Toties Baldones muzejs aicina atgriezties laikos, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un dzīve daudz priecīgāka – laikā, kad mūsu omes un opji vēl bija mazi bērni. Ja esat Talsos un dodaties Draudzības ielas virzienā, tad jāizmet līkums caur Talsu muzeju, kur atklāta izstāde, kas veltīta Draudzības ielas 6. namam. Bet Rīgā, Tallinas ielas kvartāla kultūrtelpā “TUR”, skatāma mākslinieka Kriša Salmaņa instalācija, kas izriet no viņa pieredzes Zemessardzē.

* Muzeja “Latvieši pasaulē” Izstāžu zālē (Dzirnavu ielā 84, Berga bazārā, Rīgā) līdz 8. maijam skatāma īpaši “garda” izstāde – “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”, kurā izstādītas latviešu ēdienu pavārgrāmatas, kuras trimdā izdevuši mūsu tautieši, kuri Otrā pasaules kara laikā bija devušies trimdā.

Pavārgrāmatas mēdz dēvēt par virtuves bībeli. Kopā ar recepšu kladēm tās kādreiz bija katras virtuves neatņemama sastāvdaļa – zināšanu, praktisku padomu un iedvesmas avots gan ikdienai, gan svētku reizēm. Izstādē aplūkojamas pāris desmitu pavārgrāmatu, kas dažādos laika posmos izdotas ārpus Latvijas.

Pēc Otrā pasaules kara nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu – kā gatavot pazīstamus ēdienus svešā vidē? Jau bēgļu nometnēs tika pārpublicētas Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas, bet 1950. gados iznāca pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas.

Pavārgrāmatas ir spilgta sava laika liecība. Jaunajās mītnes zemēs latviešu ēdienkarti ietekmēja produktu pieejamība, virtuves aprīkojums un ikdienas dzīves ritms. Pavārgrāmatas kļuva par praktiskiem ceļvežiem, piedāvājot receptes ar pielāgotām sastāvdaļām, mērvienību pārveidošanu un jaunas garšas. Tās palīdzēja atšķirīgajos apstākļos pagatavot arī tādus produktus, kas Latvijā bijuši pašsaprotami, piemēram, rupjmaizi.

Daļu grāmatu izstādes apmeklētāji var šķirstīt un pētīt, iepazīstot ne tikai receptes, bet arī latviešu dzīves apstākļus un ikdienu mītnes zemēs. Kādi pārtikas produkti ir pieejami? Kurus ēdienus ēd svētkos? Cik daudz laika saimnieces velta ēdienu gatavošanai? Kādi rīki izmantoti? Kā aizstāj trūkstošas sastāvdaļas? Atbildes meklēt palīdz izstādes autoru sagatavoti uzvedinoši jautājumi. Gan bērni, gan pieaugušie izstādes apmeklētāji ir aicināti aktīvi iesaistīties: izaicināt sevi vairākās loģikas un attēlu puzlēs, pastāstīt par savu mīļāko garšu vai izmantot darba lapu pavārgrāmatu pētīšanai. Sīkāk internetā: www.lapamuzejs.lv.

* Laikmetīgās mākslas telpā “TUR” (Tallinas ielā 10/3, Tallinas ielas kvartālā, Rīgā) līdz 21. martam skatāma Kriša Salmaņa personālizstāde “Ainava”, kurā eksponēti mākslinieka jaunākie darbi. Viens no starptautiski atpazīstamākajiem Latvijas laikmetīgajiem māksliniekiem Krišs Salmanis bieži iziet no šķietami vienkārša žesta, ko attīsta līdz rūpīgi izstrādātam darbam, kurā cieši saskan ideja un izjūta. Viņš strādā ar ikdienišķiem materiāliem un pazīstamām formām - plastikāta logiem, degvielas kannām, reģipsi un darba apģērbu - pārveidojot tos objektos, kas atgādina koncentrētas domas. Šie darbi sevī nes izdzīvotas pieredzes atmosfēru. Tie vienlaikus ir atpazīstami un mazliet nereāli, kā atmiņā kļūdaini palicis notikums vai puslīdz izsapņota aina. Tajos ir humors, taču tas reti kļūst par asprātības kulmināciju. Biežāk tas darbojas kā smalka spriedze, ļaujot nelielam absurdam atklāt, cik dziļi noteikti ieradumi, estētikas un sociālie refleksi iesakņojušies ķermenī.

