Vienlaikus viņš no klātesošajiem bija arī talantīgākais sabiedriskajās attiecībās un uzreiz bija gatavs fotografēšanai un sarunām. Sarunas gan notika ar saimnieka Ivara starpniecību.

Kā sauc šo vietu?

Šo vietu sauc “Tobias”. Tas ir maziņš restorāniņš, kuru esmu nosaucis sava suņa Tobija vārdā. Viņam jau rit trīspadsmitais gads.

Un kā jūs sauc?

Mani sauc Ivars. Es esmu Tobija tēvs vai māte - kā nu kurā dienā (smejas). Mums vēl ir Sāra un Koko. Tobijs ir puisis, abas pārējās ir meitenes. Agrāk bija otrādi - divi puiši un viena meitene. Tad Domīts man aizgāja, un palika meitenes. Ar puišiem, godīgi sakot, ir vieglāk.

Koko ir kā Koko Šanele?

Jā, Koko Šanele. Vispār viss šeit kaut kā saistīts ar Franciju. Franču buldogi, franču plakāti, franču noskaņas. Tobijam Francijā ir krusttēvs. Īsts krusttēvs. Mēs divreiz gadā braucam uz Franciju atpūsties, ļoti daudz ko tur nopērkam. Skulptūriņas, visādas lietas ar franču buldogiem. Bet ļoti daudz kas arī ir dāvināts. Praktiski visas gleznas, bildes ar franču buldogiem, lampas - tas viss ir klientu dāvināts.

Kā radās ideja par suņiem draudzīgu restorānu?

Man draugam Francijā bija restorāns. Tur cilvēkus ar suņiem uzņēma pat labāk nekā ar bērniem. Francijā pret bērniem restorānos izturas diezgan ieturēti, jo bērni nereti neprot uzvesties. Ir pat restorāni, kur bērniem ieeja ir liegta. Taču suņi bieži uzvedas daudz labāk, protams tas ir atkarīgs no saimnieka, līdzīgi kā ar bērniem, es uzskatu, ka atbildīgi ir vecāki. Kad braucām uz Franciju ar Tobi, mūs visur ļoti sirsnīgi uzņēma. Tobijs bija pieradis sēdēt krēslā. Es domāju – tūlīt dzīs prom. Bet viņi saka: “Var!” Iedod dvielīti, atnes ūdeni. Tur attieksme ir pilnīgi cita. Tas bija pirms astoņiem gadiem, kad sākām šeit. Es zināju, ka gribu vietu, kur suņi ir gaidīti. Ja mani kaut kur neielaida ar suni, es uz turieni vairs negāju.

Tad jūs savā ziņā esat viens no suņu viesmīlības pionieriem Latvijā?

Nu laikam jā. Vismaz suņu brančus es sāku rīkot viens no pirmajiem. Tas bija pirms četriem gadiem. Kad ielikām pirmo sludinājumu par branču, varat minēt, cik cilvēku pieteicās?

Divdesmit?

Nē.

Simts?

Simt piecdesmit. Es sapratu, ka tik daudz nevaru paņemt. Tad sadalījām pa mēnešiem. Tagad branči notiek reizi mēnesī. Ja taisītu katru svētdienu, pazustu tā sajūta. Un tas ir smags darbs. Pēc tam nāk firma, kas visu tīra - spalvas, visu. Parasti vairāk par četrdesmit suņiem neņemam, jo visi jāpieskata, lai nesakaujas un nav bardaks. Uz Jaungada pasākumu mums bija septiņdesmit pieci cilvēki un četrdesmit septiņi suņi. Daļa pat netika iekšā. Bet visvairāk bija Tobiasa dzimšanas dienā - vairāk nekā piecdesmit suņi un ap simt piecdesmit cilvēku.

Ikdienā šeit var ienākt arī vienkārši cilvēki bez suņa?

Protams. Ikdienā mēs esam parasts restorāns. Bet, ja atnāk ar suni, mēs viņus ļoti gaidām.

