Jāsaka, ka ierodoties Mazzalvē, bijām pārsteigti, pasākums nebija tikai liellopu audzētāju speciālistu saiets, bet gan īsts festivāls – skanēja mūzika, varēja iegādāties zemnieku audzēto produkciju, varēja paēst un iedzert kādu alu. Mēs gan izvēlējāmies nogaršot aitas piena saldējumu. Garšoja lieliski.

Sarunā ar gaļas liellopu audzētāju biedrības vadītāju Raimondu Jakovicki, ieteicām, ka nākošgad pasākumu vajadzētu popularizēt arī ārpus ierasto interesentu loka, piesaistīt, piemēram Žoržu Siksnu un sarīkot kārtīgu festivālu!

Raimonds, gan atbildēja, ka arī tagad interesantu skaits ir liels un katru gadu paliek arvien lielāks, braucot visām ģimenēm un labi pavadot laiku. Tiešām – visapkārt bija pilns ar bērniem un jauniešiem. Atmosfēra lieliska!

Šīgada pasākumā piedalās piecpadsmit saimniecības ar divdesmit sešiem vaislas buļļiem. Katrs dzīvnieks tiek demonstrēts ringā, izvērtēts un komentēts. Tiek analizētas ne tikai vizuālās īpašības, bet arī ģenētiskais potenciāls - muskuļu masa, auguma dziļums, platums, pēcnācēju kvalitāte, pienīguma īpašības un citas nianses, kuras ikdienā pilsētnieks, iespējams, pat nepamana. Raimonds Jakovickis skaidro, ka ideālu dzīvnieku nav - katram bullim ir savas stiprās un vājās puses. Vienam būs izteiktāka muskulatūra, citam - labāks potenciāls pēcnācējiem vai piemērotāks raksturs darbam konkrētos apstākļos.

Atceramies kādu vecu anekdoti par pilsētnieku laukos, kurš pienācis pie zemnieka jautā – kāpēc šai gotiņai nav ragu? Uz ko zemnieks atbild – nu, ir dažādi iemesli, kāpēc gotiņām nav ragu. Ir tādas šķirnes, kurām nav ragu. Dažreiz ragus nozāģē, jo tie sāk augt pārāk gari, vai arī gotiņas sabada viena otru. Taču šai konkrētai gotiņai ragu nav, tāpēc ka tā ir zirgs!

Pasākuma īpašā vērtība ir starptautiskā pieredze. Šogad buļļus vērtē eksperti no Čehijas, bet iepriekšējos gados Latvijā viesojušies speciālisti no Anglijas, Zviedrijas un ASV. Ārzemju eksperti ne tikai novērtē dzīvniekus, bet arī iepazīstas ar Latvijas saimniecībām, diskutē ar audzētājiem un dalās pieredzē par nozares attīstību citviet pasaulē. Tas ir veids, kā Latvijas audzētāji salīdzina sevi ar attīstītām valstīm un vienlaikus apliecina, ka arī šeit iespējams sasniegt augstu kvalitāti.

Buļļu cenas Latvijā svārstās diezgan plašā amplitūdā. Vaislas dzīvnieku cena parasti sākas ap 3000 līdz 3500 eiro, bet paši vērtīgākie dzīvnieki var sasniegt pat 6000 eiro. Cenu nosaka ne tikai dzīvnieka vecums un vizuālās īpašības, bet arī ģenētika, izcelsme, sertifikācija un ciltsdarba kvalitāte. Vaislas dzīvnieks būtībā ir investīcija nākotnē - labs bullis ietekmē visu ganāmpulku vairākus gadus uz priekšu.
Svarīga pasākuma daļa ir arī apbalvošana. Katrā šķirnē tiek noteikts labākais bullis, bet no tiem izvēlas čempionu - dzīvnieku, kas visvairāk atbilst šķirnes standartam. Uzvarētāju saimnieki saņem diplomus, piemiņas balvas, lentes un simboliskas rozetes, gluži kā zirgu skatēs. Labākajam bullim tiek pasniegta īpaša skulptūriņa. Tas viss rada svētku sajūtu un piešķir pasākumam īpašu emocionālo noskaņu.

Liellopu gaļa pasaulē paliek arvien dārgāka un lai arī latvieši arī sākuši liellopu gaļu patērēt vairāk, tomēr joprojām vairāk izvēlās cūkgaļu un putnu gaļu, tāpēc Latvijas gaļas liellopu audzētāji vairāk orientējas uz eksportu, gan gaļas, gan vaislas lopu.

Tieši tāpēc gaļas liellopu audzētāji cenšas arvien vairāk iziet sabiedrībā. Asociācija regulāri piedalās izstādēs, kur dzīvniekus aplūko arī bērni un pilsētnieki, kuriem ar laukiem nav ikdienas saiknes. Raimonds Jakovickis uzskata, ka nozarei ir svarīgi sevi parādīt, jo sabiedrībā netrūkst stereotipu un pārpratumu.

Viņš kritiski vērtē daļu sociālajos tīklos izplatītās informācijas, kur liellopu audzēšana tiek attēlota tikai negatīvā gaismā. Pēc Raimonda domām, Latvijas situācija ir pilnīgi citāda nekā valstīs, kur intensīvā lopkopība sasniegusi milzīgus apjomus.

Latvijā, gluži pretēji, daudzviet trūkst dzīvnieku. Valstī ir plašas zālāju teritorijas, kas netiek apsaimniekotas, un liellopi šeit palīdz uzturēt ainavu, bioloģisko daudzveidību un dabiskās pļavas. Govis zāli nograuž pakāpeniski, nevis nopļauj visu vienlaikus kā tehnika. Tas palīdz veidot piemērotu vidi putniem un citām sugām. Vietās, kur regulāri ganās liellopi, bieži atgriežas pat aizsargājami putni.

Raimonds Jakovickis uzsver, ka lauksaimniecībā nepieciešama dažādība. Vajadzīga gan intensīva graudkopība un lielas piena fermas, gan gaļas liellopu ganāmpulki vietās, kur citas nozares nav piemērotas. Īpaši tas attiecas uz palieņu pļavām un mazāk auglīgām zemēm, kur liellopu audzēšana ir viens no efektīvākajiem zemes izmantošanas veidiem.

Arī Raimonds pats saimnieko šādā vietā – Zemnieku saimniecībā “Mežāres”, Dvietes palienē. Graudkopība šajā vietā nav izdevīga, tāpēc ģimene jau deviņdesmitajos gados nolēma pievērsties gaļas liellopiem.

Šodien Raimonda Jakovicka saimniecība specializējas vaislas dzīvnieku audzēšanā. No ārvalstīm tiek ievests vaislas materiāls, lai Latvijas audzētājiem piedāvātu jaunas dzīvnieku līnijas un kvalitatīvākus buļļus un teles. Saimniecība darbojas bioloģiski un cenšas saglabāt līdzsvaru starp ražošanu un dabas vidi.

Raimonds Jakovickis pats ir arī Sēlijas un Latvijas patriots un saka, ka droši vien lielākā daļa zemnieku tādi ir – kā tu vari nemīlēt zemi, kura tev dod iztiku un ar kuras skaistumu tu saskaries katru dienu? Daudz tiekot palīdzēts arī Ukrainai, jo šajā laikā patriotisms ir uzlicis papildus atbildību pret valsti un drošību.

Interneta televīzija sēj murgus un paniku

Komentāri (1)