"Kas Jauns Avīzei" Liams atklāj, ka vēlas izmēģināt roku arī pavārmākslā un iepazīstināt ar interesanto kanādiešu virtuvi, kas mums pirmām kārtām raisa asociācijas ar pankūkām ar kļavu sīrupu.

Misijas ceļš

“Tas ir garš stāsts, kā te nokļuvu. Mums bija draugs, universitātes students, bet es vēl biju pusaudzis, mēs kopā spēlējām futbolu, datorspēles, devāmies uz jauniešu kalpošanu. Tad šis puisis pārcēlās uz Latviju, Tilžas pagastu Latgalē. Man toreiz bija trīspadsmit gadu, un mēs ar ģimeni gribējām pie viņa atbraukt ciemos. Vēroju, kā viņš darbojas ar jauniešiem, un Latvija man jau tolaik šķita ļoti skaista valsts. Garšīgs ēdiens, kultūra likās interesanta – patiesībā viss... Vienmēr saku, ka Latvija nozaga manu sirdi. Pēc trim gadiem, kad man bija sešpadsmit, draugs pārcēlās uz Kurzemes mazpilsētu Grobiņu. Tolaik viņš bija misionārs no mūsu draudzes Skotijā un mani vecāki vadīja komandu, lai toreizējai Grobiņas vidusskolai palīdzētu ar angļu valodas mācīšanu. Tad es otrreiz biju Latvijā – sajūtas un pieķeršanās šai valstij kļuva vēl stiprāka. Palīdzēju skolēniem apgūt angļu valodu, piedalījos pasākumos, kuros mēs stāstījām par ticību. Latvija tā īsti iekrita man sirdī, un sāku domāt, ka vēlos vēlreiz braukt šurp,” stāstu uzsāk Liams.

Viņš turpina: “Man šeit radās draugi, interesēja latviešu valoda, un vēlējos to apgūt. Sapratu, ka gribu vairāk laika pavadīt Latvijā. Tas bija 2015. gadā, bet pēc tam es sāku vadīt komandas uz Latviju no mūsu Skotijas draudzes, un sanāca tā, ka divas reizes gadā braucu šurp. Es pievienojos misionāriem, kuri palīdz draudzēm Austrumeiropā tieši darbā ar jauniešiem. Šobrīd gan es skaitos neatkarīgais. Man nav latviešu saknes – vectēva ģimene cēlusies no Ungārijas, pēc tam devās uz Kanādu, bet vecmammas dzimta nāk no Polijas un arī pēc tam dzīvi turpināja Kanādā.”

Par gramatiku, galotnēm un garumzīmēm

Vaicāts par latviešu valodas apguvi, Liams smaidot teic, ka ar to vēl cīnoties: “Jau vidusskolas laikā vēlējos to iemācīties. Man bija grāmata Kā iemācīties latviešu valodu, un es devos pie skolas direktora, sakot, ka nākamgad Latvijā būšu vienu gadu. Skolā studēšu par vienu priekšmetu mazāk nekā citi, bet tai laikā apgūšu šo grāmatu. Veselu gadu es tā mācījos, man bija latviešu draugi, runājāmies, un viņi man arī palīdzēja valodas apguvē. Mazliet jau ir slinkums, bet visu laiku turpinu mācīties. Galvenais ir runāt. Ļoti vēlos turpināt mācīties, varbūt iekļūt C līmenī, jo šobrīd man ir B2 līmenis latviešu valodas zināšanās. Tāpēc es gribu pats sevi izaicināt. Grāmatas latviski gan es vēl nelasu, bet uzskatu, ka tas ir vislabākais veids, kā apgūt valodu. Tāpēc man vajag sākt lasīt latviski, katru dienu kaut mazliet. Visgrūtāk ir saprast galotnes, garumzīmes, gramatika sarežģīta. Ir daudz par ko piedomāt katrā teikumā, gandrīz tas pats, kas matemātikā. Tur ir formulas, bet mūsu smadzenes nespēj tik ātri strādāt, piedomājot pie katra teikuma – kur galotne, kur garumzīme. Rakstīšana man sokas, bet, protams, ar kļūdām. Ikdienā es cenšos darboties latviešu valodā. Daži jaunieši mūsu draudzē gan ar mani runā tikai angliski, tiem, kas dzīvojuši ārzemēs, tā vieglāk. Es gan labprātāk sarunātos latviski,” pauž tagadējais liepājnieks.