Vai ir arī suņu ēdienkarte?

Nē, speciālas ēdienkartes nav. Bet, ja atnāk sunītis ar saviem cilvēkiem, es vienmēr pajautāju - ēd jēlu vai apvārītu gaļu un tad viņu pacienāju. Manējiem ļoti garšo liellops, tītars, tīģergarneles, jērs. Tobijs vispār ir gurmāns.

Vai pats mīlat gatavot?

Jā, man patīk gatavot. Bet mums ir arī pavāre Aivita. Ļoti laba pavārīte. Veco laiku skola.

Es saprotu, ka Sāra nāk no ekspremjera Ivara Godmaņa, viņš ir Sāras krusttēvs?

Jā. Es saku, ka Ivars viņai ir tētis, bet Ilze Pētersone-Godmane - mamma. Kad Ilze atnāk ciemos, Sāra viņu uzreiz atpazīst un ir sajūsmā. Vispār viss atkarīgs no tā, kā cilvēki izturas pret suņiem. Kā cilvēks izturas, tāds suns arī izaug. Tobijs man ir izaudzinājis visus pārējos. Viņam ir ļoti stipri nervi. Viņš ir skolotājs.

Mans taksis Frīda nupat sarakstīja grāmatu “Vai viegli būt garenam”, bet, cik saprotu, Tobijs ir īstais restorāna saimnieks.

Jā, viņš ir īstais saimnieks. Mums bija darba mašīna, kas viņam ļoti nepatika. Viņš atteicās braukt. Tad nākamo mašīnu gājām pirkt kopā ar Tobi.

Kādu viņš izvēlējās?

BMW X6.

Tas atbilst cienījamam kungam gados.

Nu jā. Viņam jau trīspadsmitais gads iet. Tobijs ir visa mana dzīve. Pat vairāk. Es vispār uzskatu, ka suņi ir kaut kas vairāk nekā cilvēki. Tas ir mans uzskats, bet es viņus ļoti augstu vērtēju. Man pat bija konflikts ar draugu. Viņš gribēja sēdēt priekšā mašīnā, bet Tobijs nelaida. Draugs viņu pagrūda, izkāpa ārā un aizcirta durvis. Kopš tā laika mēs vairs nerunājam.

Kā Tobijs jūs ir izmainījis?

Līdz Tobijam es biju ļoti liels egoists. Tagad arī esmu egoists, bet daudz mazāk. Es pakļaujos Tobijam. Ja viņš negrib iet pa konkrētu ceļu, viņš neies. Mēs ejam tur, kur viņš grib. Kad bija mazs, viņš vienmēr gāja pa priekšu. Tagad Sāra ir pārņēmusi to statusu, jo viņš paliek vecāks, bet visi tik un tā pakļaujas Tobim. Viņš ir emeritētais vadonis.

Kā jūs nonācāt tieši pie franču buldogiem?

Es gāju pa Ģertrūdes ielu ar draugu. Vienai ģimenei bija mazs franču buldogs. Viņš gulēja uz ielas un nekur negāja. Saimnieki lūdzās, lai viņš iet. Es paskatījos un teicu: “Es gribu sev tādu suni.” Aizgāju mājās, iegāju sludinājumos. Tajā laikā bija tikai divi franču buldogi — Tobijs un vēl viens. Kāpēc tieši Tobijs iekrita acīs, nezinu. Es uzreiz uzrakstīju, ka ņemu. Viņi teica: “Jums jāatbrauc paskatīties.” Es teicu: “Nē, vediet šurp.” Viņam bija divi mēneši. Paņēmu ap Ziemassvētkiem, bija auksts, un viņš man dzīvoja jakas iekšējā kabatā līdz pavasarim. No pirmās dienas mēs visur ejam kopā.

Vai viņš kādreiz paliek viens?

Praktiski nekad. Agrāk, kad viņš bija viens pats un es gāju uz teātri, ņēmu auklīti. Tagad, kad viņi ir trīs, viņi var palikt mājās, bet ne ilgāk par trim stundām.

