Neraugoties uz mūsdienu medicīnas progresu, insults joprojām ir viens no galvenajiem invaliditātes un priekšlaicīgas nāves cēloņiem.

Stāsta Kristaps Jurjāns, neirologs, medicīnas zinātņu doktors, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts.

Kādā intervijā esat minējis, ka insults nerodas veseliem cilvēkiem un ka tas galvenokārt ir ilgstoši neārstētu veselības problēmu rezultāts. Vai jūs, lūdzu, varētu precizēt, par kādām tieši slimībām vai riska faktoriem ir runa? Ko būtu svarīgi pārbaudīt vai kontrolēt, lai samazinātu insulta risku?

Jā, insults principā nav slimība pati par sevi – tās ir sekas citām veselības problēmām, kas nav laikus diagnosticētas un atbilstoši ārstētas. No šāda skatpunkta raugoties, tiek lēsts, ka aptuveni 80 % no visiem insultiem būtu bijis iespējams novērst. Tas ir milzīgs skaits.

Diemžēl Latvijā statistika ir īpaši satraucoša, mēs esam pirmajā vietā Eiropā pēc saslimstības ar insultu uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem. Šis rādītājs tieši atspoguļo problēmas primārajā veselības aprūpē – cilvēki pārāk vēlu sāk apzināties savas veselības problēmas, tās noliedz un izvairās no ārstēšanas vispār.

Jāuzsver, ka veselam cilvēkam, kuram nav nekādu pavadošo slimību, iespēja saslimt ar insultu ir ļoti zema, vien pāris procentu. Taču kopējā pasaules statistika liecina – katrs ceturtais cilvēks dzīves laikā piedzīvo insultu. Tas nozīmē, ka risks ir ļoti reāls, un tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik rūpīgi mēs attiecamies pret savu veselību. Jo mazāk uzmanības tai pievērsīsim, jo lielāka iespēja, ka “viens no četriem” būsim tieši mēs paši.

Kuri veselības aspekti būtu regulāri jāuzrauga? Kuras pārbaudes vai ieradumi ir būtiskākie, lai samazinātu insulta risku?

Viens no visbiežāk sastopamajiem insulta riska faktoriem ir augsts asinsspiediens. Tas ir raksturīgs vairāk nekā 80 % pacientu, kuri pārcietuši insultu neatkarīgi no insulta veida. Tieši paaugstināts asinsspiediens tiek uzskatīts par galveno riska faktoru, kam jāpievērš vislielākā uzmanība. Tas ir stāvoklis, kuru noteikti nepieciešams laikus atklāt, atbilstoši ārstēt un pastāvīgi kontrolēt, un to nekādā gadījumā nevajadzētu atlikt uz vēlāku laiku. Pat salīdzinoši jaunā vecumā attīstījies paaugstināts asinsspiediens var novest pie ļoti nopietnām sekām. Insults patiesībā ir tikai viena no iespējamām komplikācijām neārstētam asinsspiedienam.

Nākamie biežākie riska faktori ir paaugstināts holesterīna līmenis un paaugstināts cukura līmenis asinīs. Šie ir visbiežāk sastopamie vielmaiņas traucējumi pasaulē, un ar tiem, protams, saskaras arī liela daļa insulta slimnieku.

Pie riska faktoriem pieskaitāms arī liekais svars, kā arī neveselīgs dzīvesveids – mazkustīgums, nesabalansēts uzturs, smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana.

Atsevišķi jāizceļ arī konkrētas saslimšanas, kas būtiski palielina insulta risku. Viena no tām ir mirdzaritmija jeb ātriju fibrilācija – sirds ritma traucējumi, kas palielina insulta iespējamību vairāk nekā piecas reizes, salīdzinot ar cilvēku, kuram šādas saslimšanas nav. Tāpat arī ateroskleroze – stāvoklis, kurā pakāpeniski apkaļķojas asinsvadi, veidojas trombi un asinsvadu sašaurinājumi, kas traucē normālu asins piegādi smadzenēs – ir viens no galvenajiem insulta izraisītājiem pasaulē.

