Uz interviju viņš atnāk tik draudzīgi noskaņots, ka samulstu. Esmu sagatavojusies vilkt no viņa vārdus kā ar knaiblēm ārā, bet te nu viņš ir – tik pārsteidzoši atklāts un tiešs. Aivis Ceriņš – vīrietis, kura kauliņus pirms pāris gadiem viņa šķiršanās kontekstā mēs visi kolektīvi kārtīgi pārmazgājām. Taču laiks dziedē. Un arī šoreiz tas ir izdarījis savu labo darbu.

Kādus jautājumus tu šajā intervijā negribētu dzirdēt?

Jautājumus no sērijas, kādi ir mani jaunākie secinājumi un kādas es varētu dot pamācības citiem. Ja man kāds uzdod tādus jautājumus, saruna automātiski beidzas. Kas es tāds esmu, lai drīkstētu mācīt citus, turklāt – tāpat taču visi kāpj uz saviem grābekļiem. Ir laimīgi, viļas, melo… Es neesmu dievticīgs, bet ticu, kas ir augstāks spēks, kura priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi. Ja man uzdod jautājumu, ko es ieteiktu citiem – dzīvojiet savu dzīvi tā, lai domas vairāk ir vērstas uz rītdienu, nevis vakardienu. Priecājieties par savu draugu vai latviešu panākumiem, nevis grauziet un triniet mēles par viņiem virtuves sarunās. Katram ir savi dzīves stāsti. Mans dzīves un pieredzes gājums nav šabloniski replicējams uz citiem.

Nākamais normālais jautājums cilvēkam būtu – kā tu jūties? Bet, lūdzu, neatbildi ar “labi” vai “slikti”.

Kopumā es tomēr tiešām jūtos ļoti labi, es teiktu – pat laimīgs. Es pamostos priecīgs un vakaros eju priecīgs gulēt. Man ir laba veselība, bērni – veseli, vecāki un tuvākie arī. Jā, gadās uzņēmējdarbības lietas, kas kādā brīdī neiet un buksē. Ir mirkļa likstas, par kurām pārdzīvo un nevari aizmigt. Un tad ir mērenā ikdiena, kas droši vien mums, lielākajai daļai, ir dominējoša. Ir labi, varbūt nav ļoti labi, bet nav arī slikti. Tu kaut kā levitē pa vidu tajā visā. Šodien es jūtos tur “pa vidu”.

Katram cilvēkam ir kaut kas, kas nospiež sirdi. Tāpēc es, piemēram, nevienu neapskaužu, jo labi zinu – katram ir kāda sava sāpe. Ja ne citāda, tad kaut fiziska sāpe.

Man arī, protams, ir personiskas lietas, kas sagādā raizes, un es par tām domāju. Gribu tās sakārtot un iet uz priekšu, bet saprotu, ka ir laika posms, kurā tam vienkārši jāiet cauri. Par tām savām raizēm es negribētu runāt. Man ir cilvēki, kas palīdzoši ved mani pa to ceļu, bet es neesmu tā ceļa galā. Es neesmu atrisinājis šo lietu. Zinu, ka izdarīšu.

Tavs Instagrams sastāv no bildēm, kur esi uzvalkā un skaistā vidē, un ir otra daļa, kas ir pat lielāka – es ar mugursomu, es ar lukturīti un tumsā, es un dubļi ... Kas ir tas, ko tu tur, tumsā, dubļos un sviedros, meklē? Vai tas ir kāds vīrišķais spēks, vai tā ir kāda enerģija, kuras ir daudz, un tu nezini, kur to likt, vai tieši otrādi – gribi to iegūt? Tādi vīriešu brālības izgājieni. Jeb kā tu to nosauktu?

Es saprotu, par ko tu runā. Ikdienā es 90 % laika pavadu, ģērbies kā advokāts: klasiskā uzvalkā un baltā kreklā ar kaklasaiti. Tādā ziņā es pat apbrīnoju urlas, jo viņi ērti ģērbjas, viņi zina, kas ir komforts. (smejas) Un man arī patīk būt komfortā. Draudzene saka: es ļoti gribētu tevi biežāk redzēt uzvalkā. Uz ko atbildu: kad dzīvosim kopā, tad biežāk redzēsi mani uzvalkā. Ar to es domāju, ka vairāk laika pavadām kopā tieši abu brīvajos brīžos.

Kas attiecas uz dubļiem, tumsu un fiziskiem izaicinājumiem – es vienmēr to esmu darījis, man vienmēr tas ir paticis. Tagad, ar jauno dzīves nogriezni, esmu sapratis, ka gribu to darīt citādāk – augstākā un smagākā līmenī. Tāpēc ir Zemessardze, tāpēc es lecu iekšā dažādās avantūrās. Bez šaubām, tur ir arī brālības aspekts, jo es esmu absolūts komandas spēlētājs. Es esmu tas, kas vienmēr gatavs vilkt komandu. Arī man pašam ir svarīgi just, ka mani pavilks, kad vajadzēs. Es arī esmu tas, kas var kliegt uz komandas biedru pilnā rīklē. Kliegt ne tāpēc, ka dusmīgs, bet kliegt, lai otrs iegūst spēku vai motivāciju neapstāties.

Un ir arī otra lieta. Es emocionāli biju ieracies tādos dubļos, ka šobrīd gribu tos dubļus izjust un izlīdzināt fiziski. Es vēl nekad neesmu bijis tādos dubļos, no kuriem nevarētu tikt ārā – tagad runāju gan par emocionālo, gan fizisko pasauli. Te gan man ir atziņa, ar ko varu padalīties: no visa un jebkurš var tikt ārā.

Vai tāds izteikti maskulīns tu esi jau no bērnības vai dzīves laikā to sevī attīstīji?

Vienmēr tāds esmu bijis. Esmu audzis tādos apstākļos, kur tas bija nepieciešams. Es augu laukos, vārda tiešajā nozīmē – laukos, un kājām gāju uz skolu. Tagad tās publiskās diskusijas, ka bērni nevarēs aiziet uz skolu kilometru kājām... Ko?! Mēs ar slēpēm slēpojām ziemā pa sērsnu un kupenām. Visi – kaimiņu puikas un meitenes – braucām ar riteņiem uz skolu. Kamēr sēdējām stundās, riteņu ķēdes tā sasala, ka nevarējām aizmīties mājās. Mājās gājām, riteņus rokās nesot.

Visu interviju lasi oktobra “Jauns OK”!

Vēl oktobra numurā lasi par IVF jeb mākslīgās apaugļošanas ceļu – no ārstu skaidrojumiem līdz sieviešu pieredzēm, kas iedrošina nepadoties. Skaistumkopšanas sadaļā – mūsdienīga anti-age pieeja: kā rūpēties par ādu gudri, dabiski un bez pārspīlējuma. Modes lappusēs – šokolādes toņi, adījumi, silti audumi un detaļas, kas padara rudens stilu gan valkājamu, gan izsmalcinātu. Ieskatāmies arī Holivudas aktuālajās sejās – jaunajos talantos, kas ienes svaigu enerģiju uz ekrāniem. Un ceļojumu sadaļā – tropiskā Maurīcija, kur daba, miers un luksuss savijas neaizmirstamā pieredzē.

Kauja uz ekrāna un īstenībā: virsseržants Jānis Laķis stāsta par Afganistānā pārdzīvoto, kas nu redzams kino