Pirmo reizi tevi uzrunāju februārī, kad stāvizrāde vēl tikai ieskrējās.

Tas bija mazliet traks laiks. Pēc izrādēm pārbraucu mājās, sarāvos čokurā, un ar mani labāk bija nerunāt. Apzinos, ka kādā brīdī, iespējams, biju sliktākā sieva pasaulē. Darīju tikai absolūto minimumu – tik, cik vajadzēja, lai viss turētos kopā. Tā tūre paņēma milzīgu enerģiju. No 11. oktobra līdz maijam nospēlēju ap 60 izrāžu. Pa vidu vēl Dziesmu dueļa jubilejas tūre, radio un televīzija – viss kopā bija tāds skrējiens bez atelpas. Vienīgais, ko sev atļāvos, bija sporta zāle. Tā man bija kā glābiņš. Decembrī, kad bija jāsaka runas pie galda, atvainojos visiem, kuri bija man līdzās.

Pastāsti, kāpēc tev ir svarīgi veidot šādas tipa izrādes!

Viss sākās ar pirmo izrādi, kad man tuvojās 50 gadi un gribēju šo dzīves posmu atzīmēt īpaši. Sākotnēji domāju par koncertu, jo Dziesmu duelis vienmēr ir bijis man līdzās, bet producents Sandis Mahovikovs ierosināja uztaisīt izrādi. Piekritu, lai gan man bija šausmīgi bail. Neko tādu nebiju darījusi un vadījos tikai pēc intuīcijas. Gatavošanās bija smags pārbaudījums – bezmiegs, trauksme, pašpārmetumi. Pirmizrādes dienā klusībā cerēju, ka viss pēkšņi atcelsies. Tas bija tieši pirms pandēmijas. Toreiz cilvēki pirka biļetes, vispār nezinot, uz ko nāk. Biļešu paradīzē jau bija ieliktas septiņas izrādes, un viņi turpināja likt klāt, līdz es teicu – stop! (Smejas.) Tad sapratu, ka cilvēkiem to vajag. Paguvu nospēlēt 24 no tām, un tad sākās kovids. Pirmizrāde bija 21. februārī, manā dzimšanas dienā. Aizbraucu slēpot, un, kad atgriezos, jau bija ārkārtas situācija. Kovida atvilnīšu laikos it kā paguvu atdot parādu skatītājiem – ar visādām kombinācijām, biļešu atdošanām un pārdošanām, un tomēr...

Tad pienāca mani 55, un es sapratu – ir vēl. Ir vēl, ko teikt, ir stāsti, kas uzkrājušies. Tie visi ir par to, kas ar mani tiešām noticis. Man nav joku meistara, kas sagatavo tekstu, viss ir no dzīves. Pirms gada, 11. oktobrī, sāku Splendid Palace, un tagad, pēc gada, tajā pašā vietā arī pabeidzu. Kur tikai ar šo izrādi neesmu bijusi! Esmu izbraukusi visu Latviju! Tagad sajūta jau ir pavisam cita. Drošāka. Jo ugunskristības ar pirmo izrādi mani norūdīja. Kovida starplaikos bija brīdis, kad sarīkojumi varēja notikt tikai brīvā dabā. Man bija izrāde uz Domina jumta! Apkārt industriāli trokšņi – ātrās palīdzības sirēnas, policija, kāds urbj betonu –, un es tur stāvu, mēģinu visu pārkliegt un noturēt uzmanību. Bet es to izturēju. Tagad mani izsist no līdzsvara ir grūti.

Vai publika visur ir vienāda?

Par jokiem smejas vienādi, tikai brīvības pakāpe ir citāda. Piemēram, Madonā cilvēki smejas, bet ļoti ieturēti – pieklājīgās sabiedrības robežās. Rīgas publika ir pavisam cita – brīvāka, skaļāka, reaģē citādi. Pierīgā, Ādažos vai Ulbrokā, kur man bijušas vairākas izrādes, cilvēki smejas ar iekliedzieniem. Madonā tā nekad nebūs, tur taču skolotāji, direktori – kā tad es tagad smiešos, vēl padomās, ka esmu muļķe! Anglijā publika bija ļoti forša, silta. Viņi tur ir tik vēlīgi, atvērti, uz katru joku reaģē dzīvi, ar aplausiem. Nevaru teikt, ka kaut kur spēlētu citādi, nē – visas izrādes spēlēju vienādi, tā, ka svīst krekls. Tā tam arī jābūt.

