“Raunā esmu dzimis un audzis. Ražotni uzsākām kopā ar mammu Mariju, tā bija viņas lolota ideja, un viņa man piedāvāja kopā darboties. Viņa pēc profesijas bija piena produktu tehnologs un visu mūžu arī nostrādāja savā profesijā – gan ražošanas, gan biznesa lietām izgājusi cauri un arī mani bīdīja savās pēdās. Devos mācīties uz toreizējo Valmieras arodvidusskolu par pārtikas produktu tehnologu, pabeidzu un savā profesijā kādu brīdi pastrādāju,” savu stāstu iesāk Ilmārs.

Nav ko meklēt laimi ārzemēs

Tad Ilmāram radās iespēja aizbraukt pastrādāt uz Zviedriju lauksaimniecībā. Pēc atgriešanās mājās viņš atkal devās prom, šoreiz uz Norvēģiju, kur pāris gadus nostrādāja celtniecībā, līdz domas mainījās.

“Nācu pie prāta un sapratu, ka jādzīvo Latvijā, nav ko pa ārzemēm laimi meklēt, jo šeit ir tik daudz lietu, ko darīt. Vajadzēja tikai ķerties klāt,” teic Ilmārs. Sākotnēji bijis plāns uzņēmumā strādāt kopā ar māti vien divatā, cik paši saviem spēkiem spēs izdarīt, tik arī darīs un tad skatīsies, kas notiks tālāk.

“Dzīvē notika nedaudz citādāk, un lietas aizgāja diezgan veiksmīgi. Mūsu pirmais produkts bija beramais zaļais siers. Kad tas nedaudz bija ievirzīts tirgū, pievērsāmies gī sviesta ražošanai. Abi šie produkti ļoti labi sader kopā. Gī ir attīrīts, dzidrināts sviests, un to mēs sākām ražot tikai tāpēc, lai būtu aizdars zem zaļā siera,” teic Ilmārs.

Zaļajam sieram pamatmasa ir vājpiena olbaltums, un to Ilmārs vāra pats. Pats arī uzbūvējis katlu, kurā lej pienu un izdalās piena olbaltumvielas, ļoti vērtīga sastāvdaļa.

“Zaļais siers ir bagāts ar kalciju, tam ir zems tauku saturs. Ir netipiska smarža, kādas nav citiem. Lai šo garšu un krāsu iegūtu, mums ir savs sierāboliņa lauks – šogad ir jau 80 vagas, katra apmēram 50 metru gara. Pavasarī sasēj, jūlijā novāc ražu. Sierāboliņa lapas novācot, iegūstam vienas no svarīgākajām zaļā siera sastāvdaļām, kas arī ir visa burvība,” noslēpumu mazliet atklāj siera meistars.

Rausti tikai kloķus!

Ilmārs smej, ka labprāt gan neko neaudzētu, bet nekur citur sierāboliņu nedabūt – viņi vienīgie Latvijā to audzē. Sākumā laukus kopā ar Zani novākuši ar rokām, bijusi brigāde pie sēšanas, bet tagad saimnieks visu var izdarīt viens pats. “Ir kompakts traktoriņš – rausti tikai kloķus un novāc!”

Zane, papildinot dzīvesbiedru, teic: “Tā kā mēs ļoti lepojamies ar Raunu, zaļo sieru arī nodēvējām Raunas vārdā – tas tagad ir Raunas zaļais siers. Tāds vienīgais pasaulē! Es gan neesmu dzimusi Raunā, mēs ar Ilmāru iepazināmies Valmierā, kur es studēju. Man darbs ražotnē ļoti patīk, un tas noteikti nav no pulksten 8 līdz 17, drīzāk 7/24, arī brīvdienās. Man ļoti patīk tas, ko darām, un vajag darīt, kamēr patīk.”

Zane pēc profesijas ir sabiedrisko attiecību speciāliste, to apguvusi Vidzemes augstskolā: “Manuprāt, mēs esam ļoti laba komanda, ļoti labi protam katrs savu darbu, esam atbildīgi.”

Arī senais knapsieriņš

Kad ar sieriem un gī sviestu bija tikuši skaidrībā, kļuvis mazliet garlaicīgi. Gribējies darīt ko vairāk, un ķērušies klāt makaronu ražošanai, kas esot bijis mazliet spontāns lēmums.

“Lēnām sākām strādāt, eksperimentēt, veidot dizainus un iepakojumus. Mums ir 19 makaronu veidi, nāk klāt vēl nūdeles. Cenšamies makaronus krāsot ar dabā iegūtām garšvielām. Ar bietēm sarkanus, ar burkāniem dzeltenus. Tiek arī izmantots mūsu audzētais sierāboliņš, spināti, tomāti. Dažādi dabas brīnumi, kuri mūsu makaronus padara interesantākus,” saka Ilmārs. Vispopulārākie ir makaroni ar baravikām, latvieši taču ir sēņu cienītāji.

Mēnesī top apmēram 300 kilogrami zaļā siera un dienā 120 kilogrami makaronu. Bez zaļā siera vēl ir trīs sieru varianti – ar garšaugiem, ķiplokiem, baravikām.

Aizrullējās līdz knapsieriņiem

Klāstā ir arī knapsieriņš, kam sastāvā ir vājpiena biezpiens, sāls, ķimenes un dažādi garšaugi. “Tas ir sens produkts, nav izdomāts nekas jauns. Mēs tikai to esam ielikuši jaunā formātā, skaistā iepakojumā, senu, aizmirstu produktu atgriezuši atpakaļ dzīvē. Ražojam jau gandrīz divdesmit gadus, kad sākām, neviens īsti to vairs nezināja,” pasmaida Ilmārs.

