Meitene ar mīklaino pagātni

Stāstu par to, kā Alūksnes mācītāja Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska nonāca Krievijas varas pašā virsotnē, droši vien zina visi – Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks aplenca Alūksni, un pēc pilsētas ieņemšanas caram acīs iekrita kāda turienes meitene. Viņš to apprecēja, bet pēc Pētera nāves Marta kļuva par carieni Katrīnu I.

Taču noteikti mazāk būs to, kuri zinās pastāstīt, kā kaut kas tāds vispār bija iespējams – kā skuķis no impērijai nule pievienotas teritorijas varēja tikt tik augstu. Un kādas pēdas viņa atstājusi vēsturē.

Jāsāk ar to, ka par Martas tautību īstas skaidrības nav. Mums, protams, labpatiktos uzskatīt, ka viņa bija latviete, taču ticamāka liekas versija par polieti vai lietuvieti. Katrā ziņā viņas ģimene uz Vidzemi bija pārcēlusies no poļu pārvaldītajām teritorijām (iespējams, Latgales), un ģimenē runātā valoda droši vien bija poļu. Ir gan arī versijas, ka Martas tēvs varētu būt bijis kāds zviedru virsnieks vai pat vācbaltu barons. Visticamākais, ka reliģisko pārliecību viņa savas dzīves laikā mainīja vairākkārt: sākumā bija katoliete, pēc tam luterāne un visbeidzot – pareizticīgā. Vēsturnieki uzskata, ka katastrofālajā informācijas trūkumā par Martas jaunību lielā mērā ir vainojama viņa pati, jo, sasniedzot varas virsotnes, likusi iznīcināt liecības par savu zemo izcelsmi.

Bērnībā Marta nokļuva Ernsta Glika ģimenē Alūksnē, kur tad arī piedzīvoja krievu karaspēka aplenkumu. Īsi pirms tam viņa bija izdota par sievu zviedru dragūnam Johanam Krūzem, kurš dienēja Alūksnē, taču ilgi laulības dzīvi baudīt pārim neizdevās. Kad feldmaršala Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks aplenca pilsētu, pēc divu nedēļu ilgas apšaudes garnizonam tika piedāvāts padoties un ar godu pamest pilsētu, kam zviedri arī piekrita. Taču ne visi – divi virsnieki uzspridzināja pulvera pagrabu, ko Šeremetjevs ne bez pamata uzskatīja par noslēgtās vienošanās pārkāpumu un lika visus pilsētā esošos saņemt gūstā. Tostarp arī Martu. Ko viņai nācās pārciest uzreiz pēc krišanas gūstā, varam tikai minēt, taču, par laimi, drīz vien simpātisko meiteni pamanīja Šeremetjevs un paglāba viņu no kļūšanas par “pulka sievu”. Ar humānismu gan tam nebija nekāda sakara – Šeremetjevam pašam bija vajadzīga jaunkundze, kas varētu īsināt naktis. Nekāda ilgā kopā nakšņošana gan neizdevās, jo, kad Martu pamanīja viens no pašiem tuvākajiem Pētera I līdzgaitniekiem Aleksandrs Menšikovs, meitene tika atsavināta pa otram lāgam un nu jau kļuva par Menšikova mīļāko. Līdz brīdim, kad gadījās acīs Pēterim, – un notika trešā un pēdējā atsavināšana. Ar Menšikovu gan Marta labas attiecības saglabāja līdz mūža beigām un lielā mērā tieši ar viņa atbalstu varēja kāpt tronī.

