Pirms intervijas tev bija tikai viens uztraukums – vai nebūsi par garlaicīgu? Tas vispār ir traki, ka cilvēkiem bez lieliem dēmoniem un skeletiem skapī mūsdienās šķiet, ka viņi tāpēc ir “garlaicīgi”.

Salīdzinot ar cilvēkiem, ko esmu intervējusi, es tomēr esmu uz garlaicības robežas. Viņi visi ir personības ar lielo burtu… un es. Ko tad es?

Varbūt tu vienkārši ļoti mīli cilvēkus un ar cieņu pret viņiem izturies? Varbūt redzi labākus, nekā viņi ir.

Kanāla pirmsākumos saņēmu komentārus: “Nevar taču būt tā, ka viņai patīk visi!” Es nesaku, ka man patīk visi un viss, bet kanāls un kanāla veidošana man ir iemācījusi no katra cilvēka paņemt kaut ko vērtīgu. Jeb kā Kristīne Garklāva teica: “Katrā cilvēkā, ko intervēju, es mazliet iemīlos.” Es tiešām vairāk esmu sākusi mīlēt cilvēkus. Pat ja mūsu dzīves redzējums, vērtības, nostāja vai izvēle nesakrīt, es katrā spēju saskatīt ko skaistu vai pozitīvu.

Kuri tev tomēr šķiet tie interesantākie – varbūt pēc dzimuma, pēc profesijas, pēc vēl kādiem parametriem?

Es sākumā ļoti izvairījos no intervijām ar vīriešiem. Man šķita, ka labāk saprotu sievietes, jo pati taču esmu sieviete. Es arī septiņus gadus esmu nostrādājusi sieviešu žurnālā Cosmopolitan. Es stereotipiski biju pieņēmusi, ka sievietes ir runīgākas, atvērtākas. Taču izrādījās, ka mani ļoti interesē arī vīriešu pasaule un viņu domāšanas veids. Laikam vienas no visinteresantākajām intervijām – to gan nav bijis daudz – man ir ar sportistiem. Jā, man ir grūti sagatavoties šīm intervijām, jo es par sportu neko daudz nezinu. Bet man ļoti patīk sportistu gars, neatlaidība, viņu prasme desmitreiz nokrist, bet vienpadsmit piecelties. Viņu šķietami neizsmeļamā motivācija un dzīšanās pēc sapņa – sarunas ar sportistiem mani vienmēr uzlādē.

Bet tu pati esi mērķtiecīga?

Neatlaidības disciplīnā es noteikti uzvarētu. Es tiešām esmu ļoti, ļoti neatlaidīga. Vienmēr saku, ka es neesmu tā gaišākā svece telpā, bet es degu visilgāk. Es nekad neesmu bijusi gudrākā meitene ne klasē, ne arī profesionāli, starp citu. Mans ceļš žurnālā Cosmopolitan nebija vieglākais – tik daudzas meitenes gribēja tur nokļūt! Ja skatās uz manu CV un prasmēm, noteikti iepaliku desmitiem meiteņu. Bet es tik ļoti to darbu gribēju, ka man nebija par grūtu celties agrāk un iet gulēt vēlāk. Es uzvarēju, tieši pateicoties savai neatlaidībai. Kas attiecas uz kanālu Generation Famous – kad pirms 7 gadiem es sāku to veidot, jūtūbā latviski vispār nebija tāda interviju formāta. Šajā laikā daudzi kanāli ir gan dzimuši, gan arī jau beiguši pastāvēt, bet es joprojām neatlaidīgi turpinu.

Tikpat neatlaidīga arī privātajā dzīvē?

Nē, privātajā dzīvē es to neatlaidību atļaujos izslēgt. Manī ir tikai profesionālās dzīves neatlaidības slēdzis. Arī motivācijas grāmata Priekā, par s*dīgu dzīvi! bija manas un tagadējās Jauns OK redaktores Ances Kokorevičas neatlaidības rezultāts. Izdevniecība, kas solīja grāmatu izdot, pēdējā brīdī paziņoja, ka tomēr no šī projekta atsakās, pašām mums finanšu tobrīd nebija – bijām divas bezdarbnieces. Bet tā vēlme, degsme un neatlaidība tomēr rezultējās grāmatā, kas togad kļuva par ceturto lasītāko grāmatu Jānis Roze topā.

