Ģirts Jakovļevs. Aktieru lielmeistaru paaudzes pārstāvis. Neskaitāmas lomas, liela tautas atzinība. Ir gatavs parunāties, bet grib arī paēst. Runājam un uzēdam.

Ģirts Jakovļevs ir piedzīvojis lomu pārbagātību. Veiksmīgs liktenis, tas retais gadījums, kad aktieris ir vienlīdz spēcīgs gan teātrī, gan kino. Iespējams, tauta pirmām kārtām identificē Jakovļevu ar Uldi leģendārajā kinofilmā Pūt, vējiņi!. Jakovļevs šo lomu ilgus gadus ir spēlējis arī teātrī. Ir arī citas spēcīgas lomas: Molnāra Lilioms, de Misē Lorencačo, Blaumaņa Dūdars un Edgars. Varētu minēt vēl daudzas.

No režisora par aktieri

Kāpēc nolēmi kļūt par aktieri? Vai vecāki neteica, ka tas taču nav nekāds darbs? Aktieri un rakstnieki tak nemāk naglu sienā iedzīt, tās taču nav nekādas profesijas.

Nē, mani vecāki neko neteica. Mana mamma visu mūžu bija vienkāršs cilvēks, strādāja Ķuzē, kas vēlāk pārtapa par fabriku ar cienījamu nosaukumu 17. jūnijs. Pamatskolā darbojos skolēnu pulciņā, es spēlēju milzi Lutausi. Pēc tam 1. vidusskolā mums arī bija dramatiskais pulciņš, tajā bija neiedomājami dalībnieki – Ausma Kantāne, Lolita Cauka, vēlāk režisors Rozenbergs. Mēs pat divas izrādes parādījām televīzijā; toreiz bija dzīvā televīzija. Tad, vēl skolnieks būdams, operā biju statists. Bet man nevienas domas nebija, ka es varētu būt par aktieri. Skolasbiedrs Andrejs Migla no paralēlklases jautāja, kur es stāšos pēc vidusskolas. Saku – nezinu, varbūt par inženieri, bet man jau tās matemātikas neiet. Viņš saka – ejam uz konservatoriju, tur režisorus uzņem.

Beidzās ar to, ka patiešām aizgāju uz konservatoriju, Migliņas aiz rokas vests. Mani uzņēma režisoros, jo es biju strādājis operā par statistu, tātad man kaut kāds priekšstats par teātri bija. Pēc diviem gadiem atkal notika vērtēšana, Aleksandrs Leimanis bija kursa vadītājs, tajā kursā bija Pauls Putniņš, Jānis Streičs, Aina Matīsa. Komisija paziņoja rezultātus – Putniņam pieci, tam tur pieci, Jakovļevam divi! Nebūsi režisors. Turpat pie galda sēž Vera Baļuna, viņa saka – Jakovļev, mazais, vai tu negribi nākt pie manis par aktieri mācīties? Tā es aizgāju pa to līniju.

Bija citi varianti, par ko tu varētu kļūt?

Nebija nekādu variantu. Es biju ģimenē vienīgais bērns.

Vai tu biji traks bērns?

Es biju mierīgs bērns, nekādos baros nebiju. Man bija draugs – kaimiņu puika. Pēc tā kara… Man drēbes bija uzšūtas, pāršūtas vējjakas no vecajiem audumiem, pirmais uzvalks man bija baigais notikums.

Mamma bija ļoti jauka, liberāla, neko neuzspieda. Mājās man bija visas konversācijas vārdnīcas. Un vecaimammai bija vesels blāķis ar Atpūtām, tās es lasīju. Es biju tāds pašizglītojies. Nebiju galīgi stulbs. Bet es netiktu nekur, ne inženieros, ne ārstos. Un es tiešām nezināju, kur stāties. Es dzīvoju tajā savā Vienības gatvē. Dārzs, visādi darbiņi, zāģēt vai cirst.

Tu māki naglu iedzīt sienā? Māki saimniekot? Tai Vienības gatvē bija jāsaimnieko.

