Intervēt cilvēku, ko satiek pirmo reizi, – tas ir īpaši. Kā jaunu planētu iepazīt. Kāda tu esi “planēta”?

Cilvēku, emociju un smieklu planēta. Es ļoti mīlu dzīvi. Skan skaļi, bet tā ir. Es mīlu cilvēkus. Dzīve mani ik pa brīdim apskādē, bet es tik un tā turpinu iet uz priekšu. Ļaujos savām emocijām, saviem amerikāņu kalniņiem – man ir lielas bēdas un lieli prieki. Es esmu viss, kas nav pelēks. Es esmu visas tās pārējās krāsas.

Bet mazas ikdienas bēdiņas tikai taču, ja?

Ir bijuši arī tumšāki posmi. Pazaudēti cilvēki, krīzes, smagas eksistenciālas pārdomas. Un arī tādi brīži, kad liekas – nekam nav jēgas. Bet man sevī patīk tas, ka es pieceļos. Es vienmēr pieceļos.

Man ļoti palaimējies ar tuvākajiem cilvēkiem: ģimeni, draugiem. Jau desmit gadus es varu sevi saukt par mammu – tas man ir liels iemesls kaut ko darīt un arī kaut ko nedarīt.

Un tad vēl man ir tāda… uguntiņa. Es to pat gluži fiziski jūtu – kaut kas iekņudas un es atkal vairs nevaru nosēdēt mierā. Tas arī ir iemesls, kāpēc es neesmu padevusies vai atmetusi ar roku, ja es ko gribu sasniegt. Pat ja man ir grūti, pat ja man ir bail – tā uguntiņa man liek atkal celties. Es esmu ļoti, ļoti motivēts cilvēks.

Angliski ir tas vārds draivs, bet kā tas būtu latviski… Dzinulis? Vēl man ir tā sajūta, ka ir kaut kas lielāks par mums. Kaut kas, kas mūs režisē un vada. Bet reliģiskā joma ir tā, kuru es sev vēl meklēju. Likās, ka jau biju atradusi, bet tad es pārdomāju. Es tikai jūtu – kaut kas ir. Bet manī vēl nav to reliģisko atbilžu.

No kurienes tāda interese par reliģiju?

Es augu tādā ģimenē, kas iet uz baznīcu Ziemassvētkos un Lieldienās, bet ikdienā par to baigi nedomā. Un tad manos padsmit gados mamma ļoti pievērsās katoļticībai – un tā maigi, ar mīlestību, mēģināja to piedāvāt arī man. Es ļoti mīlu un cienu savu mammu, tāpēc ļāvu viņai sev palīdzēt brīdī, kad man bija grūti. Tas bija laikā, kad studēju Anglijā, man bija ap 20. Grūti man bija prom no mājām. Negribu tagad teikt, ka man bija smaga depresija, bet kaut kāda depresija tā bija gan. Mamma mēģināja ar savu ticību man palīdzēt – es ļāvos. Un arī konvertējos katoļticībā. Pāris gadu biju tā vairāk visā tajā iekšā, bet, pieaugot un vērojot pasauli, man joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un ir vairākas lietas, kas man katoļticībā nav pieņemamas. Tāpēc es sevi par pilnvērtīgu katoli nesauktu, kaut “pēc papīriem” tāda esmu.

Un tad, kad ir galīgas ziepes, es lūdzos. Jā, bet tad ir jābūt nu baigi slikti! (smejas) Ar ticības lietām man šobrīd ir tā, ka šķiet – kaut kad es tam noteikti kārtīgi pieķeršos klāt, bet ne tagad. Ja man jautā, vai, manuprāt, ir kaut kas par mums lielāks, – jā, ir. Es esmu jutusi to Augstākā spēka palīdzību, un, godīgi sakot, dažkārt manas muzikālās idejas atnāk tik maģiskā veidā, ka jādomā: nē, nu to visu taču kāds manā galvā vienkārši ielika! Es biju tikai pierakstītāja.

