Mūsu iepriekšējā saruna notika vēl pirms balsojuma ANO. Jūs pieminējāt, ka Latvija šos divus gadus būs kā lielvalsts. Ja skatāmies uz pirmajām simt dienām, vai Latvijai ir izdevies rīkoties šādā kapacitātē, vai tomēr ir jūtams, ka esam maza valsts?

Mazliet paskaidrošu, ko ar to domāju, sakot Latvija kā lielvalsts. Protams, ANO DP ir piecas pastāvīgās dalībvalstis, kuras tradicionāli uzskatām par ietekmīgākajām lielvalstīm.

Latvijai esot ANO Drošības padomē, mūsu balsij ir ļoti liela nozīme. Šajos divos gados mūsu ietekme ir daudz lielāka nekā mūsu valsts izmērs. Un ar "lielvalsti" domāju tieši to - cik lielā mērā klausās tajā, ko Latvija saka, cik ļoti interesējas par mūsu viedokli, cik bieži pie mums vēršas, lai saprastu mūsu domāšanu, to ietekmētu vai lūgtu atbalstu. Vienlaikus tā ir iespēja nodot vēstījumus par to, kas ir svarīgi Latvijai un mūsu reģionam - mūsu drošības intereses un principi.

Būt "kā lielvalstij" nozīmē arī to, ka šos divus gadus koncentrējamies ne tikai uz savām tiešajām interesēm, bet uzņemamies atbildību arī par pasaules mēroga norisēm. Tas ir stāsts par ietekmi un svaru, nevis par izmēru.

Protams, tādām lielvalstīm kā ASV, Ķīnai vai arī mūsu sabiedrotajiem Lielbritānijai un Francijai šī globālā spēlētāja loma ir pastāvīgi, taču mums patlaban ir milzīga iespēja, kāda nekad Latvijas vēsturē, diplomātijā nav bijusi. Jautājums ir, kā mēs to izmantojam. Valstis, kas ir ievēlētas ANO DP, ir dažādas - aktīvākas vai pasīvākas, arī to jauda atšķiras.

Pirmajos mēnešos pārējie rūpīgi vēro jaunievēlēto valsti - tas ir brīdis, kad Latvija veido savu reputāciju, cik kompetenti, konsekventi un sadzirdami esam. No citu valstu pārstāvjiem dzirdam atzinīgus vārdus - pirmajos mēnešos mums pilnīgi noteikti ir izdevies izveidot nopietnas un atbildīgas valsts tēlu starptautiski. To redzam pēc tā, kā ieklausās mūsu sacītajā, kā mūs uzrunā. Un tas nav tikai strādājot šeit, Ņujorkā. To redzam valsts augstāko amatpersonu un ārlietu dienesta līmenī - ārvalstu viesu vizītes, telefona zvani un kontakti. Tas rada iespēju stāstīt par mums, Latvijai, svarīgo, sākot no Krievijas agresijas Ukrainā, līdz visiem citiem jautājumiem, par kuriem iestājamies.

Latvija pēc savas iniciatīvas ir organizējusi brīfingus citām ievēlētajām valstīm par situāciju Ukrainā, humanitāro situāciju, citām tēmām. Kas nosaka šo aktīvo lomu, un kā citas valstis uz to reaģē?

Katra valsts, kas uz diviem gadiem ievēlēta ANO DP, var izvēlēties darboties pasīvi vai aktīvi. Ņemot vērā, ka mums šī iespēja ir pirmo reizi un nākamā, visticamāk, būs tikai pēc vairākām desmitgadēm, mūsu apņēmība, protams, ir šo periodu izmantot maksimāli efektīvi, gan aizstāvot Latvijas intereses un vērtības, veicinot valsts atpazīstamību, gan demonstrējot atbildīgu nostāju.

Tas nav pašmērķis. Ja vēlamies panākt citu valstu atbalstu Latvijas interesēm, mums jābūt atbildīgai attieksmei arī pret to, kas svarīgs citiem. Ja gribam, lai mūsos klausās, mums jāspēj demonstrēt izpratne par citu valstu un reģionu prioritātēm - Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā.

