Šodien bija raidījuma filmēšana, pēc tam fotosesija žurnālam un tagad intervija. Kad piedāvāju runāt arī citā dienā, teicāt, ka labāk šodien. Tas jums ir raksturīgi – iesākto izdarīt līdz galam?

Jā. Cenšos neatkāpties no iesāktā. Turklāt man ir svarīgi darbus, kurus esmu apņēmusies paveikt, izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas – vienalga, vai man ir noskaņojums vai nav. Vai ir enerģija, vai jau jūtos nedaudz nogurusi.

Tāda ir jūsu būtība, vai to esat attīstījusi dzīves laikā?

To varētu saukt par ieaudzinātu apzinīgumu. Kolēģi reizēm saka, ka esmu pārāk apzinīga, ka lietas varu palaist vieglākā plūdumā. Man tā nesanāk, kaut reizēm laikam gribētu, lai es arī tā varētu. It īpaši attiecībā uz lietām, kas saistās ar pasauli, – kurās neko nevaru ietekmēt un izmainīt. Bet tāda ir mana būtība jau kopš bērnības. Par to paldies jāsaka manai ģimenei – vecmāmiņai, mammai, radiniekiem. Mēs visi esam cilvēki – vīrs un vārds. Man vismaz tā gribas domāt.

Mūsdienās daudziem cilvēkiem dotais solījums neko nenozīmē.

Mēs visus mērām pēc savas mērauklas, tāpēc es gaidu, ka tāda pati attieksme pret lietām būs arī citiem, bet tā mēraukla vienam ir īsāka, otram garāka. Cilvēkus, kuri netur savu vārdu, cenšos pieņemt un saprast, mēģinu iedziļināties, kāpēc viņi ir rīkojušies tā vai citādi. Bet ne vienmēr man tas izdodas.

Un tad uznāk dusmas?

Dažreiz. Jāsaka gan, ka kādreiz bija vairāk tādu lietu, kas mani sadusmoja. Šobrīd patiešām daudz ko cenšos pieņemt. Varu pie sevis noburkšķēt: “Nu, kā tā var!”. Ir jāpieņem, ka mēs neesam vienādi, lai pašai būtu vieglāk dzīvot.

Šogad ir burvīgs rudens, bet vasara bija lietaina. Tā daudzus sadusmoja, jo nācās atlikt dažādus plānus.

Es šovasar gandrīz visu laiku strādāju, tāpēc lietainā vasara manus plānus neizbojāja. Bija pat patīkami, ka laiks ir ne sevišķi labs, jo citādi gribētos aizbraukt uz jūriņu vai pastaigāt pa kādu dabas taku.

Jums laikam ļoti patīk savs darbs.

Kā jau jebkuram cilvēkam – ir labi, ja var darīt to, kas sagādā prieku un iet pie sirds. Ne visiem tā sanāk, citreiz ir jādara kaut kas arī pienākumu pēc, un tur neko nevar mainīt. Man patiešām Dievs dzīvi ir tā salicis pa plauktiņiem, ka varu strādāt tādus darbus un nodarboties ar tādām lietām, kas man patīk.

Kas vairāk tīk – radio vai televīzija?

Radio ir mans pirmais nopietnais darbs, un joprojām tas ir mans sirdsdarbs. Tam esmu veltījusi pusi savas dzīves – vairāk nekā 20 gadus.

Savukārt televīzija ir tāds mainīgs lielums, pie kā jāpierod. Ja vien spēj parunāt, tad radio var strādāt ilgus gadus, bet televīzija nosaka citus kritērijus, kas nav tik ļoti atkarīgi no cilvēka paša.

Katru otro darbdienu jūs jau 7 no rīta esat dzirdama radio. Esat rīta cilvēks?