Svarīgi saprast, ka aterosklerozes riska faktori ir ļoti līdzīgi tiem, kas izraisa koronāro sirds slimību un miokarda infarktu. Profilakse abos gadījumos ir vienāda: holesterīna līmeņa kontrole, asinsspiediena un cukura līmeņa regulēšana, veselīgs dzīvesveids un regulāra novērošanās dinamikā.

Ļoti reti pacienti pie manis nāk, jo baidās saslimt ar insultu, un vaicā, ko darīt, lai tas nenotiktu. Savukārt bieži mēs pirmo reizi iepazīstamies tieši tad, kad insults jau noticis. Tāpēc mana visdziļākā vēlme ir, lai šā raksta lasītāji par maniem pacientiem nekad nekļūtu.

Primāri būtu jāiet pie kardiologa?

Primāri būtu jāiet pie sava ģimenes ārsta, lai veiktu pamata veselības novērtējumu: vismaz reizi gadā kontrolēt asinsspiedienu (pat ja nav nekādu sūdzību), noteikt holesterīna un cukura līmeni asinīs un ķermeņa masas indeksu. Svarīgi ir ne tikai izmērīt asinsspiedienu, bet arī izprast, kad tas patiešām ir paaugstināts. Neatkarīgi no vecuma, jo paaugstināts asinsspiediens nav “normāls” arī gados vecākiem cilvēkiem, – tas joprojām ir novēršams riska faktors, kas būtiski ietekmē insulta un citu sirds un asinsvadu slimību attīstības iespējamību. Tikai savlaicīga diagnostika un pareiza ārstēšana var novērst smagas komplikācijas, pirms vēl tās vispār rodas.

Līdz aptuveni 50 gadu vecumam daudzi cilvēki jūtas nemirstīgi, šķiet, ka nekas nopietns nenotiks, un, ja notiks, tad sākšu pa to domāt. Taču realitāte rāda pretējo – insults var skart arī ļoti jaunus cilvēkus. Esam pieredzējuši gadījumu, kad insulta simptomi parādījās 25 gadus vecai sievietei. Ir bijuši pacienti 16, 20, 31 gada vecumā, visjaunākais pacients bija deviņgadīgs. Tas, protams, ir rets gadījums. Tomēr kopumā ir jāapzinās, ka insults nav tikai “vecu cilvēku slimība”. Tāpēc īpaša uzmanība savai veselībai jāpievērš jau no 40 gadu vecuma, kad daudzi riska faktori kļūst aktuāli. Šajā brīdī ģimenes ārstam vajadzētu kļūt par svarīgāko veselības uzraudzības sabiedroto. Viņš izvērtē kopējo stāvokli, pārbauda asinsspiedienu, asins analīžu rādītājus un, ja nepieciešams, nosūta pie speciālista – kardiologa, neirologa, endokrinologa vai kāda cita. Ir svarīgi nesagaidīt pirmos nopietnos simptomus, bet sākt rīkoties laikus, pirms vēl problēmas kļūst redzamas vai jūtamas.

Vairākās privātajās medicīnas iestādēs pieejami visaptveroši veselības pārbaudes komplekti jeb check-up programmas, kas īpaši veidotas cilvēkiem no 30 līdz 40 gadu vecumam. Šajās programmās iespējams iegūt plašu informāciju par savu veselības stāvokli, tās palīdz laikus atklāt riskus, izdarīt secinājumus un veikt nepieciešamās izmaiņas dzīvesveidā. Diemžēl tie ir maksas pakalpojumi, ne visi tos var atļauties. Turklāt jāatzīst, ka ne visi izmeklējumi šādās programmās katram cilvēkam patiešām ir nepieciešami. Taču svarīgākais ieguvums ir izpratne par savu veselību, kas ļauj pieņemt pārdomātus lēmumus par turpmāko dzīvesveidu, profilaksi un ārstēšanu. Tieši vidējā vecuma pacienti ir tie, uz kuriem būtu jāfokusējas visvairāk, jo šajā vecumā vēl ir iespēja laikus novērst nopietnu slimību attīstību vēlākajā dzīvē. Mēs visi diemžēl novecosim, un līdz ar to mums būtiski pieaugs arī sirds un asinsvadu slimību, tostarp insulta, risks.