ANO DP ir atklātās sanāksmes, kuras ir formālas, un tajās valstis pauž savas oficiālās pozīcijas, bet lielākais darbs notiek aizkulisēs, piemēram, slēgtās sanāksmēs un neformālos brīfingos. Ir valstis, kas uzņemas vairāk, citas mazāk vai nemaz.

Latvija organizē neformālus brīfingus, lai vairotu izpratni un pārliecinātu pārējās ANO DP valstis. To darām arī plašāk, strādājot un veidojot izpratni par mums prioritāriem jautājumiem arī valstīm ārpus ANO DP - īpaši tām, kas ir mazāk informētas, izvēlējušās neitrālu nostāju vai nav ieinteresētas.

Regulāri organizējam izglītojošus brīfingus par situāciju Ukrainā. Piemēram, aprīlī tas bija par situāciju frontē, lai skaidrotu, ka Krievijas naratīvi neatbilst patiesībai, un lai pierādītu, ka tie ir dezinformācija un klaji meli. Uz brīfingiem uzaicinām neatkarīgus un objektīvus ekspertus, kuru teiktajam ir lielāks svars. Brīfingu organizējām kopā ar Vācijas pastāvīgo pārstāvniecību ANO un Amerikas Kara izpētes institūtu "The Institute for the Study of War" - citu valstu vēstniekiem, militārajiem pārstāvjiem, ekspertiem un starptautiskajiem medijiem. Kā minēju, mēs koncentrējamies uz tām valstīm, kuras ir jāpārliecina, - ne tik daudz mūsu sabiedrotajiem, bet tieši tiem, kuri svārstās vai nav iedziļinājušies.

Strādājam ar visiem Latvijai prioritārajiem jautājumiem, kā arī visu, kas ir aktuāls pasaules notikumu kontekstā.

Tāpat šajos divos gados proaktīvi meklējam iespējas un tēmas, kas ir mazāk pārrunātas, taču nozīmīgas, tā demonstrējot kompetenci un atbildīgu attieksmi pret dažādiem jautājumiem.

Piemēram, tēma par jaunajām tehnoloģijām - tā ir tieši saistīta ar ANO DP darba kārtību. Redzam, kā tehnoloģiju attīstība ietekmējusi karadarbību gan Ukrainā, gan citviet pasaulē, radot jauna veida apdraudējumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai. Jaunās tehnoloģijas ietekmē arī miera uzturēšanas operācijas, miera uzturētāju un karavīru drošību, piemēram, ANO misijā Libānā, kur ir arī mūsu karavīri. Līdzīga situācija ir citviet pasaulē. Tas pats attiecas arī uz žurnālistu drošību, ziņojot no "karstajiem punktiem", kuru šobrīd pasaulē ir tik daudz kā nekad iepriekš.

Vai var teikt, ka vairāk strādājat ar tām valstīm, kurām Krievijas naratīvs par karu Ukrainā ir saprotamāks? Cik lielā mērā ir iespējams mainīt šos priekšstatus, ņemot vērā, ka katrai valstij, kas sliecas par labu Krievijai, ir savi iekšpolitiski un ārpolitiski apsvērumi?

ANO kopumā ir 193 valstis, bet tās nevar iedalīt divās daļās - tās, kuras ir Krievijas pusē, un tās, kuras ir Ukrainas pusē. Dažādi balsojumi ANO kopumā demonstrē, ka ir Ukrainas pusē, proti, starptautisko tiesību pamatprincipu pusē, izprotot - kurš ir agresors un kurš - agresijas upuris. Vairums pasaules valstu balso, atbalstot Ukrainu. Piemēram, šogad 24. februārī ANO Ģenerālajā asamblejā 107 valstis atbalstīja rezolūciju par Ukrainu, kas bija par 14 balsīm vairāk nekā 2024. gadā. ANO Ģenerālajā asamblejas balsojums ir svarīgs starptautiskās sabiedrības signāls, atbalstot miera centienus un palielinot spiedienu uz agresoru, kas mēģina pie "sarunu galda" panākt to, ko nespēj kaujaslaukā. Krievijai sabiedroto ir maz.