Piespiedu kārtā, bet vispār nē – agrais rīts ir agrais rīts. Nesen runājām ar kolēģi, kurš arī strādā no rītiem, – interesanti, ka, neraugoties uz visiem šiem gadiem, kopš strādājam, nakts pirms tiem vienmēr ir satraucoša: “Ja nu nenozvanīs modinātājs? Vai to dzirdēšu? Vai neaizgulēšos?”. Joprojām ir iekšējs stress. Varu aiziet laikus gulēt, bet tik un tā rīts ir tāds, kāds tas ir. Paradokss ir tajā, ka tad, kad varu gulēt, pieceļos pirms modinātāja – it kā man būtu agrais rīts. Tad gan dusmojos uz sevi: “Tu taču vari gulēt! Kāpēc tu šodien neguli?” Ja ir iespējams, man patīk palaiskoties no rīta. Savukārt, kad radio ir agrās stundas, tad desmit minūtēs esmu saģērbusies, uzzīmējusi acis, saķemmējusi matus, mašīnā iekšā un braucu uz darbu.

Pēc dabas esmu nakts putns. Man pat visas idejas rodas naktī. No rīta neesmu pārāk radoša. Jā, es varu no rīta darīt darbus, bet tas nav labs laiks ideju ģenerēšanai un kreatīvām nodarbēm. Mēdzu teikt: “Pagaidiet, ļaujiet man pārgulēt ar šo domu, un tad jau kāda ideja būs atnākusi”. Vajag visu laiku par to lietu domāt, domāt, domāt, un tad pēkšņi – ne no šā, ne no tā – rodas ideja: “O! Tā man vajag.” Cenšos ātri ideju pierakstīt, lai neaizmirstu.

Nekad nav bijusi vēlme mainīt darbavietu, nodarbošanos. Tad arī nevajadzētu varbūt tik agri celties.

Nē! Man nepatīk lielas, krasas pārmaiņas. Ir cilvēki, kuri reizi trijos gados maina dzīvokli, mašīnu, – es to nevaru ciest! Man patīk iestaigātais ceļš, tas, ka zinu, kā darbu veikt, esmu tajā iedziļinājusies. Nav jau tā, ka man ir tikai radio un Sirdsdziesmas raidījums televīzijā – tas ir mans darbs, bet dzīvē man ir ļoti daudz citu aizraušanos – fotografēšana, rotu darināšana, kādu brīdi bija arī somu gatavošana, nesen pabeidzu pirmo kursu grafoloģijā. Mani vienmēr interesējusi iespēja mazliet pamainīt savu ikdienu un izpausties. Tas padara manu dzīvi krāsaināku. Nevaru teikt, ka mana dzīve ir vienmuļa, jo arī darbs paģēr, ka ikdienā jātiekas ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Nesēžu tikai birojā pie datora, kur katru dienu apkārt ir tie paši kolēģi. Reizēm vienā darba dienā runāju vēl ar 20 cilvēkiem, kuri nav mani kolēģi. Pēc tādām dienām gan mēdz piezagties nogurums, jo katram cilvēkam ir jāvelta laiks, uzmanība un ieinteresētība. Pirms tikšanās ir jāgatavojas, lai varētu uzdot jautājumus, kas raidījuma viesus atklāj un parāda skatītājiem no interesanta, nedaudz cita skatupunkta.

Turklāt ne visi cilvēki uzreiz ir gatavi brīvi runāt. Mums, raidījuma vadītājiem, ir jāatrod pareizā pieeja vai jāvelta ilgāks laiks cilvēka atvēršanai. Jo kāds ilgāk pierod pie vides, pie tā, ka viņam ir mikrofons, ka apkārt ir kameras un sveši cilvēki. Mans un Normunda (raidījuma Latvijas Sirdsdziesma vadītājs, mūziķis Normunds Zušs – red.) uzdevums ir radīt tādu atmosfēru, lai viesis aizmirst par kamerām. Un mums tas izdodas! Reizēm sākam runāt, un cilvēks ir tāds sasaistīts, bet pēc kāda laika viņš jūtas pilnīgi brīvi un nepamana, ka esam visu izrunājuši un intervija beigusies.

Kā jūs pati nonācāt Sirdsdziesmā?

Viss sākās ar radio raidījumu Amigo Dzintara dziesmas, kam mani izvēlējās par vadītāju. Tad raidījumu sāka demonstrēt televīzijā, LMT kanālā, un es gāju līdzi Amigo projektam. Pēc tam tas nonāca Latvijas Televīzijā un pārtapa par Latvijas Sirdsdziesmu. Ķēdīte bijusi diezgan gara.