Sniegs bija daudz jātīra. Cilvēki iet garām, prasa – vai jums, māksliniek, pašam sniegs jātīra? Es saku – kurš gan cits tīrīs? Visu zināju par naglām un par skrūvēm. Tagad vairs neko nevaru izdarīt. Samaitājušās rokas.

Par tevi ir uzņemta dokumentālā filma, tā arī saucas, ja nemaldos – Ģirts. Tad ir Gunas Zeltiņas grāmata Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu. Bet vai pats memuārus negrasies rakstīt?

Nē, nē.

Es drīkstu jums pieskarties?

Tu, students būdams, sāki strādāt Drāmas teātrī. Kā tā tik agri gadījās?

Mācoties konservatorijā, mēs iestudējām daudz visādu fragmentu. Un mēs ar Rasmu Garni spēlējām gabalu no Zvejnieka dēla. Viņa bija Anita, es – Oskars, mūsu pasniedzējs bija Alfreds Briedītis. Un vienā reizē tas Briedītis pienāk pie manis un saka – Jakovļev, vai tu negribi nākt palīgā Drāmas teātrim? Kā – palīgā? Nu, par aktieri. Es saku – jā. Tad tu rītā aizej uz kadru daļu. Aizgāju 1960. gada 1. decembrī uz kadru daļu, un mani uzņēma teātrī. Tad man bija mācības un teātrī mēģinājumi. Bet cēla lieta! Man bija 425 rubļi alga plus vēl stipendija. Alfredam Amtmanim-Briedītim jāsaka paldies.

Tad man pirmā loma bija Pamšes Amerikāņu traģēdijā, es spēlēju lifta puiku. Pēc gada vai vairāk bija franču luga Satikšanās par pretošanās kustību, un es dabūju nodevēja lomu. Spēlēja Lilija Ērika, Videnieks, Sebris, Radziņa – un es, tāds jauns pirksts, pa vidu. Kaut kas tur sanāca. Lugā man bija tāds spīdīgs tafta uzvalks, bija jātver pēc revolvera, pietupstos un pēkšņi jūtu – baigā brīvība. Man uz dibena pilnīgi pārplīsušas bikses, no siksnas līdz pogām. Un tie man bļauj virsū uz skatuves – nodevējs, nodevējs! Tad tā klusu – tev bikses pušu... Tad atkal bļauj – nodevējs, slepkava! Atkal pa starpu klusu – tev bikses pušu. Nodevējs! Tad vēl taisa to priekškaru vaļā, un man ar tām biksēm kaut kā vajadzēja klanīties un izgrozīties.

Tad jau sāku spēlēt lielās lomas. Pūt, vējiņos nospēlēju padsmit gadu. Kad lomu sarakstu pārskatu, daudzas lugas nemaz neatceros. Prasu kolēģim – tāda luga bija Vējš mākoņos? Viņš nuja, tu tak mans tēvs biji. Bet, kad Jēkabs Reinis spēlē Uldi Pūt, vējiņos, tad es varu skaitīt līdzi.

Tā. Tagad es spēlēju suni.

Aktiera profesija ir diezgan slidena…

Ir gan, nu ļoti…

Var notikt un var nenotikt. Ja nav lomu, tad esi uz sēkļa. Bet tev, redz, tās lomas ir bijušas neskaitāmas.

Man tā ir sanācis.

Man ir palicis iespaids, ka tevi tautā pirmām kārtām identificē ar Uldi filmā, latviešu grāvējā Pūt, vējiņi.

Vēl viena pazīšanas filma man bija Atvadas no Pēterburgas, kur tēloju Johanu Štrausu. Spēlēju vijoli un diriģēju. Tas bija kaut kāds vājprāts! Tā bija tāda kiča filma, mīlestība un tā. To rādīja visā sociālistiskajā nometnē un arī Austrijā. Mana mamma piekrāva lielu grozu, pilnu ar vēstulēm. Es tās nevarēju ne izlasīt, ne uz tām atbildēt. Es kaut kur biju – vai Bulgārijā? –, un uz ielas man nāca viena klāt: vai jūs neesat tas, kas Johanu Štrausu spēlēja? Vai! Es drīkstu jums pieskarties?