Darbojoties tēlniecībā, instalācijā, animācijā, skaņā un video, Krišs Salmanis konsekventi pēta, kā nozīme rodas no sakārtojuma un atkārtojuma. Viņa veidotās konstrukcijas kustas, klikšķ, pārtrauc pašas sevi un atkal atsākas, padarot laiku par taustāmu darba materiālu un liekot skatītājam to apzināties īpaši intensīvi. Šajā ziņā viņa darbi drīzāk funkcionē kā instrumenti, kas strukturē uztveri, nevis kā ilustrācijas ar noteiktu, iepriekš definētu vēstījumu. Tajos saplūst kultūras atmiņas un personisku asociāciju fragmenti, kas tiek noturēti spriegā līdzsvarā, atstājot interpretāciju atvērtu, subjektīvu un nepabeigtu.

“TUR” telpā Krišs Salmanis piedāvā instalāciju, kas izriet no viņa pieredzes Zemessardzē. Dalību tajā nosaka kopīgs mērķis, nevis individuālais fons. Lai arī pastāv skaidra komandstruktūra, ikdienas pieredzi raksturo praktiska vienlīdzība, kurā visi pakļauti vienādiem apstākļiem, ierobežojumiem un uzdevumiem. Izstāde veidota kā struktūra, kas atgādina telti, taču tiek dēvēta par ainavu. Šajā kontekstā telts funkcionē kā daudzveidīgs objekts. Tā tiek valkāta kā pončo, pārveidota par patvērumu un izgatavota no līdzīga materiāla kā kravas automašīnas pārsegs, ar kuru zemessargus nogādā mācību vietās, bieži nomaļās vietās dabā, kas pirms ierašanās viņiem nav zināmas.

Telts materiālā klātbūtne ietver skaņu, kustību un pakļautību laikapstākļiem. Audekla plīvošana, aukstums un neziņa par to, kur nonāksi, rada pastāvīgu modrības stāvokli, saasinot uzmanību uz to, kas jādara nekavējoties. Tikai tad, kad patvērums ir uzcelts un cilvēks atrodas zem tā aizsardzības, uztvere sāk mainīties. Apkārtējā ainava kļūst redzama nevis kā skats, bet kā zeme, kuru brīvprātīgie tiek apmācīti aizstāvēt. Šeit aizsardzība parādās kā priekšnoteikums refleksijai. Ainava nav tas, kas pastāv pirms struktūras, bet gan tas, kas atklājas caur to. Sīkāk internetā: https://turtelpa.lv.

* Jūrmalas muzejā (Tirgoņu ielā 29, Majoros) veselu gadu – līdz nākamā gada 14. februārim būs skatāma jauna audiovizuālā telpa – izstāde “Atpūtnieks ceļā uz Jūrmalu”, kas aicina apmeklētājus izjust vasaras noskaņu un piedzīvot emociju un gaidu pilnu ceļu uz kūrortu. Tas varētu būt īpašs piedzīvojums pašlaik – ziemā.

Telpa “Atpūtnieks ceļā uz Jūrmalu” ataino vēsturisko ceļu uz piejūras kūrortu dažādos laikmetos. Izstāde veidota kā simbolisks brauciens, izmantojot skaņu, attēlu un telpisku pieredzi, kas raksturo pārvietošanos ar pajūgiem, tvaikoņiem un dzelzceļu, atklājot atpūtnieku ikdienu un ceļošanas vidi.

“Nepacietībā plikajām kājām sataustīt saulainās dienās sakarsētās smiltis un veldzējošo jūru, esi devies ceļā uz Jūrmalu, tāpat kā vēl paprāvs bariņš atpūtas kārotāju. Sakravājis bagāžu ar visu nepieciešamo vasarnieka iedzīvi, iesēdies ratos, kuģītī vai varbūt vilciena vagonā, šoreiz lepni izvēloties sēdēt pirmajā, nevis trešajā klasē. Ko tik ceļā neieraudzīsi,” Jūrmalas muzejnieki atgādina kādu vēsturisku tekstu.

Audiovizuālajā telpā ar dažādām maņām – dzirdi, redzi, tausti – būs iespēja iejusties brauciena noskaņās, vienlaikus izzinot, cik atšķirīgs dažādos periodos bijis ceļš uz Jūrmalu. Izstādē ietvertā audiovizuālā ainava ļaus iegrimt garāmslīdošajos skatos, kādi paveras no vilciena vagona loga, mērojot ceļu Rīga–Dubulti, veidojot autentiski dzīvu sajūtu pieredzi. Izstāde kompozicionāli veidota kā ceļš no sākumpunkta – vai tā būtu kuģīšu piestātnes vai dzelzceļa biļešu kase – līdz kārotajam galamērķim, piejūras kūrortpilsētai, braucienā piedzīvojot dažādas “pieturvietas”. Sīkāk internetā: www.jurmala.lv.