Tai pašā laikā – ir tik daudz lūgšanu, kas netiek piepildītas, tik daudz ciešanu… Un tad es dusmojos. Es šausmīgi daudz domāju. Un droši vien tieši tāpēc es arī šausmīgi daudz daru – lai mazāk domātu! Kad es ar kaut ko netieku galā, nolemju: nē, es tik ļoti mīlu dzīvi – es tomēr arī šo noteikti atrisināšu! Varbūt ne tagad, bet kaut kad. Un priecīgi atlieku uz “kaut kad”. Smieklīgi tagad izklausīšos, bet nu tiešām: es taču varu visu atrisināt, man galva strādā – es visu izdarīšu! Tikai iedodiet man vēl mazliet laika, un es noteikti šito atrisināšu!

Ir jādzīvo šodienai – tas ir labākais, pie kā esmu nonākusi. Dzīvot šodien un pamanīt, par ko esmu pateicīga. Kad dzīvo ar pateicības sajūtu, tā laime kļūst daudz iespējamāka. Daudz tuvāka, nekā šķiet. Es ļoti ilgi dzīvoju ar domu, ka kaut kad nākotnē – jā, tad gan es būšu laimīga! Es tā ilgi domāju, bet tieši pēdējā gada laikā saprotu, cik tas ir nepareizi. Ka patiesībā laime ir silta, ērta gulta. Cilvēks, ko tu vari samīļot. Dzeramais ūdens. Viss, kas mums diendienā ir dots.

Par cik talantīgu tu sevi uzskati?

Es esmu sieviete, un līdzīgi kā citām sievietēm mana pašpārliecinātība ir atkarīga no hormonu fāzēm. Es joprojām nezinu, cik talantīga esmu, bet par vienu gan esmu droša – tas ir mans aicinājums. Mūzika ir mans aicinājums. Un tā arī ir baigi labā apziņa – man nav sajūtas, ka esmu izdarījusi ko nepareizi. Taču vēl pirms nedēļas es vīram sūdzējos: viss, es esmu jau visas dziesmas uzrakstījusi, man vairāk nebūs… Bet tas pāriet.

Arī darbu Radio es mīlu. Taču mūzikas radīšana – tas vienmēr būs pārākajā pakāpē.

Kuru tavu dziesmu vajadzētu noklausīties cilvēkam, kas nevienu tavu dziesmu nav dzirdējis?

Pēdējo, tas ir, jaunāko. A Little Blue, kas nupat iznāca. Tā patiešām no manis iznāca, burtiski izrakstījās no manis ārā. Man atlika tikai būt pie klavierēm un pierakstīt. Tā ir ļoti godīga dziesma par būšanu cilvēkam. Nogurumu. Un to, ka vienmēr jāmeklē kaut viens mazs cerības stariņš, pie kā pieturēties.

Šopavasar iznāk mans trešais (!) studijas albums Wrong Woman (According to the Rule Book) – pirmais angliski un pirmais arī vinila formātā. Šis albums iemieso gan manu gaišo, gan tumšo pusi. Tas ir par to, kā ir būt sievietei, kas grib dzīvot pati pēc saviem noteikumiem, nebaidās kļūdīties un vairāk tiecas būt tuvāk pati sev nekā izdomātiem ideāliem.

Kad piedzimi, tētis tevi gribēja nosaukt par Madaru, bet uzvarēja mammas izvēle – Marta. Parunāsim par mazo Martiņu?

Es biju vienīgais bērns, tas ir svarīgs aspekts. Ļoti mīlēts bērns, visas manas ģimenes mīlestība un uzmanība bija veltīta man. Dzīvoju kopā ar mammu, tēti un mammas mammu – vecmāmiņu Silviju.

Tava vecmāmiņa ir Silvija Geikina – slavena teātra zinātniece. Vectētiņš savukārt bija Ārijs Geikins – dramaturgs, rakstnieks, režisors un aktieris.