No Pūt, vējiņiem atceros arī to, kā nosalu. Visskaistākais bija filmas fināls. Sniga jau tāds sniedziņš. Man vajadzēja Daugavā lēkt Baibiņai pakaļ. Esmeraldu nesu no ūdens ārā. Viņa bija smaga, visi tie ģeņģeru ģeņģeri bija slapji un smagi. Un krastā viss bars vaid – vai, vai, vai un vai, vai, vai! Tā bija tāda ellīga filmēšana.

Vai no tā milzīgā lomu klāsta ir kaut kas pašam tuvāks?

Nu, man piedēvē Misē Lorencačo Jaunušana režijā. Mēģinājumi bija baigie, Jaunušans mani mīcīja un staipīja. Vienā epizodē man bija jābūt uz skatuves pašā priekšā pie skatītājiem. Es stāstīju savu dzīvesstāstu. Zālē viena sieviete noteica – ak dievs, cik pretīgi! Tad Jaunušans man teica – uzskati, ka tu to lomu esi nospēlējis.

Un cik gadus es to Dūdaru spēlēju! Antonija bija Astrīda Kairiša. Speciāli tuvākās lomas man nav.

Vai Petersu nebija grūti spēlēt – viņš tiek uzskatīts par briesmīgu personu. Vai varēji tai raksturā iejusties?

Es par tām vēsturiskajām lietām nedomāju. Tā bija liela loma, daudz naudas. Ja man tagad piedāvātu, es kategoriski atteiktos. Viņš bija aiz Dzeržinska nākamais, bet toreiz es tā nebiju iedziļinājies.

Klausies, man ir 83 gadi

Tev ir tā priekšrocība, ka tu gan padomju laikus intensīvi piedzīvoji, gan jauno neatkarīgo Latviju. Kā izjuti pārmaiņas, iestājoties neatkarībai? Tas mākslinieku statuss sāka pazemināties.

Aktieri bija dievības. Tautas mīlestība, ko esmu saņēmis, ir liela, traka, es nevienam to nevaru atdot atpakaļ. Bet laiks iet. Klausies, man ir 83 gadi! Teātrī esmu 63 gadus.

Nav bijusi doma – ai, jāmet tas teātris pie malas, jāiet dārzā lapas grābt?

Nē. Tagad man ir divas lugas, ko es spēlēju. Riests un Suņa māja.

Kā tu vērtē tagadējo teātri, kas tev patīk jaunākajās tendencēs? Kā tu jaunos vērtē?

Kas ir labs, tas jau man patīk. Es jau uz vecumu esmu sentimentāls. Nu, visādi ir. Es saprotu, ka man uz vecumu varētu būt problēmas ar ausīm. Kad atnāk sieva mājās, viņa saka – tak nogriez to milzīgo skaļumu televizoram. Es vispār klusu runāšanu arī dzirdu, bet tik bieži nevar dzirdēt, ko aktieri uz skatuves runā. Esmu apjautājies citiem – vai dzirdēji, ko runāja? Man saka – tu zini, baigi grūti. Tas nav atkarīgs no tā, cik tu skaļi runā, tas ir atkarīgs no visa kopējā iestudējuma, tās lomas. Ja tevi tā skatuves ripa aizgriež ar pakausi pret skatītājiem, tad ir jārunā skaļāk. Tas nav tikai pie mums, to pašu esmu ievērojis Dailes teātrī. Bieži pat Mazajā zālē nevar saprast, ko runā.

Vai atceries brīžus, kas mainījuši tavu dzīvi?

Ir tādas lietas, par kurām nerunā. Bet daudz ir bijis skaistu brīžu. Viss skaistums jau sastāv no daudzām, daudzām sīkām daļiņām, viss summējas.