Kādus izmeklējumus un pārbaudes jūs ieteiktu veikt cilvēkiem vecumā ap 40–50 gadiem, lai laikus novērtētu insulta un citu sirds un asinsvadu slimību riskus?

Nav noteikta vecuma sliekšņa, piemēram, 50 gadi, kad visiem obligāti būtu jāveic izmeklējums galvas un kakla asinsvadiem. Papildu izmeklējumi jāveic tikai tad, ja pacients ir riska grupā, piemēram, smēķētājs, ar jau paaugstinātu asinsspiedienu, varbūt diabēta pacients. Svarīgāk ir regulāri sekot savai veselībai un, ja parādās kādas sūdzības, piemēram, reiboņi, nestabilitāte, asinsspiediena svārstības vai krīzes, nekavējoties konsultēties ar ģimenes ārstu. Ārsts pēc nepieciešamības noteiks, kuri izmeklējumi ir vajadzīgi tieši jūsu gadījumā. Ņemot vērā, ka uz dažādiem izmeklējumiem bieži vien ir rindas, svarīgi, lai tos rekomendē medicīnas profesionālis, izvērtējot nepieciešamību pēc šā izmeklējuma. Izmeklējumu plānošana arī ir būtiska lieta mūsu veselības pratībā – nav visi izmeklējumi jāveic rīt vai parīt, tāpat kā nevajag visiem profesora konsultāciju.

Vai stress var palielināt insulta risku?

Stress pats par sevi nav primārs insulta cēlonis. Tomēr ar stresu saistītie faktori var ietekmēt insulta risku. Piemēram, stress var veicināt asinsspiediena paaugstināšanos un sirds ritma traucējumus, kas ir svarīgi riska faktori. Turklāt stress bieži vien ir saistīts arī ar neveselīgu dzīvesveidu – sliktiem ēšanas paradumiem, nepietiekamu fizisko aktivitāti un citiem faktoriem, kas “uzkrājas” un kopumā palielina insulta risku. Lai gan, ja gadās īpaši kaislīgs strīds ar sievu, kad asinsspiediens uzkāpj virs 200 mm/Hg, tad diemžēl var notikt arī insults. Tāpēc jāsaprot, vai tiešām sevi nepieciešams pakļaut tādam riskam.

Vai ir kādi agrīni insulta simptomi, kurus var sajust pirms slimības attīstības? Vai ir iespējams tos pamanīt laikus, pat ja vēl nav diagnosticētas citas veselības problēmas?

Neiroloģijā ir termins transitorišēmiska lēkme, ko tautā mēdz dēvēt par mikroinsultu, kas gan nav īsti pareizi. Šis termins nozīmē īslaicīgu smadzeņu asinsrites traucējumu, kas var būt pirmsinsulta stāvoklis, un tas raksturīgs cilvēkiem ar aterosklerozi un citiem izteiktiem insulta riska faktoriem. Šajā situācijā parādās insultam līdzīgi simptomi, kas pāriet dažu stundu laikā. Bet pat tad, ja simptomi ir pārgājuši, ir obligāti jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo risks saslimt ar insultu šādam pacientam ir ļoti augsts, vairāk nekā 10 % šo pacientu saslimst atkārtoti tuvākā mēneša laikā. Diemžēl daudzi šādi pacienti gaida, ka simptomi atkal pāries, un tikai pēc vairākām stundām, saprotot, ka tie nemazinās, meklē palīdzību. Un tajā brīdī ļoti bieži palīdzēt vairs nav iespējams. Jo insults diemžēl ir slimība, kas ir ārstējama tikai pirmajās 4,5 stundās pēc simptomu sākuma, kas nozīmē, ka šajā laikā ir jāpagūst nokļūt līdz slimnīcai, jāpagūst veikt nepieciešamos izmeklējumus un vēl jāpagūst uzsākt ārstēšanu. Tāpēc, jo ātrāk saslimušais nokļūst slimnīcā, jo lielākas ir izdzīvošanas un atveseļošanās iespējas.