Uz ko šobrīd ir tavs lielākais fokuss?

Es klusībā sapņoju par vēl vienu grāmatu. (smejas) Patiesībā sapnis par grāmatu man ir vēl no skolas laikiem. Toreiz nezināju, vai pratīšu rakstīt un vai man vispār būs, ko teikt, bet grāmata man vienmēr likusies kā tāds piemineklis, kas jāuzceļ. Grāmata ir vērtība.

Ko tu pati tolaik lasīji?

Kauns pat atzīties! Man liekas, es izlasīju visu no Paulu Koelju. Un es arī tagad nesmiešos par Koelju, jo man tās grāmatas bija piezīmētas pilnas, katrā lappusē es sev atradu kādu vērtīgu domu. Man ļoti patika Andras Neiburgas “Stum stum”, bet grāmata, kas vidusskolā uz mani atstāja vislielāko iespaidu, bija Elīnas Zālītes “Agrā rūsa”. Un vēl es vienmēr esmu ļoti mīlējusi dzeju. Manuprāt, neviens precīzāk un spilgtāk neataino sievietes pasauli kā Ārija Elksne. Es varētu ļoti daudzus viņas dzejoļus no galvas noskaitīt, īpaši no dzejas krājuma Klusuma krastā. Paradoksāli, bet savas dzīves notikumus es atceros daudz sliktāk nekā dzejoļus, ko skolas laikā esmu apguvusi. Vēl viena liela mana mīlestība dzejā ir Aleksandrs Čaks. Starp citu, es pat uz bērnudārzu katru dienu gāju garām mājai, kurā bija Ārijas Elksnes dzīvoklis, interesanta sakritība.

Pati arī dzejoļus rakstīji?

Protams! Savus pusaudžu gadu nelaimīgās mīlestības savārstījumus izliku uz lapas. Taču tie bija tikai centieni rakstīt dzeju – es protu izvērtēt un skaidri apzinos savas varēšanas robežas.

Ko tu tomēr atceries par savu dzīvi īpaši spilgti?

To, ka man bija ārkārtīgi laimīga bērnība. Fantastiski vecāki, kuri man iemācīja sapņot lielus sapņus un vienmēr mani atbalstīja, pat brīžos, kad maniem lēmumiem vai spriedumiem līdz galam nepiekrita. Viņi man kaut kur pakausī ielika apziņu, ka man noteikti viss izdosies. Neatkarīgi no tā, ko esmu centusies darīt vai uzsākt, viņu ticība man ir bijusi fenomenāla. Viņi ir ļoti stiprs pamats manai pašapziņai dzīvē.

Atceries, ko tieši viņi teica un darīja?

No savas bērnības es atceros lielu mīlestību un maigumu. Jutos ļoti mīlēts bērns. Izjutu milzīgas rūpes un vienmēr zināju, ka vecāki iedos man visu, ko vien spēs. Man ir vecākā māsa, un uzskatu, ka arī tāpēc man ir ļoti paveicies – otrie bērni ir laimīgi, jo viņiem nav bijis jādzīvo pasaulē, kurā nav māsas vai brāļa. To, ka esmu jaunākais bērns, manuprāt, manī joprojām var nolasīt.

Skolā tevi mīlēja tikpat stipri kā mājās?

Patiesībā – jā. Mums bija ļoti draudzīga klase. Man vispār dzīvē vienmēr veicies ar cilvēkiem. Es, iespējams, magnetizēju gaišus un labsirdīgus cilvēkus – jau sākot ar ģimeni, kurā es piedzimu, un beidzot ar draugiem, kurus pati sev izvēlējos. Un arī ar dzīves partneriem. Ne par vienu no cilvēkiem, ar kuriem mans ceļš ilgstoši krustojies, nevaru pateikt neko sliktu.

