiski, gan cilvēkresursu ziņā. Tieši šajā brīdī "Mossad" ar noteiktu ASV aģentūru palīdzību sāka pārtvert informāciju, izmantojot ļoti attīstītas tehnoloģijas, kā arī cilvēku infiltrāciju. Izlūkdienesti sāka pastāvīgi izsekot un novērot ājatolla Alī Hāmenejī un viņa komandas gaitas. Mūsdienās tehnoloģiskā izlūkošana ir būtisks instruments, taču kopš seniem laikiem izšķiroša nozīme vienmēr bijusi uz cilvēkresursiem balstītai izlūkošanai.

Pēc tam notika vairākas ASV un Izraēlas štābu sanāksmes, kurās precīzi tika definēta uzdevumu sadale un tika sinhronizētas abu valstu savstarpējās darbības. Pēdējā sanāksme notika pirms mēneša Izraēlas premjera Netanjahu vizītes ASV laikā, kur bija klātesoša Izraēlas militārā izlūkdienesta vadība. Šajā laikā tika noteikti operācijas mērķi, ietvars un operācijas organizācija.

Kā jūs pati sacījāt, ir svarīgi atzīmēt, ka šāda mēroga mērķtiecīga un koordinēta operācija, apvienojot izlūkdienestus un militāros spēkus, prasa vairākus mēnešus ilgu sagatavošanos. Turklāt ASV bija nepieciešams organizēt arī dezinformācijas kampaņu, kas bija vērsta uz to, lai radītu iespaidu, ka viņi mēģina izmantot diplomātiskos kanālus nesaskaņu risināšanā.

Jāpiemin, ka šobrīd Irānā notiekošais ir pilnīgi atšķirīgs no kara Irākā 2003. gadā, kur Buša administrācija darbojās oficiālāk, mazāk slepeni un izveidoja koalīciju ar citām valstīm. Bet pēc tam, ar Kongresa apstiprinājumu, bet nesaņemot ANO atbalstu, īstenoja uzbrukumu. Pašreizējā situācijā, ņemot vērā ienaidnieka spēku un specifiskās īpašības, bija svarīgi virzīties uz priekšu, slēpjot savus patiesos nodomus.

Vienlaikus bija nepieciešams radīt noteiktus apstākļus Irānas iekšienē, lai būtu garantija, ka tās iedzīvotāji atbalstīs operāciju. Režīms, kas Irānā bijis pie varas tik ilgi, ir trausls, un tā atbalsta reitings tiek vērtēts 10 līdz 15% robežās. Šie atbalstītāji galvenokārt ir Irānas Revolucionārā gvarde un viņu ģimenes. Tāpat atbalstītāju vidū ir cilvēki, kas ar režīma palīdzību vairojuši savu turību. Šie cilvēki izvietojuši daļu savu aktīvu ārzemēs, piemēram Apvienotajos Arābu Emirātos, un ir maz ticams, ka viņi ņems rokās ieročus, lai aizstāvētu režīmu.

Turklāt — un notikums, par kuru tūlīt stāstīšu, iespējams, nav nejaušība — Irānas režīma nepopularitāti pastiprināja bankas, kuru pārvaldīja ar Revolucionāro gvardi saistīts režīms, bankrots. Tas lielā mērā izraisīja sabrukumu un nopietnu finanšu un banku krīzi valstī. Šis milzīgais bankrots izputināja simtiem tūkstošu noguldītāju. Režīms pēc tam mēģināja slēpt 10 miljardu dolāru maksātnespēju, kas izraisīja protestu kustību, kas sākās 2025. gada decembrī, un kura izplatījās visā valstī daudz ātrāk, nekā bija gaidīts, pārsteidzot izraēliešus un amerikāņus, kuri vēl nebija gatavi karadarībā iesaistīties.

Kā zināms, janvāra notikumi noveda pie nežēlīgām represijām, kurās kopumā tika nogalināti 28 000 civiliedzīvotāju. Īsāk sakot, tas, ko Amerikas un Izraēlas izlūkdienesti bija paredzējuši martā, notika divus mēnešus agrāk nekā prognozēts. Tomēr abām valstīm nācās gaidīt, līdz to militārais un izlūkošanas aparāts būs pilnībā gatavs darbībai. Mērķis bija vienlaikus rīkoties trīs virzienos: ieviest Irānā blokādi īpaši traucējot un pārtraucot tās eksportu; likvidēt augsta ranga režīma vadošās amatpersonas, un iznīcināt vairākus tūkstošus Irānas militāro objektu dažādās kategorijās, ar tempu aptuveni 500 mērķu dienā.