Interesantākais, ka es nemaz negāju bērnudārzā – līdz pat skolai dzīvoju pa mājām un daudz laika pavadīju kopā ar Silviju. Viņa ir ļoti īpašs cilvēks manā dzīvē. Tieši viņa mani no trīs gadu vecuma vadāja uz bērnu ansambļiem dziedāt, uz teātri ļoti daudz. Sešu gadu vecumā es sāku iet mūzikas skolā. Sociālā pieredze man bija Imantas kaimiņbērni un mūzikas ansambļi, jo īpaši Palāsītes. Dažādi bērnu dziesmu konkursi, es taču biju arī Mis Cālīte ’95! (smejas)

Bet par vectēvu. Es Ārijam biju pirmais mazbērns, viņš bija pārlaimīgs, atveda man no Amerikas kleitas – tas 90. gadu sākumā bija liels luksuss. Mēs nepavadījām kopā ārkārtīgi daudz laika, bet man Ārijs bija mīļš, viņam varēja ierāpties klēpī, un viņš vienmēr labi smaržoja. Kad biju maza, viņš man uzrakstīja pantiņu: Laimes mātes rokas skarta, / Rāpo, Marta, rāpo, Marta, / Un, kad spēsi piecelties, / Puišiem klēpī iesēsties, / Domā, Marta, domā, Marta.

Skola man īstenībā bija liels šoks. Jo mājās es tomēr tiku ļoti sargāta. Imantas rajona skola man bija ļoti liela vides maiņa. Sākās traki gadi… Man likās, ka es neesmu īsti normāla. Jā, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Un tikai tad, kad nonācu Rīgas Doma kora skolā, es sapratu – ar mani viss ir kārtībā. Es beidzot biju savā pareizajā vidē.

Imantas skolā es neiederējos, tur tomēr valdīja visai nežēlīga atmosfēra. Bet es biju maigs un radošs bērns. Nemācēju karot un demolēt. Un… mani apcēla, kā tad nu bez tā. Bija tikai divi varianti: vai nu tu apcel, vai tevi apceļ. Man bija jāiemācās par sevi pastāvēt. Bija kautiņi – un tieši starp meitenēm. 5., 6. klase – to laiku atceros ar šausmām. Taču citādi man bija ļoti laimīga bērnība. Un kolosāli vecāki.

Par Silviju – viņa pēc teātra apmeklējumiem ar tevi, mazu bērnu, gudri apsprieda izrādes?

Viņa vienmēr izturējās pret mani kā līdzvērtīgu. Arī mamma un tētis tā izturējās. Es nebiju kaut kas mazāks. Es biju savs.

Ar Silviju vienmēr bija un joprojām ir vieta filozofiskām sarunām. Un vispār mums bija ļoti daudz sarunu. Bet viņa ļāva tās sarunas vadīt man.

Es bērnībā biju tāds grāmatu tārps – ak, kā man gribētos arī tagad būt tādai! Kā iemācījos lasīt, tā mani nevarēja atraut no grāmatām. Es biju pie grāmatas pielipusi tā kā tagad bērni pie telefona vai datora ekrāniem. Vecāki lūdzās, lai taču nolieku grāmatu nost un padaru vēl arī ko citu varbūt…

Un arī mācīties man patika, turklāt labi padevās visi priekšmeti. Tagad, kad mana meita sūdzas, ka viņai garlaicīgi un nepatīk mācīties, es cenšos to saprast, bet man ne visai sanāk. Kā var nepatikt mācīties? Nesaprotu!

Jums ar vīru Kasparu ir divi bērni. Meitai – 9, dēlam – 5 gadi. Ja drīkst vaicāt – plānā ir vēl?