Un tu nekad dzīvē neesi jutusies slikti?

Esmu. Es esmu ilgstoši jutusies slikti. Es šad un tad saviem kanāla viesiem jautāju: “Ja tev būtu iespēja vienu dienu tam liktenim atdot atpakaļ, kura tā būtu?” Un katru reizi, uzdodot šo jautājumu, es pati jau zinu savu atbildi.

Diena, ko es gribētu liktenim atdot atpakaļ, ir 2005. gada 23. jūnijs, kad traģiski zaudēju savu labāko draudzeni. Es domāju, ka ļoti lielā mērā manu dzīvi un manu personību ir formējis tieši šis notikums. Man bija nepieciešami vairāki gadi, lai pieņemtu šo jauno realitāti. Kad tas notika, man bija tikai 17 gadi, man likās, ka dzīve ir tāds rozā burbulis, kas nekad nepārsprāgs, un ka lielākās sāpes, kas mani var piemeklēt, ir neatbildēta mīlestība. Dzīve man parādīja, cik ļoti es kļūdos.

Šis notikums man iemācīja, ka cilvēks var iemācīties sadzīvot ar teju jebko. Taču pat pēc vairāk nekā 20 gadiem man ir grūti runāt vai domāt par to. Šis bija mans TAS NOTIKUMS. Man šķiet, ka katram mums dzīvē ir viens lielais notikums, ar ko ir jāiemācās tikt galā, jāatrod iekšējs spēks, par kuru pat nenojaut, un jāiemācās dzīvot tālāk.

Jums bija ļoti tuvas attiecības?

Mēs iepazināmies, kad mums bija 7 gadi. Sākām iet vienā klasē un diezgan ātri kļuvām īpaši tuvas. Es joprojām nesaprotu, kā var teikt – tā ir mana labākā draudzene –, bet pēc brīža aprunāt. Man tas nekad nav bijis pieņemami, jo es zinu, ko nozīmē īsta draudzība. Es zinu, ko nozīmē, ja otra cilvēka sāpe tev ir lielāka par pašas sāpi. Es, protams, daudz esmu domājusi par to, kāpēc tā notika, vai to varēja novērst, vai mums tika dotas kādas zīmes, ko mēs nepamanījām. Kas zīmīgi, mūsu draudzības himna bija Mārtiņa Freimaņa un grupas Tumsa izpildītā dziesma Pēc mums, kurā ir rindas: Pēc mums vēl ilgi zeme skums… Pēc notikušā es centos atcerēties, kāpēc tieši šī dziesma kļuva par mūsu draudzības himnu, taču nespēju. Kad tas notika, skuma ne tikai zeme, bet arī es… Ļoti, ļoti.

Vai tev vēlāk dzīves laikā izdevās nodibināt līdzvērtīgu draudzību?

Negribu, lai mani pārprot, bet es ticu, ka viņa reizēm ar mani sarunājas caur citiem cilvēkiem. Man ir bijuši brīži, kad skudriņas burtiski pārskrien. Es vispār dzīvoju ar lielu cerību un ticību, ka ir kā Astridas Lindgrēnes grāmatā Brāļi Lauvassirdis. Ka mēs visi reiz satiksimies tajā perfektajā paradīzes nostūrī, kurā nav ne sāpju, ne slimību. Vietā, kur mēs visi atkal varēsim būt kopā.

Jautājumi, kurus bieži uzdod saviem viesiem?

Man ir jautājumu sērija, kas atkārtojas no viesa uz viesi. Mani vispār ļoti interesē cilvēka profesionālais ceļš un tas, kas viņu dzen uz priekšu. Ja mani kāds no viesiem pirms sarunas brīdina, ka privātajai dzīvei gribētu pieskarties mazāk, es vienmēr atbildu, ka tieši to es vismazāk arī gribu zināt. Jo mani šī dzīves nodaļa maz interesē. Toties cilvēka profesionālie sasniegumi gan mani ļoti interesē. Kā viņi līduši pa logu, kad durvis ir bijušas aizvērtas, kā dzinušies pēc sava sapņa, krituši, cēlušies un atkal krituši – tas man šķiet daudz interesantāk.

