Brīvajā laikā uz mežu

“Kad esmu savā mežā, uzlieku ķiveri, austiņas un palieku viens ar savām domām – klaiņoju, skatos, kas notiek, un visu nevajadzīgo izpļauju, sakopju,” teic Edgars un atzīst – mežs ir vieta, kur smelt spēku, kur vari tā pa īstam būt pats. Viņš izmanto katru iespēju būt dabā, apskatīt paša stādītās jaunaudzes, izlūkot, kādus posta darbus nodarījuši meža dzīvnieki, lai glābtu, kas vēl glābjams, un lai vienkārši priecātos par to, kā mežs mainās līdzi gadalaikiem un dažādām dabas norisēm. “Jo tagad sanāk daudz retāk būt ārpus biroja,” Edgars saka un paskaidro, ka viņa ikdiena paiet Līvānos, LVM Dienvidlatgales klientu apkalpošanas centrā. Meža aizsardzības speciālista pārziņā ir gan Dienvidlatgales, gan arī Ziemeļlatgales reģions, un tiešajos pienākumos ietilpst visi ar medībām saistītie jautājumi un arī uguns apsardzība. “Organizēju kolēģu darbu, bet pats uz manā pārziņā esošajiem mežiem izbraucu nepieciešamības gadījumā. Rīkoju sapulces, arī skatos, vai pareizi dati ievākti, vai medību infrastruktūra ir kārtībā... Manā pārziņā ir plašs reģions – Viesīte, Madona, Viļaka – viss līdz Krievijas, Baltkrievijas robežai.”

Lai pildītu minētos pienākumus, arī pašam jābūt medniekam, un Edgars, kā pats saka, zina drēbi no abām pusēm – bijis gan daļa no mednieku kolektīva, gan arī mednieku eksaminācijas komisijā. Arī pirmās apzinātās atmiņas saistībā ar mežu ir no aptuveni sešu gadu vecuma, kad kopā ar tēvu gājis medībās. “9. klases atestātā jau bija norādīts, ka mani saista darbs ar mežiem.” Jau pamatskolas beigās un vidusskolas laikā viņš katras brīvdienas gājis medniekiem par dzinēju, pat rakstījis zinātniski pētniecisko darbu par mežacūku populāciju un likumsakarīgi studijas turpinājis toreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. “Pēc tās absolvēšanas uzsāku darbu jaunizveidotajā Mežu konsultāciju un pakalpojumu centrā Daugavpilī.” Tagad šī pēc iedzīvotāju skaita Latvijas otrā lielākā pilsēta kļuvusi par Leikusu ģimenes mājvietu. Sieva Diāna strādā Daugavpils slimnīcā, bet bērni – 11 gadus vecā meita Liliāna un astoņgadīgais dēls Rinalds – apgūst zinības attiecīgi piektajā un otrajā klasē. Edgars atzīst, ka nodot bērniem savas zināšanas par mežu un dabu kļūst arvien grūtāk: “Jo lielāki viņi aug, jo sarežģītāk visai ģimenei atrast laiku, lai kopā dotos uz mežu. Kovida laikā, kad izklaides bija ierobežotas, būšana dabā bija teju vienīgā iespēja tikt ārā no dzīvokļa, paelpot svaigu gaisu. Ļoti bieži braucām uz mūsu mežiem, bet tagad – bērni pieaug, un pilsētas sniegto iespēju ir tik daudz... Puika spēlē hokeju un peld, treniņi ir katru dienu, arī sestdienās un svētdienās, turklāt sākas turnīru laiks. Labi, ka sieva ņemas ar bērniem, viņa ir ģimenes treneris – brauc uz sacensībām. Tāpēc es brīvajā laikā varu doties uz mežu. Meita dzied, arī peldēšanā trenējas, nupat piedalījās Latvijas čempionātā. Abiem ir daudz draugu, līdz ar to sanāk iet uz dzimšanas dienas ballītēm, tāpēc pastaigām pa mežu visiem kopā grūti saorganizēties.”

Tomēr pīļu medību sezonas atklāšanā dēls ir līdzi katru gadu, jo viņam, gluži tāpat kā savulaik Edgaram, dikti interesējot medības. Savukārt pavasarī un rudenī abi cenšas kopā papildināt meža stādījumus, “lai redz, ka nekas nerodas no zila gaisa. Ir jāiegulda gan darbs, gan līdzekļi, ko ģimenes labā varētu izlietot arī citādāk.”

Pēc Ziemassvētku eglītes gan visi brauc kopā. “Paņemam dāvanas meža zvēriem – burkānus, ābolus –, braucam un prasām Meža mātei, lai mums parāda skaistāko eglīti.” Edgars atgādina, ka meža iemītniekiem paredzētās veltes nevajag karināt kokos, bet gan atstāt vietā, kur eglīte nozāģēta.