Liams atklāj, ka runā angliski, latviski, taču krievu valoda palēnām aizmirstas. Daugavpils universitātē šo valodu un kultūru puisis apguvis četrus gadus, un negribas, lai tas viss aizmirstas un paliek pagātnē. Vācu valodu mācījies vidusskolā. Liams atklāj, ka vēl vēlētos apgūt franču valodu.
“Varbūt visu laiku meklēju mājas”

“Latvijas daba ir līdzīga kā tai vietā, kur es Kanādā piedzimu. Tas arī ir iemesls, kāpēc es šeit jūtos tik ērti. Daudz kas atgādina manas mājas Kanādā un pilsētu Skotijā, kur uzaugu. Nezinu, varbūt es visu laiku meklēju mājas. Tur ir daudz līdzīgas vietas kā Latvijā. Liepāja ir ļoti skaista pilsēta, bet īpaši mani vilina jūra. Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta, bet tur ir daba un arī klusums. Desmit minūtēs ārā no pilsētas un jau esi laukos. Man ļoti patīk staigāt vai skriet gar jūru. Liepāja ir diezgan draudzīga pilsēta, bet tad, kad šurp atbraucu pirmoreiz, tā nebija. Ar katru gadu pilsēta mainās, un es arī esmu kļuvis draudzīgāks. Man patīk nelielas pilsētas, jo, kad ej pa ielu, daudzus cilvēkus pazīsti. Kanādā un Skotijā cilvēki ir daudz atvērtāki. Kopā ar draugu mēs oktobrī bijām Skotijas kalnos. Staigājām, un mums risinājās tik interesantas sarunas ar svešiem cilvēkiem, bet, piemēram, Latvijā, iespējams, vajag ieguldīt pat divus trīs gadus, lai ar cilvēku patiesi no sirds aprunātos. Latvieši ir vairāk iegrimuši sevī, ne tik ļoti izpaužas uz āru. Kad ieguldi laiku un enerģiju, tad rodas arī sirsnīgas draudzības. Es jau trīspadsmit gadu vecumā, kad kā pusaudzis šeit biju, nodomāju: “Gribu dzīvot Latvijā!” Dievam katram cilvēkam ir plāns, un dažreiz tieši tas liek pārcelties uz dzīvi kaut kur citur. Es taču pārcēlos no Kanādas uz Skotiju, bet pēc tam uz Latviju. Mani vecāki arī bijuši Latvijā, Liepājā. Viņi arī savulaik neplānoja pārcelties no Kanādas uz Skotiju. Es gribu palikt vienā vietā uz ilgu laiku,” atzīst Liams.

Aprunājamies par latviešu tradīcijām, un puisis sirsnīgi teic, ka viņš gan nezinot Līgo un Jāņu svētku vēsturi, bet tas esot lieliski, ka tauta sanāk kopā pie ugunskuriem, galvā Jāņu vainagi, galdā tradicionālie ēdieni. “Tas ir jauki, ka vēsturiskās tradīcijas vēl joprojām ir dzīvas. Man šie svētki ļoti patīk, tie rada cilvēkos īstu kopības sajūtu. Kanādā un Skotijā nav šādu svētku. Mēs, piemēram, svinam Pateicības dienu, kad galdā noteikti ir tītara cepetis. Latvijā ir daudz vairāk tradīciju un svinamo dienu,” priecājas Liams.