Tomēr parunāsim par tavu privāto dzīvi. Tev ir vīrs, ir viens bērns – meitiņa Beatrise, kurai ir pieci gadi.

Domāju, ka es par vēlu ielēcu tajā ģimenes plānošanas vilcienā. Es to nenožēloju, noteikti nē. Jo tieši tad es biju gatava iekāpt mātes lomā. Mēs jau arī nekad nezinām, cik grūts vai viegls būs ceļš pie bērniņa. Beatrise piedzima trīs dienas pirms manas 33. dzimšanas dienas. Un viņa noteikti ir manas dzīves lielākā dāvana. Ar meitas vārdu vispār bija interesanti, jo izdomāju, ka gribu savu meitu saukt par Aspaziju. Un tas nebija Elzas Rozenbergas dēļ – man vienkārši ļoti patika, kā šis vārds skan. Aspazija Saulīte – nu, vai nav skaisti?! Vīram gan bija cits viedoklis.

Un kādus jautājumus vēl tu uzdod?

Bieži prasu par vērtīgāko un sliktāko padomu, kas dzīvē dots. Par mērķiem, protams, arī prasu.

Vērtīgākie padomi, ko pati esi saņēmusi?

Daudz, tūkstošiem! Taču man pēdējā laikā ļoti aktualizējies: “Ko tu nemaini, to tu izvēlies!” Un vēl es ļoti piekrītu, ka partnera izvēle ir nozīmīgākais lēmums dzīvē. Un šis lēmums nav tikai par mīlestību. Mums katram mājās ir vajadzīgs “karsējs”, kurš atbalsta, tic, iedrošina, motivē. Ja mājās ir negatīva vai nomācoša enerģija, tad virzīties uz priekšu arī profesionālajā dzīvē ir daudz grūtāk. Un vēl man patīk doma, ka arī nedarīšana ir izgāšanās. No kā cilvēki visvairāk baidās? No tā, ka viņiem neizdosies, ka viņi izgāzīsies. Un tas ir iemesls, kāpēc ļoti daudzi atsakās no saviem sapņiem, kāpēc daudzi nemaz neuzsāk, nemēģina. Visērtāk ir palikt savā drošajā komforta zonā. Bet patiesībā – arī nemēģināšana var tikt uzskatīta par izgāšanos. Un vēl es sev vienmēr atgādinu: sāc tagad! Šis padoms man būtu noderējis 20 gados. Man likās, ka man ir jāsasniedz noteikta gatavības pakāpe, man ir jānobriest, jāapgūst… Bet ir jādara tagad. Un, jo ātrāk tu darīsi, jo ātrāk nokļūsi līdz mērķim. Man nesen bija saruna ar alpīnistu Kristapu Liepiņu, kurš savukārt uzsvēra, cik svarīgi dzīvē ir visu darīt ar pilnu atdevi, ka tāda remdena ļurkāšanās nekur mūs nevar novest. Es ļoti piekrītu – dzīve ir par pārņemtību.

Bet tas strādā abos virzienos – vīrietim arī mājās vajag atbalstu un “karsēju”.

Jā, un es arī cenšos tāda būt. Bet es tomēr esmu arī mazliet vecmodīga. Man vajag, lai vīrietis ir spēcīgs. Man šķiet, ka sievietei tas atbalsts drīkst būt nepieciešams par vienību vairāk nekā vīrietim. (smejas) Es esmu no tām, kura grib, lai vīrietis ir ģimenes galva un spēcīgāks ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

Lai es neizklausītos galīgi vecmodīga – jau deviņas dienas pēc dzemdībām es metos atpakaļ darbos un sēdēju kadrā, kamēr vīrs blakus istabā bija ar mazo. Tolaik vēl filmēju mājās. Tāpēc es pilnībā atbalstu, ka bērnu audzināšanā vecāki iesaistās 50/50. Tas ir piemērs arī no manas bērnības, mans tētis ļoti piedalījās mūsu audzināšanā.