Tāpēc pats būtiskākais ir simptomu atpazīšana un pareiza rīcība. Kopā ar Slimību profilakses un kontroles centru mēs promotējam starptautisku projektu “Ā.T.R.I. varoņi” (www.fastheroes.com), kas paredzēts bērniem vecumā no 5 līdz 9 gadiem, kuri daudz pavada laiku kopā ar saviem vecvecākiem, kam, visticamāk, ir paaugstināts risks saslimt ar insultu. Projekta mērķis ir vairot bērnu zināšanas par insulta pazīmēm un ātru rīcību insulta gadījumā, zvanot uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu tālruņa numuru 112. Šajā projektā piedalās vairāki miljoni bērnu visā pasaulē, un Latvijā to apguvuši vairāk nekā 1000 bērnu. Mēs ceram, ka turpmākajos gados šī programma sasniegs daudz plašāku auditoriju. Īpaši svarīgi ir tas, ka katrs bērns, kurš apgūst šo programmu, apmāca arī savus vecākus, kuri savukārt māca savus vecākus, rezultātā mācās visa ģimene. Tādējādi šī programma Latvijā, visticamāk, sasniegusi ap 4–6 tūkstošiem cilvēku, ne tikai tos tūkstoš bērnus, kuri tieši piedalās programmā. Un ir pierādīts, ka, izglītojot bērnus par veselīgu dzīvesveidu, viņi veiksmīgi var nodot šīs zināšanas vecākiem/aizbildņiem, vecvecākiem un citiem ģimenes locekļiem un pat ietekmēt viņu dzīvesveidu.

Cik lielu lomu insulta riskā spēlē ģimenes anamnēze? Vai iedzimtība var ietekmēt insulta iespējamību pat tad, ja cilvēks ievēro veselīgu dzīvesveidu?

Insults pats par sevi nav slimība, kas iedzimst, taču var iedzimt noteiktas saslimšanas vai riska faktori, kas var izraisīt insultu. Piemēram, ģenētiski var pārmantot problēmas ar sirds un asinsvadu sistēmu, noteiktus asinsrades traucējumus, kā arī citas slimības, kas palielina insulta risku. Ja ģimenes anamnēzē ir bijuši insulta gadījumi, īpaši agrīnā vecumā, ir svarīgi nevis tikai pieņemt šo informāciju kā faktu, bet gan mēģināt saprast, kāpēc konkrētajam cilvēkam ģimenē tas notika. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko neirologs uzdod, kad pacients nonāk ārstēšanā: kas bija insulta cēlonis? Un, kad cēlonis ir zināms, var noteikt, kā vislabāk pacientu pasargāt no atkārtota insulta.

Ir svarīgi saprast, ka viens pārciests insults nepasargā no atkārtota insulta. Gluži otrādi – tas būtiski palielina atkārtota insulta risku. Kā saka, kur ir, tur rodas. Līdz ar to, ja pacients pēc insulta turpina būt bezatbildīgs, neseko ārstu norādījumiem, neregulāri lieto medikamentus vai patvaļīgi pārtrauc ārstēšanos, ļoti liela iespējamība, ka viņš pie mums atgriezīsies jau ar nākamo insultu. Un vienmēr pastāv jautājums, vai nākamajā reizē mēs viņam vēl spēsim palīdzēt…

Vai praksē bieži ir gadījumi, kad pacients pēc pirmā insulta neievēro ārsta norādījumus un atgriežas ar atkārtotu insultu?

Protams, šādi gadījumi ir. Katru gadu ir vairāki desmiti pacientu, kuri pēc pirmā insulta, īpaši, ja tas ir veiksmīgi ārstēts un nav radījis būtiskus veselības traucējumus, paši pārtrauc ārstēšanu vai, aizejot mājās, nozīmētos medikamentus pat nenopērk. Diemžēl šāda rīcība nereti beidzas ar atkārtotu insultu.

Tas šķiet neticami, ka pat pēc insulta cilvēks nedomā par savu veselību.

Jums vajadzētu satikt kādu vīrieti ap 60 gadu vecumu – redzēsiet, kā viņš par sevi “rūpējas”… Klasisks insulta pacients bieži vien ir vīrietis labākajos gados, kurš pie ģimenes ārsta neiet, jo “nekad ne ar ko neslimo” un zāles nelieto, jo “nekas nekaiš”… Tikai, kad viņš ar insultu nonāk slimnīcā un pirmo reizi sākam šo “veselo” vīrieti izmeklēt, izrādās, ka viņam ir paaugstināts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, izteikta ateroskleroze, pirmsdiabēta stāvoklis. Tajā brīdī pacients bieži saka: “Mana dzīve mainījās, jo man ir insults.” Patiesībā, ne jau insults izmainīja dzīvi – insults ir rezultāts visam tam, ko viņš iepriekš bija ignorējis. Ja mēs paši par sevi nerūpēsimies, insulta pacientu skaits tikai pieaugs.