Pēdējais solis bija sagaidīt piemērotu brīdi operācijas uzsākšanai. Un šī gaidīšana nebija ilga. Piektdienas, 27. februāra, vakarā kāds informators sniedza informāciju par sanāksmes vietu un laiku, ko Hāmenejī un daļa viņa komandas bija plānojuši nākamajam rītam, 28. februārim. Lai šo informāciju nodotu un, protams, vēlāk nofotografētu galvenā mērķa ķermeni, bija nepieciešams ļoti augsta līmeņa izlūkošanas avots, kas atradās ļoti tuvu mērķim.

Veiksmīga sakritība bija tā, ka amerikāņiem vienkārši bija jāgaida līdz tiks slēgti [daudzas biržas uz nedēļas nogali tiek slēgtas piektdienās plkst.16.00 pēc Ņujorkas laika] viņu akciju tirgi, lai izvairītos no tūlītējas panikas ietekmes uz tirgu. Tāpēc šis uzbrukums notika diezgan agri no rīta, pēc Eiropas laika, nevis pusnaktī vai vēlu naktī, kā šādi uzbrukumi notiek parasti.

Irāņi tika pārsteigti, kas jau ir liela kļūda, taču viņu ienaidnieki izmantoja arī divkāršu drošības ievainojamību: pirmkārt, pirms diviem gadiem izraēlieši iznīcināja viņu gaisa detektēšanas radarus, kas atradās Sīrijā un Irākā, un Krievijas un Ķīnas loģistikas atbalsts nebija pietiekams, lai tos efektīvi aizstātu. Līdz ar to Hamenei tuvās aizsardzības vienība nespēja laikus evakuēt viņu un viņa štābu drošībā.

Jāatzīmē, ka visas militārās operācijas kļūst ievērojami vieglāk īstenojamas, tiklīdz ir nodrošināts pārākums gaisā. Interesanti arī tas, ka šī uzbrukuma plānošanā un īstenošanā tika izmantots mākslīgais intelekts, un izmantotā MI sistēma bija "Anthropic" — tā pati sistēma, ko izstrādājis uzņēmums, kuru Pentagons nesen aizliedza.

Visbeidzot, zīmīgi, ka 2. marta vakars sakrīt ar Purima svētkiem, kas atzīmē priecīgu notikumu Vecajā Derībā — Esteres grāmatā aprakstīto stāstu, kur Estere izglāba ebreju tautu no slaktiņa, ko bija iecerējis Persijas karaļa Ahasvēra padomnieks Hamans. Spēcīga simbolika!

Bez amatpersonu likvidācijas Izraēla un ASV katru dienu piemin arī vairāku simtu Irānas militāro mērķu bombardēšanu. Kas ir šie ir par mērķiem? Vai tie saistīti ar Irānas kodolprogrammu?

Es domāju, ka visi pasaules mediji šobrīd ļoti precīzi atspoguļo triecienus pa militārajiem mērķiem šajā konfliktā. Tomēr joprojām ir viens svarīgs mērķis, ko, cik man zināms, viņi tik tikko piemin, un kas izraēliešiem un amerikāņiem palika nepamanīts 12 dienu ilgajā kara laikā 2025. gada jūnijā. Proti, neskatoties uz visiem ASV un Izraēlas pūliņiem, sabiedroto spēkiem joprojām nav izdevies iznīcināt ceturto kodolobjektu, kas atrodas dažus kilometrus uz dienvidiem no Natanzas, kur tiek glabāti 400 kg augsti bagātināta urāna. Tiek uzskatīts, ka šīs rezerves ir paslēptas 800 metrus zem kalna. Tas ir būtisks jautājums.

Irānas reakcija uz uzbrukumiem šobrīd šķiet nedaudz haotiska - tā īsteno triecienus pa vairākām tai kaimiņos esošām arābu valstīm. Kādi ir šo triecienu mērķi un ko viņi ar tiem cenšas panākt?