Cilvēki nāk jums klāt un saka: “Velga, es jūs redzu televīzijā…”

Reizēm nāk. Veikalā, kādā koncertā, uz ielas. Nesen ar ģimeni pastaigājāmies gar jūru, un kāda kundze, ejot mums garām, teica: “Labdien! Mēs jūs skatāmies.” Atpazīstamība ir patīkama, bet cenšos tai nepievērst uzmanību. Man vairāk pašai patīk slīdēt nemanāmi garām un vērot cilvēkus sev apkārt. Netīk būt uzmanības centrā, es tam neredzu lielu jēgu. Savukārt savās kompānijās man ir citas sajūtas – esmu dzirdējusi, ka mani pat sauc par kompānijas dvēseli. (Smejas.) Es arī speciāli nemeklēju kontaktu ar cilvēkiem – mājās varu nosēdēt vairākas dienas, un man būs, ar ko nodarboties.

Minējāt savas aizraušanās – kā izdomājat, ar ko vēlaties nodarboties?

Piemēram, darbošanās ar rokām man ir bijusi klātesoša un mīļa jau kopš bērnības. Te man atkal jāpiemin vecmāmiņa, kura man iemācīja adīt, tamborēt un izšūt. Arī opis bija rokdarbnieks – viņš pina krēslus, un arī tās prasmes apguvu.

Ziniet, kāpēc kādreiz adīju kleitas un džemperus? Tāpēc, ka neko tādu nevarēja nopirkt, bet man gribējās vilkt mugurā to, ko biju izdomājusi. Vēlējos pie apģērba kaut ko piešūt vai piespraust, lai izskatītos citādi nekā visiem. Savukārt rotu darināšana bija ļoti sievišķīga izvēle – izdomāju, kāpēc gan nevarētu sākt darināt rotas tieši konkrētiem tērpiem. Gribējās, lai man ir kāda odziņa, elementiņš, uz kuru cilvēki ar interesi paskatās: “Kas tas?”. Un man šķiet, ka mēs, sievietes, tomēr esam nelielas žagatiņas.

Grafoloģijai pievērsos, jo tā ir saistīta ar psiholoģiju, kas mani interesē jau kopš vidusskolas. Kaut arī studēju žurnālistiku, izvēles lekcijās apguvu psiholoģiju un muzikoloģiju. Ak, jā – arī masāžu!

Tik daudz interešu! Kāpēc izvēlējāties studēt tieši žurnālistiku?

Pēc vidusskolas īsti nezināju, ko vēlos tālāk dzīvē darīt, tāpēc stājos daudzās augstskolās – RTU, Stradiņa universitātē, Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, arī Latvijas Universitātē Ķīmijas fakultātē, jo man skolā labi padevās ķīmija. Devos līdzi arī savām klasesbiedrenēm, kuras vēlējās studēt žurnālistiku. Tolaik man šķita, ka šajā nozarē varēšu apgūt ļoti plašu tēmu loku un kādā jomā specializēties vairāk, kad konkrētāk zināšu savas intereses. Tieši tāpēc žurnālistika. Lai gan radio un televīzija mani interesēja jau kopš bērnības. Kādreiz diktori televīzijā lasīja dienas programmu, laukos man bija divi ķeblīši, kurus saliku kā ekrānu, avīze, kur bija publicēta programma, matu laku izmantoju kā mikrofonu. Visu sagatavoju un trenējos norunāt TV programmu.