* Toties Talsu novada muzejā (Kārļa Mīlenbaha ielā 19) līdz 7. maijam skatāma sadarbībā ar Talsu fotoklubu veidotā izstāde par kādu īpašu Talsu namu - “Draudzības 6”. Tā tapusi balstoties analogās fotogrāfijas plenēra pieredzē un sākotnējā uzdevumā, kas šķietami bija vienkāršs - dokumentēt Talsu arhitektūru: nevis kā mākslas objektu, bet kā laika nospiedumu; kā ēku klātbūtni pilsētas telpā, kas uzkrāj gadu desmitus, pārbūves, lietojuma maiņas un uzslāņotas nozīmes.

Plenēra pirmais uzdevums aicināja skatīties uz ēkām no ārpuses - fiksēt to apjomu, proporcijas, materiālus, stāvokli. Tomēr, pirms uzsākt darbu pie dokumentēšanas, tika uzsvērts, ka ne ārējais skatījums vienmēr ir pārsteidzošākais. Fasāde var būt klusa, pat nemanāma, kamēr aiz tās slēpjas daudzslāņains stāsts, kas nav nolasāms ne no ielas līnijas, ne no arhitektūras detaļām.

Tikai vienam no plenēra dalībniekiem izdevās šo robežu pārkāpt - no dokumentējoša skatiena uz ēku kā objektu pārejot uz ēku kā telpu ar atmiņu, saturu un dzīvi. Izstādē līdz ar fotogrāfijām skaidri parādās ne tikai ēkas, bet arī tas, ko tās glabā sevī. Par izstādes galveno varoni kļūst ēka Draudzības ielā 6 - vieta, kas Talsos zināma ar vairākiem nosaukumiem. No ārpuses tā ir viena no daudzajām pilsētas ēkām, taču tās iekšiene atklāj pavisam citu mērogu. Šī ēka sevī slēpj ne tikai priekšmetus un lietiskas liecības, bet daudz vērtīgāko — stāstus. Cilvēku pieredzes, ikdienas epizodes, pārbūves, klusos notikumus un nepamanītos pagrieziena punktus no ēkas tapšanas līdz pat mūsdienām.

Izstādē skatāmas Edgara Lāča analogās fotogrāfijas, kas dokumentē ne tikai arhitektūras formu, bet arī laika klātbūtni telpā, kā arī vairāki desmiti priekšmetu un stāsti no Draudzības ielas 6. Kopā tie veido izstādi, kurā arhitektūra nav tikai skatāma, bet arī lasāma un piedzīvojama. Sīkāk internetā: www.talsumuzejs.lv.

* Baldones muzejā (Mercendarbes muižā) līdz 5. maijam skatāma visnotaļ nostalģiska izstāde “Mana bērnība Baldonē”, kuras tapšanā ar lielu atsaucību ir piedalījušies Ķekavas novada iedzīvotāji, un īpaši daudz tieši baldonieši, atnesot uz muzeju savas bērnības rotaļlietas, mīļmantiņas, spēles un citus priekšmetus, kas glabā stāstus no dažādiem laikiem. Baldonieši ir dalījušies arī ar savām bērnības atmiņām un fotogrāfijām, ļaujot izstādei kļūt vēl personiskākai un tuvākai ikvienam apmeklētājam.

“Pieaugušais nekad neaiziet no bērnības — viņš tikai iemācās to paslēpt sevī,” šādi izstādi reklamē Baldones muzejs: “Tieši Valentīndienas vidū iegrimām bērnības sajūtās, nostaļģijā un sajūsmā par to, cik daudz mīļuma ir piedzīvojušas izstādē eksponētās mantas. Ja tās spētu runāt, tad mūsu izstāžu zāles būtu pilnas ar vārdiem – lieliem un maziem, skaļiem un klusiem, dziedošiem un rēcošiem! Sakām sirsnīgu paldies cilvēkiem, kas piedalījās izstādes tapšanā!

Gaidām ciemos visus, visus, un īpaši bērnus, jo šī izstāde piedāvā nebijušu iespēju jebkuram apmeklētājam iejusties leļļu teātra aktiera lomā un brīvi padarboties uz mūsu izveidotās Mercendarbes leļļu teijātera skatuvītes!” Sīkāk internetā: www.kekava.lv.

ASV un Ukrainas izlūkdienesti pārtraukuši sadarbību. Ukrainu ar izlūkošanas spējām tagad pilnībā nodrošina Francija, Vācija, Lielbritānija, Kanāda un Japāna