Kā kafija, alkohols, miega traucējumi ietekmē vai neietekmē insulta risku?

Līdz četrām kafijām dienā (300–400 mg kofeīna) ir droša un pat rekomendējam deva. Šāda daudzumā kafija darbojas kā antioksidants, tā palīdz uzturēt modrību un veselībai sniedz vairāk ieguvumu nekā zaudējumu. Svarīgi atcerēties, ka problēmas nerodas no pašas kafijas, bet gan no tās pagatavošanas veida, piemēram, kafijas dzērieniem ar lielu cukura daudzumu vai saldinātājiem, kas negatīvi ietekmē veselību. Ideālā gadījumā ieteicams dzert melnu kafiju bez papildu cukura.

Savukārt pārmērīga kofeīna lietošana (pārsniedzot 400 mg kofeīna dienā) var radīt vairākus riskus – palielinātu stresu, asinsspiediena kāpumu. Izteikta pārdozēšana vienā reizē var izraisīt sirds ritma traucējumus, līdz ar to kafija šajā gadījumā ir slikta. Piemēram, daži enerģijas dzērieni satur līdz pat 600 mg kofeīna vienā porcijā, kas ir pusotras dienas pieļaujamā deva. Regulāra tādu dzērienu lietošana var izraisīt miega traucējumus, kas savukārt veicina stresu un asinsspiediena paaugstināšanos, un visi šie faktori paaugstina insulta risku. Miega traucējumi, jo īpaši obstruktīva miega apnoja, ir cieši saistīti ar palielinātu insulta risku, jo šiem pacientiem bieži vien ir arī aptaukošanās un paaugstināts asinsspiediens.

Arī alkohola pārmērīga lietošana ir viens no insulta riska faktoriem, taču tas nav vienīgais. Alkoholam ir tieša saistība ar paaugstinātu asinsspiedienu, kas savukārt palielina insulta risku. Tomēr, rupji sakot, “nodzerties līdz insultam” ir diezgan sarežģīti. Tiek uzskatīts, ka veselam cilvēkam droša dienas deva ir līdz divām alkohola vienībām vīriešiem un vienai vienībai sievietēm. Viena alkohola vienība atbilst aptuveni 50 gramiem stiprā alkohola, vienai glāzei vīna vai 0,5 litriem alus. Šī deva tiek uzskatīta par normālu un nepalielina insulta risku. Ja regulāri pārsniedz šo daudzumu, var rasties veselības problēmas, tāpēc ir ieteicams no tā izvairīties.

Saskaņā ar jaunākajām kardioloģijas vadlīnijām, cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu un citiem kardiovaskulārajiem riska faktoriem atļautā alkohola deva ir vēl zemāka, apmēram divas vienības nedēļā. Tātad, ja cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens vai ir citi riska faktori, alkohola lietošana jāierobežo pēc iespējas vairāk.

Pat ja asinsspiediens regulāri tiek kontrolēts ar medikamentiem?

Pacientiem, kuri jau slimo ar augstu asinsspiedienu un sirds mazspēju, vajadzētu izvairīties no dzērieniem, kas satur daudz šķidruma, piemēram, alus vai kokteiļu veida dzērieniem. Piemēram, izdzert četras pudeles alus nozīmē uzņemt papildus apmēram divus litrus šķidruma, kas rada lielu slodzi sirdij, nierēm un visai asinsrites sistēmai. Cilvēkiem ar sirds mazspēju šāda slodze nav pieļaujama. Šajā gadījumā labāks variants ir stiprais alkohols, kas patērēts mērenās devās, jo tas samazina risku pārslogot organismu ar lielu šķidruma daudzumu. Tāpēc arī ir teiciens, ka 50 grami stiprā alkohola var būt pat noderīgi asinsritei, jo dod mundrumu un vieglu sārtumu vaigos. Taču pārsniegt šo devu nav ieteicams, tam nav pamatota medicīniska iemesla.