Pirms nokļuvu Latvijas Radio, gribēju pievērsties nopietnajai žurnālistikai – ziņām, bet tajā gadā, kad biju izdomājusi vasarā iet praksē, tur visas vietas jau bija aizņemtas. Toties bija iespēja iziet praksi Latvijas Radio 2. Pateicoties mammai, labi pārzināju latviešu mūziku – biju skatījusies Mikrofona aptaujas, dziesmu konkursus, pārzināju šlāgermūziku, roku un popumūziku. Mūzika mūsu mājās vienmēr bija klātesoša arī platēs, pēc tam lentēs un kasetēs. Tāpēc viegli bija iekļauties visā procesā. Atminos, ka skolas laikā man patika izpildītājs Aldis Drēģeris. Mamma kaut kur bija dabūjusi mikrofonu, kas gan nestrādāja. Toties bija maģītis, kurā varēju ierakstīt savu balsi. Es caurām dienām dziedāju Drēģera dziesmas. Kaimiņi droši vien bija šokā!

Radio ēterā ļoti svarīga ir balss – dikcija, intonācija, tās pārvaldīšana.

Sākot strādāt radio, nesatraucos par publisku uzstāšanos un runāšanu, jo skolas laikā piedalījos daiļlasītāju konkursos un dzejoļus uz skatuves skaitīju vairākas reizes gadā. Jāteic, ka balss un dikcija man ir Dieva dāvana – tas ir materiāls, ar kuru strādāju. Kad man bija gadi 20, daudziem radio klausītājiem šķita, ka esmu krietni vecāka. Tagad laikam vizuālais tēls ar balsi vairāk saplūst kopā, jo pēdējā laikā neviens neko tādu nav teicis. (Ieskanas Velgas dzirkstošie smiekli). Apzinos, ka balss ir mana firmas zīme – zīmogs, itin bieži cilvēki mani kaut kur sabiedrībā neatpazīst, bet, tiklīdz sāku runāt, viņi zina, kas esmu.

Jūs pati izvēlējāties savu profesiju, vai ļaujat meitai arī pilnīgi brīvu vaļu savās izvēlēs vai tomēr nedaudz mudināt lūkoties kādā noteiktā virzienā?

Ļauju pilnīgu brīvību. Lote jau šobrīd ir izvēlējusies profesiju – viņa vēlas darboties ar koku. Nākamajā gadā redzēsim, kā tas viss izpaudīsies dzīvē. Jā, šis gads ir izšķirošs, jo viņai jāizvēlas sava joma, un nākamais būs satraucošs – ar to, kā tas viss realizēsies.

Meitu apbrīnoju par to, ka viņa savā vecumā jau ir izdarījusi izvēli un var pieņemt tādu nopietnu lēmumu. Es vēl 12. klasē nezināju, ko īsti vēlos. Lote skaidrāk izvirzījusi savus mērķus.

Ja jūs tagad varētu izvēlēties savu profesiju, visu darītu tāpat?

Nezinu… Grūti pateikt, kā būtu, ja visu vajadzētu sākt no sākuma. Varbūt izvēlētos psiholoģiju, nevis žurnālistiku. Varbūt… Apzinos, ka pasaulē šobrīd kotējas noteikti profesiju pārstāvji, jo drīz jau arī juristus aizstās mākslīgais intelekts. Citur pasaulē jau tā notiek, pat tiesnešu vietā darbojas mākslīgā intelekta radītas programmas. Roku darbu, ja vien tā nav rūpnīca, īsti aizstāt nevar. Pasaulei vienmēr būs nepieciešami santehniķi, elektriķi, būvnieki. Savulaik šīs profesijas bija noniecinātas, cilvēki teica: “Vai, nu kur tad tas! Tam jau tikai par santehniķi!” Kādreiz tā nebija labi apmaksāta profesija, bet tagad santehniķi pelna ļoti labi. Turklāt atrast labu jomas speciālistu ir ļoti grūti.