Svarīgi brīži man ir bijuši, kad bērni piedzimst. Kad pats stāvu blakus Dzemdību namā un skatos, kā tas viss notiek. Svarīgs brīdis… No bērnības. Tēvs strādāja tirdzniecības pārvaldē, ekspedīcijā, un bija tāds puskravas autobuss. Tad bija liels notikums, kad tēvs brauca kaut kādās darīšanās uz Tallinu, veda viņiem dzirkstošo šampanieti Pērse. Es nekur nebiju bijis, un tagad esmu Tallinā! Tas man bija liels notikums. Redz, kā tā dzīve paiet. Vispirms ir Tallina, tad skaiti klāt Kairu, Pekinu un ko tik vēl ne. Bet tā Tallina palikusi prātā kā lielāks notikums.

Kā tu vērtē to, kas notiek Latvijā? Kas tevi uztrauc patlaban?

Uztrauc murgoloģija Saeimā, kurā ir savēlēti pretvalstiski elementi. Bet viņi tur sēž, un ko tur var darīt? Kas notiek tagad Daugavpilī un Rēzeknē, tas man nepatīk. Bet tie mēri tur sēž, viens un otrs. Daugavpils ir problemātiska pilsēta, pilna ar cilvēkiem, kas latviski labdien nemāk pateikt. Tāpat arī valdībā… Es saprotu, viņiem ir savas nesaskaņas. Tas ir briesmīgi. Pozitīvi, ka mēs ukraiņiem palīdzam, tā esot nācija, ko Ļeņins nodibinājis. Paldies Vladimiram Iljičam, viņš esot Ukrainu nodibinājis. Kaut kāds murgs... Viss, kas notiek ar kaimiņiem, ir kaut kas prātam neaptverams.

Kā vadi dienu?

Diezgan daudz to televīziju ļurkāju, es viens pats mājās sēžu, sieva darbā, sunītis Rondo arī reizēm ir mājās, reizēm sievai līdzi uz darbu. Ārzemju ziņas gan nesaprotu. Man ir viena liela priekšrocība, ka es nezinu nevienu valodu.

Nepiesārņo apziņu.

Es nekur nevaru braukt. Es biju Teātra savienības priekšsēdētājs, un man bija komandējumi uz Zviedriju. Un tagad ir tur tāds saiets, un mūs apciemoja Islandes premjere. Un viņa tagad nāk, un es viens, neviena nav man līdzi. Pienāk pie manis, es stulbi smaidu, ne vārdu nemāku pateikt. Tad viņa, paldies dievam, aizgāja projām. Atbraucu mājās, teicu sievai – es vairs kāju viens pats nesperšu nekur ārā. Nu briesmas! Kāpēc Pēteris Pētersons vienmēr… Jo viņš franciski kaut ko pļurina, vāciski un angliski, viņš tādās būšanās labi derēja.

Senilā ģērbtuve

Kādi ir ikdienas ritmi?

Ikdienā man tas laiks tā paiet… Tad es izeju ārā pastaigāt, aizeju uz Rimi, nopērku krustvārdu mīklas. Es jau neko nevaru darīt, es putekļus vairs nevaru noslaucīt. Nu, tu redzi… (Rāda savilktās plaukstas.) Es nevaru dabūt taisnu roku. Mājās apkopju kaut ko, bet cik tad tu vari bakstīties. Uz kino aizeju. Neatceros nosaukumu, ar Bredu Pitu. Kā tas ir uzņemts! Kā viņi to ir dabūjuši gatavu?! Tur viss grozās ap kino. Nu, es nodomāju, tas ir par mani. Breds Pits arī aktieris, spožs, un tad titi-titi-titi-titi. Un beigās viņš pieceļas un runā kaut ko, un ieiet istabā – un bluikš! Tad ir kaps, bēres, visi tie draugi, kas tur bijuši. Nu, tāds aktiera dzīves gājums. Fantastiski uzņemts ar šitām masām. Es nezinu, kā viņi to dabūjuši gatavu.

