Rolands Atkočūns mācās latviešu valodu, viņa dēls ir Latvijas pilsonis, tāpat kā viņa sieva – aktrise Kristīne Nevarauska, un viņa izrādes jau kļuvušas par daļu no mūsu teātra stāsta.

Jaunā teātra sezona jums iesākās ar divām komēdijas "Kritušie dievi" pirmizrādēm – 1. oktobrī Latvijā un 11. oktobrī Lietuvā. Ar ko šīs izrādes atšķiras?

Es gribēju strādāt ar aktieriem senioriem, kuri jau ieguvuši savu statusu, bet kuriem ir maz iespēju spēlēt lomas, kas atbilstu viņu vecumam. Luga ir ļoti interesanta, tā runā par vecumu, ar to saistītām problēmām un dzīves situācijām. Protams, izrādes Latvijā un Lietuvā ir atšķirīgas, jo mentalitāte, tradīcijas, teātra pieredze ir atšķirīga. Lietuvā viss ir citādāk – tur ir spēcīga katoļticības ietekme, lietuvieši no mazām dienām audzināti “Čurļona pasaulē”, ar viņa simbolismu un mākslas redzējumu, kas ir sapņains, mazliet “virs zemes”. Savukārt latviešiem vairāk raksturīgs poētisms, kas iet roku rokā ar praktiskumu. Kad pirmoreiz lasīju Čaka dzeju, mani uzrunāja viņa poēzija, kas vienlaikus runā par reālo dzīvi. Tas, kā esam audzināti, arī rada atšķirīgu skatījumu uz teātri. To sapratu jau pirms teju 20 gadiem, kad pirmoreiz strādāju Latvijā – četrus gadus biju mākslinieciskais vadītājs Liepājas teātrī. Kad 2007. gadā tur uztaisīju Čehova "CV (Tēvocis Vaņa)", kas saņēma piecas "Spēlmaņu nakts" nominācijas un ieguva divas balvas, kritiķi teica: “Jūs esat mūsējais.” Toreiz tā vēl nejutos, bet šodien gan.

Izrādes stāsta pamatā ir četru bijušo skatuves zvaigžņu atkalsatikšanās veco ļaužu pansionātā. Kāpēc jums bija svarīgi izstāstīt šo stāstu?

Es gribēju runāt par to brīdi dzīvē, kad cilvēks ir nonācis līdz posmam, kad jaunība jau ir krietni aiz muguras, arī briedums ir izdzīvots, ir pienākušas vecumdienas un – gribas vēl dzīvot. Bet – kā dzīvot tālāk? Taču izrāde nav par veco ļaužu žēlošanu. Tas ir traģikomisks stāsts par to, kā cilvēks nevis cenšas atgriezties jaunībā, bet saglabāt dzīvības sparu.

Drīz sākšu darbu pie vēl vienas izrādes, kur lomās būs aktieru ansamblis labākajos gados: Lāsma Kugrēna, Indra Burkovska, Voldemārs Šoriņš... Tā būs Daivas Čepauskaites luga "Kad atkal būsim jauni", ko iestudēšu Nacionālajā teātrī, un tās pirmizrāde plānota 5. februārī. Izrādes nosaukums iezīmē laiku, kas nemanot aizskrējis, bet, satiekoties ar jaunības draugiem, rodas ilūzija, ka atgriežas ne tikai spēks un enerģija, bet arī mīlestība. Ja ne uz otru cilvēku, tad dzīvi gan. Jā, man daudzi jautā, kāpēc atkal par veciem cilvēkiem? Nu, ko es varu atbildēt? Varbūt tāpēc, ka gatavojos…

Es jau pirms gada Tallinā uztaisīju izrādi "Varoņi" ("Heroes") – sirsnīgu, ironisku un aizkustinošu komēdiju par trim vecākiem vīriem kara veterāniem, kuri dzīvo militārajā pansionātā Francijā 50. gados, bet joprojām sapņo, joprojām dzīvo ar cerību… Šī izrāde bija mans personīgais veltījums dēlam, jo, kad biju prom Tallinā, visu laiku domāju par viņu.

Nu šiem stāstiem pa vidu ir četrdesmitgadnieki kaislīgā attiecību turbulencē izrādē "Boeing, Boeing". Kas jūs piesaista šajā Marko Kamoleti komēdijā?

Interesanti ir atskatīties, kāds es biju savos četrdesmit, kad kaut kas jau piedzīvots, pieredze uzkrāta, bet vēl ir potence, tikai – kā to izmantot tālāk? Sākas “turbulence”, un es to laiku ļoti labi atceros…

Pastāstīsiet, kāds bijāt savos 40?

Labāk jums to nezināt… Bija visādi, diezgan daudz biju “lidojumā”… Nesaku, ka viss bija labi. Nē, nebija labi, bet – tā tas bija.

Tas nozīmē, ka "Boeing, Boeing" ir stāsts mazliet arī par jums pašu?