Puisis ievērojis, ka Latvija katrā reģionā ir citādāka. ”Studēju Daugavpilī, un arī šī pilsēta ļoti patīk. Tā ir pilnīgi citādāka nekā Kurzeme vai Rīgas puse, bet ne sliktā ziņā. Man iepriekš teica, ka Daugavpilī viss būs krieviski, bet tur daudzi runā latviski. Daba arī tai pusē ir skaista, tur ir daudz ezeru, arī meži. Man ir tā privilēģija, ka vasarās darbojos daudzās jauniešu nometnēs pa visu Latviju. Sanāk aizbraukt uz dažādām Latvijas vietām. Ar draugu arī noorganizējām ceļojumu apkārt Latvijai, un tāpēc es esmu redzējis diezgan daudz. Smejos – kad cilvēki brauc ciemos no ārzemēm, viņi vēlas, lai esmu viņiem gids, jo šeit zinu visas skaistākās vietas. Man pašam ļoti patīk Latvijas daba – meži, pļavas, ezeri, upes. Skotijā, kur es dzīvoju, ir ļoti skaisti kalni. Tā ir lielākā atšķirība no Latvijas. Taču Skotijā visas brīnišķīgās pļavas tiek pārdotas, lai to vietā uzbūvētu mājas. Latvijā pagaidām tā nav, un man patīk, kā latvieši rūpējas par dabu, lepojas ar to. Tas patiešām ir liels skaistums. Uzskatu, ka Liepājā ir viena no visskaistākajām pludmalēm pasaulē. Es pat teiktu, ka Latvija ir tāds apslēpts dārgums, un daudzi vēl nezina, ko tā sevī slēpj,” saka Liams.

Draudzes jauniešu kopā būšana

Liepājas baptistu Pāvila draudzē Liams ir galvenais jauniešu vadītājs. Piektdienās notiek jauniešu vakari, katru nedēļu par citu tēmu.

“Ir sadraudzība, vai dodamies kaut ko darīt, spēlējam spēles – vienkārši pavadām laiku kopā. Kādreiz notika mūzikas kalpošana, kur jaunieši varēja mācīties spēlēt instrumentus, dziedāt korī, bet šobrīd tam ir paņemta pauze. Vasarās organizējam jauniešu nometnes, kas ir saistītas ar mūziku.

Mums ir fitnesa zāle – jārūpējas par savu veselību gan fiziski, gan emocionāli, gan garīgi. Šajās kopīgajās sarunās jaunieši var saņemt kaut ko vairāk nekā tikai sportu. Mēs esam pateicīgi, ka jaunieši šurp nāk un uzaicina arī savus draugus. Interesanti klausīties, ko viņi dzīvē meklē, kādi mērķi, kādas grūtības. Ir klusāki un atvērtāki jaunieši – dažādi. It īpaši piektdienu vakari ir ļoti interesanti, ir droša vide, un viņiem patīk būt šeit. Mums katru gadu Ziemassvētkos notiek kopīgs koncerts Klusa nakts. Tas arī ir laiks, kad jaunieši sanāk kopā, un šogad šai tradīcijai būs jau piektais gads. Visi var baudīt dziesmas, stāstus un laiku kopā būšanai,” vērtē jauniešu vadītājs.

Ko tev pašam kā cilvēkam sniedz šis darbs?

“Man ir 31 gads, bet kopā būšana ar jauniešiem palīdz pašam ilgāk būt jaunam. Domāju, ka tā ir svētība man, ka varu būt šeit, Latvijā. Redzu, ka šie jaunieši kaut ko meklē. Ticu, ka Dievam ir atbildes uz visiem viņu jautājumiem, un man ir prieks, ka es varu viņiem palīdzēt meklēt patiesību, dzīves jēgu, atbildes uz jautājumiem. Visa mūsu kalpošana ir fokusēta uz to, ka gribam piedāvāt vietu un aktivitātes, bet tai pašā laikā vēlamies saprast, kādas ir jauniešu grūtības, kā varam palīdzēt. Redzu, ka viņi grib nākt šurp, runāties, atvērties, meklēt dzīves jēgu. Tas arī man sniedz prieku – redzēt, kā jaunieši meklē un atrod patiesību,” pauž Liams.

Īpašā Ziemassvētku noskaņā

“Man ļoti patīk Ziemassvētki. Ģimenē manā bērnībā šajos svētkos mums bija daudz tradīciju. Atceros, kad biju pusaudzis, izlikos, ka man tās nepatīk. Māsai ļoti patika, bet es to negribēju atzīt. Tomēr man ļoti patīk visas Ziemassvētku tradīcijas, dziesmas. Mūsu ģimene sāka klausīties Ziemassvētku dziesmas jau no 25. novembra. Kopā ar tēti mēs vienmēr gatavojām piparkūkas. Mamma devās kaut kur laukā, bet mēs gatavojot viens otram metām piparkūku mīklu kā bumbas. Mūsu tradīcija ir izvietot daudz svētku lampiņu – lai ir gaisma,” atminas Liams.