“Maza auguma, resna un tumsnēja…”

Kādēļ neizglītotais Alūksnes skuķis tā iepatikās krievu varenajiem, varam vien minēt. Nav šaubu, ka jaunībā viņa bija simpātiska, acīmredzot piemita arī iedzimts šarms. Nelabvēļi gan uzskatīja, ka viņa ir slikti audzināta, vulgāra un ne pārāk skaista. Piemēram, Prūsijas karaļa meita Vilhelmīne viņu raksturojusi tā: “Maza auguma, resna un tumsnēja, viss viņas izskats neradīja nekādu labo iespaidu. Pietika uz viņu paskatīties, lai uzreiz būtu redzama viņas zemā izcelsme. Kleita, kas viņai bija mugurā, droši vien bija pirkta tirgū. Pēc izskata viņu varēja noturēt par ceļojošu vācu aktrisi. Ķeizarienei bija uzkarināts savs ducis ordeņu un tikpat svētbilžu un amuletu, un, kad viņa gāja, viss šķindēja, it kā soļotu apkrauts mūlis.”
Nekādu labo izglītību Marta tiešām nebija baudījusi (lāgā pat neesot pratusi rakstīt), taču muļķe pilnīgi noteikti nebija.

Atšķirībā no daudziem Pētera līdzgaitniekiem un mīļākajām, kas laiku pa laikam krita cara nežēlastībā, Marta zināja, ko valdnieka klātbūtnē var darīt, bet ko labāk nedarīt. Zināja, kad viņu atbalstīt, bet kad labāk turēt muti. Spriežot pēc laikabiedru atstātajām atmiņām, Pēteris bieži vien ļāvis laulātajai draudzenei piedalīties arī svarīgās apspriedēs, taču, vai tajās ņēma vērā arī viņas viedokli, par to gan īstas pārliecības nav. Droši vien dažreiz ņēma, citreiz ne pārāk.

Martas lielākais pluss bija pieticība, un šajā ziņā viņai labi sapasēja ar Pēteri, kurš nebija liels komforta cienītājs un karagājienu laikā dzīvoja visai spartiskos apstākļos. Martai pret to nebija iebildumu, un viņa vienmēr bija gatava atbalstīt Pēteri. Īpaši šis atbalsts noderēja neveiksmīgā 1711. gada karagājiena laikā pret turkiem, kad krievu karaspēks ar pašu caru priekšgalā nonāca aplenkumā un Pēteris jau bija pilnīgā izmisumā. Tieši Martas atbalsts viņam ļāva saņemties, turklāt, kā runā, tieši dārglietas, ko viņa bija gatava ziedot, ļāva uzpirkt turku komandierus, lai tie ļautu krievu armijai izsprukt no gūsta.

Pēteris to ļoti augstu novērtēja un 1712. gadā Martai (tobrīd jau viņa bija pārgājusi pareizticībā un pieņēmusi Katrīnas vārdu) par godu ne tikai nodibināja Svētās Katrīnas ordeni, par kura pirmo kavalieri viņa tad arī kļuva, bet arī beidzot oficiāli apprecēja. Šis gājiens gan bija diezgan slidens no vispārpieņemto morāles normu viedokļa, jo Katrīnas laulība ar zviedru dragūnu oficiāli nebija šķirta. Tiesa, caru tādi sīkumi neuztrauca (galu galā, pirmo sievu Jevdokiju Lopuhinu viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem jau sen bija ieslodzījis klosterī), bet vēl arvien krievu gūstā esošais Johans Krūze drīz vien kaut kur Sibīrijā esot nomiris. Bet 1724. gadā neilgi pirms savas nāves cars Katrīnu oficiāli kronēja par ķeizarieni, un tieši šis apstāklis vēlāk viņai ļaus pretendēt uz troni.

Pirmais 1. aprīļa joks

Troni pēc Pētera nāves Katrīna mantoja lielā mērā apstākļu sakritības dēļ. Visi bija pārliecināti, ka sasirgušais cars pirms nāves nosauks to, kuram viņš uztic valsts pārvaldīšanu, taču tas nenotika. Pareizāk sakot, varbūt arī notika, taču neviens to tā arī neuzzināja, jo Pētera dzīves pēdējās stundās pie viņa gultas atradās tikai laulātā draudzene, kura, ja arī dzirdēja aizgājēja pēdējo vēlēšanos, tad paturēja šo informāciju pie sevis. Cars vēl nebija izlaidis garu, kad galms jau bija sadalījies divās nometnēs: vieni uzskatīja, ka tronī jākāpj Pētera mazdēlam, arī

Pēterim, savukārt otri bīdīja Katrīnu. No loģikas un tā laika tiesību normu viedokļa priekšroka bija mazgadīgajam Pēterim, taču viņa kandidatūrai bija daudz ietekmīgu pretinieku, kuri baidījās no atriebības – savulaik viņi bija pielikuši roku mazā Pētera tēva careviča Alekseja bojāejā, nomelnojot viņu Pētera I acīs. Visu izšķīra bijušā cara favorīta Aleksandra Menšikova un gvardes virsnieku nostāja – viņi bija par Katrīnu. Un tā beigu beigās Katrīna tika pasludināta par ķeizarieni.