Protams, ir liels skaits valstu, kuras mēdz atturēties. Daudzām ir savi iekšpolitiskie apsvērumi, politiskās prioritātes, ārpolitikas intereses un citi faktori. To nevar pārmest. Jāapzinās, ka mums Ukraina ir jautājums numur viens mūsu ģeogrāfijas, vēstures un drošības situācijas dēļ. Citām valstīm dažādos pasaules reģionos ir savas problēmas - kari pierobežā vai savās teritorijās, klimata pārmaiņu radīti draudi u.c. Likumsakarīgi, viņiem ir citas prioritātes. Valstis sastopas ar dažādiem ārējiem spiedieniem - ekonomiskiem, politiskiem un citiem, īpaši tās, kuras nav lielvaras.

Ja objektīvi paskatāmies uz sevi no malas - cik daudz mēs kā valsts interesējamies par konfliktiem citos kontinentos, kur notiek asiņaini kari, kur miljoni cilvēku ir pārvietoti, kur miljoniem sieviešu un bērnu saskaras ar seksuālu vardarbību kara dēļ? Mums jāatzīst, ka arī mēs ārpus ANO DP par to pārāk maz interesējamies vai zinām. Mūsu nostāja līdz šim bieži ir bijusi virspusēja. Tā arī ir atbilde uz to, kādēļ citu valstu nostāja pret Krievijas agresiju ir tāda, kāda ir.

Tas, ko mēs varam darīt un ko mēs arī darām, ir - visu laiku aktualizēt Ukrainas jautājumu ANO DP darba kārtībā, lai par to neizmirst un lai Krievijas agresija Ukrainā netiek normalizēta. Krievija ļoti aktīvi strādā pie situācijas normalizēšanas un atgriešanās apritē. Mēs to redzam sportā, kultūrā u.tml. Jo ilgāk notiek karš, jo lielāks risks, ka pasaules uzmanība no tā var pazust, tā vietā fokusējoties uz jauniem konfliktiem. Mūsu uzdevums ir noturēt uzmanību uz Ukrainu, jo tas ir starptautisko tiesību precedents. Šis ir izšķirīgs karš, un tā rezultāts būs izšķirīgs starptautiskajai kārtībai un tiesībām, un globālajai drošības situācijai nākotnē.

To valstu skaits, kuras ir Krievijas pusē, ir neliels. Turpināsim strādāt ar tām valstīm, kas ir "pa vidu" - veicināt izpratni, informēt, sniegt plašāku priekšstatu par patieso situāciju. Mērķis ir panākt, ka šī izpratne atspoguļota viņu paziņojumos, publiskajos izteikumos vai balsojumā. Kā ANO DP valstij mums ir daudz labākas iespējas šīs valstis identificēt un sasniegt. Turklāt mūsos - valstī, kuru vairāk nekā 50 gadus bija okupējusi PSRS, - ieklausās.

Jāpiebilst, ka visas ANO DP valstis, izņemot agresoru Krieviju, aicina uz karadarbības pārtraukšanu un iesaisti miera sarunās un nosoda civiliedzīvotāju upurus.

8. aprīlī Latvija kopā ar Kolumbiju un Panamu vadīja sanāksmi par Dienvidsudānu. Kā Latvija nonāca līdz šādai līdzpriekšsēdētāja lomai, un ko tas praktiski nozīmē ikdienā?

Tas uzskatāmi demonstrē, kā valstis strādā ANO DP. Ukraina ir mūsu galvenais jautājums, bet mēs aktīvi iesaistāmies arī citās tēmās.

No vienas puses, skatāmies uz jautājumiem, kas mums ir prioritāri, piemēram, dezinformācija, jauno tehnoloģiju radītais apdraudējums, sieviešu drošība, klimata pārmaiņas. No otras puses, ANO DP vēstnieku līmenī ir tikai redzamākā daļa. Aiz tās ir daudz apakšstruktūru - ANO sankciju komitejas, dažādas ekspertu grupas, piemēram, "Sievietes, miers un drošība", arī "Klimats, miers un drošība".

Šīs grupas ir neformālas, un par to, kurš vadīs kuru formātu, vienojas ANO DP dalībvalstis kopīgi, lai katrs varētu iesaistīties pēc spējām un vēlmēm. Katru gadu ANO DP sastāvs nomainās par apmēram trešdaļu.