Katras manas izrādes stāsts ir mazliet par mani. Katrs režisors caur sevi rāda savu pasauli. Es nevaru uztaisīt neko “svešu” no sevis paša, tad tas vienkārši nebūs īsts. Man patīk "Boeing, Boeing" arī tāpēc, ka varu atgriezties pie teātra valodas, kas man ir tuva un saprotama. Tā, ko savulaik apguvu Maskavā, Borisa Ščukina teātra skolā. Šis ir teātris ar formu – skaidru, precīzu – un ar dziļu saturu. Komēdijā forma un saturs iet viens pret otru, un tieši tur, kur rodas “nesaderība”, dzimst komēdija.

Latvijā jūs bieži aicina iestudēt komēdijas. Vai tā ir jūsu izvēle vai drīzāk kompromiss ar publiku un teātra vidi?

Vispār jau es neesmu komēdiju režisors. Es gribētu taisīt mākslu, bet Latvijā man sen to vairs nedod – visi sapratuši, ka varu uztaisīt labu, veiksmīgu komēdiju. Tādu, kas strādā, kas patīk skatītājam. Manī dzīvo dienvidniecisks temperaments, tā enerģija un ritms, kas der komēdijai, taču iekšēji visu laiku domāju par ko citu – par mākslu, par to, kas paliek dziļāk. Bet arī komēdijā man svarīgi, lai aiz smiekliem paliek kas īsts.

Šajā izrādē jūs strādājat kopā ar savu sievu – aktrisi Kristīni Nevarausku. Vai jūs protat novilkt robežu starp darbu un ģimeni?

Jā. Tas ir ļoti strikti nodalīts. Darbs ir darbs, mājas ir mājas, un tā tas ir bijis vienmēr. Viņai kā sievai mēģinājumos nav nekādu “privilēģiju”. Tomēr jāatzīst – jā, ar citiem aktieriem man ir vieglāk, jo varu pateikt visu tieši, kā domāju. Taču mums ir paveicies, ka strādājam pie komēdijas. Ja būtu jātaisa kaut kas dziļāks un nopietnāks, kas to lai zina – iespējams, es būtu stingrāks.

Tas nozīmē, ka darbu uz māju nenesat?

Nē, nē. Man ir sava istaba, kur gatavojos mēģinājumiem. Neko mājās kopā neanalizējam. Mājas ir vieta, kur visiem vajag atpūsties. Turklāt mūsu ģimenē tagad “galvenais režisors” ir dēls Mariuss.

Cik daudz vietas šai jūsu ikdienā paliek romantikai?

Romantikai? Varbūt tieši šī mūsu kopīgā ikdiena, kopīgais dzīves ritms arī ir romantika. Tikai citāda. Un tādu to vajag pieņemt. Jo šie mazie brīži, kas šķiet tik ikdienišķi, patiesībā veido dzīvi. Tā ir realitāte, kas arī ir daļa no mūsu stāsta. Skatos, ka cilvēki tagad ļoti ātri šķiras. Visi grib, lai “taureņi” lido nepārtraukti, bet tā nav un nebūs. Tai mirklī, kad sākas realitāte, “taureņi” pārvēršas par kaut ko citu, un tam citam ir jādod vieta. Ja tu pats nemainīsies, katrās nākamajās attiecībās atkal viss atkārtosies. Es domāju, ka mīlestība sākas tikai pēc tam, kad “taureņi” ir aizlidojuši, kad tu otru esi iepazinis līdz galam – ar visiem viņa plusiem un arī mīnusiem – un mīli viņu tāpat. Tā ir visīstākā mīlestība. Bet to nevar otram iestāstīt, katrs iet savu ceļu.

Un arī dzīve tikmēr iet uz priekšu...

Jā. Bet morāles tur nav. Katram savs.

Kuri ir jūsu mazie laimes mirkļi teātrī?

Man dzīvē ir bijušas tikai trīs četras izrādes, par kurām varu patiesi teikt – man par tām nav kauns. Esmu ļoti paškritisks. Jā. Domāju, ka tie īstie mazie laimes mirkļi teātrī man vēl tikai būs… Tāpēc eju tālāk un joprojām ceru uz šo sajūtu.

Un dzīvē?

Kad es guļu gultā un no rīta, atverot acis, man pretī raugās mans dēls, un viņš smaida. Par šo mirkli es varu atdot visu…

Bija gadi, kad pats sev biju svarīgāks, taisīju “lielo mākslu”, iestudējot pa piecām sešām izrādēm sezonā. Tagad redzu katru centimetru, kā Mariuss aug, dzirdu katru jaunu vārdu, ko viņš iemācās. Lietuviešu valodu viņam nemācu, viņš man māca latviešu valodu, un viņš man ir vislabākais skolotājs. Un tā ir īstā dzīve.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Darbs ir darbs, mājas ir mājas," - Rolands Atkočūns sievai Kristīnei Nevarauskai mēģinājumos "privilēģijas" nedod" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Turcija atver robežas un ļauj simtiem bēgļu doties Eiropas virzienā