Viņai pašai pret to nekādu iebildumu nebija, kaut gan publiski viņa likās bēdu nomākta par mīļotā vīra nāvi. “Asaras viņa lēja tādā daudzumā, ka visi par to brīnījās un nevarēja saprast, ka vienas sievietes galvā var satilpt tik liels ūdens rezervuārs. Viņa bija viena no cītīgākajām apraudātājām, kādas vien iespējams redzēt, un daudzi gāja speciāli skatīties, kā viņa pie sava vīra līķa raud un vaimanā,” rakstīja admirālis Francis Vilbuā. Taču pārāk ilgi sēras neturpinājās, un drīz vien ķeizariene atrada pāris jaunus un skaistus mīļākos.

Ar valsts lietām viņa sevi pārāk neapgrūtināja, ļaujot valsti pārvaldīt īpaši izveidotai Augstākajai slepenajai padomei, kurā tika iekļauti Katrīnai pietuvinātie augstmaņi. Pati viņa ar lielu aizrautību nodevās dažādām izklaidēm, reizēm visai dīvainām. Vēstures pētnieks Boriss Akuņins min piemēru, ka 1725. gada 1. aprīlī ķeizariene likusi skandināt ugunsdzēsēju zvanus, tā saceļot Pēterburgā pamatīgu jezgu, bet pati uz to visu noskatījusies un no sirds smējusies. Var uzskatīt, ka tas bija pirmais 1. aprīļa joks Krievijā.

Par veselīgu carienes piekopto dzīvesveidu nekādi nevar saukt – jau kopdzīves laikā ar Pēteri viņa sāka lietot alkoholu un šo niķi neatmeta arī pēc kāpšanas tronī. Iemīļota viņas izprieca bija sarīkot dzeršanas sacensības, kurš ilgāk izturēs. Ilgi visas šīs pārmērības turpināties nevarēja – kad 1727. gada aprīlī Katrīna saslima ar plaušu karsoni, organisms slimību nepārcieta un ķeizariene nomira. Tronī viņa bija pavadījusi tikai divus gadus un neko paliekošu nepaveica.

Ķeizariene no Kurzemes

Pēc Katrīnas nāves tronī tika iesēdināts Pētera I mazdēls Pēteris II, kuram tobrīd bija tikai 11 gadu, bet vēl pēc trim gadiem viņš nomira no bakām. Tronis atkal bija brīvs, un, meklējot pretendentu, krievu aristokrāti atcerējās par Pētera I brāļa Ivana meitu Annu, kura jau sen bija izprecināta Kurzemes hercogam.

Stāsts par šīm laulībām ir bēdīgs. Kad Kurzemes hercogisti Lielā Ziemeļu kara laikā ieņēma krievu karspēks, Pēteris I nolēma to padarīt par Krievijas satelītu. Vislabāk to bija izdarīt ar laulību palīdzību – jaunajam Kurzemes hercogam Frīdriham II Vilhelmam (tobrīd viņam knapi bija apritējuši 18 gadi) izprecināt krievu princesi Annu. Laulības dzīve gan izrādījās ārkārtīgi īsa: 1710. gada novembrī Vilhelms ar Annu Pēterburgā salaulājās, bet jau nākamā gada janvārī pa ceļam uz Jelgavu jaunais vīrs nomira. Runāja, ka uz viņa veselību graujošu iespaidu bija atstājis krievu vētrainais kāzu svinēšanas stils.