Ir kādas blakusnodarbes?

Man nav hobiju. Vispirms – es neko nevaru vairs darīt. Man hobijs ir braukt blakuskrēslā mašīnā. Atceros, mana mamma nopirka žigulīti, viņai tik šausmīgi patika braukt, un es vienmēr sēdēju viņai blakus. Un tagad man pilnīgi precīzi patīk braukt blakus, kad sieva stūrē. (Smejas.) Mēs daudz braucam pastaigāties. Kamēr es eju ar savu štoku, sieva ar suni izskrien lielus gabalus. Kādreiz iebāžu štoku padusē un kādu puskilometru noeju tāpat. Ir tādi tradicionāli braucieni no Talsiem uz Rīgu, un tad ir jāpiebrauc pie jūras, Rondo izskraidās, viņam dikti patīk peldēt, bet tagad aukstumā viņš neiet peldēt.

Bet nav nekas tāds, kas man būtu. Nu, varbūt krustvārdu mīklas, tas gan, jā. Tās ir nelaime, tas ir zināmā mērā dunducisms – es sēžu un ķēpājos ar tām mīklām, un sieva ir dusmīga, un es pats saprotu. Tad esmu nosēdējies, tad ceļos kājās ar to savu celi. Vienmēr nostaigāju Rimi gar tiem plauktiem, paskatos, kādas krustvārdu mīklas jāņem. Vienas ir tās zviedru, tās es obligāti nopērku. Un sieva Inga vēl drukā mīklas savā Talsu tipogrāfijā, tad viņa man ar negribīgi piegādā. To var saukt par sliktu hobiju. Bet, minot mīklas, smadzenes drusku strādā.

Es maz lasu, nu, Murakami tās čupas esmu izlasījis. Traki jau ir ar tām grāmatām, sapērk, un tad tās stāv plauktā. Bet nu tā kā Pēterim Pētersonam grāmatas divos stāvos un tur vēl ar balkonu – tā man nav.

Ir novērots, ka tev raksturīgs gandrīz tāds kā melnais humors.

Man tādus muļķīgus jokus patīk taisīt. Piemēram, Vienības gatvē mājas dārzā mamma kaut ko knibinās, es ar kaut ko daros, un kaut kur baigais blīkšķis, mašīnai riepa pārsprāga. Un es – ah, ah! – nokrītu zemē zālē un guļu. Mamma klāt un šausmās – dēliņ, dēliņ, dēliņ! Nu idiots! Pieaudzis vīrietis taisa teātri. Mammai spiediens tūliņ gaisā uz divsimt.

Nu, muldēšana. Mēs ar Uldi Dumpi kādu tik velnu neesam dzinuši! Es visādīgi, un izdodas ticami. Saku oficiantam – ko jūs man atnesāt, tā ir kafija? Tas apmulst, kaut gan kafijai nebija ne vainas. Šitādi gājieni bez jēgas. Man žēl tevis, lai to murgu no diktofona atšifrētu…

Mums teātrī pie dežuranta tirgoja zivis, dežurants mana saka – svaigas zivtiņas ir atnestas. Skaidri zinu, ka sieva ir teikusi – neko nepērc, mājās viss ir. Un es tagad blakus tai zivju tantei zvanu pa telefonu – halo, vai iekšlietu daļa? (Runā skarbā nopietnībā.) Šeit jums zvana no Nacionālā teātra. Mums te notiek nelikumīga tirdzniecība ar nelikumīgi iegūtām zivīm. Jūs jau zināt, kur jābrauc – kur ir dienesta ieeja? Es domāju, ka aizturēšu viņu, līdz jūs ieradīsieties. Es gaidu. Paldies. Tad prasu tantei, no kurienes tās zivis. Tante vispār nevar vairs parunāt. Nē, viņa saka. Es viņai saku – es taču ākstījos. Tas bija tik stulbi no manas puses. Es tad nopirku tās zivis, vajag vai nevajag. Bet nu stulbi, tā sieviete varēja trieku dabūt.