Šo jau skaļi vai pat domās nevar stingri paziņot. Teikšu tā – man tomēr gribētos arī savas egoistiskās vēlmes realizēt. Bērni jau paaugušies, viņiem vairs nevajag mani 24/7, un varu darīt savas lietas. Bet jāatzīst – tiklīdz ir kāds bēbītis blakus, es pilnīgi izkūstu. Tas bēbīšu drudzis man uzreiz atkal ir klāt: iedodiet vismaz rokās paturēt un pasmaržot! Turklāt nu jau es saprotu, cik ātri bērni izaug. Drīz jau arī piecgadnieks neļaus sev tās pēdiņas bučot. Bet es teiktu, ka esam labi pastrādājuši! Ir labi, kā ir.

Dzīvojot ar maziem bērniem mājās, tev nebija bail, ka ko nokavēsi un dzīve paies garām?

Bija bail, bet man tas ar abiem bērniem bija ļoti radošs posms. Es daudz rakstīju dziesmas. Man bija svarīgi nepazaudēt sevi. Sākumā šausmīgi uztraucos, ka mammas loma kļūs par manu vienīgo definīciju, tāpēc pieņēmu gan apzinātus, gan neapzinātus lēmumus, lai tas tā nenotiktu. Tagad nesaprotu, kāpēc man tas bija tik svarīgi – kaut kur skriet un traukties uzreiz pēc pirmā bērna Grētas piedzimšanas. Viņai bija tikai sešas dienas, kad kopā devāmies uz draudzenes kāzām. Domāju, ka man droši vien vajadzēja pašai sev apliecināt, ka viss ir kārtībā – dzīve turpinās!

Mēs ar vīru esam komanda. Mums vienmēr bijusi līdzvērtīga darbu sadale. Man nepatīk teikt: “Vīrs man palīdz.” Mēs abi esam vecāki, mēs viens otram palīdzam. Mūsu ģimenes lielākā problēma ir, ka abiem ir plūstoši grafiki, radošs darbs – kaut kāds haoss ir neizbēgams. Bet mēs kopā kaut kā tiekam galā. Un jāsaka arī liels paldies mūsu ģimenēm, kas palīdz. Bet vispār mēs tiešām esam baigie malači – es pilnīgi nopietni un ar lepnumu to saku! Nuja! Mēs jau arī ilgi esam kopā – vairāk nekā divpadsmit gadus.

Tavs vīrs arī ir mūziķis. Bundzinieks.

Mans vīrs ir tajā retajā vienā procentā, kas dzīvo tikai no mūzikas – tas ir viņa pamatdarbs un vispār vienīgais darbs. Viņš spēlē gan kopā ar Intaru Busuli, gan vēl viņš ir arī Valērija Meladzes grupas sastāvā. Līdz ar to pēdējos gados daudz braukā tūrēs pa pasauli. Jā, viņš bieži ir prom, toties es varu aiziet uz izpārdotu koncertu Albertholā Londonā, kur spēlē mans vīrs. Un viņš var muzicēt arī ārpus Eiropas – Amerikā, Āzijā. Man tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ka otrs cilvēks arī aug. Man šķiet, tas ļoti var šķelt pāri, ja tikai viens ir tas varonis, kuram viss forši dzīvē notiek, bet otrs vienkārši ir blakus. Abiem ir jāvirzās uz priekšu.

Mēs izlaidām tavu Londonas dzīves posmu. Kā tu vispār nokļuvi studēt Londonā – tas vienmēr ir bijis dārgi, pat ļoti dārgi.

Paldies maniem vecākiem – viņi bija krājuši un sakrājuši naudu manām studijām. Es to pat nezināju. Biju šokā, kad to uzzināju… Mēs dzīvojām vienkāršā dzīvoklītī Imantā – tāpēc es tiešām biju šokā, kad uzzināju par šo savu vecāku rīcību. Vidusskolā es mācījos Franču licejā, tur pārsvarā bija par mums turīgāku ģimeņu bērni. Es tur nonācu tikai tāpēc, ka tā bija laba skola un man patika mācīties. Pirms 12. klases franču valodas eksāmena man bija iespēja Antibā drusku pamācīties franču valodu, un tur, Francijā, es iepazinos ar Džeimiju. Puisi no Anglijas, kurš studēja Oksfordā. Un mēs iemīlējāmies. Mēs riktīgi samīlējāmies! Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē, viņš – Oksfordā pēdējā kursā. Bet nu mums bija tāda mīlestība, es tā gribēju braukt pie Džeimija un studēt aktiermākslu tieši Londonā! Un tad es uzzināju, ka mani vecāki šim visam ir sakrājuši naudu… (noslauka asaras). Tā sākās mans Anglijas laiks.

