"Bija priekšvēstneši, kas liecināja par tuvojošos nelaimi, tomēr tajā brīdī, šķiet, es nepievērsu savām sajūtām tik lielu uzmanību. Sportistiem jau vienmēr kaut kas sāp un man šķita normāli, ka pie lielām slodzēm izjūti sāpes," norāda Rūta, prātā pārcilājot notikumus, kas noveda pie iedzīvošanās savainojumā.

"Es biju ievērojusi, ka kādu mēnesi pirms tas notika, man bija jutīgi ikri un ahileji. Man no rītiem sāka palikt grūtāk izkāpt no gultas, jo kājas bija stīvas. Tomēr, dienai iesākoties, tu lēnām iekusties un atkal jūties labi. Tagad saprotu, ka jau tajā brīdī manā ķermenī bija iesācies iekaisuma process."

Par spīti sāpēm, Rūta neilgi pēc Ziemassvētku brīvdienām aizvadīja pirmās sacensības ASV 2025. gada sezonā, kurās sasniedza cienījamu rezultātu. "Es jutos ļoti spēcīga. No īsā ieskrējiena aizlēcu 14 metrus, kas tomēr ir tāda barjera, kurai tik viegli nav tikt pāri."

"Bet dažas dienas vēlāk, treniņā veicot parastas tāllēkšanas imitācijas pēkšņi kādā brīdī sajutos tā it kā kāds ar visu spēku būtu man iespēris pa ikru!"

"Nepatīkamā sajūta parādījās, kad noliku kāju atspērienam. Sākotnēji nesapratu īsti kas notiek un centos saglabāt kaut cik pozitīvas domas. Prātoju, ka varbūt vienkārši esmu stipri pagriezusi potīti, kaut gan iekšēji sapratu, ka kaut kas nav līdz galam labi. Pēc tam atnāca fizeoterapeiti, kas veica dažādus testus un atklāja, ka manā pēdā vairs nestrādā nekādi refleksi. Tajā mirklī jau bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka tad tur viss ir slikti," norāda Rūta.

Un viņas aizdomas, diemžēl, apstiprinājās - ārstu diagnoze liecināja par ahileja cīpslas pilnīgu plīsumu. "Kad plīst ahilejs, reizē plīst arī nervs, līdz ar to pārāk lielas sāpes es neizjūtu. Tomēr psiholoģiskais trieciens bija liels, jo sapratu, ka vienā brīdī viss izdarītais darbs ir vienkārši izmests ārā pa logu," pauž Rūta.

"Stadions olimpiskajās spēlēs burtiski trīcēja no jaudas!"

Gūtā trauma talantīgajai sportistei bija smags pārdzīvojums, jo atkopšanās no ahileja cīpslas pilnīga plīsuma ir laikietilpīga un smaga - tā prasa aptuveni gadu, kas sportista karjerā ir ļoti ilgs laika periods, turklāt treniņi jāatsāk ar lielu piesardzību, lai neiedzīvotos jaunos savainojumos.

Jautāta, vai Rūta nevelk paralēles ar gūto traumu un lieliski aizvadīto 2024. gada sezonu, vieglatlēte atbild sekojoši: "Es domāju, ka jebkurš sportists var pateikt, ka olimpiskais gads vienmēr ir tāds īsts pārbaudījums nerviem. Tā kā nebiju sasniegusi normatīvu (14,55 metri), visa gada garumā vilkās jautājums vai tikšu uz olimpiādi (pēc Starpautiskās vieglatlētikas savienības - "World Athletics" ranga sistēmas), vai nē."

Rūta par dalību olimpiādē uzzināja vien pēdējā brīdī, un pirmais cilvēks, kuram viņa par priecīgajiem notikumiem paziņoja bija brālis Kārlis [Kārlis Pauls Lasmanis - olimpiskais čempions 3x3 basketbolā]. "Šķiet, mums abiem tobrīd pār vaigiem lija prieka asaras," atklāj Rūta. "Kad tu iegūsti to, par ko visu dzīvi esi sapņojusi, tas moments ir liels," norāda sportiste.

"Izjūtas, izejot uz starta Parīzē, bija neaprakstāmas. Tā bija mana pirmā reize uz tik lielas skatuves. Lai gan uz skatītājiem neskatījos, stadions burtiski trīcēja no jaudas. Jutos it kā būtu iemesta ugunī un cerēju, ka iznākšu no tā visa ārā dzīva," par pādzīvoto olimpiādē dalās Rūta.

"Tomēr jutu lielu satraukumu... Varbūt pat pārāk lielu. Un šī iemesla dēļ es tā kā nedaudz zaudēju kontroli pār savām domām," pārdomās dalās trīssoļlēcēja, kura savā debijā ar rezultātu 13,76 metri izcīnīja 22. vietu.