Irāņi papildus triecieniem reģionā pa ASV militārajiem mērķiem, veica arī simboliskus triecienus Dubaijas pilsētai, ko mēs dēvējam par “personalizētām pastkartēm”. Dubaija ir simbolisks Irānas mērķis ne tikai abu valstu vēsturiskās sāncensības dēļ, bet arī tāpēc, ka tā ir neierobežota kapitālisma bastions. Paradoksāli, ka vienlaikus, kā tas bieži raksturīgs tā dēvētajiem kreisi totalitārajiem režīmiem, daudzi mullas un Revolucionārās gvardes pārstāvji tur ir ieguldījuši ievērojamas naudas summas.

Irānas stratēģiskā kļūda, iespējams, bija triecini pa septiņām no astoņām reģiona valstīm [visām, izņemot Omānu]. Sākotnējais mērķis, uzbrūkot ASV militārajām bāzēm šajās valstīs, bija panākt, lai tās nostātos pret ASV un piespiestu Vašingtonu sēsties pie sarunu galda. Tomēr šis aprēķins izrādījās kļūdains. Efekts bija pretējs: šīs valstis tagad paziņo, ka “patur tiesības atļaut ASV lidaparātiem izmantot savu gaisa telpu”. Turklāt, piemēram, Saūda Arābija ir ļoti cieši saistīta ar ASV un no tās atkarīga.

Rezultātā Irāna ir mainījusi savu stratēģiju, cenšoties visos iespējamos veidos radīt haosu globālā mērogā — ekonomiski, loģistiski, strukturāli un arī cilvēkresursu ziņā.

Praktiski tas nozīmē, ka Irāna sāk mērķēt uz kaimiņvalstu naftas un gāzes infrastruktūru. Labā ziņa ir tā, ka Irānas raķešu palaišanas iekārtas pēc pirmā šāviena tiek sistemātiski neitralizētas, jo palaišanas brīdī izdalīto siltumu nekavējoties konstatē pretinieka spēki, kuriem ir pieejamas modernākās tehnoloģijas. Rezultātā visas palaišanas iekārtas tiks iznīcinātas, pirms Irāna būs iztērējusi savu raķešu krājumu. Konflikta sākumā Irānai bija no 1200 līdz 2000 raķešu, no kurām daudzas, turpinot šādā tempā drīz kļūs nelietojamas. Paliks tikai droni. Turklāt tiek plānotas arī sauszemes operācijas, lai neitralizētu raķešu palaišanas vietas.

Tomēr dronu draudi saglabāsies, neskatoties uz to, ka salīdzinoši nesen ir izstrādāta jauna augstas enerģijas pret-dronu lāzera tehnoloģija. Notikuma vietā tikko ieradušies daži Ukrainas virsnieki un inženieri, lai dalītos savā pieredzē cīņā ar Irānas droniem, kuru darbības loģiku viņi labi pārzina, neraugoties uz pastāvīgajiem tehnoloģiskajiem uzlabojumiem.

Jāpiemin, ka Francijai ir plašs aizsardzības līgums ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Kataru un Kuveitu, kā arī - mazākā apjomā - ar Irāku un Jordāniju, kur tai atrodas liela militārā bāze. Šie līgumi, kas paredzēti tikai aizsardzības nolūkiem, tikuši aktivizēti un arī Francija likvidējusi vairākus Irānas dronus, kas ielidojuši tās sabiedroto gaisa telpā. Francija uz reģionu nosūtījusi militāro fregati, vairākas pretgaisa aizsardzības sistēmas un militārās lidmašīnas "Rafale". Tāpat Makrons paziņojis, ka nosūtīs uz Kipru papildu pretgaisa aizsardzības vienības pēc tam, kad Irāns droni trāpīja Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku bāzei valstī.

Lai gan amerikāņi dara visu iespējamo, lai nodrošinātu drošību reģionā, Hormuza šaurums faktiski ir bloķēts, jo kuģu apdrošināšana ir kļuvusi pārāk dārga. Tāpat Irānai ir ierobežots skaits militāro fregašu, tomēr valsts traucē kravas kuģu kustību ar ļoti mobilu ātrlaivu bariem, kas civilajiem kuģiem rada pietiekamu atturēšanas efektu. Pastāv arī iespēja, ka Irānas spēki varētu izmantot arī mīnas, kā tas jau noticis iepriekš — 1988. gadā šādā veidā tika bojāts ASV militārais kuģis, kas tolaik izraisīja ASV atbildes operāciju.