(Parādās Uldis Anže un pievienojas sarunai.)

Jakovļevs Anžem: Tu kaut ko mēģini tagad?

Anže: Mēģinājums man bija atcelts, un vakarā man ir izrāde. Tu jau neiesi augšā uz ģērbtuvi?

Jakovļevs: Nē, mēs runājamies.

Anže: Tas labi, jo es gribu mazliet atlaisties.

Jums ir viena ģērbtuve?

Jakovļevs: Mēs tagad esam četri. Bet to nemaz nevar teikt, citās ģērbtuvēs ir vairāk.

Saprotu, ka ģērbtuve jums ir tā kā tāda svēta vieta.

Anže: Jā, jā, mēs jau te pirms kāda laika uzprasījāmies uz remontu, bet tad paši nolēmām, kā gribam, pieaicinājām dizainerus, tāpēc mums ģērbtuves nav vienotā stilā. Kišmiš ar rozīnēm, mums ir savs stils, citās ģērbtuvēs atkal savs. Bet mēs esam stipri senili, mūs novērtēja, ka mums vēl tikai pietrūkst viskija, cigāru. Mums ir vecas gleznas saliktas un tādas teātra tapetes ar zelta strīpām, un gardīnes. Mums ir senili.

Viļa Lāča kopotos rakstus arī vajag.

Jakovļevs: Kādu nedēļu atpakaļ izņēmu no galdiņa viskiju, kas tur, ietīts papīrā, bija stāvējis kādus desmit gadus. Es to pudeli nebiju aizticis.

Anže: Nu tad tev ir raksturs.

Jakovļevs: Es tev pateikšu – Lūriņš man to uzdāvināja uz pirmizrādi. Tagad aiznesu uz māju.

Bet citi nevar līst otra ģērbtuvē?

Anže: Kad atbrauc viesmākslinieki, tad jau mēs nevaram iebilst, ka viņi tiek ielaisti mūsu ģērbtuvēs.

Draugi, bērni, mazbērni un suņi

Kāds ir tavs draugu loks?

Vistuvākais draugs man ir Uldis Dumpis, viņa ģimene. Ar Dumpi esam seni draugi, mūsu bērni jau ir izauguši. Vasarās dzīvojām Vecāķos. Teātrim tur bija vasarnīca, liela māja. Inta Burāna bērni arī tur dzīvojās kopā ar Lieni un Reini. Tur kopā bijām gadu gadiem. Starp citu, šorīt arī Uldis man piezvanīja, apjautājās, kā klājas.

Kāpēc tieši ar Dumpi izveidojās tādas tuvas attiecības?

Man ir grūti pateikt, tā ir sanācis. Kursa biedrs viņš man arī nav, viņš ir trīs gadus jaunāks. Dumpja meita ir mana krustmeita, mēs esam daudz dublējušies, nu, Liliomi. Viņam ir ļoti kupla ģimene. Ar savu kursabiedru Liepājas aktieri Gunāru Kugrēnu uzturu kontaktus, viņš tagad pensijā. Ar Jāni Dreiblatu sazināmies, aprunājamies.

Par ģimeni – ar ko bērni nodarbojas?

Man ir četri bērni – es savu mūžu nevarētu iedomāties, ka man būs četri bērni. Trīs puikas un meita. Neesmu nodzīvojis ar vienu sievu, zelta kāzas svinējis. No pirmās sievas man ir meita Liene un dēls Reinis. Ar otru dzīvesbiedri mums ir divi puikas, Justs un Jorens. Man prieks par maniem bērniem, ka viņi nav paņēmuši to, kas manī ir slikts. Liene piedalās LTV kultūras ziņās un intensīvi strādā radio Klasika. Ko tik viņa nav intervējusi! Ir dziedājusi Ave Sol. Dailes teātrī mani uzaicināja spēlēt Kazanovu, mēs dublējāmies ar Hariju Liepiņu, bija jādzied tāda Kazanovas dziesmiņa, Maskats iedod man notis, lai iemācos Atnāku mājās, prasu Lienei, lai pamāca man to dziesmiņu. Liene nospēlē uz klavierēm, es nodziedu. Viņa man saka – es nesaprotu, kā var tik šķībi dziedāt! Tas man ir iesēdies galvā.