Nezinu, kā būs pēc gadiem pieciem, desmit, kur vispār pasaule būs nonākusi ar mākslīgā intelekta radītajām problēmām un kādos būrīšos mēs sēdēsim, būdami brīvi cilvēki. Mani satrauc, ka mūsu brīvības arvien vairāk tiek ierobežotas aizbildinoties ar drošību. Kādreiz mēs kvasu dzērām no lielajām mucām, un neviens no tā baigi nesaslima – visi sveiki veseli. Šobrīd normas ir tādas, ka no cisternas kvasu dzert nedrīkst. Tas tāds smieklīgs piemērs, bet patiesībā šādas problēmas ir ļoti samilzušas. Dzīvojot padomju laikos, mums brīvības izpratne bija kaut kas pavisam cits – tā bija vairāk kā kopienas brīvība, taču šobrīd indivīda brīvības kļūst ļoti ierobežotas. Un tās tiks ierobežotas vēl vairāk un intensīvāk. Rodas jautājums – cik lielā būrītī mēs atļausim sevi ielikt? Cilvēki, kuri par to aizdomājas, noteikti grib, lai viņu būrītis ir gana plašs un viņi brīvi var izdarīt savas izvēles. Robeža starp patiesību un mākslīgi veidotu pareizības normu ir ļoti šaura.

Mākslīgais intelekts nu jau ir mūsu dzīves sastāvdaļa, un izskatās, ka tas ir atnācis uz palikšanu. Laikam jāmācās ar to sadzīvot.

Tā ir. Pati mēdzu to izmantot, lai rastu atbildes uz mani interesējošiem jautājumiem – kur paēst ceļojuma laikā, kādu maršrutu labāk izvēlēties, kad pienāks nākamais vilciens un tamlīdzīgi. Mākslīgajam intelektam jau nav ne vainas. Jautājums ir – kā mēs to izmantojam, vai mēs nesākam tam uzticēties pārāk daudz un vai to neuztveram kā absolūto patiesību. Tur ir tā trauslā robeža, ko ir vērts nodalīt. Man sāp sirds par to, kas pašlaik notiek mūzikas lauciņā. Mākslīgais intelekts ir saražojis ārkārtīgi daudz populāru dziesmu kaverversiju, nav jau slikti, jo kādam tas noder. Mani satrauc, ka lielākā daļa klausītāju neatpazīst, ka šīs dziesmas ir mākslīgi radītas. Viņi komentāros raksta: “Cik fantastiska balss! Cik perfekti izdziedāta dziesma! Cik brīnišķīgi iespēlēti instrumenti!” Lūk, tas jau ir bīstami! Mums kritēriji jau ir tik zemi, ka pietiek ar mākslīgā intelekta radītu, pārdziedātu balsi, turklāt klausītājiem tā šķiet kaut kas neiedomājami skaists, bet kur paliek dvēsele?! Nenoliedzami, mūziķi izmanto mākslīgo intelektu – tas palīdz sacerēt vārdus vai iespēlēt kādu partiju. Bet tas ir kaut kas cits.

Domāju, ka jebkurā žanrā mākslinieki savā ziņā ir mazliet apdraudēti, un ne tik daudz no mākslīgā intelekta puses, bet no tā, ka mums, cilvēkiem patērētājiem, vairs nav nekādu prasību. Ļoti ātri esam pieņēmuši un integrējuši to savās dzīvēs. Un tas nozīmē, ka nākotnē manipulēt ar mums, mūsu prātu un saprātu varēs vēl jo vairāk un vieglāk. Nebūs iespējams vairs atšķirt – ko mēs redzam vai neredzam, vai kāds kaut ko ir izdarījis vai nav izdarījis. Baidos, ka mākslīgo intelektu tik tālu būsim ielaiduši savā dzīvē, ka bez tā īsti vairs nemācēsim dzīvot. Līdzīgi kā kādreiz ceļojām ar parastām papīra kartēm – visu taču tajās kaut kā atradām. Tagad? Mūsu bērni un arī mēs paši diez vai vairs mācētu ceļot ar tādām kartēm, kurām lapas jāpāršķir. Tas būtu totāls kosmoss! Problēma slēpjas apstāklī, ka vēlamies pēc iespējas mazāk darīt paši – kustināt smadzeņu pelēkās šūniņas.

Neaicināsiet taču uz raidījumu vai koncertu mākslīgo intelektu?

Nē, neaicināsim. Māksliniekiem būs jābūt kreatīviem, radošiem un jāiet līdzi laikam. Jābūt labai izpildījuma kvalitātei, nedrīkstēs tā ķap-ļap kaut ko iedziedāt, kaut ko uztaisīt un priecāties par savu veikumu, un lepoties ar to, ka pagastā visi mani mīl.