Tikmēr Eiropas–Āzijas maršrutā kuģi vairs nevar izmantot Sarkanās jūras un Suecas kanāla ceļu, baidoties no atkārtotiem Irānas sabiedroto — hutiešu — uzbrukumiem. Naftas cena ir pārsniegusi 80 dolārus par barelu, un, ja situācija saglabāsies, tā var pārsniegt arī 100 dolārus. Makrons paziņojis, ka viņš grasās izveidot koalīciju, lai nodrošinātu jūras satiksmes drošību šajās trīs kritiskajās zonās.

Taču arī sekundārās sekas var izrādīties dramatiskas — piemēram, varētu tikt apturēta liela daļa rūpniecības, kas paliktu bez darbībai nepieciešamās enerģijas. Turklāt visi Eiropas iekšējās drošības dienesti ir paaugstinātā gatavībā, baidoties no guļošo teroristisko uzbrukumiem. Šīs bažas ir vēl nopietnākas, ņemot vērā, ka mullas ir klasificētas kā teroristiska organizācija. Pastāv arī risks, ka varētu notikt atentāte mēģinājumi pret politiskajiem līderiem.

Savukārt Irānas teritorijā Revolucionārā gvarde gatavojas atbrīvot ieslodzītos, lai izmantotu viņus kā dzīvos vairogus objektu aizsardzībai. Kā zināms, interneta tīkli ir atslēgti, un visa civilā saziņa tiek uzraudzīta. Pilsētās ir iestājies haoss — gan organizēts, gan nekontrolēts.

Šobrīd Izraēlas un ASV karadarbība aprobežojas ar gaisa uzbrukumiem. Vai ir pamats domāt, ka sekos arī sauszemes karaspēka uzbrukumi?

Vispirms vēlos uzsvērt, ka pretēji tam, ko daudzi komentētāji atkārto ziņu kanālos, vēsturē ir bijuši gadījumi, kad režīmi sabrukuši tikai gaisa triecienu rezultātā. Prātā nāk divi piemēri: 1999. gada Kosovas karš, kur NATO militārie triecieni, kas ilga aptuveni 80 dienas, būtiski vājināja režīmu, kurš sabruka nākamajā gadā; un nesenāks piemērs — Lībija 2011. gadā ar Muammara Kadafi režīmu.

Irānā kopš operācijas sākuma jau nogalināti vairāk nekā 1500 Revolucionārās gvardes pārstāvju, bet Irānas karavīri, baidoties no bombardēšanas ir spiesti pamest savas militārās bāzes. Iespējams, ka daļa no viņiem psiholoģiski nespēs to izturēt.

Taja pat laikā es uzskatu, ka ir iespējams arī konvencionāls sauszemes uzbrukums. Tomēr tam būtu jānotiek kopīgi ar Izraēlas bruņotajiem spēkiem, un intervences operācijai jābūt ierobežotai un precīzi vērstai vēlākā etapā, jo amerikāņiem uz vietas ir tikai 45 000 karavīru, un Trampa administrācija nevar atļauties lielus cilvēku zaudējumus. Vai fakts, ka Izraēla tikko mobilizējusi vēl 100 000 rezervistu, varētu būt šādas iespējas indikators? Iespējams, tā ir tikai preventīva darbība, vai arī daļa no viņiem tiks izvietoti Libānā.

Konkrēti sauszemes uzbrukuma iespējas varētu būt vairākas: pie robežas ar Irākas Kurdistānu amerikāņi un izraēlieši ir “attīrījuši” visas robežsargu vienības reģionā, lai atvērtu robežu, aiz kuras atrodas Irānas kurdi — potenciāli bruņota opozīcija režīmam. ASV Speciālie spēki varētu viņiem pievienoties; iespējama arī konvencionālu bruņoto divīziju nosūtīšana — galvenokārt Izraēlas ar dažu ASV vienību atbalstu; vēl viena iespēja ir: speciālo spēku operācija, kas sinhronizēta ar Izraēlas spēkiem, kuri jau darbojas uz vietas, lai atbalstītu tautas sacelšanos. Sauszemes spēku iesaistīšana pastiprinātu situācijas dinamiku. Var arī iedomāties speciālo spēku operāciju pret skaidri identificētiem mērķiem, kā iepriekš minēts attiecībā uz Irānas raķešu palaišanas vietām.