Klimata tēma ir starp mūsu prioritātēm, bet, godīgi sakot, sākotnēji vairāk būtu gribējuši uzņemties vadošo lomu "Sieviešu, miera un drošības" jautājumos. Šis formāts bija aizņemts, tādēļ izveidojās šāda kombinācija - starp to, kas bija iespējams, un to, ko vēlējāmies. Katrā ekspertu grupā darbojas eksperti no tām valstīm, kurām šie jautājumi ir svarīgi.

Tas ir horizontāls jautājums ar ļoti praktiskām sekām konkrētos konfliktos un reģionos. Tam ir tieša saistība ar drošību. Tāpēc arī bija sanāksme par Dienvidsudānu, kas ir uzskatāms piemērs klimata pārmaiņu spēcīgai, negatīvai ietekmei - sausums, plūdi, veicina konfliktus un ietekmē drošību, radot dažādu kopienu cīņu par pieeju resursiem. Drošības situācijas pasliktināšanās jau radījusi jaunu vardarbības vilni pret civiliedzīvotājiem un rada riskus situācijas eskalācijai. Humanitārā situācija ir kritiska - vardarbība, pārvietošana, slimību uzliesmojumi un ekonomiskā krīze turpina padziļināties.

Tāpat Dienvidsudānā atrodas ANO miera uzturēšanas operācija, un klimata ietekme apgrūtina arī miera uzturētāju darbu, plūdi ietekmē tehnikas pārvietošanos, spēju nokļūt vietās, kur tas konkrētajā situācijā nepieciešams. Tas apgrūtina arī humānās palīdzības piegādi.

Jūs pieminējāt Latvijas prioritātes. Nezinu, vai četri mēneši ir pietiekami ilgs laiks, bet varbūt ir prioritātes, kurās vērojami lielāki soļi uz priekšu nekā citās?

Prioritātes vienmēr ir un būs nepārtraukts process. Tāpat kā par brīvību, neatkarību un demokrātiju ir jācīnās katru dienu, arī par šīm lietām ANO DP ir jācīnās nepārtraukti - starptautiskajām tiesībām, ANO principiem, iedzīvotāju aizsardzību, starptautiskajām humanitārajām tiesībām. Redzam, ka konfliktu un tiesību pārkāpumu skaits pasaulē pieaug - tik daudz paralēlu un saistītu konfliktu pasaulē, cik ir tagad, nav bijis nekad, un diemžēl tieši civiliedzīvotāji ir lielākie upuri. Tāpēc, kad vien ir iespējams, ir svarīgi par šīm lietām būt tiešiem un vokāliem.

Tas pats attiecas uz "Sievietes, miers un drošība". Sieviešu loma konfliktos, miera procesos un plašāk sabiedrībā ir tēma, kas ir mūsu ikdienas darbā. Piemēram, esam rīkojuši vairākas sanāksmes par sieviešu situāciju Afganistānā, kopā ar afgāņu sieviešu nevalstiskajām organizācijām, ANO ekspertiem dažādos formātos.

Aizvadīto gadu laikā redzam pieaugošu tendenci no atsevišķu valstu puses šos jautājumus "torpedēt". Un tur mums ir svarīga loma, jo, būdami pārliecināti par šīm vērtībām, mēs pieliekam savu roku tam virzienam, kas ir Latvijas interesēs.

Kopumā mūsu prioritātes sistemātiski virzām gan sarunās, dažādu rezolūciju un paziņojumu tekstos, ekspertu līmenī un konsultācijās, gan neformālos formātos. Pirmajās simts dienās, pirmajos četros mēnešos savu profilu esam izveidojuši.

Protams, ir tēmas, kuras virzīt ir grūtāk, īpaši tās, kas saistītas ar pretestību starptautiskajām tiesībām un nosodījumu to pārkāpumiem.

Ja mazliet pievēršamies veto tiesībām. Par to runājām arī iepriekšējā reizē, proti, ir mehānisms, ka veto izmantošanas gadījumā jautājumu var novirzīt uz ANO Ģenerālo asambleju. Vai šajās simts dienās ir bijuši šādi precedenti?