Kā tev šķiet, kā ir mainījies humors? Kas šodien cilvēkus sasmīdina, salīdzinot ar Savādi gan laikiem?

Laiks ir mainījies. Es pat teiktu – laikmets. Vairs nav tā, ka visa ģimene vakarā sēž pie televizora kā pie kamīna un skatās Panorāmu. Lai izstāstītu joku, Savādi gan laikos mums nebija nekas jāizskaidro. Ja, piemēram, kāds politiķis bija nolaidis kārtējo lažu, visiem tas jau bija skaidrs. Mēs visi elpojām vienu gaisu un dzīvojām vienā informatīvajā laukā. Tagad, ja gribi par kaut ko pajokot, vispirms ir jāpaskaidro, kāpēc tu vispār šai tēmai pievērsies. Jo mēs dzīvojam katrs savā burbulī. Pat ja tu un es esam tajā pašā TikTok, mums var būt pilnīgi dažādas ziņu lentes. Ja tu esi noskaņots uz vissirslikti.lv, tad tev arī rādīs tikai to. Ja tev patīk kaķi un mazi bērni, tev rādīs tos. Tas ir bīstami.

Tagad cilvēkus ir ļoti viegli ietekmēt. Paskaties, kas notiek pirms vēlēšanām! Nesauksim konkrētas partijas, bet skaidrs, ka viņiem ir labi skolotāji, kā apstrādāt publiku. Tie skolotāji nāk no Kremļa. Viņi zina, kā iestāstīt, ka melns ir balts, un otrādi.

Pasaule tagad griežas ārprātīgā ātrumā. Notikumi seko cits citam tik strauji, ka dažbrīd šķiet – tu taču to nevari pat piedzīvot. Tāpēc humora šovus taisīt tagad ir daudz sarežģītāk. Ar stāvizrādi ir citādi. Uz to biļetes pērk tie, kas tevi grib redzēt. Tavi lojālie cilvēki. Neviens nepirks biļeti, ja tu viņam riebies.

Esi paškritiska?

Gribas cerēt, ka esmu. Man ir ļoti grūti uz sevi skatīties. Pat ģimenei neļauju to darīt. Ja esmu mājās, nedrīkst būt ieslēgts televizors, ja es tur esmu redzama.

Kas TV šovos ir tāds, ko citur nevar dabūt?

Nu kā, iedomājies – tevi izklaidē, un tev par to vēl maksā naudu! Viss super! Tā pati Balss maskā – tu sēdi žūrijā, atbildības nasta gandrīz nekāda, tie ir mani viedokļi un viss. Bet tu vēro tik krāšņu šovu! Kas tur var nepatikt? Protams, visam jābūt arī labi uzbūvētam, lai pašam būtu prieks. Tur satiec savas nozares labākos cilvēkus, esi sabiedrībā, esi mutulī. Tur ir ļoti laba, silta enerģija. Tas ir mans darbs, tādu esmu izvēlējusies. Un prieks, ka mani vēl aicina uz televīzijas šoviem, kaut arī šajā jomā esmu jau 30 gadu. Mani vēl grib redzēt. Jaunie cilvēki nāk, un tas ir normāli. Bet es zinu, ka pasaulē nav daudz cilvēku, kuri no rīta mostas ar prieku, iet uz darbu un vēl saņem par to naudu. Man ir paveicies, jo man darbs ir hobijs. Darbam varu atdoties pilnībā.

Protams, garajos ziemas vakaros manī pamostas latviete, kura kaut ko darina ar rokām. Esmu arī izšuvusi. Nevaru teikt, ka man mājās viss ir krustdūrienā, bet atveru Pinterest, paskatos kādu dekoru un nodomāju – šo varēšu! Tas process ievelk. Man patīk redzēt rezultātu uzreiz. Tomēr tas nav hobijs, tas ir tāds lēkmjveidīgs pasākums. Es dziedu Universitātes korī Jubilate, un man arī tas patīk.

Saimnieks meklē sievu jau gadiem ir viens no skatītākajiem šoviem Latvijā. Kur ir tā veiksmes atslēga?

Nu jau ir astotā sezona. Cik daudz dzīves esmu redzējusi, cik daudz attiecību modeļu! Tur nav šova elementa, tā ir dzīve, tādi mēs esam. Tieši tāpēc šādi šovi ir tik populāri – cilvēki tajos redz sevi. Pateicoties saimnieku šovam, redzu, kas notiek, – mammas bieži paņem gūstā savus dēlus. Viņām ir kolosāls bezmaksas kalps, un nabassaite netiek pārcirsta. Tāpēc neviena meitene pie pat nevar parādīties horizonta.