Vieglatlēte ir pārliecināta, ka šī pieredze bija neatsverama un tā viņai palīdzēs labāk sagatavoties 2028. gada olimpiskajām spēlēm Losandželosā. "Pēc trīs gadiem būšu nobriedušāka, emocionāli gatavāka un zināšu, ko gaidīt. Vēlētos nākamajā olimpiādē atdot no sevis maksimumu!" uzsver Lasmane.

Jaunu sportisko līmeni sasniedza Amerikā

Rūta norāda, ka lielu pienesumu viņas sportiskajā izaugsmē ir devušas studijas ASV, kur viņai izveidojās lieliska sadarbība ar treneri Kītu Hersonu. "Aizbraucot uz Ameriku, pamainījās mans treniņu stils un veids kā trenējos. Daudz smalkāk strādājām pie dažādām tehnikas niansēm un leņķiem, attīstīju savas ātruma īpašības un kļuvu daudz spēcīgāka arī svaru zālē," pauž vieglatlēte.

"Treneris ļoti labi redz tās vietas, kur es varu pielikt un viņš man palīdz kļūt labākai. Viņa pienesums ir jūtams un mans ķermenis visu jauno ļoti labi ņem pretī," norāda Rūta.

Rūtai Amerikā palicis vēl viens studiju gads un viņa 2026. gada pavasarī Teksasas Tehniskajā universitātē iegūs maģistra grādu starpdisciplinārajās studijās - sporta psiholoģijā un uzturzinātnē. Kamēr vēl priekšā izšķiršanās par jauno dzīves virzību pēc universitātes absolvēšanas, Rūta pauž gandarījumu, ka treneris Kīts Hersons paudis gatavību sadarboties ar viņu arī pēc studiju noslēguma.

Runājot par izvēlēto dzīves ceļu, sportiste atzīst, ka "dažreiz sajūtas jocīgi, kad redz kā draudzenes [no skolas laikiem] ir uzsākušas veiksmīgu karjeru uzņēmumos, vai jau domā par ģimenes pieaugumu". "Tomēr jāatzīst, ka es esmu priecīga par savu izvēlēto ceļu un domāju, ka sports atnesis ļoti daudz skaistu brīžu manā dzīvē, un caur to esmu arī satikusi fantastiskus cilvēkus, kurus ikdienā, iespējams, citādāk nebūtu satikusi".

"Es arī sev cenšos atgādināt, ka katram ir savs dzīves ceļš ejams, un varbūt Dievs man iedevis talantu tieši šajā jomā [trīssoļlēkšanā], jo tas ir mans ceļš. Manuprāt, galvenā atslēga dzīvē ir vienkārši iemācīties sevi nesalīdzināt ar citiem, bet iet savu ceļu un to izbaudīt."

Rūtas ģimenē ir vairāki olimpieši

Jautāta, vai ir kāds cilvēks, kas viņu iedvesmojis tiekties uz sportiskajām virsotnēm, Rūta norāda, ka tā ir ģimene. "Mans tētis [Uģis Lasmanis - olimpietis, pasaules čempionāta sudraba medaļnieks pārairu divniekā] bija profesionāls sportists un zina, kam ikdienā eju cauri."

"Mans brālis [Kārlis Pauls Lasmanis - olimpiskais čempions 3x3 basketbolā] ir īsts iedvesmas avots un motivators. Tāpat bērnībā uzaugu līdzās savām māsīcām Mārai [Universiādes bronzas medaļniece trīssoļlēkšanā] un Laumai, un apbrīnoju cik nopietni Lauma [olimpiete, Pasaules čempionāta fināliste] gatavojas lielajām sacensībām."

"Vide, kurā es uzaugu veidoja manu vērtību sistēmu - augām kopā un kopā arī viens par otru priecājāmies. Iespējams, tieši tādēļ es jau no mazām dienām izvirzīju sev augstus mērķus, liekot vienu soli aiz nākamā un uzlabojot savus rezultātus," norāda sportiste.

Jāpiemin, ka lai godinātu ģimenes sportiskās tradīcijas, Rūta, ar brāli un tēti aizvadītajā gadā iesaistījās kādā kopīgā avantūrā un devās uz tetovēšanas salonu, lai uztaisītu vienādus tetovējumus, kuros atainoti olimpisko riņķi. "Pēc olimpiādes ieminējos par šādu ideju brālim un viņš arī bija "par". Tā kā arī tētis ir olimpietis, ierosinājām arī viņu šajā visā iesaistīties un tētis tikai noteica: "Ja jau jūs to darāt, tad jau arī man nav variantu!"." Rūta smejot nosaka.

"Manuprāt, olimpiskie riņķi ir skaists simbols, kas pasaka daudz par tevi kā cilvēku - par tavu mērķtiecību un darbu, ko esi ieguldījis, lai sasniegtu augstākos mērķus. Priecājos, ka tie mūs visus trīs tagad vieno," norāda Lasmane.

Apbrīnojamā Urugvajas valsts līdera "nabadzība". 21. gadsimta vispieticīgākais jeb trūcīgākais prezidents pasaulē