“Kad no Kanādas pārcēlāmies uz Skotiju, mūsu ielā izcēlāmies – izvietojām laukā Ziemassvētku gaismiņas un ievērojām, ka pēc mūsu parauga kaimiņi arī to sāk darīt. Ziemassvētku rīts ir īpašs brīdis mūsu ģimenei. Katru gadu brokastīs ēdam vienu un to pašu – katrs pusi greipfrūta un tēta un mammas atsevišķi gatavotos īpašos mafinus. Pēc brokastīm ņemam rokās Bībeli un lasām Ziemassvētku stāstu. Tikai tad varējām doties pie eglītes un atvērt dāvanas. Dzejolīšu skaitīšana gan nav mūsu tradīcija. Pirms četriem gadiem es aizbraucu Ziemassvētkos uz Skotiju un teicu ģimenei – ja gribat saņemt manas dāvanas, būs jāskaita dzejolīši!”

Liams atklāj, ka viņa visu laiku mīļākā Ziemassvētku dāvana ir bērnībā saņemtā hokeja nūja un vārti, kas vēl joprojām stāv vecāku mājās – pa pusei saplīsuši, apdiluši. Hokeju kopā ar tēti savulaik spēlējis gandrīz katru vakaru.

“Labprāt piedalītos Dziesmu svētkos”

Puisis piebilst, ka viņa māsa Džuliana arī pusotru gadu nodzīvoja Latvijā, Liepājā, kur Karostā jauniešu centrā darbojās kā brīvprātīgā.

“Latvija arī ir tuva viņas sirdij. Māsa labi apgūst valodas, latviešu valodas prasme gan viņai nav izcila, bet pamatlietas var pateikt. Mamma Dženisa un tētis Kriss, kad šurp atbrauc ciemos, katrreiz mēģina iemācīties kādu jaunu vārdu latviski,” palepojas dēls, sakot, ka arī Skotijā ir daudz latviešu. “Es kādreiz strādāju apģērbu veikalā, daudzi latvieši nāca iepirkties, un mēs sākām sarunāties – daudzi bija pārsteigti par manu latviešu valodas prasmi. Zinu, ka Kanādā notiek arī latviešu Dziesmu un deju svētki, arī citi latviešu kultūras pasākumi. Diemžēl Latvijā vēl neesmu piedalījies Dziesmu svētkos, jo vasaras man parasti ir aizņemtas. Man patīk, ka šis notikums latviešus vieno, un tas ir patiešām brīnišķīgs,” uzskata puisis un atklāj, ka pats brīvajā laikā spēlē hokeju, skrien. Patīk doties dabā.

“Mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem – sarunas, jāuzklausa citi, un diemžēl mūsdienās ļoti daudz darba aizrit arī pie telefona, datora, un tad reizēm gribas aizbēgt projām no tā visa. Esmu ievērojis, ka latvieši ziemās labprātāk laiku pavada mājās, bet ārzemēs cilvēki biežāk kaut kur dodas. Tāpēc esot šeit pirmajos gados domāju: ko darīt? Tā ir kultūru atšķirība, ka ārzemēs cilvēki vienmēr meklē, ko darīt, dodas laukā ar draugiem vai uzaicina pie sevis. Tur rit diezgan aktīva sociālā dzīve, šeit tā arī notiek, bet aktīvāk apmēram līdz oktobrim,” ievērojis Liams Gaspars un visiem vēl: “Lai Ziemassvētku laiks ir pilns ar mieru, prieku, lai būtu laiks pārdomām, meklēt patiesību, tieši par ko vēsta Ziemassvētku brīnums. Tad katra sirds tiks samīļota un sasildīta. Katrai sirdij būs silti.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ""Latvija nozaga manu sirdi..." saka Skotijā uzaugušais kanādietis Liams Gaspars" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

VIDEO: ukraiņi ar HIMARS trāpa krievu karavīru baram, kas atklātā laukā spiesti gaidīt ģenerāli