Šo gadu laikā esmu redzējusi ļoti foršus saimniekus, un man bieži ir tā sajūta, ka viņiem viss būs labi. Un ir bijuši arī tādi, kas grib satikt savu cilvēku, bet pats nevar un nemaz nedrīkst pieņemt lēmumu, jo ir mamma. Tā viņš paliks viens, nelaimīgs, nepiepildīts. Tā ir traģēdija.

Tomēr ir vēl kaut kas. Šo gadu laikā redzu, kā Latvija lēnām rāpjas ārā no slimības gultas. Burtiski. Padomju laikus uzskatu par tādu lielas slimības laiku. Ar katru gadu Latvija ceļas, un vislabāk to var redzēt laukos. Vēlajos rudeņos, kad braucam filmēt, kokiem lapas jau nokritušas, drūmums un pelēcība visapkārt – tad aina ir vispatiesākā. Tomēr ar katru gadu tā pelēcīgā kļūst mazāk. Vienai mājai jumts nomainīts, otrai fasāde nokrāsota, trešajai apkārtne sakopta. Redzu, kā Latvija atveseļojas. Un tā ir ļoti skaista, cerību pilna sajūta.

No kurienes nāk tavs patriotisms, mīlestība pret Latviju?

Domāju, no vecvecākiem. Vecmammai un vecamtēvam no tēta puses bija liels zemes īpašums. Tas ir diezgan traģisks stāsts, bet vienlaikus ar veiksmes piesitienu. Vecamtēvam bija draugs, kāršu parādnieks. Kad viņš ieraudzīja izvedamo sarakstu, pamanīja, ka tajā ir arī Sipenieku ģimene. Protams, jo viņi bija zemes īpašnieki, turklāt viņu mājā bija vācu armijas štābs, jo mājā bija telefons un tā atradās ļoti izdevīgā vietā. Vācieši jau laikus brīdināja – mūciet prom, jums nebūs izredžu izdzīvot! Vecaistēvs, protams, ar savu galvu – nemuka, bet, tuvojoties izvešanai, atskrēja tas draugs un pateica: “Jūs esat sarakstos, pazūdiet!” Tā viņi pameta mājas un nekad tur vairs neatgriezās. Bet palika dzīvi. Vecamtēvam palika liels naids pret krieviem, un viņš to nekad nevarēja noslēpt. Es piedzimu dziļā padomju laikā. Visi baidījās vārdu pateikt ne tā, bet vecaistēvs nelikās ne zinis. Vecmamma tik: “Klusē, klusē, Frīdi!” Bet viņš lamā krievus un vēl saka: “Novāc to sarkano lupatu!”, domājot manu pioniera kaklautu. (Smejas.)

Vecaistēvs man bieži stāstīja, kādas viņiem bijušas mājas, cik zirgu un govju, un sākumā man likās, ka tās ir pasakas. Jo mēs taču dzīvojām pārliecībā, ka Padomju Savienība ir vislabākā iekārta pasaulē. Bet ar laiku tā puzle manā galvā salikās. Sapratu, no kurienes tas viss nāk.

Mēs, latvieši, bieži esam ļoti kritiski pret visu. Bet tad, kad pats esi izmetis līkumu pa pasauli, saproti – ei, šeit nemaz nav tik slikti! Mana meita Hermīne arī ir ļoti patriotiska, viņa mācās Nīderlandē. Vasaras brīvlaikā viņa Latvijā pavada septiņas nedēļas, tad mums māja pilna ar nīderlandiešiem. Kā viens aizbrauc, nākamais atbrauc. Viņi pirmo reizi redz Latviju un visi kā viens saka: “Wow! Nemaz nevarējām iedomāties, cik šeit skaisti! Tā jūra, un tik tīra! Ēdiens tik garšīgs!” Viņi atzīst, ka līdz brīdim, kamēr nebija bijuši Latvijā, likās – tā ir kaut kāda puskrievija, mistiska vieta. Tāpēc Hermīnei ir ļoti svarīgi atvest savus draugus šurp un parādīt, no kurienes viņa nāk. Hermīne viņus aizveda pie omes uz Jaunpili. Un Jaunpili viņa rāda tā, it kā rādītu Vecrīgu. Tas ļoti silda manu sirdi. Mana mamma 85 gadu vecumā ir tāds enerģijas lādiņš, ar tādu dzīves uztveri!