Jā, tas notiek sistemātiski. Katru reizi, kad tiek izmantots veto, jautājums piecu darbadienu laikā nonāk ANO Ģenerālās asamblejas darba kārtībā. Tā tas bija arī tad, kad Krievija un Ķīna uzlika veto Bahreinas un Līča valstu virzītajai rezolūcijai par Hormuza šauruma drošību. Tika sasaukta Ģenerālās asamblejas sanāksme, kurā Krievija un Ķīna skaidroja savu pozīciju, kāpēc, viņuprāt, veto izmantošana bija pamatota. Un tad visas valstis, kas to vēlas, var paust savu viedokli. Tas ļauj redzēt, vai valstīm, kas izmantojušas veto, ir starptautisks atbalsts vai nav. Parasti nav. Arī šajā reizē nebija - Krievija un Ķīna palika vientuļas ar savu nostāju.

Jūsuprāt, vai tas, kā šis mehānisms darbojas, rada papildu politisko spiedienu?

Jā, noteikti. Tas parāda, cik lielā mērā veto izmantojošās valstis ir vai nav marginālas un cik lielā mērā tās patiesībā pārstāv plašāku starptautisko sabiedrību. Parasti šīs valstis cenšas savu rīcību pamatot ar savām interesēm, bet mēs labi zinām, ka bieži tās ir šauras, nacionālos apsvērumos balstītas intereses.

Par veto vēl būtiski pieminēt, ka pašlaik notiekošo ANO DP reformu ietvaros tiek virzīts priekšlikums aizliegt izmantot veto tiesības tām valstīm, kuras ir tieši iesaistītas jautājumā, par ko tiek balsots. Latvija atbalsta šo nostāju.

Jautājumu par ANO DP reformu risina kopējā 193 ANO valstu formātā. Protams, esot ANO DP, mums ir spēcīgāki argumenti un skaļāka balss. Latvija turpinās iestāties par ANO DP lielāku atbildību, saskaņotību un atklātību, lai tā kopumā kļūtu efektīvāka starptautisko problēmu risināšanā.

Ja atskatāmies uz pašu sākumu, Latvijas darbs ANO DP sākās ar diezgan saspringtiem notikumiem Venecuēlā, kad ASV karaspēks veica uzbrukumu Venecuēlai un operācijas rezultātā sagūstīja Venecuēlas prezidentu Nikolasu Maduro un viņa sievu. Tas acīmredzami bija sava veida pārbaudījums. Ko tas parādīja par Latvijas gatavību reaģēt šādā situācijā?

Pirms darba ANO DP intensīvi un ilgstoši gatavojāmies. Tas nozīmē izpratni par procedūrām, jautājumiem, ekspertīzi un arī iekšējo koordināciju. Nav tā, ka pārstāvniecība Ņujorkā visu lemj. ANO DP ir pārstāvēta Latvijas valsts, līdz ar to mums ir jābūt sistēmai, kurā varam ātri un operatīvi saskaņot viedokļus, un tas ir īpaši būtiski jautājumos, kas parādās negaidīti.

Vēl pirms darba sākuma kolēģi ar pieredzi ANO DP mums teica - gaidiet negaidīto, esiet gatavi visādiem pavērsieniem. Mēs zinājām, ka kaut kas negaidīts varētu notikt, bet, protams, tas, kas notika dienu pēc mūsu darba sākuma, bija patiešām negaidīti. Turklāt tā bija sestdiena un par tēmu, pie kuras iepriekš nebijām strādājuši un Latvijai iepriekš nebija noformulētas pozīcijas.

Sākumā bija liela iespēja, ka sanāksme notiks jau tajā pašā sestdienā vai svētdienā, tomēr tā notika pirmdienā. Mums kopā ar kolēģiem Rīgā bija ļoti ātri jānoorientējas un jāreaģē. Mums tas izdevās, pirmdien bijām gatavi, mūsu izveidotā sistēma nostrādāja. Spējām ātri noorientēties un definēt pozīciju negaidītā situācijā.

Ja pareizi saprotu, viss notiek ļoti paātrinātos tempos.

Jā, un ar to ir jārēķinās, jo ANO DP var sasaukt trīs stundu laikā, ja kaut kas pasaulē notiek. Mums ir jābūt modriem. Mēs arī sestdienās un svētdienās lasām ziņas, sekojam notikumiem, jo pēkšņs pavērsiens var notikt jebkurā laikā. Tā ir daļa no ANO DP dalībvalsts darba.