No zvēriem nav jābaidās

Edgara un viņa sievas Diānas vārds atrodams arī Meža nozares gada balvas Zelta čiekurs 2024 laureātu sarakstā. Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotā konkursa Sakoptākais mežs Gada balvas nominācijā Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu īpašums Vīndzedži saņēma atzinības balvu un diplomu. Ģimene pirmos trīs hektārus meža iegādājušies pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet tagad īpašumu platība augusi jau līdz gandrīz 200 hektāriem. “Tolaik pietrūka praktisko zināšanu meža apsaimniekošanā, jo studijās lielākoties mācīja teoriju. Tagad, cik zinu, studenti vairāk apgūst arī praktiskas iemaņas. Tas ir būtiski, kad jāsāk visu darīt pašam.” Īpašums atrodas Subates tuvumā, Sēlijā, kur pagājusi Edgara bērnība. “Man ir trīs brāļi un divas māsas, bet savu profesionālo darbību un nākotni ar mežu saistījis esmu tikai es.” Viņš piebilst, ka, protams, sēņot, ogot vai tāpat vien pastaigā uz mežu iet visi. “Šķiet, būtu grūti atrast kādu, kam nepatīk iet mežā, cita lieta, ka daudziem ir bail – tagad aktuālas ir ērces, arī no lāčiem un vilkiem baidās... Pats neesmu sastapis lāci, bet Latvijas valsts mežos mums izsniegti piparu gāzes baloniņi, ko ņemt līdzi, ejot mežā. Jāsaka gan, ka katram jau savs baiļu slieksnis. Kā teicienā – ja baidies no vilka, uz mežu vari neiet! Ja aiz katra stūra saskati vilku jeb kaut ko, no kā būtu jābaidās, tad no patīkama laika pavadīšanas mežā nekas nesanāks. Vai, ja iesi trokšņodams, mēģinot aizbaidīt zvērus, putnus, tad arī labāk neiet mežā. Turklāt ne lācis, ne kāds cits meža dzīvnieks, pamanot piestājam mašīnu uz meža ceļa, uzreiz neies skatīties, kas tur notiek. Cilvēks nav viņa intereses objekts, dzīvnieks drīzāk izvairīsies nekā nāks virsū.” Reiz Edgars gan piedzīvojis visai neomulīgas sajūtas, kad sastapis vilku pavisam tuvu – dzīvnieks stāvējis un cieši skatījies uz atnācēju. “Tas ir liels plēsējs, un tāpēc jāciena un jārespektē,” viņš nosaka, piebilstot, ka ievainots dzīvnieks gan nozīmē dubultas briesmas.

Atgriežoties pie sarunas par savu īpašumu, Edgars atklāj, ka daļa no tā – Vīndedži – atrodas nepilnu divu kilometru attālumā no viņa vecāku mājām. “Vietās, kur šobrīd aug plantāciju mežaudzes, savulaik manam tēvam bija siena pļavas. Tēvs joprojām apsaimnieko divus Vīndedžu saimniecības lauksaimniecības zemju pleķīšus un zina par visu, kas apkārtnē notiek.” Jaunaudzes Edgars lolo pats, jo “otrajā jaunaudžu kopšanā svarīgi ir izvēlēties un atstāt tās koku sugas, kas patiešām augs līdz krājas kopšanas cirtei, kad koki tiek izretināti, kā arī izcirsti slimie un augšanā atpalikušie, tā palikušajiem uzlabojot apstākļus”. Pirmā jaunaudzes kopšana esot vairāk vispārēja, un platības dabiski atjaunojas pārsvarā ar apsi un baltalksni, savukārt, nenokavējot nākamās kopšanas, mazvērtīgākās koku sugas var nomainīt uz bērziem. Tā kā Edgara īpašumam blakus atrodas Baltmuižas purvs, nākas rēķināties ar gana lieliem pārnadžu nodarītiem bojājumiem jaunaudzēs. “Kopš bērnības atceros, ka tur vienmēr bijis daudz aļņu. Paredzot, ka galvenā mērķa suga man būs bērzs, pirmajā jaunaudžu kopšanā prasu jaunaudžu kopējam maksimāli izretināt apses, lai nākotnes bērziem netrūktu gaismas. Kad otro jaunaudžu kopšanu veicu pats, mēģinu maksimāli saudzēt bērzus un izzāģēt lielās nograuztās apses.” Tā kā jaunaudžu platības ir lielas, Edgars cenšas izmantot arī Eiropas atbalsta fondu iespējas.