Man nekad nav paticis patriotisms patriotisma dēļ. Es, piemēram, mašīnā Latvijas karogu nekad neesmu karinājusi un diez vai kādreiz to darīšu. Neesmu arī piedalījusies kaut kādās bezjēdzīgās patriotisma akcijās. Patriotismam, manuprāt, jāizpaužas pavisam citādi – ar to, ka tu maksā nodokļus, esi godīgs pret savu valsti, nenodod to un nerunā par to sliktu. Un, ja tu vari novērst kaut ko sliktu, tad dari. Sakop savu sētu. Tas ir patriotisms.

Teici, ka darbs radio tev ir mīļš un uz to ar prieku ej jau vairāk nekā 20 gadu.

Ar radio vispār bija interesanti. Kad strādāju televīzijā, biju pilnīgs televīzijas cilvēks, bet vienā brīdī pie sevis nodomāju – cik ilgi kadrs tevi mīlēs? Televīzijā tomēr ir jābūt smukam, enerģiskam. Bet laiks iet, un pienāks brīdis, kad vairs nebūsi ne smuks, ne jauns, ne enerģisks. Jāsagatavojas tam laikus.

Tad uzlaidu kosmosā domu, ka nebūtu slikti strādāt radio. Kādreiz Ufo mani aicināja sestdienās uz SWH, pašos pirmsākumos – bija tāds Cielaviņas armijas radio variants. Man likās, ka tas ir forši, to es varētu darīt. Tad pienāca diena, kad man zvana un aicina strādāt StarFM. Nodomāju – šis ir saklausīts! (Smejas.)

Tolaik man vajadzēja ļoti ātri pieņemt daudz lēmumu. Grietai tajā brīdī bija seši gadi, viņa beidza bērnudārzu un sāka iet skolā. Man bija jāsaprot, ka es nekad savam bērnam no rītiem nepīšu bizes, ka to darīs kāds cits. Es viņu nemodināšu. Dzīves ritms pilnībā jāizmaina, jāceļas četros no rīta, jo toreiz ēters sākās sešos. Tas man bija tāds… Bet es pieņēmu lēmumu, ka tas ir to vērts. Ja kaut ko ļoti gribi, kaut kas ir arī jāziedo. Šajā gadījumā rīti ar bērniem. Abas meitas uz skolu neesmu vedusi, bizes neesmu pinusi un brokastis neesmu taisījusi. Tā ir tā alga. Vai meitas no tā ir cietušas, jāprasa viņām.

Meitenēm ir tētis, uz kuru var paļauties. Viņš nekad nepievils. Vienmēr būs līdzās, kad vajag. Bet, kad viņas bija mazas, gan nekādas ucipuci tur nebija. Gatis ir disciplīnas cilvēks. Esmu pateicīga vīram, ka viņš to visu izvilka. Esmu dzimusi tūkstoš deviņi simti un tālāk jau nav svarīgi, kurā gadā. Tajā sabiedrībā tā galīgi nebija norma, ka mamma no rītiem nesagatavo bērnus skolai. Vai man ir sirdsapziņas pārmetumi? It kā nē. Jo es viņas neatstāju kaut kādā briesmīgā situācijā. Viņas bija drošās rokās. Jā, mazliet stingrākās, nekā pašām gribētos.

Tavs dzīves ritms reizēm izskatās kā lavīna – koncerti, projekti, radio, intervijas, šovi. Kā ar to visu sadzīvo vīrs?

Kopā esam jau vairāk nekā 20 gadu. Tā ir baigā loterija – tas otrs cilvēks, ar kuru dzīvo, ir loterija. To redzu arvien vairāk un biežāk. Man acu priekšā pašķiras tik forši, stabili pāri, un tad tu sēdi un domā – kāpēc? Esmu redzējusi ļoti interesantus gadījumus. Piemēram, sieva sagaida vīru atpakaļ pēc desmit gadu prombūtnes, kuru laikā viņš ir nodibinājis ģimeni ar citu sievieti, piedzimuši bērni. Tad viņš izšķiras un atgriežas pie pirmās sievas. Un tā sieva – tik piedodoša! Skatos uz viņiem un domāju – vai es būtu tik piedodoša? Šaubos. Es katru dienu tam vīram liktu justies vainīgam! (Smejas.)