Taču izrādījās – kad Džeimijs bija sasniedzams, tas vairs nebija tik interesanti kā vēstulēs no attāluma.

Kā Džeimija vecāki pieņēma meiteni no Latvijas?

Sarežģīti. Īpaši ar māti bija sarežģīti – viņai nelikās, ka es esmu gana laba viņas dēlam. Un tomēr arī viņas sirdi es beigās atkausēju. Kad vēlāk es biju tā, kas gribēja no Džeimija šķirties, viņa dēlu atbalstīja, nesa viņam tēju gultā un mierināja.

Nodarīji puisim pāri.

Šausmīgi! Salauzu sirdi. Man pašai arī bija sāpīgi, jo viņš tiešām bija ļoti labs cilvēks. Bet man vienkārši… kļuva garlaicīgi. Jā, viss bija pārāk labi, un man kļuva garlaicīgi. Man vēl gribējās dauzīties un gribējās sliktos zēnus.

Un ar šodienas prātu?

Es darītu tieši to pašu! Man patīk sliktie puiši, kurus var pārvērst par labajiem puišiem – un tieši to es izdarīju ar savu vīru. Viss ir saistīts, viens citā virzienā sperts solis – un viss mainās. Džeimijs, nonākšana Anglijā, mūziklu studijas – tas viss man bija jāiziet, lai pēc tam Latvijā mūziklā iepazītos ar Kasparu. Anglijā es dabūju bakalauru kā muzikālā teātra aktrise, bet man tur bija tik ļoti apnicis – es gribēju mājās! Te es spēru visas durvis vaļā, dažās arī tiku… Tiku strādāt gan ar Vari Braslu, gan Valdi Lūriņu, gan Mihailu Gruzdovu. Paralēli sāku strādāt Radio. Un tā arī līdz galam teātra durvis man neatvērās. Toties tad, nezinādama, kur to radošumu likt, es sāku rakstīt dziesmas un absolūti šajā procesā iemīlējos. Sapratu, ka gribu palikt mūzikas radīšanā.

Bet es nupat sapratu, ka vīriešiem dziedātājiem Latvijas populārajā mūzikā klājas krietni labāk nekā sievietēm.

Jā, un tāpēc es ļoti gribētu redzēt, ka mēs Latvijā saprotošāk un pretimnākošāk izturamies pret sievietēm. Ne tikai mūzikā, vispār visās jomās gribētos to redzēt. Es pati ļoti cenšos atbalstīt citas sievietes. Un arī vīriešiem būtu jāatbalsta sievietes, pie viena jāsaprot, ka viņi vēl aizvien ir priviliģētākā stāvoklī.

Tev ir sava sieviešu komūna?

Jā, man ir manas draudzenes, kuras nav mūzikā. Ļoti gudras, jaunas sievietes augstos un interesantos amatos, un mēs esam draudzenes jau padsmit gadus. Mums ir tāds aktīvs čatiņš, kas saucas Amazeballs – mēs sazināmies katru dienu, bet reizi nedēļā, otrdienās, katra iesūta nelielu video par to, kā tad viņai iet. Veicam tādu apdeitu. Mēs svinam svētkus kopā, dalāmies priekos un bēdās. Viena no draudzenēm ar vīru ir arī mana dēla krustvecāki.

Grupas terapija!