Lai vai kā, Jelgavā Anna ieradās kā atraitne un nākamos 20 gadus pavadīja Kurzemē vientuļi un visai vienveidīgi. Cara galms “lauku radinieci” finansēja negribīgi, tādēļ viņai laiku pa laikam nācās braukt uz Pēterburgu un diedelēt naudu. Pieminot Kurzemes hercogus, mums prātā nāk greznās Jelgavas un Rundāles pilis, taču Annas laikā tās vēl nebija uzceltas, bet vecā Jelgavas pils bija diezgan bēdīgā stāvoklī.

Anna labprāt būtu apprecējusies vēlreiz, un bija jau pat atrasts kandidāts – grāfs Saksijas Morics, Polijas karaļa ārlaulības dēls. Taču te savu vārdu teica lielā politika, Pēterburga nebija ieinteresēta Kurzemes hercoga titulu atdot Polijas karaļa atvasei. Tādēļ hercogienei nācās iztikt ar mīļākajiem, ilgus gadus šo lomu spēlēja no Pēterburgas Kurzemi pārvaldīt viņai palīgā atsūtītais Pjotrs Bestuževs-Rjumins, bet vēlāk viņu nomainīja vietējais muižnieks Ernsts Johans Bīrons, kuram pašam Annas valdīšanas laikā būs lemts kļūt par Kurzemes hercogu.

Dzīvojot Kurzemē, Anna atklāja kādu sievietei ne pārāk raksturīgu vaļasprieku – medības. Turklāt nodevās šai izklaidei ar lielu azartu un, kā stāsta laikabiedri, esot bijusi izcila šāvēja. Viņas personīgajā ieroču kolekcijā bijušas vismaz 200 šautenes, kā arī desmitiem pistoļu. Jaunībā viņa dienām ilgi dzīvoja pa mežiem, taču vēlāk, pieņemoties miesās, pārgāja uz jaunu medību veidu – medības ar piegādi mājās. Proti, īpaši viņai pils parkā tika sadzīti zvēri, bet Anna uz tiem šāva no pils logiem. Pie katra loga vienmēr stāvējusi pielādēta šautene, ja nu gadījumā, garām ejot, kundzei sagribas nošaut kādu parkā redzamo briedi…

Ļoti iespējams, ka tieši dīkā un lielā mērā bezjēdzīgā dzīve Kurzemē sabojāja Annas raksturu un gaumi. Viņai ārkārtīgi patikuši galma ākstu taisītie kumēdiņi, un Anna varējusi līdz aizsmakumam smieties, skatoties, kā tie viens otru grūsta un rauj aiz matiem. Nekādu nopietnu izglītību hercogiene tā arī nekad neieguva un, gluži tāpat kā Katrīna I, iztika ar iedzimto sievietes prātu un viltību.

Tie lieti noderēja, kad 37 gadus veco hercogieni pēkšņi aizrāva uz Pēterburgu un piedāvāja Krievijas impērijas troni. Vēl pārrunu laikā muižniecības pārstāvji Annu pierunāja parakstīt dokumentu, ar kuru topošā ķeizariene atteiktos no vairākām privilēģijām, piemēram, kontrolēt valsts budžetu un vienpersoniski iecelt augstākās amatpersonas. Anna piekrita, taču, kad ieradās Krievijā un jautājums par viņas kāpšanu tronī jau bija izlemts, tad iepleta apaļas acis un liekuļotā izbrīnā konstatēja, ka dokumentā, raugi, nav pausta visas tautas, bet tikai daļas muižniecības vēlmes. Nē, tādu papīru parakstīt gan viņa nevar!

Tronī Anna nosēdēja 11 gadus, taču nevarētu teikt, ka vēsturē būtu palikusi kā laba valdniece. Būtībā jau viņas valdīšana bija nomināla, jo šajā ziņā viņa paļāvās uz saviem favorītiem ar Bīronu un feldmaršalu fon Minihu priekšgalā. Tādēļ, kad 1740. gadā viņa nomira, īpaši neviens par valdnieces aiziešanu asaras nelēja.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Stāsts par Voldemāru Kalpiņu: LPSR ministrs, kurš padomju laikos atdzīvināja "Skroderdienas Silmačos"