Ja paskatāmies uz Krieviju, arī šajā formātā Latvija runā par Krievijas militāro un tehnoloģisko sadarbību ar Irānu kā draudu ne tikai Ukrainai, bet arī Tuvajiem Austrumiem. Vai ir bijis, ka Latvija to kaut kādā tiešā veidā aktualizē ANO drošības telpā?

Jā, pilnīgi noteikti. Mēs nelaidīsim garām nevienu iespēju skaidrot Krievijas patiesos nolūkus un uzvedību un atspēkot tās melus un dezinformāciju. Tāpēc ir loģiski, ka mēs norādām uz paralēlēm tajā, kā Krievija īsteno uzbrukumus Ukrainai, tostarp ar Irānas atbalstu. Savukārt, kad Irāna veica uzbrukumus Līča reģiona valstīm, mēs skaidri norādījām uz Krievijas atbalstu Irānai tās uzbrukumos kaimiņvalstīm. Krievijas un Irānas rīcība ir savstarpēji saistīta gan taktiski, gan redzams vienu un to pašu tehnoloģiju izmantojums.

Mūsu gadījumā šis palīdz parādīt, skaidrot Krievijas patieso seju un rīcību Ukrainā. Piemēram, brīdī, kad Līča valstis pašas saskaras ar šādiem uzbrukumiem, tad tām saprotamāka kļūst Krievijas loma un rīcība un tas, ka Krievijas rīcība rada draudus ne tikai Ukrainā vai Eiropā, bet daudz plašākā mērogā - Krievijas draudi rada globālu drošības krīzi. Izmantojam šos momentus, lai ietekmētu arī svārstīgo valstu domāšanu un izpratni par Krieviju. Un to esam darījuši vairākkārt - gan jautājumā par Irānu, gan jautājumā par Ukrainu, gan jautājumos par kuģošanas drošību.

Mēs neesam vienīgie, kas to dara. Piemēram, aprīļa sanāksmē par Ukrainu šo ļoti uzsvēra arī ASV un Eiropas sabiedrotie. Tas ir veids, kā ietekmēt "klusējošo" valstu nostāju - gan attiecībā uz Līča valstīm, gan plašāku valstu loku, kuras pēc notikumiem Hormuza šaurumā šos jautājumus uztver daudz nopietnāk.

Ja Krievijas agresija Ukrainā tiek apspriesta atsevišķi, tad ieinteresēto valstu loks ir relatīvi šaurāks, bet, kad sanāksmes ir par situāciju Hormuza šaurumā, tad uzmanība ir globāla, jo arī negatīvās sekas ir globālas. Runa nav tikai par Tuvajiem Austrumiem, bet par negatīvo ietekmi visā pasaulē. Šo situāciju izmantojam, lai runātu par to, kas mums ir svarīgi, un sasniegtu auditorijas, kuras mazāk interesē drošības jautājumi Eiropā.

Tāpat mēs nelaidīsim garām nevienu iespēju ierobežot un izolēt Krieviju ANO un ANO struktūrās, lai mazinātu Krievijas ietekmes sviras un tai pieejamos mehānismus, instrumentus, kā arī tās reputāciju. Atceramies, ka karš nenotiek tikai kaujaslaukā. Tas notiek arī informatīvajā vidē, tiesu sistēmās, starptautiskajās organizācijās. Pērn Latvijai kopā ar sabiedrotajiem izdevās Krieviju izolēt vairāk nekā 10 starptautiskajās organizācijās, tostarp ANO struktūrās Ņujorkā, Ženēvā, Vīnē, Parīzē. Šis ir svarīgi, un kopā ar kolēģiem, sabiedrotajiem to turpināsim.

Novembrī Latvijai būs ANO DP prezidentūra. Ko šajā laikā plānojat aktualizēt? Ko gribēsies īpaši izcelt?

Pirmkārt, prezidentūra ANO nozīmē sanāksmju vadīšanu. Mēneša darba kārtību lielā mērā nosaka obligātās, regulārās sanāksmes. Taču katrai prezidentūrai ir iespēja ienest vienu vai vairākas tēmas, ko tā vēlas īpaši izcelt.