Mēs ar vīru abi esam ar spēcīgiem raksturiem. Nav jau tā, ka uzreiz salipām kopā, kā radīti viens otram. Nē, mums ilgi gāja pieslīpēšanās periods. Tajā laikā bieži domāju, ka nekas nesanāks. Reizēm sēdēju un prātoju – nu kāpēc tā ir jāmokās… Baigi grūti ir salauzt savu ego. Atceros, pirmajā kopdzīves gadā ļoti daudz raudāju, jo visu laiku bija sevi jālauž. Citi tolaik jau gāja pie terapeitiem, bet mums pašiem bija jātiek galā. Mēs negājām. Un arī tagad neejam. Nesaku, ka tas ir slikti; ja vajag, tad vajag. Mums arī gadās konflikti, pēc kuriem domājam – šis gan slikti atrisinājās, varējām citādi. Bet tagad, šajā vecumā, ir skaidrs, ka ir lietas, kurām jābūt pilnīgi saprotamām. Uz ko tu esi gatavs, kur ir kompromisi, vai lielajās lietās mums sakrīt.

Kas jums ir tās lielās lietas?

Humora izjūta un patriotisms. Nekad nevarētu dzīvot ar cilvēku, kurš uzskatītu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā nav tik viennozīmīgs vai ka “gan jau tie ukraiņi paši tur kaut ko”. Ja vēl viņš teiktu, ka Donalds Tramps ir baigi foršais prezidents… ak, dieviņ tētīt! Esam arī runājuši par to, ka nedarīsim viens otram pāri, nelauzīsim sirdis. Tu vari dot šādu solījumu, bet to turēt ir daudz grūtāk. Kad satikāmies, mūsu kuģi jau bija triekušies pret klintīm. Tie nebija gludi, viegli dzīves ceļi. Varbūt tieši tāpēc mēs spējam novērtēt, ko nozīmē satikt savu cilvēku. Tā ir ļoti laba sajūta – zināt, ka tas ir tavs cilvēks, uz kuru vari paļauties. Tā ir, pateicoties tam, ka mēs skatāmies vienā virzienā un līdzīgi domājam. Tas nenozīmē, ka esam vienādi cilvēki, bet saprašana par to, kas ir labs un kas slikts, par krietnumu – tā mums sakrīt. Ļoti ceru, ka mums izdosies pildīt otram dotos solījumus. Tiešām ļoti ceru.

Varbūt jums kā pārim ir kādi īpaši rituāli?

Ap mūsu kāzu gadadienu, jā. Vīrs atceras datumus. Viņš nes puķes. Tad mēs vai nu ejam vakariņās, vai arī aizbraucam kaut kur uz ārzemēm. Vīrs parasti ir sagatavojis runu. (Baiba ar mīļumu nopūšas.) Par to, ka gads atkal ir apkārt, ka vēl joprojām esam kopā. Un tajā runā viņš parasti iepin, ko viņš gribētu citādi, bet beigās pats saprot, ka laikam jau nebūs. (Smejas.) Bet, ja nu es gribot zināt, tad šīs ir tās lietas, ko viņš vēlētos citādi.

Tad es vārgi iepīkstos, ka man arī būtu pāris lietas, ko gribētu savādāk. Protams, kaut ko jau mēs abi ņemam vērā. Ja jau tik ilgi esam kopā, tas nozīmē, ka tomēr esam spējuši pielāgoties. Mēs zinām viens otra trigera punktus un cenšamies tos neaiztikt.

Esi diezgan aktīva sociālajos tīklos.

Tur rādu gan savu darbu, gan dzīvesveidu. Parādu, kā mēs atvaļinājumā braucam pa salām, kā vakarējam. Vīrs spēlē ģitāru, viņš nesen to ir iemācījies. Ļoti neatlaidīgi katru vakaru ņem ģitāru rokās un spēlē. Tā ir viņa terapija. Šajā laikā, lai cilvēks neaizietu pa pieskari, ir jāatrod kaut kas tāds, kas dod mieru. Viņam tā ir mūzika un ģitārspēle. Es patiešām apbrīnoju vīra neatlaidību. Tagad Gatis pat uzstājas ģimenes pasākumos, un visiem patīk, visi viņu slavē.

Sociālo tīklu klātbūtne manā dzīvē ir nepieciešama arī darba dēļ. Manas meitas gan uz to skatās diezgan atturīgi. Viņas grib norobežoties. Man katra bilde ir jāsaskaņo. Viņas nevēlas būt publiskajā telpā, un es to saprotu.

Domā, ka tavs darbs un publiskais tēls ir meitas kaut kā ietekmējis?