Absolūti! Es savām meitenēm uzticos par visiem 100 %, un tā ir baigā aizmugure, kas arī ikdienā dod spēku. Man tiešām tas ir svarīgi, mums visām tas ir svarīgi. Man ir vēl arī citas draudzenes un draugi – man vispār ir ļoti labs tas draugu loks. Vai nu es esmu tā, kas pievelkas pie foršiem cilvēkiem, vai es viņus pievelku – nezinu, bet man vienmēr ir kāds, kam piezvanīt gan grūtā, gan laimīgā brīdī. Par to esmu bezgalīgi pateicīga.

Lai viss nebūtu tik saulaini – no kā tu esi gribējusi sevī atbrīvoties?

Pēdējā laikā man arvien labāk iet ar sevis šaustīšanas samazināšanu. O, kā es ar to agrāk nodarbojos! Kā es sevi kritizēju, ko tik sev nepārmetu: nesmuka, netalantīga... Nu, viss, ko vien var iedomāties. Apbrīnojami tomēr, kā cilvēks var pats sevi šaustīt! Un salīdzināt sevi ar citiem. Tas ir tik lieki!

Bet no kurienes tas uzrodas vienīgajam un ģimenē visu mīlētajam bērnam?

Tiešām nezinu. Es domāju, ka mani mīlēja tik ļoti, ka es nebiju gatava sastapties ar situāciju, kurā visa pasaule mani nemīl tikpat stipri kā mana ģimene. Biju pieradusi pie beznosacījumu mīlestības un atbalsta, un izrādījās, ka īstā pasaule tomēr tik rožaina nav. Un vēl – es augu laikā, kad nebija nekāda body positivity. 2000. gadu sākumā skatījos MTV, lasīju žurnālus – visur priekšā bija nenormāls kalsnums. Jau 14 gados jutos, ka nevaru šos skaistuma standartus noķert.

Jā, bet to sevis nemīlestību esmu beidzot nolikusi malā. Es sevi mīlu un arī sevi daudz labāk izprotu beidzot. Arī tad, kad bēdājos, es saprotu, par ko es esmu bēdīga, ļauju sev justies arī slikti. Dusmojos, bēdājos – un paralēli domāju, kā to atrisināt.

Skan tik viegli: sevis nemīlēšanu noliku malā. Bet tieši kā tas notika?

Tie ir gadi terapijā. Un mans pagājušā gada pārsteigums – koučinga kurss. Es vispār nesmejos par vārdu “koučs”, bet pieļauju, ka tie var būt ļoti dažādi. Šis bija mākslinieku koučs, kurš pats ir mākslinieks, ierakstu kompānijas īpašnieks un strādā ar māksliniekiem. Kā man tas atvēra acis! Kā palīdzēja novērtēt jau esošo! Es taču biju tik ļoti koncentrējusies uz to, ko man vajag sasniegt, ka nemaz neredzēju to, kas man jau ir. Tagad es turpinu darīt it kā to pašu, bet mans mērķis ir būt laimīgai, nevis nākotnes sasniegumi. Es beidzot spēju būt laimīga šodien.

Pat koučs tev bija anglis no Londonas. Anglija tavā dzīvē joprojām ir lielā mērā?

Es arī tagad, pēc astoņiem gadiem latviski, sāku mūziku rakstīt angliski. Bieži braucu uz Angliju, cenšos tur būt reizi mēnesī. Veidojot tur tādu savu tīklu: ierakstu dziesmas, eju uz pasākumiem, tiekos ar cilvēkiem – netvorkojos jeb tīklojos. Man ļoti patīk Anglija, tā ir ideāla vieta arī mūzikai. Jā, tas ir ieguldījums tik bieži turp doties, bet es ticu un jūtu, ka tam ir jēga. Mani tas iedvesmo, un pamazām, pamazām viss notiek. Man ir tāda kā misija pierādīt, ka ir iespējams paveikt un sasniegt lietas starptautiskā mērogā arī tad, ja dzīvo Latvijā un neesi miljonārs.

