Cilvēkiem, kas dusmojas, ka nav redzējuši brīnumus, baznīca atgādina, ka kristīgai ticībai par labu to noticis jau daudz un tie aprakstīti Bībelē. Kas nevēlas ticēt, tam arī brīnumi nelīdzēs, uzsver baznīca. Starp citu, piemēram, telepātiju vai spēju apturēt sāpes baznīca neuzskata par brīnumu, bet gan dabiskām Dieva dotām spējām. „Kas Jauns” pēta Latvijā redzētos brīnumus.

Īpaša labvēlība klosterim

„Arī milzīgs prieks nav īstais vārds,” savas izjūtas, redzot tekam mirres no ikonas, mēģina aprakstīt klostera māsa Inokentija. „Izskaidrot to nav iespējams. Varbūt tā ir svētība, varbūt zīme mazticīgajiem.” Mirru tecēšana no svētbildēm ir Latvijas pareizticīgajiem dāvātais Dieva brīnums. Valgundē, Jelgavas rajonā, apmēram kilometru no Kalnciema–Jelgavas ceļa, kopš 19. gadsimta beigām patvērumu no laicīgās dzīves radušas pareizticīgās mūķenes.

Šejienes baznīcā 1990. gada 20. augustā pirmo reizi neparastā parādība novērota un oficiāli atzīta — No Togas Dievmātes ikonas bagātīgi plūda mirres. „Tā ir eļļveidīga, organiska viela ar īpašu smaržu, smalku, maigu aromātu, drusku līdzīgu rozēm,” skaidro tēvs Jānis Dravants. Brīnums turpinājās divus mēnešus, to apliecināja klostera svētkalpotāji un māsas. 1992. gada 30. aprīlī brīnumainā parādība atkārtojās. Baznīcas svētkos joprojām uz šīs svētbildes parādās daži mirru pilieni.

Latvijā nekādi zinātniski pētījumi ar mirrēm nav veikti, bet citviet pasaulē esot, un materiālistisks izskaidrojums neesot rasts – ar svētbilžu krāsām nekāda sakara te nav. „Mirrēm ir dziedniecisks spēks. Tās parasti savāc vatē un izdala ticīgajai tautai, kas glabā šo svētumu un izmanto dziedināšanai, Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā svaidot slimās ķermeņa vietas vai garīgi slimu cilvēku,” stāsta garīdznieks.

Šķiet, Dievs klosterim ir dāvājis īpašu labvēlību, jo Togas Dievmātes ikona nav vienīgā, kas izcēlusies ar brīnumu. „1991. gadā no Svētā Sirdskaidrā Jāņa Pakāpnieka – šā klostera debesu aizstāvja – ikonas notika mirru izdalīšanās. Klostera arhimandrīts Tihons ar māsām to redzēja, lūdzās, to pat izdevās nofilmēt un parādīt Latvijas Televīzijai,” atceras Dravants. Kopumā klosterī toreiz mirres tecēja no desmit ikonām.

Savukārt 1992. gada 16. jūlijā mirres tecēja no Sirdsskaidrā Raduņežas Sergija ikonas, bet tikai 12 dienas vēlāk – no Kristus augšāmcelšanās ikonas. Par pēdējo gadījumu liecība baznīcas arhīvā vēsta: „Mirres bagātīgi tecēja no Kristus kājām un labajā pusē esošā eņģeļa spārniem.” 1993. gada 11. maijā mirres plūdušas no Sirdsskaidrā Sarovas Serafima ikonas.

Vairākām svētbildēm šī parādība novērota arī citos pareizticīgo dievnamos – Pārdaugavā, Vienības gatvē, Kristus Svētās ikonas baznīcā, Rīgā, Maskavas ielā, Erceņģeļa Mihaila baznīcā, un pašā galvenajā svētnīcā, Kristus Piedzimšanas katedrālē. Tajā brīnumi redzēti, kad katedrāle atdota ticīgajiem. „Pats to redzēju Svētā Raduņežas Sergija ikonai,” atceras tēvs Jānis.

Mirres tek ne tikai senajām svētbildēm. Kad 2003. gadā no Vissvētās Dievmātes patvēruma dievnama uz katedrāli pārnesa svētā mocekļa, arhibīskapa Jāņa Pommera pīšļus, mirres plūdušas arī no jaunajām, mūsdienās gleznotajām svētbildēm.