Man šķiet, veiksmīgas un ilglaicīgas attiecības ir jābūvē uz draudzības un cieņas pamata. Un mēs esam lieli draugi un cienām viens otru. Protams, tas romantiskais aspekts ir svarīgs, bet cieņa ir vissvarīgākais.

Interesanti, šodien ir mana vīra vārda diena – Rūdolfs –, un tieši pirms 12 gadiem mēs iepazināmies tepat dažas ielas tālāk, Antonijas ielā.

Viņš svinēja vārda dienu?

Nē, viņš svinēja arhitektes un dizaineres Elīnas Dobeles dzimšanas dienu, kurā mēs pavisam nejauši satikāmies. Viņš bija +1 savam draugam, es biju +1 savai draudzenei.

Uzreiz juti, ka būs?

Es uzreiz jutu, ka viņš man pienāks klāt. Ienācu tajā pārpildītajā telpā un sajutu viņa skatienu. Tas, kas nostrādāja, – mēs jau no paša sākuma bijām pilnīgi godīgi un atklāti viens pret otru. Nezinu, kā viņam, bet man pirmo reizi dzīvē nebija vēlmes iepatikties. Es nupat biju izšķīrusies pēc 5 gadus ilgām attiecībām, ko arī viņam uzreiz paziņoju. Viņu atbruņoja mans godīgums. Savukārt viņš man izstāstīja, ka nupat izšķīries ar meiteni, kuru bija bildinājis. Kas man, protams, šķita ne visai simpātiski. (smejas) Īstenībā nekas neliecināja, ka mums kaut kas sanāks. Bet pēc četriem mēnešiem viņš mani bildināja, un pēc gada mēs apprecējāmies.

Jautājums pilnīgi bez ironijas: kāpēc tik brīnišķīgu sievieti kā tu kāds pameta?

Jā, pameta un vienā dienā. Man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm.

Tagad, pēc laika, tu zini iemeslu?

Kā teicis Ērihs Marija Remarks: “Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.” Viņš izvēlējās pamest. Bet, ja godīgi, es šajās attiecībās līdz galam nebiju patiesa ne pret viņu, ne pret savām jūtām. Mēs bijām jauni, nepieredzējuši un ticējām, ka ar viņa neatlaidību un mīlestību pietiks mums abiem. Domāju, ka es zemapziņā uzreiz zināju šķiršanās iemeslu, taču tas nemazināja manu pārsteigumu un sāpes. Jāatzīst, ka es vēlāk viņam tomēr pateicu paldies par to, ka viņš šo lēmumu pieņēma mūsu abu vietā.

Tev ir ļoti skaists Instagram konts. Viss uz āru parādītais šķiet tikai un vienīgi skaists. Tāda tiešām ir tava dzīve?

Es taču reiz strādāju Cosmopolitan! (smejas) Izvēlos rādīt tikai skaisto. Tā nav izlikšanās, tā ir daļa no manas dzīves. Protams, arī manā dzīvē ir netīrās veļas kaudze, strīdi, nebūšanas un asaras. Ir dienas, kad bērns raud un es jūtos, kā būtu izgāzusies mammas eksāmenā. Taču to dzīves daļu es izvēlos nerādīt. Man šķiet, mums katram pietiek ar savu netīrās veļas kaudzi. Man sociālie tīkli ir kā publisks fotoalbums. Un, ja mēs atceramies savu vecāku fotoalbumus, tur arī bija tikai dzīves skaistie brīži.

Bet tevi kaut kur var nošņurkušu satikt?

Protams! Āgenskalnā. Tieši nesen pinkainiem matiem un nekrāsojusies gāju apkārt Māras dīķim un satiku Donu. Nezinu, vai viņš mani atpazina, bet es viņu gan. Jāpiebilst, ka es cilvēkus, ko esmu intervējusi, ja vien mums nav izveidojusies īpaša saikne, pirmā nesteidzos sveicināt. Ne augstprātības dēļ, bet tāpēc, ka man šķiet – kas es tāda esmu, lai viņš mani atcerētos.

