Kā tas notika? Vai bija kādas pazīmes, kas liecinātu, ka sirds ir apdraudēta?

Tā lielā atziņa, ko esmu sapratis pa šiem gadiem, – pusi dzīves cilvēki maitā savu veselību, otru pusi – ārstē. Tas saistīts ar saprašanu, ka viss veselīgais un pareizais ir negaršīgs un garlaicīgs, bet nepareizais ir garšīgais un interesants. Tā ir arī kontekstā ar mūziku un veselību. Man visa dzīve bija kā rokenrols, es taču nevarēju čīkstēt, veči tā nedara. Tagad jau saprotu, ka savās sajūtās ir jāieklausās, bet toreiz to, ka sāp vēders, neņēmu galvā. Domāju, kaut kāda čūla, bet kāpu šai sajūtai pāri: “Eh! Sāp – sāp!” Tas bija gadiem ilgi… Līdz saplīsa… Uzskatu, ka visas tās sirds padarīšanas saistītas ar galvu – ar domāšanu, uztraukumiem, pārpūlēm, sliktām vielām. Viss ir kompleksi. Ne velti tautā ir teiciens: “Sirsniņa neizturēja.” Man toreiz, pirms tā liktenīgā vakara 2006. gadā, kad spēlējām koncertu Dzintaru koncertzālē, nekādu priekšnojautu nebija. Nospēlējām koncerta pirmo daļu, bet starpbrīdī mani sāka spiest un žņaugt. Šo sajūtu nevar sajaukt ne ar ko citu. Un tad es biju gar zemi. Bet jāsaprot, ka koncerts ir totāls stresa stāvoklis, varbūt sportistiem un aktieriem ir līdzīgi. Ķermenim tā ir milzīga slodze. Samaņu es nezaudēju, atceros gaudojošo ceļu ar "ātrajiem" uz Stradiņiem, visus tehnikas brīnumus, par ko varu komplimentēt Andrejam Ērglim, ka viņš laikus atvedis šīs modernās tehnoloģijas uz Latviju. Agrāk būtu gals klāt, bet tagad kompjūterpadarīšanas ir tik efektīvas, ātras – viss notiek zibenīgi. Tie ir brīnumi, ka ar videokameru var iebraukt sirdī un visu redzēt! Es visu, kas ar mani notika, guļot operāciju zālē, redzēju monitorā, un skats nebija foršs – melni duļķi griežas uz riņķi un nekur nepaliek… Laikam trombs tas bija.

Bija bail?

O, jā! Cilvēkam ir jāieklausās sevī, un, ja ir bailes, tad kaut kas nav riktīgi. Manuprāt, sirds slimniekiem tā ir raksturīga pazīme – nepamatotas bailes. Ja nāk virsū nenomaksāti rēķini, tad tās ir pamatotas bailes, bet, ja ir bailes, panika par kaut ko, ko nevar izskaidrot, tad jāmeklē palīdzība.

Cik ilgi sabijāt slimnīcā?

Pati procedūra bija ātra, ilgāk iet ar rehabilitāciju – pamazām jāsāk kustināt pirkstiņi, kājiņas, peldēt, lai dabūtu sevi formā. Redz, te jau ir tas jautājums par dzīves kvalitāti. Var jau tusēt arī pamperos, neko nedarīt un eksistēt, bet var dzīvot ar jaudu, un, ja gribas ar jaudu, tad domā. Pēc infarkta stipri pārdomāju savu darīšanu – ko gribas, ko negribas, kur jāpiebremzē, kur vajag disciplīnu, kur pazemību. Jaunībā cilvēki, nu vismaz es, par to nemaz nedomāju, bet pusmūžā ir citādi. Tad jau nepieciešama disciplīna, vingrošana, piedomāšana pie ēšanas, gulēšanas…

Vai mainījāt dzīvesveidu, ievērojāt visas ārstu rekomendācijas?

O, nē! Es visus ieteikumus zināju, bet tas ne vienmēr nozīmē arī darīt. Es izdarīju secinājumus, un, ja tu visu saproti, tad zini arī uzdrīkstēšanās risku, ko vari pacelt, ko nevari. Jāpieslēdz galva. Mums vienmēr ir izvēle. Katram droši vien ir citādāk, bet man infarkts bija kā apstāšanās, kad tu pagriez atpakaļ galvu un paskaties, kā notiek, ja tu dari šādi, un kā notiek, ja tu tā nedari. Infarkts, kas bija mana dzīvesveida sekas, man bija kā krustceles. Neesmu nedz mediķis, nedz pedagogs, bet teikšu tā – vajag klausīties sevī un sadzirdēt, nekautrēties runāt par savām sajūtām. Nereti lasu un brīnos: “Tuvinieki neko nezināja…” Kā tā var būt? Kam tad ir mute un mēle? Vajag runāt! Tagad, kad pēc infarkta ir pagājis krietns laiks, no savas pieredzes varu teikt, ka zinātne darbojas un medikamenti jālieto. Pieļauju, ka pēc gadiem ar mākslīgā intelekta palīdzību vispār viss tiks pateikts priekšā – kad jāēd, kad jāvingro, kad jāiet gulēt…

Kādā intervijā teicāt: “Mūziķi – tie ir cilvēki bez ādas. Tā kā es pats. Nervi ir vaļā. Ja nervi nav vaļā, tad uz skatuves nekāp!” Cik ilgs laiks pēc infarkta pagāja, kad atkal kāpāt uz skatuves? Vai bijāt piesardzīgāks?

Es kāpu diezgan strauji, aizlaidos uz kaut kādu spēlēšanu. Dvēsele jau vienmēr domā – varu, esmu gatava, vajag, bet miesa ne vienmēr tiek līdzi. Īpaši piesardzīgāks koncertā nebiju, jo, manuprāt, piesardzības otra puse ir haltūra, imitācija. Ja nevar, tad nevar, bet, kamēr vari, tikmēr dari. Tas ir arī godīgums attiecībā pret to, ko dari. Vispār uzskatu, ka ierindā vajag atgriezties pēc iespējas ātrāk, jo tā nīkšana, vandīšanas pa gultu nav nekas labs. Cilvēks ātri pierod neko nedarīt. Nav jau slikti izkāpt no tās savas komforta zonas. Skatuve, protams, nozīmē stresu, uztraukumu, bet tas ir tas ceļš, ko esmu izvēlējies. Varētu jau sēdēt alā un meditēt, neko nedarīt, bet es eju citu ceļu.

Kas palīdzēja atgriezties ierastajā ikdienā?

Ģimene. Tas ir galvenais. Cilvēks ir sociāla būtne. Darbs ir darbs, bet tuvi cilvēki, vide palīdz, nosaka, kāds tu esi. Un tuvie cilvēki, ģimene ir tas, ka visvairāk palīdz, atbalsta, ja ir problēmas ar veselību.

Kā tagad ikdienā rūpējaties par savu sirdi?

Dzeru zāles, man ir sava sistēma, kas jāievēro, un reizi gadā aizeju pie sava kardiologa uz pārbaudēm. Kustos, eju kājām, kāpju pa trepēm, peldu…

Ko ieteiktu citiem, kā sevi nesadedzināt?

Vajag sevi dedzināt! Priekš tam jau mēs esam. Ja negrib dedzināt, tad jākāpj kalnā. Tad var nodzīvot 120 gadus. Bet vai to vajag?

ASV vēlas miera līguma parakstīšanu pirms drošības garantijām Ukrainai