Ar brīnumiem pret boļševikiem

Dziļā senatnē šis brīnums bijis ļoti rets, bet līdz ar pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad boļševiki vajāja kristiešus, Krievijā pieredzēts daudz. Vēl viena brīnumaina Dieva izpausme ir ikonu atjaunošana. Aizritot gadu desmitiem un pat gadsimtiem, svētbildes nomelnē. „Bez kādas cilvēku līdzdalības vecās ikonas pamazām atjaunojās, iegūstot tikko radītas ikonas izskatu. To piefiksēja pat baznīcas vajātāji, parādība bija tik masveidīga. Tas bija laiks, kad kristiešu vajāšanu var salīdzināt ar Romas pagānisko imperatoru nežēlību pirmajos gadsimtos. Dievs rādīja zīmi baznīcai uzticamajiem ļaudīm, stiprinot tos, kurus gaidīja vajāšana, vai tos, kas vēl šaubījās,” saka tēvs Jānis.

Parasti atjaunojās vienkāršas dzimtas ikonas parastiem ļaudīm, arī ne pārāk ticīgiem – atgādinot vecākiem, ka par bērniem ir jālūdzas, un savukārt bērniem, ka jāgodā vecāki, lai izpelnītos viņu svētību.

Baznīcas vēsturē fiksēti gadījumi, kad atjaunojušies pat dievnami. Tēvs Jānis zina kādu apbrīnojamu gadījumu, kas pieredzēts 1923. gada jūnijā Kijevā, Žitomiras ielā. Vairāku dienu laikā atjaunojies baznīcas kupols un ikonas. Varas pārstāvji pārmeklējuši dievnamu un nekādā skaidrībā nav tikuši. Rakstnieks Sergejs Niluss 1922. gadā kādā vēstulē rakstījis par baznīcu un veco ikonu masveida atjaunošanos Ukrainā: „Šo brīnumu priekšā nonākuši pat paši niknākie Kristus baznīcas vajātāji.”

Par mūsdienās pieredzētu ikonas atjaunošanos tēvs Jānis pirms vairākiem gadiem dzirdējis no kādas rīdzinieces — svētbilde viņas mājās pamazām atplaukusi visās krāsās, iegūstot Dieva klātbūtnes sajūtu.

Liecības nokļūst arhīvā

Piedzīvojot brīnumu, baznīca liecības par to reģistrē un saglabā arhīvos. „Tas ir brīnums visai sabiedrībai. Dievs rāda to, lai visi pārdomātu savu attieksmi pret vienīgo patieso Dievu. Tā ir īpaša zīme, jo Dievs neko nedara tāpat vien. Patiesais Dievs ir kārtības un mīlestības Dievs. Viņš grib rādīt mums ceļu un apliecina, ka baznīca tiešām ir no Dieva, aicina izmantot ne ar kādu pazīšanos neiegūstamos garīgos labumus,” uzsver mācītājs. Viņš arī brīdina pašiem apzināti nemeklēt brīnumus — jau Bībelē atgādināts uzmanīties no viltus praviešiem un nelabā, kas var nākt eņģeļa veidolā.

Arhibīskaps Pujats: „Labāk citam nestāsti!”

Lai gan vismaz Holivudas grāvēji rada par Katoļu baznīcu svēta misticisma apdvestu iespaidu, Latvijas katoļu virsgans, arhibīskaps un kardināls Jānis Pujats atstāj lietišķa cilvēka iespaidu. Viņš pasniedz rakstiski izklāstītu baznīcas oficiālo versiju par to, kas tad ir brīnums, atbildēs ir skops un ļauj secināt, ka Katoļu baznīca Latvijā ar brīnumiem neaizraujas.

Vaicāts, vai Latvijā ir pieredzēti Dieva brīnumi, Pujats atbild: „Droši vien ir, bet nav fiksēti. Cilvēki nemēdz plātīties. Visādi stāsti jau ir, bet neviens nav veicis oficiālu izmeklēšanu pēc visiem stingriem mēriem.” Pujāts atzīst, ka dzirdējis daudzu cilvēku vēstījumus, bet: „Es neesmu viņus ņēmis galvā. Ja arī Dievs viņam kaut ko runā, es saku – labāk nestāsti citam, jo Dievs var arī uzskatīt tevi par pļāpu un nerunās ar tādu.”