Apzinos, ka metu lielu ēnu uz viņām. Iespējams, daļēji tieši tāpēc viņas tagad dzīvo katra savā valstī. Grieta mācās, strādā un dzīvo Berlīnē, Hermīne – Nīderlandē. Ar Grietu sazvanāmies gandrīz katru dienu. Tagad viņa ir atbraukusi uz omes 85. dzimšanas dienu. Hermīne vasaru pavadīja šeit – nodeva uguņus, kā saka. Viņa ir tāds manējais variants – kur viņa parādās, tur vairs zāle neaug! (Smejas.)

Hermīnes aizbraukšana uz citu valsti bija apzināts solis. Pēc ģimnāzijas viņa nolēma palikt Nīderlandē, kur bija devusies programmā Youth for Understanding – vecāki samaksā, un bērns gadu tiek iemests svešā kultūrā, valodā, vidē, dzīvo pie audžuģimenes un mācās vietējā skolā. Vai nu viņš pielāgojas, vai arī ne. Tas ir vērtīgs pārbaudījums bērnam un arī vecākiem. Kad gads bija pagājis, Hermīne pati aizgāja pie skolas direktora, visu sarunāja ar saviem audžuvecākiem un paziņoja mums faktu, ka viņa pabeigs skolu tur. Desmit mēnešos viņa iemācījās nīderlandiešu valodu un pabeidza ģimnāziju. Vienīgais, kas vēl bija jāizdara, – juridiski jāvienojas, ka audžuvecāki uzņemas atbildību, jo viņa vēl nebija pilngadīga. Viņi piekrita. Paldies Henkam un Annekei par to, ka viņi manu meitu pieņēma kā savu.

Nīderlandieši nav izlepuši cilvēki, un Hermīnei nācās dzīvot diezgan skarbos apstākļos. Uz skolu viņa brauca ar riteni – 25 kilometrus vienā virzienā. Lietū, sniegā, vējā. Vasara tur īsa, gandrīz kā pie mums. Sapratu, ka mans bērns rūdās. Pieaug ar katru mirkli. Man pašai tas lika aizdomāties. Mēs te dzīvojam ļoti komfortabli, bērniem arī esam varējuši nodrošināt visu. Un mans bērns tomēr izvēlas aiziet prom no šiem labajiem apstākļiem uz šķietami daudz skarbākiem.

Tagad Hermīne dzīvo atsevišķi, īrē istabiņu un strādā divos darbos. Šogad viņa grib saprast, ko īsti vēlas darīt, tāpēc pagaidām neiestājās augstskolā. Mēs ļoti bieži sazvanāmies. Viņa ar patiesu prieku stāsta, ka kāds draugs viņai atnesis matraci, cits glāzes. Blusu tirgū viņa nopirkusi rīvīti, un Anneke atdevusi savas mammas galdu. Es klausos un atceros sevi tajā vecumā – Rīgā, komunālajā dzīvoklī, kā viss sākās tieši tāpat. Viss iet pa spirāli.

Vairākkārt pieminēji savu vecumu, bet man jāsaka – tu izskaties lieliski!

Paldies! Bet man jāsaka – 50 gados nekas pats no sevis nekļūst labāks. Tad jāsāk rīkoties. Viss sākas lēmumu pievērsties sev. Atrast speciālistu, kurš saprot, ko dara, un uzticēties viņam. Es atradu savu veidu, kā tikt vaļā no liekā. Nekad neteikšu, cik svēru pirms un pēc; tas ir personiskās higiēnas jautājums. Bet atradu speciālistu, kurš pateica – šito drīkst, šito nedrīkst. Sapratu, ka viss ir iespējams, ja ir disciplīna. Eju uz sporta zāli, staigāju gar jūru ar hantelēm un klausos audiogrāmatas. Saprotu – ja gribi nākamos 20 gadus dzīvot skaisti, tev pašai sevi ir jāsakārto.

Vajag atbrīvoties no liekā. Ne tikai no kilogramiem, bet arī no cilvēkiem, kas dara tevi tukšu. Dzīve kļūst vieglāka, kad dari to, kas sniedz prieku un spēku. Man to dod skatuve – enerģija, ko jūtu no skatītājiem, atgriežas kā apliecinājums, ka daru kaut ko jēdzīgu. Zinu, ka ne visiem patīku, un tas ir normāli. Svarīgākais ir spēt paskatīties spogulī un redzēt tur cilvēku, uz kuru vari skatīties godīgi. Līdz 50 vajadzētu arī saprast, ar ko tu gribi novecot. Ja cilvēks blakus dara tevi nelaimīgu, nevajag sevi mocīt. Sievietes man bieži raksta Instagram – ko jūs darāt, ka tik labi izskatāties? Nekādu brīnumlīdzekļu nav. Ir disciplīna, pašcieņa un prieks par dzīvi. Kad to apzinies, viss pārējais sāk nostāties savās vietās un dzīve patiešām kļūst skaistāka, jo tu beidz gaidīt, ka kāds tevi glābs, un sāc glābt pati sevi.