Mēs esam maza tauta un mēdzam teikt: latviešu Preslijs, latviešu Tramps, latviešu tas un latviešu šitas… Kas esi tu – latviešu Teilore Svifta?

Šis ir tas, ko dzirdu visbiežāk, bet izvairos pati to teikt. Vislabprātāk es gribētu būt es pati – latviešu Marta. Bet, kad mani nosauc par latviešu Sviftu, smaidu un saku paldies. Man tas ir kompliments, jo man Teilore Svifta ļoti patīk. Viņa jau arī ir stāstniece un savās dziesmās iepin tik daudzus slāņus – virspusēji klausoties, var šķist: nu kas tad tur ir tāds? Bet tur ir tik daudz referenču, dzejas elementu, apslēptu nozīmju. Man arī patīk savā mūzikā iepīt lietas, kas jāsadzird un jāsaprot. Man patīk vārdu spēles, ironija. Un melodijas, kas kaut ko aizkustina… vai iekustina.

Kas tev patīk ārzemju mūzikā?

Man patīk spēcīgas sievietes, kas stāsta savus stāstus. Ar izteiktu pārsvaru es klausos sievietes. Pasaulē šobrīd ir liels sieviešu uzvaras gājiens: Teilore Svifta, Sabrina Kārpentere, Billija Ailiša, Šapela Roana… Man ir ļoti mīļa tāda mūziķe Ashe. Man patīk redzēt sieviešu panākumus, tas ir ārkārtīgi iedvesmojoši.

Kā tagad klājas Džeimijam?

Viņš ir precējies, kļuvis par tēti, mazliet vēlāk nekā es par mammu, bet tomēr kļuvis, un tas mani iepriecina. Domāju, viņam tas bija ārkārtīgi svarīgi. Mēs dažreiz sarakstāmies Instagramā.

Viņš vairs netur uz tevi ļaunu prātu?

Nē, absolūti nē!

Tu esi nodzīvojusi līdz 36 gadiem tikai ar divām nopietnām attiecībām?

Nē, ir bijis vairāk. Man vispār ļoti patīk mīlestība. Es gandrīz vienmēr esmu iemīlējusies. Kopš piecu gadu vecuma, kad Palāsītēs satiku Miķeli Rēdlihu. Un kā man patika Uldis Anže, kurš spēlēja Kārlēnu Nacionālā teātra Skroderdienās Silmačos!

Cik bieži tu tagad ej uz teātri?

Retāk nekā kādreiz ar Silviju, bet man joprojām ļoti patīk. Un Silvija tagad manus bērnus dažreiz pieskata. Retāk nekā savulaik mani, protams, – viņa jau ir gados, kad cilvēks jāsaudzē. Mana mamma mums palīdz, Kaspara vecāki palīdz, bet Silvija joprojām spēlējas ar bērniem un tagad ar manu dēlu uzzina, kādi tad ir mazi puikas. Jo mēs paaudzēs esam bijušas meitenes vien, mans dēls ir pirmais puika dzimtā. Es biju vienīgā meita, mana mamma bija vienīgā meita, un arī Silvija bija vienīgā meita.

Tavs tētis agri aizgāja no dzīves. Tu vairs nebiji bērns, taču tu nebiji gatava tik ātri zaudēt tēvu…

Mans tētis nomira 2014. gadā. Bet tas nepāriet. Esmu sapratusi, ka tas nepāries nekad. Tas ir kā tāds tukšums sirdī. Un tas tukšums tur vienmēr paliks.

Tu domās ar tēti sarunājies?

Jā, bieži. Dažreiz viņš atnāk pie manis sapnī – tie ir reti, bet ļoti īpaši sapņi. Viņš šajos sapņos mani samīļo un dažreiz pasaka, ka ir dzīvs vai ir tepat.