Vai ir kādas būtiskas atšķirības starp simptomiem, insulta gaitu sievietēm un vīriešiem?

Tiek uzskatīts, ka vīriešiem insulta risks ir lielāks un agrīnākā vecumā. Savukārt sievietēm vecumā aptuveni no 50 līdz 70 gadiem insulta gadījumu ir salīdzinoši mazāk. Taču kopumā lielākā daļa insulta pacientu ir tieši sievietes. Tas saistīts ar to, ka vīrieši diemžēl nereti nenodzīvo līdz šim vecumam, un mūsu sabiedrībā gados vecāku cilvēku grupā sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu. Tāpēc slimnīcu nodaļās izskatās, ka insulta pacientu vidū ir vairāk sieviešu.

No izpausmju viedokļa insults vīriešiem un sievietēm neatšķiras. Tomēr viena no galvenajām grūtībām ir tā, ka insults nesāp. Salīdzinot, piemēram, ar miokarda infarktu, kur pacientam ir izteiktas sāpes un elpas trūkums, insults bieži vien sākas ar nesāpīgu vājumu vienā ķermeņa pusē – pēkšņu rokas vai kājas spēka zudumu. Pacienti mēdz domāt, ka šie simptomi pāries paši, tādēļ nogaida, un diemžēl dažkārt palīdzība tiek meklēta par vēlu. Vīrieši ir paviršāki – viņi biežāk ignorē šos simptomus un neiet pie ārsta pat vairākas dienas, tāpēc arī biežāk nonāk slimnīcā novēloti. Sievietes parasti vairāk pievērš uzmanību savam veselības stāvoklim un simptomus atpazīst labāk.

Kā nosaka, ka pacients ar insultu ieradies novēloti? Vai to var redzēt izmeklējumu rezultātos?

Jā. Ja jau izveidojies smadzeņu bojājums, tas norāda, ka pacients ieradies pārāk novēloti un insultu vairs nav iespējams efektīvi ārstēt. Atšķirībā no miokarda infarkta, kur ārstēšana sākas jau neatliekamās palīdzības automašīnā ar medikamentiem, insulta pacientam nepieciešams nonākt līdz slimnīcai, kur tiek veikti speciāli izmeklējumi, lai noteiktu insulta veidu (išēmisks vai hemorāģisks) un vai ārstēšana vispār ir iespējama. Šis process prasa laiku. Ja pacients izsauc neatliekamo palīdzību, piemēram, četras stundas pēc simptomu sākuma, pastāv liela varbūtība, ka viņš vairs neiekļausies trombu šķīdināšanas vai mehāniskās trombektomijas terapijas efektīvajā laikposmā (4,5–6 stundas). Tādā gadījumā iznākums var būt diezgan bēdīgs.

Statistiski aptuveni 30 % insulta pacientu nomirst, vēl 30 % paliek par invalīdiem uz visu atlikušo mūžu, un tikai apmēram 40 % veiksmīgāk atveseļojas, galvenokārt tie, kuri laikus nokļūst slimnīcā un saņem nepieciešamo ārstēšanu. Tas nozīmē, ka ceturtā daļa saslimst ar insultu, trešajai daļai insults beidzas ar nāvi vai invaliditāti, un tikai atlikušajiem pacientiem, kuru nav ļoti daudz, ir iespēja veiksmīgi atveseļoties.

Kāda ir dzīves kvalitāte tiem pacientiem, kuri veiksmīgi atveseļojas?

Dzīves kvalitāte pēc insulta ļoti atkarīga no insulta apjoma, smadzeņu bojājuma vietas. Izmēram neiroloģijā ne vienmēr ir nozīme, drīzāk smadzeņu daļai, kas tiek bojāta un par kādu funkciju tā atbild. Dažiem pacientiem simptomi var būt pilnīgi nemanāmi/kompensēti, un viņi spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi pēc viena vai pat vairākiem insultiem. Tomēr var gadīties, ka pat neliels insults svarīgā smadzeņu daļā izraisa smagus funkcionālus traucējumus, piemēram, paralīzi vienā ķermeņa pusē vai būtiskus runas, saprašanas, lasīšanas, rakstīšanas vai skaitīšanas traucējumus. Dažkārt pacienti var šķist praktiski veseli, bet viņiem ir būtiskas grūtības ikdienas darbībās, piemēram, darbā pie datora.