Līdz 40 gadiem par to nedomāju. Vīrs vienmēr man teica – man tevī patīk viss, tu vari neuztraukties. Kad to dzirdi regulāri, tu atslābsti. Tagad viņš saka: “Man patika, kā tu kādreiz izskatījies... Nu, labi, tagad arī ir okei.” (Smejas.)

Vai tev ir gadījies izdegt? Tā, ka vairs neko nevari un negribi?

Manā gadījumā tā nebija izdegšana ar nervu sabrukumu, bet organisms sāka dot signālus. Plecā pēkšņi iekaist nervs. Kāpēc? Nebiju stāvējusi vējā, viss bija kārtībā. Bet, redz, ķermenis runā, tikai mēs ne vienmēr viņu klausām.

Ziemā man vajag kalnus. Kad ieelpoju kalnu gaisu, liekas, tas mani savelk atpakaļ dzīvē. Sēdi kalna galā un saproti, ka tavas problēmas ir tik mazas, bet pasaule tik liela. Jūra ir mans enerģijas avots. Tiklīdz ir kāds kreņķis, eju pie jūras. Bet vislabāk man palīdz vasaras atvaļinājumi, kad ar vīru braucam uz Sāremā salu. Tā ir maģiska vieta. Būšana tur ir mans ātrais lādētājs – pat ja tikai uz pāris dienām aizbraucu, uzreiz kļūstu cita. Tur ir klusums, daba un tā sajūta, ka esi svešiniece, kurai neviens neko neprasa. Tur vide ir izveidota tieši pēc manas patikšanas. Katra detaļa, katrs pulkstenis uz sienas.

Man palīdz daba, kustība un reizēm arī ballīte. Ja jāizvēlas starp kafejnīcu Rīgā un pastaigu ar suņiem mežā, arvien biežāk uzvar mežs. Bet, protams, man reizēm vajag cilvēku troksni, kopā būšanu. Tāpēc pati organizēju ballītes. Māja mums liela, vietas pietiek, un man patīk uzņemt viesus. Bijis pat tā, ka tajā vienīgajā brīvajā decembra dienā, kad iespiedu ballīti, man uzlec temperatūra. Bet es neatceļu! Dejoju ar vienu dakteri, viņš saka: “Tev ir temperatūra.” Atbildu: “Zinu, bet klusē!” (Smejas.) Viņš tikai piebilst: “Šonakt vēl vari, bet rīt guli!”

Tas viss ir par to, ka vajag klausīties sevī. Vajag sevi turēt tonusā, bet nevajag pārspīlēt. Augustā pārcentos – nokritu ar ūdensslēpēm, sasitu galvu. Liels ātrums, bez ķiveres. Traumatologs mani sabiedēja – liktenis pakratīja ar pirkstu. Tagad ļauju ķermenim atpūsties. Liktenis mums visu laiku rāda zīmes, tikai jāmāk tās salasīt. Mans tētis aizgāja jauns, četrdesmit četros. Viņa vecumu jau esmu pārdzīvojusi par vienpadsmit gadiem. Reizēm sev jautāju – ko viņš būtu varējis darīt citādi? Man ir 55 gadi, un šajā vecumā jau ir savi akmeņi kabatā. Vienīgais – mana gaita ir viegla, bet tas nenozīmē, ka to akmeņu nav. Es vienkārši tos nerādu. Esmu bijusi daudzās vienaudžu bērēs un izdarījusi secinājumus. Vienā brīdī viss var beigties. Neko nevajag atlikt uz pēc tam. Neko! Ja gribi aizbraukt pie kāda drauga, kaut vai viņš dzīvo ellē ratā, brauc tagad! Ja gribi palūgt piedošanu, dari to tūlīt. Nevajag gaidīt pēdējo elpas vilcienu.

Nekad neesi bijusi no klusētājām. Vai par savu tiešumu esi kādreiz dabūjusi pa nagiem?