Pašlaik ASV un Izraēlas militārie resursi, kas iesaistīti Irānas konfliktā, ir sekojoši: 45 000 ASV karavīru atrodas paaugstinātā gatavībā (salīdzinājumam — 2003. gada ASV–Irākas karā tika iesaistīti 150 000 karavīru), Izraēlai ir 200 operatīvi lidaparāti no kopumā 400, kam pievienojas vēl 400 ASV lidmašīnas reģionā, turklāt šoreiz gaisa mērķu skaits ir piecas reizes lielāks nekā 12 dienu karā — tiek mēģināts trāpīt līdz 500 mērķiem dienā, salīdzinot ar iepriekšējiem 100; operācijās tiek izmantoti arī 12 000 ASV dronu, 650 ASV “Tomahawk” raķetes un nezināms skaits Izraēlas raķešu, kā arī divi aviācijas bāzes kuģi un 18 bumbvedēji B-2, kas katrs aprīkots ar divām 13 600 kilogramus smagām GBU-57 bunkuru iznīcināšanas bumbām, kas spēj sasniegt mērķus līdz pat 60 metru dziļumā. Reģionā darbojas arī vairāki simti "Mossad" un ASV izlūkdienestu aģentu. Kopumā Izraēlai un Irānai ir salīdzināmi konvencionālie spēki, izņemot faktu, ka Telavivai pieder aptuveni 300 kodolgalviņas.

Šobrīd uz Tuvajiem Austrumiem devies arī Francijas aviācijas bāzes kuģis "Charles de Gaulle”. Vai arī Francija kaut kādā mērā plāno militārajā operācijā piedalīties?

Francijai jābūt gatavai militāri iejaukties gadījumā, ja Eiropas teritorija vai kādas tās tiešās intereses kļūst par apzināta militāra uzbrukuma, vai iespējams — liela mēroga teroristu uzbrukuma, upuri, kuru sponsorē Teherāna. Protams, tas pats attiektos arī gadījumā, ja konflikts paplašinātos un konfliktā iesaistītos citas karojošās puses.

Vai varat sniegt kādas prognozes par nākamo konflikta fāzi?

Nākamais posms šobrīd, protams, vēl nav skaidri definēts. Pastāv sākotnējais plāns, kam seko vairākas alternatīvas atkarībā no tā, kā attīstīsies notikumi. Tomēr vairāki faktori liecina par iespējamu konflikta saasināšanos.

Pirmkārt, pateicoties izraēliešiem, amerikāņiem ir daudz labāka izpratne par pretinieku un operāciju vidi nekā tas bija Irākas vai Afganistānas kampaņu laikā, turklāt abu armiju sadarbība ir ļoti cieši koordinēta, tostarp izlūkdienestu līmenī. Otrkārt, Izraēlai šī kara iznākums ir stratēģiski izšķirošs. Visbeidzot, Donalds Tramps šobrīd atsakās no sarunām ar Teherānu, kas spiež režīmu virzīties uz pilna mēroga kara stratēģiju.

Drīzumā var sākties arī intensīvs tehnoloģiskais un informatīvais karš un sabiedrotajiem būs svarīgi spēt sazināties ar Irānas iedzīvotājiem. Lai to panāktu, iespējams, tiks aktivizētas satelītu sistēmas ar Nacionālās drošības aģentūras (NSA) atbalstu, lai nodrošinātu uzticamu interneta piekļuvi iedzīvotājiem. Kā tas mēdz notikt augstas intensitātes karos starp spēcīgiem militāriem spēkiem, tiek atvērta Pandoras lāde un iespējami visi konflikta attīstības scenāriji.

Spānijas premjers atbild uz Trampa draudiem: "Nevar spēlēt krievu ruleti ar miljoniem cilvēku likteņiem"