Mūsu gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka viena no sanāksmēm, ko mēs pacelsim maksimāli augstākajā līmenī, būs veltīta Ukrainai. Protams, no šī brīža līdz novembrim situācija vēl attīstīsies, cerams, pozitīvā virzienā, bet Ukrainas tēma noteikti būs prioritāra mūsu prezidentūrā. Ir vairākas idejas, saistītas ar starptautiskajām tiesībām vai jauno tehnoloģiju draudiem.

ANO DP valstis pārņem prezidentūru alfabēta secībā. Mūsu prezidentūra būs noslēdzošā četru Eiropas valstu prezidentūru ciklā pēc Dānijas, Francijas un Grieķijas. Mēs koordinēsimies ar Eiropas sabiedrotajiem, lai tēmas neatkārtojas un lai no šī četru mēnešu perioda kā Eiropas valstu bloks izdarām un iegūstam maksimālo.

Parasti prezidentūru gatavo trīs četrus mēnešus iepriekš, bet mēs, būdami latvieši, protams, jau laicīgi gatavojamies.

Cilvēkiem par ANO DP ir dažādi priekšstati. Latvija piedalās, balso, bet skeptiķi saka - karš turpinās, un kur ir praktiskais rezultāts? Ko jūs atbildētu skeptiķiem, kuri domā šādās kategorijās?

Šis ir jāskatās plašākā kontekstā. ANO DP nav ģeopolitiskā dalījuma iemesls, bet sekas. Mēs nevaram sagaidīt, ka ANO DP šīs pašas valstis pēkšņi vienosies par visu. ANO DP lēmumi ir tiešas sekas tam, ka pasaulē pastāv ģeopolitiska sašķeltība. Un tas nav nekas jauns, līdzīgi bija aukstā kara laikā. Zināmā mērā esam atgriezušies pasaulē, kur starp lielākajiem spēlētājiem ir nesamierināmas pretrunas.

Otrkārt, nevar sagaidīt, ka ANO DP vai Latvijas dalība tajā radīs brīnumus. Nevar gaidīt, ka pēkšņi ASV, Krievija un Ķīna vienosies. Bet ANO DP ir viens no redzamākajiem un ietekmīgākajiem forumiem starptautiskajā politikā. Šie procesi notiek tur, un tas ir viens no veidiem, kā ietekmēt dažādus spēlētājus. Jo tam, ko saka ANO DP valstis, pat, ja tās nav vienisprātis, ir svars. Ja ANO DP vairākums iestājas par kādu konkrētu jautājumu, tas ir spēcīgs spiediena instruments pasaules lēmumu pieņēmējiem. Un šobrīd to varam izmantot arī mēs. To arī darām.

Kontekstā ar jautājumu vērts atgādināt, ka ANO ir virkne mehānismu un instrumentu, kas ļauj nodrošināt praktisku atbalstu. Tās ir miera uzturēšanas misijas, humanitārais atbalsts, cilvēktiesību ekspertu darbs - kara noziegumu faktu, datu, statistikas fiksēšana, pierādījumu vākšana un publiskošana par nogalinātajiem, spīdzinātajiem, necilvēcīgo izturēšanos pret kara gūstekņiem u.c. Tas ir darbs, lai palīdzētu atgriezt Krievijas nelegāli deportētos Ukrainas bērnus. Starptautiskā tiesa Hāgā ir ANO primārais tiesas orgāns; tā ir vienīgā starptautiskā tiesa, kas ir pastāvīga, universāla un ar vispārēju jurisdikciju, kompetenta izspriest tai nodotos strīdus un sniegt konsultatīvos viedokļus par visiem starptautisko tiesību jautājumiem. Latvijas dalība ANO DP dod mūsu valstij starptautisku svaru ietekmēt to, kas pasaulē notiek. Tā nav brīnumzālīte, ar kuru konflikts pēkšņi tiktu atrisināts, bet tas ir ļoti spēcīgs ietekmes instruments. Un Latvijai šī ir gan iespēja, gan absolūts pienākums izmantot šo iespēju Latvijas un Eiropas drošības un starptautisko tiesību interesēs.

Ziemeļkorejas Kims atgriežas ar dāvanām no Krievijas

Komentāri (2)