Nekad nenožēloju, ka saku to, ko domāju. Varbūt mana asā mēle reizēm ir mana ienaidniece, bet zinu, ka manas domas nāk no sirds. Nesen pateicu paldies kolēģim Mārtiņam Spurim – mums darbā bija situācija, kur viedokļi dalījās, un viņš izteica savu pozīciju ļoti argumentēti. Tas man deva mieru – redzu, ka arī jaunā paaudze nav bez mugurkaula.

Ar to arī atšķiras īsta ētera personība no cilvēka, kas vienkārši aizpilda laiku. Ētera personībai ir viedoklis, un viņa to aizstāv, pat ja ir mazākumā. Tie, kas tikai aizpilda laiku, bieži nedomā neko. Bet cilvēki mīl un piedod tiem, kuriem ir mugurkauls, pat ja viņiem ir asa mēle. Jo visbīstamākie nav nelieši, bet klusētāji. Klusētāji dod spēku neliešiem.

Pašlaik pasaule mums rāda mācību filmu. Kāds no augšas saka: “Attopieties!” Mēs vairs nevaram atļauties būt amēbas bez mugurkaula. Jābūt stājai. Jābūt viedoklim. Es bieži esmu mazākumā, bet man ar to ir labi. Jo mani mājās saprot un atbalsta.

Nesen strīdējos ar kādu feministi. Teicu viņai, ka es neesmu karojošā feministe un nekad nebūšu. Esmu par vienlīdzīgām tiesībām un algām, par cieņu pret sievieti. Tikai tā robeža ir trausla – viegli pārkāpt un aiziet galējībās. Viņa atmeta: “Tev viegli runāt. Tu vari sevi aizstāvēt.” Varbūt. Bet nevajag pazaudēt sievišķību. Man joprojām patīk, ja vīrietis atver durvis vai pasniedz mēteli. Mūsdienās viņi baidās pat no komplimenta – lai to neuztver kā uzmākšanos.

Ar meitām par šo tēmu strīdamies līdz baltkvēlei. Viņas mani sauc par Padomju Savienību. (Smejas.) Bet tieši tāpēc, ka esmu tur bijusi, es varu spriest. Uzaugu matriarhātā – direktore, brigadiere, pat ciema priekšniece bija sieviete. Tomēr es apzinos, ka nāku no citas paaudzes. Tāpēc arī tapa podkāsts Sviests manā galvā. Mūsu mājas strīdi ar meitām reizēm aizgāja līdz īstām eskalācijām, un es nolēmu – labi, ieguldīšu tajā naudu, lai varam runāt publiski. Lai viņas pārstāv savu viedokli, es – savējo, un kāds klausītājs pa vidu mēģina saprast, vai tā ir paaudžu atšķirība vai kas cits. Man šķiet, ka ar savu mammu man domstarpību ir mazāk nekā ar abām meitām. Viņas ir tās īstās, karojošās feministes.

Tomēr man ir liels prieks, ka meitas ir uzaugušas kopā ar tēvu, kurš ir piemērs, kādam jābūt vīrietim. Kurš tur vārdu un uzņemas atbildību. Un, ja reizēm viņam ir kāda asāka reakcija uz kaut ko, viņam ir universāla atbilde: “Vai nu cilvēkam ir riebīgs raksturs, vai nav nemaz.”

Ja tev nākamajā gadā būtu pilnīgi tukšs kalendārs, ar ko tu to aizpildītu?

Ceļotu. Un es arī ceļošu. Sapratu, ka šis gads ar visām izrādēm un darbiem bija traks. Tas no manis prasīja ļoti daudz, un, ja es sevi neapbalvošu, tad nesaprotu, kāpēc vispār to visu darīju. Tāpēc pieņēmu lēmumu doties ceļojumā kopā ar Hermīni. Es viņu trīs gadus gandrīz neesmu redzējusi, un tie bija ļoti svarīgi gadi – no piecpadsmit līdz astoņpadsmit. Viņa, dzīvojot tālumā, kopā ar audžuvecākiem, uzsūca arī viņu dzīves uztveri, viņu saprašanu par to, kas ir labs un kas nav, un ir lietas, kur mums nesakrīt. Tas man liek aizdomāties un, protams, arī sāp. Mēs esam dikti strīdējušās par dažiem jautājumiem. Tā pa īstam. Tāpēc es pajautāju, vai viņa būtu gatava ar mani gandrīz mēnesi ceļot. Viņa piekrita. Tāpēc novembrī mēs būsim kopā veselu mēnesi, brauksim uz Papua-Jaungvineju – tālu, tālu otrā pasaules malā.

Pakistānā dzīvojamā rajonā nogāzusies lidmašīna ar 107 cilvēkiem