Aptuveni cik liela daļa jūsu klientu ir seniori?

“Diezgan daudz, 35 — 40 procenti. Vieni izmanto divriteni, lai tiktu uz veikalu vai uz kapiņiem, vai dārzu, vai citās ikdienas gaitās. Par viņiem domājot, mums darbnīcā ir velosipēdiem piestiprināmi grozi, kur novietot iegādātas preces, stādus, ziedu pušķi. Šie mūsu klienti uzsver, ka velosipēds pasargā no smagu mantu nešanas. Ir pat divriteņu īpašnieki, kuri tiem virsū nesēžas, bet sakrauj iepirkumus un stumj mājās.

Bet citiem velosipēds ir veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, viņi mērķtiecīgi to izmanto veselības uzturēšanai un muskuļu spēka saglabāšanai. Tagad sabūvēti daudzi veloceliņi — manuprāt, ap Saldu ir ļoti laba infrastruktūra riteņbraucējiem.”

Vai viņi ir viegli apkalpojami klienti?

“Tā gan es neteiktu, bet, iespējams, pats esmu vainīgs. Vecā kaluma cilvēki ir pacietīgi un nereti konservatīvi — viņiem labs tas pats vecais aistiņš (Aist — padomju laikā populārs velosipēdu zīmols — red.), ar ko brauc kopš jaunības. Esot visu mūžu kalpojis, pierasts un pabraukt var, tāpēc negrib neko citu. Es tomēr cenšos iebilst, ka aistiņš ripo sliktāk par mūsdienu velosipēdiem un arī kalnā ar to grūti uzmīties. Bet senioriem nevajagot ne pārslēdzamus ātrumus, ne rokas bremzes — lai viss paliek, kā bijis.”

Kā tad rīkojies?

“Cenšos pierunāt, lai izmēģina. Ja tāds konservatīvs klients uzsēžas mūsdienīgam velosipēdam, tad viņš visbiežāk ātri vien pamana atšķirību. Ir arī elektrovelosipēdi, kas labi piemēroti cilvēkiem gados, jo ar tiem jāminās, lai tiktu uz priekšu. Nevainojami — kājas tiek izkustinātas, taču nav vajadzīga liela fiziska piepūle, jo kustību sensors spēkratu dzen uz priekšu.

Kāda kundze, kas visu mūžu bija braukusi ar aistiņu, sadūšojās elektrovelosipēdam. Sagatavojām braucamo, noregulējām sēdekli un stūri atbilstoši viņas augumam, uzslēdzām zemāko režīmu, lai uzreiz nesabīstas. Sākumā kundze bija neapmierināta: divritenis esot tāds ļumīgs, nekas kārtīgi nedarbojoties. Aistiņš ciets un stingrs, uz tādu var paļauties. Piedāvāju, lai aizved elektrovelosipēdu uz mājām un izmēģina uz savas ieliņas. Pēc pāris dienām māksla bija rokā, un sieviete ar savu izvēli bija ļoti apmierināta. Galvenais bija viņu nesteidzināt, ļaut, lai izmēģina jaunumu tad, kas pati ir gatava, un pazīstamā vidē, nevis Saldus centrā, kur garām brauc autobusi un mašīnas.”

Vai jūs iesakāt vecāka gadagājuma klientiem valkāt ķiveres?

“Tās noteikti noder! Esam tepat darbnīcā no viņiem dzirdējuši visādus stāstus: mazliet saļodzījies, saslīdējis vai sareiba galva, — un gar zemi! Gan sasitušies, gan dabūjuši kādu lūzumu. Ķivere nav dārgs pirkums, taču kritienā pasargās no traumas. Vēl seniori vēlas, lai velosipēdam būtu zvaniņš un viņi varētu laikus brīdināt par savu tuvošanos.”

Vai ir klienti, kas, pensijā aizgājuši, vēlas nodarboties ar riteņbraukšanu, lai gan pēdējoreiz uz velosipēda sēdējuši vidusskolas gados?

“Ir arī tādi, un es par viņiem priecājos. Arī viņi visi nav vienādi. Vieniem vajag perfektu divriteni ar spidometru, lai var sekot līdzi saviem rezultātiem, un servisā uz apkopi ierodas 3 — 4 reizes sezonā. Citi savukārt sāk ar visvienkāršāko ritenīti un tikai ar laiku secina, ka grib ko labāku braukšanai ne tikai uz veikalu.

Ārzemēs esmu ievērojis, ka pensijas vecuma cilvēki ir fiziski daudz aktīvāki par mūsu senioriem, jo daudziem jau pēc sešdesmit šķiet, ka dzīve galā. Bet tas taču vēl normāls brieduma laiks! Bet gan jau pēc gadiem 20 — 30 arī pie mums seniori būs sprigani un aktīvi.”

Kā jūs izvēlētos piemērotu velosipēdu, piemēram, klientam pēc 60, kas gadus četrdesmit nav braucis?