Tagad jau arī konkurence Sirdsdziesmā mūziķu vidū ir diezgan sīva. Vadot raidījumu, to jūtat?

Mēs visi esam liela muzikāla ģimene. Vienmēr priecājamies par jaunajiem māksliniekiem, kuri pievienojas. Komentāros cilvēki raksta: “Jūs jau tikai tos vecos ņemat.” Nav tā! Šajā sezonā jau pirmajā mēnesī vien ir trīs debijas. Ja vien tas ir kvalitatīvs izpildījums, mēs ar prieku pieņemam savā ģimenē jaunus māksliniekus. Protams, ar daudziem mūziķiem esam pazīstami ilgu laiku, bet tas neliedz mums viņus kādreiz pakritizēt, kaut ko norādīt, aizrādīt, mudināt vairāk piestrādāt. Tas, ka esam pazīstami, nenozīmē, ka visas viņu dziesmas tiks pieņemtas aptaujā. Dziesmas neizvēlos tikai es vai Normunds, vai tikai raidījuma režisors Arvīds Babris – nē, ir konsīlijs, kas pieņem gala lēmumus.

Jums pa šiem gadiem, kopš vadāt Sirdsdziesmu, ir sakrājusies liela pieredze – varat prognozēt, kura dziesma uzvarēs?

Reizēm – jā! Bet gadās, ka aizšauju pilnīgi garām. Lai gan lielos vilcienos līderus jau var nojaust – var redzēt, kuriem vislabāk iet sociālajos tīklos, sezonas telefonbalsojumā, kuri radio visbiežāk tiek atskaņoti, kurus klausītāji lūdz atskaņot. Tomēr ir mākslinieki, kuriem visa gada garumā sokas ļoti labi, bet finālā pēkšņi kaut kas salūst, un uzvaru izrauj kāds cits. Spilgts piemērs ir Ainars Bumbieris. Viņš ir populārs sava žanra pārstāvis, viņam ir fanu pulks, ap viņu vienmēr pulcējas atbalstītāji. Ainars ir atsaucīgs un komunicē ar saviem faniem. Viņš veiksmīgi startē Sirdsdziesmā, tiek finālā, bet augstāk par 4. vietu nekad nav bijis. Kaut kā zvaigznes nesaliekas…

Turklāt Sirdsdziesmas aptaujai nevar pārmest, ka fani negodīgi iebalso savus mīluļus. Nē! Katrs skatītājs no viena telefona numura var nobalsot tikai vienu reizi.

Sirdsdziesma jau daudzus gadus ir gan radio ēterā, gan televīzijā. Tās konceptā nekas nemainās, un tā joprojām ir skatītāju un klausītāju iemīļota. Kas ir tas magnētiņš, kas pievelk cilvēkus?

Man šķiet, ka vienkāršība. Nevajag lietas sarežģīt. Nevajag modernus ekrānus. Tas piestāv citiem šoviem. Sirdsdziesma ir kopā sanākšanas svētki, zaļumballe, sirsnība. Ir tāds labs vārds – samudrīt, un tas tieši attiecas uz Sirdsdziesmu – neko nevajag samudrīt. Vajag izdarīt darbu, saorganizēt kopā sanākšanu, uz kuru ierodas tie, kas patiešām to vēlas. Kā pie omītes lauku sētā – ar kādu siena kaudzīti, puķu pušķīti. Varbūt kādreiz laiki mainīsies un mūsu raidījumā ienāks roboti, kas māksliniekiem tautu meitu vietā pasniegs ziedus. Mēs jau to nezinām. Nezinām arī to, kādu mūziku nākotnē cilvēki klausīsies. Bet, palūkojoties uz Ameriku, gribas ticēt, ka tik ātri nekas nemainīsies. Tur ir tik plašs mūzikas piedāvājums, jaunākās tehnoloģijas, bet joprojām ārkārtīgi populāra ir kantri mūzika. Tajā nekas nav mainījies – tur ir tā pati siena kaudze, kovboju cepure, zābaki, ģitāra, bungas, vijolīte un balss. Tā viņi koncertē pa visiem štatiem. Šie mūziķi ir ārkārtīgi populāri un bagāti – miljonāri. Vai viņiem ir milzīgs šovs? Nē. Viss balstās uz emocijām un to, kas nāk no sirds.