Lienes brālis Reinis ir beidzis Juridisko fakultāti. Ilgi strādā bankā. Jaunākais ir Justs, viņš spēlē tenisu, ir tenisa treneris un licencēts tenisa tiesnesis. Universitātē studē psiholoģiju. Viņš nupat pēc ERASMUS programmas bija Portugālē, ir bijis Briselē, Albānijā. Jorens strādā Ārlietu ministrijā.

Mazbērni?

Reinim ir divas meitas, Helma un Estere, abas tagad ir Londonā un studē menedžmentu, kaut kas ar kino saistīts. Un pārtikšanai piestrādā – viena minigolfa klubā, otra ir barista, tur tās kafijas. Viens grib tādu kafiju, otrs citādu, un viņa taču ar visu to tiek galā. Tad ir Tomiņš, puika, tas jau drīz ies skolā. Un vēl tak Lienes meita Katrīna, viņa Berlīnē mācās dziedāt. Operā dziedāja Donžuānā, liela loma.

Vai izdodas kādreiz visus kopā savākt?

Nē, neizdodas. Tās man ir vislielākās sāpes vai… sauc, kā gribi. Tās ģimeniskās saites nav kā vajag, bet tur ir dažādi apstākļi, dažādas situācijas. Raiba jau visa tā lieta ir.

Ir kādas ģimenes tradīcijas?

Ziemassvētkos mēs braucam ar jaunākajiem dēliem uz Talsiem pie sievasmātes. Kā jau pie visiem, zem eglītes ir dāvaniņas un mantiņas. Katrs pastāsta, ko ir darījis. Talsos sievasmāte viena pati saimnieko lielā mājā. Viņai ir tāds dārzs! Neiedomājami! Viņa ir dabūjusi ar to sētu pirmo vietu kaut kādā konkursā. Tagad uzlika jaunu jumtu. Sieva ir dzimusi talsiniece. Sievastēvs bija Talsu tipogrāfijas direktors. Kad viņš nomira, sieva to turpināja.

Man ir vēl viens ģimenes loceklis – pūdelis Rondo. Viņš ir vairāk nekā ģimenes loceklis – tā gan nedrīkst teikt. Nenormāli mīļš un jauks. Ja mājās kādreiz ir kādi konfliktiņi, tas sunītis nomierina. Šorīt arī ielēca gultā un buču iedeva. Tāds ļoti būtisks veidojums. Jauns vēl, gads un četri mēneši. Tas tāds joks, kuru var iespraust tekstā.

Kas aktuāls un svarīgs šobrīd?

Rīt ir izrāde Riests – tas ir svarīgi. Rīt ir izrāde, kurā es sēžu ērtā krēslā, lampa virs galvas, blakus krūzīte ar ūdeni. Sēžu uz tāda paaugstinājuma ar ritentiņiem. Kad sākas izrāde, mani izstumj ārā, un tad es sāku runāt kā tāds Deivids Atonboro, it kā veicu viņa funkcijas. Ir četri notikumi, katrā aktieri mainās, un es to visu laiku komentēju. Man tur gari un plaši seksuāli jāizrunājas gan par sieviešiem, gan par lesbietēm. (Smejas.) Un beigās esmu tā nosēdējies, ka nevaru īsti piecelties, un partneres mani ceļ augšā. Un tad man tūlīt jāiet atkal ārā runāt beigas.

Un tad sunītis atkal – būs jābrauc uz Aizkraukli spēlēt suni.

Aktieris Mārtiņš Vērdiņš: "Mana dzīve teātrī un ārpus tā ir paskrējusi gluži kā viena diena"