Bet par to saikni, kas intervijās notiek vai nenotiek. Interesanti, bet man šāda saikne izveidojās ar Dārtu Daneviču – un tagad Dārta ir viena no manām tuvākajām draudzenēm. Ir cilvēki, kuri pēc sarunas burtiski palien tev zem ādas. Piemēram, Kaspars Breidaks, es viņa spriedumos par dzīvi varētu klausīties stundām ilgi. Zinu, ka šajā Jauns OK numurā būs arī Gacho. Man ar viņu nav izveidojies tuvs kontakts, bet es varu pateikt, ka viņš ir viens no vissirsnīgākajiem cilvēkiem, ko, pateicoties savam kanālam, esmu iepazinusi.

Un tad ir tie cilvēki, kuri pārsteidz. Viens no lielākajiem pārsteigumiem man bija tikšanās ar Agnesi Zeltiņu. Jo viņas publiskais tēls ir pilns pašpārliecības: mazliet atturīga, nesasniedzama un ārkārtīgi skaista sieviete. Un tad tev dīvānā pretī apsēžas cilvēks, kurš, šķiet, vispār neapzinās ne savu skaistumu, ne talantu, ne savu varēšanu. Un tas liekas vienlīdz simpātiski un arī pārsteidzoši. Gribas iesaukties: klau, tu taču esi Agnese Zeltiņa! Ja mēs visas varētu būt kā Agneses Zeltiņas! (smejas) Jā, ir tādas intervijas, kas ļoti pārsteidz.

Vēl viens cilvēks, ar kuru man, pilnīgi negaidot, izveidojās īpašs kontakts, bija pianists Andrejs Osokins. Trešdaļu no tā, ko viņš stāstīja, es, protams, nesapratu – jo klasiskās mūzikas pasaule var būt sarežģīta nezinātājam. Taču tā viņa aura un labestība! Katru reizi, kad viņu ieraugu, atplaukstu smaidā. Un, viņa klavierspēlē klausoties, vēlos, lai apstājas laiks.

Un tad ir tie cilvēki, ko tu satiec – un viņi tev labā nozīmē iesper pa pakaļu. Pat neapzinoties – viņi vienkārši dalās savā pieredzē. Tāda bija saruna ar Karīnu Gleitneri. Viņas neatlaidība un, kā viņa vairākkārt sarunā uzsvēra, bailes – jo tas viss taču ar viņu varēja arī nenotikt – arī man ir kalpojušas kā motivācija iet un darīt. Saruna ar viņu mani ļoti sapurināja, tāda milzīga ticība sev un savai lietai.

Man ļoti patīk darītāji, un Karīna ir darītāja. Nupat man bija saruna ar vēl vienu darītāju – Aigaru Nordu. Aigars prot ne tikai garšīgi rakstīt par vīnu, bet arī stāstīt un darīt. Viņa uzņēmība un gatavība mesties nezināmajā ir iedvesmojoša.

Šis ir jau otrais gads, kad portretintervijas ir papildinātas ar podkast sarunām par konkrētu “tēmu” – šo formātu vadām kopā ar manu draudzeni, žurnāla Pastaiga galveno redaktori Lauru Lauzinieci. Ja es biju radusi rakties cauri cilvēku biogrāfijām, tad tagad man ir iespēja paplašināt savas zināšanas arī tādās tēmās kā psiholoģija, medicīna. Mediķi ir vēl vienas profesijas pārstāvji, ko man ļoti patīk intervēt.

Zini, es tomēr nevaru iedomāties tevi citādu, kā vien līdz vīlītei sapucējušos.

Pucēties man patīk, vainīga. Manu gaumi lielā mērā ir formējis darbs žurnālā. Tolaik strādāju komandā ar lielisko un talantīgo Daci Bahmani. Viņa bija stila redaktore un aizvien vēl man ir liela stila iedvesma. Arī galvenā redaktore Santa Bernāla mums lika iztaisnot muguras ikreiz, kad birojā ienāca savās ādas biksēs, pūderrozā mētelī un Converse kedām kājās, vicinot Chanel somiņu. Bet pucēšanās ir manos gēnos. Šobrīd paskatos uz savu omīti, kurai ir 83 gadi un kura ziemā, kad ārā bija sals un slidens, sauca manikīra meistaru pie sevis uz mājām. Jāatzīmē, ka viņa veic ne tikai klasisko manikīru, bet arī pieaudzē gela nagus. Un vēl man bērnībā bija dziļa pārliecība, ka mana mamma pamostas, jau uzkrāsota.