Sirdsdziesma, darbs radio, arvien jaunu lietu apgūšana – tas viss prasa enerģiju, uzmanību. Kā jūs atpūšaties un palutināt sevi?

Mēdzu nopirkt kaut ko neracionālu, turklāt iegādājos to ar brīvu roku. Bet lielākā lutināšana man ir iespēja doties ceļojumā. Pati izplānoju, tad gaidu, ceļoju, atgriežos mājās un atkal plānoju.

Vasarā neņemat brīvdienas, lai aukstajā sezonā ceļotu?

Jā! (Smejas.) Mani ceļošana iedvesmo, atbrīvo, uzlādē. Svarīgi ir ceļojumu emocionāli izjust, nevis redzēt tikai caur telefona kameras prizmu. Tad, atbraucot mājās, uzdod sev jautājumu: “Kāda tur bija emocija? Kā gan tas bija?”, bet atbildes nav, jo cilvēks visu laiku ir satraucies par to, lai izdotos nobildēt to vislabāko kadru. Šis attiecas arī uz dzīvi kopumā, ne tikai uz ceļojumiem. Mēģinot visu iemūžināt caur kameru, daudz kas tiek palaists garām. Ir jācenšas būt šeit un tagad. Vēlēšanās noķert to skaisto mirkli ir kā dzīvošana nākotnē – tu domā, ka man būs atmiņas. Sanāk, ka caur pagātni iekāp nākotnes sajūtās – iztēlojies, kā skatīsies bildes un atcerēsies: “Ou, cik tas bija feini!” Bet ir svarīgi iemācīties dzīvot tagadnē, jo nākotne vēl tikai būs, pagātne jau ir bijusi – jāizbauda ir tagadne. Es arī to ne vienmēr protu. Prieks ir jāizdzīvo. Bēdas ir jāizsāp, nevis jāvelk līdzi maisiņā vai ragaviņās. Bet to nav viegli izdarīt. Pēc sevis spriežu, ka mēs esam pieraduši diezgan daudz skatīties pagātnē un visu laiku satraukties par nākotni: “Kā būs?”. Tāpēc izjūtam milzīgu stresu. Tad nākotne jau ir pienākusi, un tu saproti, ka vispār neesi dzīvojis, esi tikai satraucies par to, kā dzīvosi.

Kā jūs tiekat ar stresu galā?

Kādreiz atstāju dārzā – kādā tomātā, gurķī, kabacī, bet visbiežāk paturu sevī. Un tā ir problēma, jo citreiz katliņš uzvārās, un tad paliek par karstu. Tad jāiet mežā – jāizstaigājas un jāpabļauj vai jāizdzied tas no sevis ārā. Tā es atbrīvojos arī no negatīvām domām, aizvainojuma, sāpēm.

Esmu iemācījusies sevi motivēt, ka viss būs labi, ka viss notiks. Domāt pozitīvi, pašiedvesmoties. Lūdzu palīdzību arī Visumam, jo tā ir enerģija, no kuras mēs sastāvam. Sevi iedvesmojot, mēs uzlādējam apkārtējo enerģijas lauku. Var jau arī nolaist rokas un pilnībā izlādēties, bet es tā nedaru.

Tāpat katru rītu ir svarīgi piedomāt pie tā, lai šodien apkārt ir tikai mīlestību nesoši, labi, gaiši cilvēki. Svarīgi ir noskaņoties uz frekvences – viss būs labi. Nedomāt: “Ai, kāds noteikti būs negatīvs.” Šādu attieksmi vajag pilnībā izslēgt. Ja nu kāds būs ar negatīvismu, tad viņam būs mute ciet un es viņu vispār neredzēšu. Ja noskaņojas no rīta uz šādām sajūtām, tad diena visbiežāk izdodas laba.

Amerikā dzīvojošās latvietes stāsta, ka ne viss ir tā, kā izskatās