“Skaidrs, kas vajadzīgs: divritenis ar zemu rāmi, kuram viegli pārkāpt; jānoregulē sēdeklis un stūre tā, lai var sēdēt ar taisnu muguru (jo cilvēkiem gados tā nereti sāp), un lai ir kāju bremze, kādu klients atceras no jaunības. Trīs ātrumus: ar trešo var ripināt no kalna, ar otro braukt pa līdzenu virsmu, bet pirmais ātrums palīdzēs vieglāk tikt kalnā. Platākas riepas, lai amortizē, un, ja atļauj budžets, es ieteiktu velosipēdu, kam amortizatori ir arī priekšā un zem sēdekļa, kas pasaudzētu muguru uz nelīdzena ceļa. Vēl ir velosipēdi, kurus mēs dēvējam par mersedesiem, ar vēl augstāku komfortu, piemēram, tuvāk un tālāk regulējamu stūri, ģeneratoriņu, kas ražo elektrību lukturītim, un citiem labumiem. Lietoti un braukšanai sakārtoti velosipēdi, arī tā sauktās augstākās klases, būtībā nav pārlieku dārgi un pensionāriem nesasniedzami.”

Redzu veikalā arī trīsriteni ar kulbu aiz muguras.

“Šie ir ļoti labi braucamrīki cilvēkiem, kam grūti pārvietoties, ne velti tos dēvē par recovery — atveseļošanās velosipēdiem. Ārzemēs ar tādiem daudzi brauc. Nesen kāda kliente nopirka savam vīram pēc gūžas operācijas. Viņam grūti paiet, bet ar šo var pārvietoties, kur vien vēlas, un nejusties bezpalīdzīgs un atkarīgs no citiem. Velosipēdam ir septiņi ātrumi, ar pirmo mīties ir ļoti viegli. Ir arī elektrovelosipēdi, bet tie maksā ap tūkstoti eiro.”

Vai seniori ir gādīgi pret saviem braucamrīkiem?

“Biežāk nē nekā jā. Kā jau teicu, šie klienti ir ļoti pacietīgi, viņi brauc, kamēr tiek uz priekšu, un nāk uz servisu tikai tad, kad divritenis galīgi izjucis, gultņi tukši, viss čīkst un grab. Nevaru saprast, kāds spēks bijis vajadzīgs, lai ar tādu mītos.

Velosipēdisti (ne tikai seniori) mēdz nepievērst uzmanību riepām. Sūdzas, ka slikti ripo, bet spiediens riepās nodrošina pusi no braukšanas kvalitātes. Tās būtu jāpārbauda ikreiz, kad sēžas uz divriteņa. Riepu uzpumpēšana un ķēdes ieeļļošana aizņem tikai pāris minūšu.”

Vai Saldū ir arī retro velosipēdi?

“Zinu, ka dažam mājās ir, bet tur tos pie sienas, nevis brauc pa ielām. Esmu redzējis braucam tikai vienu Erenpreisu. Jā, tas arī šiem laikiem ir labs modelis — kvalitatīvi riteņi, rāmji no ļoti laba materiāla. Es vēl pāris niansītes uzlabotu, un ne ar ko neatšķirtos no modernajiem. Vecos aistiņus gan laistu pensijā. Tie jau savos labākajos gados bija ekonomiskais modelis, tagad jābrauc ar mūsdienu velosipēdiem.”

Ārsta komentārs: galvenais — drošība

Ģimenes ārsts Jānis Sergejenko: “Pats par senioriem veselīgāko fiziskās aktivitātes veidu uzskatu nūjošanu, taču arī velobraukšana ir ļoti laba nodarbe. Tomēr tā saistīta ar noteiktu risku, tāpēc priekšplānā izvirzu drošību. Nevajag sēsties uz divriteņa, ja mēdz uznākt reibonis, nestabilitātes izjūta. Esmu redzējis pacientiem nelāgas traumas gan pēc kritiena, gan, vēl ļaunāk, sadursmes.

Ja atsāk braukt ar velosipēdu pēc ilgāka pārtraukuma, uzreiz nedrīkst tiekties pēc sportiskiem sasniegumiem! Jāsāk pamazām, sekojot līdzi pašsajūtai un kritiski vērtējot savu spēju robežas. Jāatceras, ka ar gadiem organisms nolietojas un mīt pedāļus vairs nav tik viegli un vienkārši kā jaunībā, un pārslodze var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.

Ja ir augsts asinsspiediens, bet cilvēks disciplinēti lieto medikamentus atbilstoši ārsta norādījumiem (pastāvīgi, ne tikai tad, kad jūtas slikti), velobraukšana ar saprātīgu slodzi nekaitēs, gluži otrādi — stiprinās organismu.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Iefiltrējies žurnālists 2 gadus nostrādā Parīzes policijā un atklāj, cik neglīti tur viss notiek