Citas skaistās dzīves jomas?

Vīrs vienmēr smejas, ka man nav svarīgi, kas restorānā tiks servēts, jo es paēdu no vides. Mēs pat varam doties uz zivju restorānu, kaut es neēdu zivis un neko no jūras velšu klāsta – es izdzeršu glāzi šampanieša un jutīšos paēdusi no atmosfēras, interjera. Taču man liekas, ka patieso dzīves skaistumu rada laimīgi cilvēki. Un, jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka mana laime ir miers. Iekšējs miers ir vislielākā laime. Ja vakaros kājas nemierā nedejo zem segas un trijos naktī tu nemosties ar domu mudžekli galvā – tā ir skaista dzīve. Es vispār esmu ļoti mierīga, tas man no tēta. Man liekas, ka manu mieru var pat medicīniski fiksēt.

Zini, kas vēl ir skaisti? Tas, ka šodien ir piektdiena pulksten 12.00 un es neesmu darbā, – es varu būt šeit un runāties ar tevi. Neviens man neprasa, kur es esmu, nebaksta, kur man jābūt. Tas, ka es drīkstu trešdienā vai jebkurā citā nedēļas dienā pēc brokastīm iziet ar vīru pastaigā, – tas man ir skaisti.

Teici – “jo vecāka kļūstu”. Tie vēl ir tikai vārdi? Vai jau kļūsti?

Vienmēr esmu jutusies vecāka, nekā esmu. Man mamma mēdz teikt, ka es viņai esmu iemācījusi vairāk nekā viņa man. Es esmu veca savās sajūtās. Kaut kas man ar to laiku un gadiem ir sajucis.

Toties tu kā bērns vari ēst šokolādi – un tev neiet labumā!

Man katru dienu vajag vismaz vienu šokolādes tāfelīti. Instagramā man bieži jautā: kāds ir tava slaiduma noslēpums? Es skolas laikā cīnījos ar nepietiekamu svaru. Man tā ilgstoši bija problēma. Šķirstīju mammas pirktos sieviešu žurnālus, kuros bija padomi, kā notievēt. Domāju – kāpēc neviens nevar pateikt, kā man uzbaroties? Skolā meitenes sāka kļūt formīgākas, sievišķīgākas, bet es izskatījos, kā ilgstoši turēta badā. Toties tagad varu priecāties, ka metabolisms strādā manā labā.

Bet šajā kontekstā man liekas, ka cilvēki – īpaši sievietes – neapzinās savu varēšanu un spēku. Es nereti saņemu komplimentus – dažreiz patiesus, dažreiz lišķīgus – par izskatu, bet es esmu sapratusi, ka izskatam ir maza nozīme! Man liekas, ka es visu mūžu esmu rullējusi cauri ar kaut kādu ķermeņa valodu un sevis pasniegšanas veidu. Es pilnīgi noteikti nekad neesmu bijusi nekāda skaistule. Taču tev nav jābūt skaistākajai sievietei telpā. Tas, kā tu ienāc telpā un kā jūties par sevi, – tas gan spēlē izšķirošu lomu. Un vispār – less is more. Tas attiecas arī uz apģērbu un pat skaistumkopšanas procedūrām.

Tev no kaut kā ir bail?

Es saviem viesiem mēdzu jautāt: “Ko cilvēks saprot tikai ar vecāku aiziešanu?” Un, atbildot uz tavu jautājumu, visvairāk es baidos uzzināt, kā ir dzīvot pasaulē, kurā nav mammas vai tēta.

Vietā, kur pirms 25 gadiem nogrima "Estonia" prāmis, kāds rosās un neklausa pavēlēm

Komentāri (1)