Esmu sākusi jaunu tradīciju – jau trešo gadu viņa nāves gadadienā noskrienu pusmaratonu. Pēdējoreiz bija ļoti skaisti: es skrēju, man bija grūti, lija lietus, un tad pēkšņi – parādījās varavīksne… Viņš vienmēr bija tas mans stiprais plecs. Viņu reti varēja redzēt vāju. Viņš brauca naktīs uz jebkuru ballīti man pakaļ un vienmēr teica: tu man zvani, es aizbraukšu tev pakaļ jebkur! Baigais jokdaris viņš bija un liels cilvēkmīlis – tas man no tēta, viņš ar visiem varēja atrast kopīgu valodu. Izklausās, ka es idealizēju, bet mans tētis tāds bija – viņam vispār nebija tumšumiņa. Ar tēti man ļoti paveicās. Neviens jau mums nepiedāvā tādas izvēles, bet, ja man būtu izvēle, labāk tāds tētis, kā man bija, un tik ilgi, cik bija, nekā kāds cits tētis ilgi, ilgi.

Kā tu savu vīru no sliktā puiša par labo puisi izaudzināji?

Ar mīlestību. Ar ultimātiem, kad vajadzēja, jo tur bija rokenrols un mazliet tos ragus vajadzēja aplauzt. Mūsu mīlestība izrādījās stiprāka, un kaut kad jau tai mūžīgajai ballītei arī bija jābeidzas.

Bet tu pati esi labā meitene, vai ne?

Jā. Es gribētu būt mazliet sliktāka, bet es esmu labā meitene. Tomēr ar savu aso maliņu, nekāds nogludināts olītis es arī neesmu. Man patīk dzīvot bez stingriem noteikumiem, spontāni. Man nepatīk netaisnība – tad es kļūstu par cīnītāju. Esmu arī tāda izteikti sava ceļa gājēja, tomēr pa ceļam es nevienam pāri nedaru un ar elkoņiem negrūstos.

Es ļoti mīlu savu vīru un zinu, ka viņš mani mīl ne mazāk spēcīgi. Lai cik banāli neskanētu – mīlestība strādā. Mēs nezvēram viens otram mīlestību līdz kapa malai, taču klusībā abi uz tādu ceram. Un mums ir arī joku teicieni, piemēram, “nē, nu šito es vairs neturēšu” vai “tas ir ievilcies un kļuvis pārāk nopietni”. Bet kaut kā mēs labi turamies kopā un ik pa brīdim arī kā no jauna samīlamies. Es ne dziesmās, ne dzīvē neesmu tāda romantiska izpušķotāja, man vispār nevajag, lai kāds par mani domā kā par labāku, nekā es patiesībā esmu. Man arī nevajag tēlot labākas un perfektākas attiecības, nekā man ir.

… Jo tev tās ir gana labas.

Jā, šobrīd – jā. Un humors – kāda tā ir attiecību atslēga! Mēs kopā katru dienu smejamies, mums ir interesanti un jautri, sūtām viens otram smieklīgas memes Instagramā. Mums ir savi iekšējie jociņi, ļoti daudz draiskošanās – kā tāds kaķis ar peli ņemamies, vispār nav garlaicīgi. Man nevajag, lai mani visu laiku slavē, man patīk arī, ja mani pavelk uz zoba. Kad viņš pēc ilgāka laika atbrauc mājās, es domāju: ārprāts, kā es vispār viena ar to visu sadzīvi tiku galā, kā nesu tās stulbās miskastes un tos pārtikas maisus… Bet, redz, kad vajag, tad vari. Un man vajag, lai viņš sevi īsteno, tāpat kā man vajag pašai braukāt apkārt un īstenot savus sapņus.

Jums ir līdzīga muzikālā gaume?

Viņam patīk gandrīz viss, kas patīk man, bet es ne vienmēr saprotu to, kas viņam mūzikā interesē. Kaspars ir mūzikā izglītotāks nekā es. Un viņam patīk džezs. Man ar džezu ir kā ar austerēm – gribētos, bet nesanāk!

Vācija piedraudējusi ieviest robežkontroli ar Poliju

Komentāri (1)