Jūs pieminējāt, ka dažreiz Tobijā redzat savus tuviniekus.

Jā. Es bieži domāju par savu vecotēvu Frici. Tobijam ir tie paši skatieni, tās pašas kustības. Viņš paskatās ap stūri tieši tāpat. Tad man dažreiz liekas, ka tas ir mans vecaistēvs Fricis. Varbūt viņš atnācis pie manis, lai es iedotu to mīlestību, ko toreiz nemācēju dot. Man bija arī suns Domīts, kurš bija invalīds. Es domāju - kāpēc tieši es paņēmu invalīdu suni? Tad atcerējos savu krustmāti, kura palika uz gultas. Toreiz biju jauns un muļķis. Varbūt dzīve man iedeva vēl vienu iespēju par kādu rūpēties.

No suņiem tiešām daudz ko var mācīties.

Pilnīgi noteikti. Es pats esmu ļoti spītīgs. Esmu Vērsis. Un Tobijs arī ir nenormāli spītīgs. Viņš var nostāties ar visām četrām un viss, neies! Tad tu vari lūgties. Viņš paskatās tā, it kā domātu: “Nu labi, šoreiz piekritīšu.” Ar ēšanu arī. Kad viņš bija mazs, viņam bija septiņi šķīvji ar dažādiem ēdieniem. Viņš izvēlējās, ko grib ēst. Tagad viņam nav problēmu ar ēšanu. Viņš pieiet, paēd tik, cik grib, un aiziet.

Vai jūs bieži ejat uz citiem restorāniem ar suņiem?

Agrāk jā. Tagad mazāk. Mēs paši šeit nogurstam. Bet Francijā gan ļoti daudz staigājam pa restorāniem.

Kā jūs braucat uz Franciju?

Ar mašīnu. Kad Tobijs bija mazs, divreiz lidojām ar lidmašīnu, bet man nepatika attieksme pret suni. Viņu vajadzēja nodot būrī. Tobiass kliedza. Kad atgriezāmies Rīgā, viņa būris bija apgāzts uz bagāžas lentes. Es uztaisīju milzīgu skandālu. Saprotiet jebkurš viņu varēja paņemt. Kopš tā laika braucam tikai ar mašīnu. Kad sunīši grib, apstājamies, pastaigājamies un braucam tālāk.

Kādi pēc rakstura ir franču buldogi?

Es domāju, ka viņi ir aristokrāti. Mans draugs Francijā strādā pie īstas grāfienes par privāto pavāru. Mēs bijām pie viņas. Citi suņi skrēja pa dārzu, bet Tobijs gāja no vienas rozes pie otras, apsēdās un skatījās. Grāfiene teica: “Viņš nav vienkāršs suns. Viņš nāk no aristokrātiem.”

Kā viņam ir ar citiem suņiem?

Ļoti labi. Viņam nav bijis kašķu. Viņam īpaši patīk lielie suņi – labradori, vilki. Mums uz restorānu nāk viens klients ar vilku. Tur ir īsta draudzība.

Cik bieži notiek suņu branči?

Reizi mēnesī. Tagad vasarā būs pārtraukums, jo mēs esam nodibinājuši labdarības biedrību “Domicandus”.

Ko tā dara?

Palīdz nelaimē nonākušiem suņiem. Nosaukums radās no mana Domīša un otras biedrības dibinātājas sunītes vārda. Mēs jau iepriekš palīdzējām daudziem suņiem. Vienu franču buldoga meiteni izglābām pēdējā dienā. Vēlāk viņai vajadzēja operāciju, un cilvēki vienā dienā saziedoja trīs tūkstošus eiro. Ja Tobijs kaut ko ieliek internetā, cilvēki ļoti atsaucas.

Internetā droši vien netrūkst arī negatīvu komentāru.