Pat tad, ja pacients slimnīcā ierodas laikus, tas negarantē veiksmīgu atveseļošanos?

Pat ja pacients nonāk slimnīcā laikus un saņem kvalitatīvu ārstēšanu, nekad nevar garantēt labu rezultātu. Smadzeņu bojājumi katram notiek atšķirīgi, un atsevišķos gadījumos pat vislabākā un ātrākā ārstēšana nedod cerētos rezultātus. Tieši tāpēc laiks ir viens no būtiskākajiem faktoriem – jo ātrāk pacients saņem palīdzību, jo lielāka iespēja veiksmīgi atveseļoties. Mums vismaz tiek dota iespēja palīdzēt.

Ja pacients pēc palīdzības vēršas novēloti, labākajā gadījumā palīdz rehabilitācija, kas gan var būt ierobežota, ja nepaveicas – neatgriezeniski veselības traucējumi, ilgstoša aprūpe vai zvans apbedīšanas birojam…

Kā, gadiem ejot, ir attīstījušās un mainījušās insulta ārstēšanas pieejas un metodes?

Pēdējo 20 gadu laikā ārstēšana ir būtiski progresējusi. Vēl pagājušā gadsimta 90. gados insultu vispār ārstēt nebija iespējams, tuvojoties gadsimtu mijai un parādoties trombolītiskiem medikamentiem – trombus šķīdinošām zālēm –, kļuva iespējams ārstēt insultu pirmajās trīs stundās pēc saslimšanas. Vēlāk, aptuveni pēc astoņiem gadiem, šis laiks tika pagarināts līdz 4,5 stundām, kad ārstēšana joprojām ir efektīva.

Pagāja vēl desmit gadi, un parādījās vēl viena metode insulta ārstēšanā – mehāniskā trombektomija –, ar ko insulta pacientiem var palīdzēt pat līdz sešām stundām pēc simptomu sākuma, atsevišķos gadījumos pat līdz 24 stundām.

Ja salīdzinām ar situāciju pirms 30 gadiem, kad insulta pacientiem praktiski nevarēja palīdzēt, šobrīd ir iespējams ārstēt ievērojamu daļu pacientu.

Svarīgi atzīmēt, ka mūsu slimnīcā apmēram 40 % insulta pacientu saņem akūto ārstēšanu, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā (parasti šis skaitlis ir 20–30 %). Tas ir tāpēc, ka mēs pieņemam pacientus arī no reģioniem, kuriem nepieciešama šī specializētā terapija. Diemžēl aptuveni 70 % pacientu ierodas pārāk vēlu, kad neatliekamā ārstēšana vairs nav iespējama. Šī problēma ir aktuāla visā pasaulē, tāpēc svarīgas ir izglītojošās kampaņas par simptomu atpazīšanu un pareizu rīcību.

Kā jūs pats rūpējaties par savu veselību?

Lai nesaslimtu ar insultu? Es par to vēl nedomāju, tomēr cenšos rūpēties par savu veselību. Man ir ļoti svarīgi dzīvot aktīvu dzīvesveidu, jo tieši tas palīdz pasargāties no dažādām veselības problēmām. Vismaz reizi gadā nododu asins analīzes, lai novērtētu vispārējo veselības stāvokli. Tā kā esmu arī asins donors, man ir regulāra iespēja kontrolēt spiedienu, lai laikus atklātu, ja tas paaugstinās. Asins nodošana ir ne tikai veids, kā rūpēties par savu veselību, bet arī iespēja palīdzēt tiem, kuriem šī palīdzība ir ļoti vajadzīga. Es ikvienu mudinu to darīt. Arī tāpēc, ka par to dod nelielu atpūtu no darba, ko var izmantot kā brīvdienu savas veselības uzlabošanai.

Divas dienas vētrā un bez atbilstoša ekipējuma: ceļotājs izdzīvojis pēc apmaldīšanās Pireneju kalnos