Nostāsti parasti vēstot par veselības atgūšanu vai pārdabiskiem redzējumiem. Par to kārtīgi pārliecināties maksājot dārgi. Jāsasauc komisija, liecinieki, noteikti speciālisti, kas nestrādās par velti. Tātad, piemēram, runa būtu par brīnumainu izdziedināšanos, to vērtētu ārsti. Latvijā baznīca ne reizi nav veikusi oficiālu brīnuma izpēti, tātad arī atzītu brīnumu mums nav. Pujats gan atturas teikt, ka Latvijā nav neviena brīnuma, piemēram, baznīcas, kur var dziedināties, taču neko vairāk neatklāj.

Kamēr Bībelē aprakstītos brīnumus nevienam krietnam kristietim prātā nenāk apšaubīt, pret vēlāko laiku notikumiem valda skeptiski vērtējoša attieksme. Piemēram, par slaveno Lurdu Francijā, kuras ūdeņi dziedinot, baznīca atzinusi par pierādītu mazāko daļu gadījumu.

Par savu personisko pieredzi Pujats teic: „Gadās, apstākļi tā saliekas, ka šķiet, kāds ir diriģējis no augšas.” Piemērus viņš nemin, jo nekad neesot „fiksējis tās lietas”. „Ne velti teikts Rakstos – zvirbulis nekrīt no jumta bez Debesu tēva ziņas, un cilvēkam ir visi mati saskaitīti uz galvas. Ja Dievam zināms katrs mats, arī visas lielās lietas cilvēku un tautas likteņos bez viņa ziņas nenotiek,” piebilst arhibīskaps.

Aglonas svētceļnieki dalās liecībās

Latvijas katoļu lielākā svētvieta ir Aglonas bazilika. Ik gadu 15. augustā Jaunavas Marijas Debesbraukšanas svētkos tur satek svētceļnieku straumes, pat simt tūkstoši cilvēku. Būtu savādi, ja neviens nekad neko neparastu nepiedzīvotu.

Bazilikas dekāns Andrejs Aglonietis apliecina, ka uz viņa galda ir ne viena vien vēsts par brīnumainiem notikumiem. Par nostāstu, ka lielos svētkos raud Dievmātes statuja, Aglonietis gan atbild: „Neesmu par to dzirdējis.” Toties dievlūdzēji bieži dalās savos pārdzīvojumos. „2005. gada 7. augustā divi cilvēki pie Dievmātes altāra savā miesā sajuta plūstam neparastu starojumu. Pēc nedēļas viņi nodeva rakstisku liecību, uzskatot par savu pienākumu par to pavēstīt,” teic Aglonietis.

Liecību par lūgšanas spēku ir ļoti daudz. „Man ir vēstule no kādas Polijas kundzes. Astoņus gadus viņa ir gājusi uz Aglonu un nu beidzot tikusi pie mazdēla — meita bijusi neauglīga,” atklāj bazilikas dekāns.

Šķiet, senāko liecību par Aglonas brīnumiem 1937. gadā aprakstījis Latgales rakstnieks Antons Rupainis vēsturiskā romānā „Baltie tēvi” — tie ir dominikāņu mūki, kas dibināja baziliku. Rupainis vēstījis par kādu Anitu, kas ap 1700. gadu redzējusi Aglonā Dievmāti.

Lai gan svētceļnieki joprojām ņem ūdeni no svētā Antona vārdā nosauktā avota, kas tek klostera dārzā, tas dziednieciskās īpašības zaudējis jau pirms gadsimta. Tomēr līdz tam 19. gadsimta sākumā uzietajam sērūdens avotam bijušas tik izcilas īpašības, ka mūki uzcēluši nelielu slimnīcu, kur varēja pieņemt ārstējošas vannas. Sērūdeņradis izsīcis, un vietā palicis vienkārši tīrs, garšīgs ūdens.

„Oficiāli baznīca Latvijā nav apstiprinājusi un pētījusi nevienu brīnumu. Tas arī ir dārgs un darbietilpīgs pasākums,” atzīst Aglonietis. Turklāt Aglonas bibliotēka Otrā pasaules kara laikā un it īpaši komunistu varas gados ir ļoti izpostīta un daudzas liecības ir zudušas.

Māris Puķītis/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Bulls Press

Krusta, pie kura piesita Jēzu, skaidas glabājas arī Latvijā: svēto relikviju brīnumainie piedzīvojumi. FOTO. VIDEO