Protams. Raksta, ka jāpalīdz bērnunamiem, nevis suņiem. Sākumā man bija depresija. Es nesapratu, kāpēc cilvēki tā raksta. Tagad esmu iemācījies uz to skatīties mierīgāk.

Tobijam ir arī sociālie tīkli?

Jā. “Facebook”, “Instagram”, “TikTok”. Dažiem video ir bijuši ap simt četrdesmit tūkstoši skatījumu.

Kā notiek suņu branči?

Cilvēki piesakās iepriekš. Tagad ir arī priekšapmaksa, jo daži piesakās un neatnāk. Kad visi ierodas, suņi vispirms iepazīstas, izskrienas. Tad cilvēkiem ir starters un otrais ēdiens. Pēc tam ir klāts galds suņiem. Tur ir viss - paipalu olas, trusis, jērs, liellops, tītars, lasis, tuncis. Protams, pirms ierašanās saimniekiem apjautājamies, ko suns ēd, un kā, jēlu vai apvārītu, vai nav kādas alerģija. Galds ir pasakains.

Kāpēc izvēlējāties tieši šo vietu?

Kad man šo vietu piedāvāja, man sākumā ļoti nepatika. Te bija īsta Padomju Savienība – viss nolaists. Piezvanīju draugam Francijā. Viņš teica: “Muļķis tu esi! Francijā cilvēki maksā lielu naudu, lai tiktu pie šādām vecām vietām.” Tad sākām visu iekārtot. Meklējām mēbeles antikvariātos, vecos traukus. Gribējās saglabāt veco elpu. Man liekas, tas ir ļoti stilīgi.

Šeit ir filmētas arī filmas? Es dzirdēju, ka te esot filmētas ainas arī no Kriminālā Ekselences Fonda, kurā es arī filmējos, šeit gan neatceros bijis

Jā. Te tika filmētas bāra ainas, kur Harijs pārdod bārmenim Pupsiku. Bet ir šeit filmētas arī citas filmas - “Mātes piens”, “Brīvība”, “13. janvāris”.

Tobijs pats filmās nav piedalījies?

Filmās ne, bet videoklipos un raidījumos gan. Viņš ir bijis “Ķepu sirdī”, “Aizliegtajā paņēmienā” un citur.

Tātad jūs būtībā esat Tobija asistents?

Jā. Es viņam palīdzu biznesā un labdarībā. Mums vēl ir sapnis palīdzēt Kaucmindes muižai. Mēs jau esam palīdzējuši ar mēbelēm un grāmatām. Kad ieraudzīju, kādā stāvoklī tā ir, sapratu, ka gribas palīdzēt vēl vairāk.

Tad Tobijam patīk gan Francija, gan Latvijas lauki?

Ļoti. Mēs daudz ceļojam pa Latviju. Braucam uz jūru, pa mežiem, visur. Vienreiz Jūrkalnē gājām gar tūristu autobusu. Tobijs iet pa priekšu, aiz viņa pārējie suņi. No autobusa kāda kundze saka: “Re, kur Tobijs iet ar savējiem!” Viņa zināja Tobiju, bet mani nezināja.

Mums ar Frīdu arī ir bijis līdzīgi, ka atpazīst tieši viņu. Liels paldies Jums un Tobiasam par sarunu un lai veicas visā tajā ko Jūs ar Tobiasu darat! Gribētos atnākt arī ar Frīdu, bet viņa kā kovid laika suns kautrējas un nereti sarīko scēnas, satiekot citus suņus.

Paldies jums. Un nāciet ciemos ar Frīdu. Tobijs viņu iemācīs uzvesties, viņš ir ļoti pedagoģisks (smejas). Sarunu pabeidzot, Tobiass jau bija palūdzis visu mūsu komandu, piecus cilvēkus kārtīgi pacienāt gan ar zupu, gan otro ēdienu, gan desertu un protams ar kafiju. Kārtīgs saimnieks! Bija ļoti garšīgi.

Uz Marsu devusies pirmā arābu zonde

Komentāri (1)