Knapsieriņus senākos laikos grauza uz nebēdu, sakaltētu biezpienu varēja pat ēst pēc mēneša. “Atnāksi mājās, apēdīsi knapsieriņu un būsi jau paēdis. Tas gan vairāk ir sezonas produkts, vasarās iet vaļā visādi tusiņi, tad knapsieriņi ir īsti laikā. Ziemā mazliet mazāk, varbūt, apsēžoties pie TV un lūkojot kādu seriālu, var uzgrauzt,” Ilmārs iesaka aizstājēju čipsiem.

Tā bija mammas ideja, viņa rullēja biezpienu, Ilmārs gāja garām un prasīja: ko tu tur rullē? Te mums būs jauns produkts, kuru varam iekļaut sortimentā. Sākumā biezpienu rullējuši ar rokām, bet daudz tādā veidā uzrullēt nevar un nebija arī viegli. Un tad izdomāja iekārtu, kādas nav nevienam. Ilmārs lepojas: “Iekārtas pats esmu uzbūvējis, gan ražošanai, gan tās, kuras nepieciešamas uz sierāboliņa lauka, ravēšanai, novākšanai. Tādas nekur nevar nopirkt, mana ideja, izdomāta sadarbībā ar metālapstrādātājiem.”

Ražotne ir neliela. “Bija maza būdiņa, kuru es apaudzēju ar papildu telpām. Šī ir senā “Raunas Lauktehnikas” saimniecība – mantojums no padomijas laikiem. Savējo mēs esam pārveidojuši par siera ražotni, blakus vēl darbojas “metālnieki”, alus darītava, kokapstrāde. Tā vienmēr ir bijis, ka mazajā Raunā notiek daudzas lietas,” priecājas Ilmārs.

Atlikumu izdod makaronos

Komandā darbojas pieci cilvēki, arī Ilmāra sieva Zane, ar kuru kopā ražotnē ir apmēram desmit gadus. “Mums ir superīgas meitenes, strādīgas un akurātas. Paši arī esam forši, atbildīgi darba devēji, visi kopā strādājam. Ļoti labi sadzīvojam ar darbiniekiem, un tāpēc rodas tik gardi produkti,” teic Ilmārs.

Nemitīgi rodas arī jaunas ieceres. “Radām, pārbaudām pie klientiem. No pakalpojumiem mums ir ekskursiju uzņemšana. Top viesu uzņemšanas zāle, kurā notiks meistarklases, makaronu rullēšana, siera degustācijas. Domāju, ka rudenī būs gatava.”

Iekārtots arī pašapkalpošanās veikals, kas pastāv jau četrus gadus – bez pārdevējiem. Ideja noskatīta no kādas Kuldīgas viesnīcas. “Izdomāju, ka telpas mums to atļauj, īpaši nebija jāpiepūlas – nopirku kastīti, ceļmalā uzliku ceļa zīmi. Cilvēki šurp brauc arī Igaunijas, Norvēģijas, citām Eiropas valstīm un, protams, no visas Latvijas. Ierauga mūsu izkārtni un noteikti iegriežas,” saka Ilmārs. Atlikums naudā netiek izdots, bet to var paņemt makaronos. Ja nu nav līdzi skaidras naudas, var veikt arī bankas pārskaitījumu.

Sirds darbs, ne tikai bizness

Zani visvairāk priecē, ka ekskursantiem šeit vienmēr viss šķiet interesanti: “Gan garšaugu audzēšana vasarā, gan ražošanas process. Un tas viss notiek nelielā ražotnē tepat Raunā, mūsu mazajā Latvijā. Reizēm gadās, ka cilvēki mūsu produkciju iegādājušies kādā tirdziņā, tā iegaršojusies, un tad brauc šurp, lai dzīvē apskatītos, kā norisinās ražošana. Jauki, ka arī restorānu pavāri novērtējuši mūsu produkciju – Liepājā, Rīgā, Siguldā, Cēsīs.”

Šurp brauc tūristi gan no tuvākās apkārtnes, gan Rīgas, pat no Liepājas. “Nereti vaicā – jūs dzīvojat tālos laukos un paši sev izdomājāt darbu, ar ko nodarboties? Ja pats nedomāsi, neko nedarīsi lietas labā, tad nekā arī nebūs,” uzsver Ilmārs. “Ar pašu spēkiem visu darījām. Pieredze gūta, pa dzīvi ejot, mācoties, lasot, praksē.”

Šis nav tikai bizness, bet sirds darbs. “Citādāk nebūs rezultātu,” atgādina Ilmārs. “Galvenais, ka mūs novērtē pircēji un visi pārējie, no kuriem esam atkarīgi. Strādājam gan ļoti daudz, savu laiku nerēķinām. Atslēdzamies, tikai aizbraucot uz kādu tālu zemi. Mums ļoti patīk kalni, ūdeņi, siltas zemes, sevi reizēm jāpasaudzē un jāuzlādē baterijas. Kā ir brīvs brīdis, tā izdomājam kaut ko kopā ar ģimeni sadarīt. Arī tepat uz vietas, jo vasarās ir pat grēks tālu braukt projām,” piebilst Ilmārs.

Bildēs nevesels un uzblīdis – kas notiek ar Čečenijas līderi Kadirovu?