Cīņa ar pārnadžiem

Meža saimnieks stāsta, ka jauno kociņu aizsardzība pret dzīvnieku izraisītiem bojājumiem ir patiešām nopietna problēma. Tie iecienījuši ne tikai skujkokus, bet arī jauno bērziņu galotnes. “Vienā no maniem īpašumiem pirms četriem gadiem iestādītie bērzi vēl nav sasnieguši vidējo augstumu viens metrs, jo vienmēr uzrodas kāds zaķis, pele vai stirna, un kociņi uz augšu neaug. Arī aļņi bieži noēd mazajiem bērziem jaunās lapiņas kopā ar galotni. Pret to varam cīnīties ar repelentiem un medījot pārnadžus.” Viņš atklāj, ka mazo kociņu aizsardzībai izmanto arī aitas vilnu, ko pietin zariem vai stumbram. Ja darbs paveikts rūpīgi, rezultāts esot labs, bet pavasarī šo vilnu izmanto putni ligzdu vīšanai. “Tāpat ar Trico esmu apstrādājis gan bērzus, gan apses, un ir izdevies panākt, ka pat alnis apsi neaiztiek. Aizsardzības līdzekli ieleju plastmasas pudelē un ar parastu auduma cimdu uzklāju gan stumbram, gan galotnei, taču uzmanīgi, lai neaplūzt pumpuri.”

Edgars atzīst, ka Vīndedžu mežā viņam īpaši patīk aplūkot bērzu audzi, kurā veikta kopšana un atzarošana. Interesanti, ka bērnībā bērzu vietā tur auga kartupeļi. “Esmu kartupeļu tīrumā ieaudzējis mežu.” Īpašumā ir arī viens egļu nogabals, kas robežojas ar valsts mežiem, kur jau trīs reizes veikta sanitārā izlases cirte, bet šogad tas jau nozāģēts sanitārajā kailcirtē – mizgrauzis savu darbiņu ir padarījis. “Savas mežaudzes regulāri apsekoju un aizdomīgajiem kokiem pieslienu kādu kritalu, tos tādā veidā iezīmējot. Tā vēlāk ir vieglāk atrast egles, kas šķitušas aizdomīgas. Varu teikt, ka manā mežā izteikta koku nokalšana nav novērota. Ar nelielo mizgraužu apjomu egle tiek pati galā.”

Sākoties tumšajam gadalaikam, pēc darba aizdoties uz mežu Edgaram sanāk retāk, jo līdz tam jāmēro apmēram pusotru stundu ilgs brauciens, un tad jau tumsa klāt. Toties brīvdienās visbiežāk Edgaru var sastapt mežā. Sezonā, kad garā zāle netraucē mazajiem kociņiem augt un nav, ko pļaut, mežam arī ir nepieciešama kopēja gādīgā roka. “Man svarīgi ir sajust gandarījumu par kārtīgi paveiktu darbu un priecāties par rezultātu. Ir patīkami atgriezties tādās vietās pēc kāda laika. Piemēram, varu priecāties par iepriekš likvidētu bebru uzpludinājumu, izraktu grāvi vai izkoptu platību. Tā kā mana ikdiena lielākoties paiet birojā, fiziska slodze mežā nāk tikai par labu.”

Par mežu ir jāgādā!

Edgars neslēpj, ka mežs ir viņa ģimenes galvenais iztikas avots un arī nākotnei veidotais uzkrājums. Viņaprāt, meži Latvijā kļūst aizvien pieejamāki un arī jaunāki. “Bet tas saistīts ar to, ka ir aizvien vairāk aizsargājamo teritoriju. Savukārt pieprasījums pēc koksnes nemazinās un arī nākotnē to vajadzēs, tāpēc intensīvāka mežu apsaimniekošana ir neizbēgama. Palielinot aizsargājamās platības, pieaug saimnieciskā slodze uz atlikušajām. Valsts mežos saimniekošanas režīma izmaiņas notiek diezgan strauji, privātajos to nevar izdarīt tik vienkārši, jo katrs īpašnieks ir ar savu stāstu un saviem nodomiem. Jāteic, ka meža nozare kopumā ir tā, kas valstī nozīmīgā apjomā dod darba vietas, rada pievienoto vērtību un arī ievērojami papildina eksporta bilanci. Ja raugāmies uz mežu kā sabiedrībai ļoti svarīgu vidi veidojošu faktoru, jābūt atgriezeniskai saitei. Ja sabiedrības interesēs nosaka saimnieciskās darbības ierobežojumu, jāmaksā atbilstoša kompensācija. Uzskatu, ka nav samērīgi, ja sabiedrības interesēs dažādus ar dabas saudzēšanu saistītus apgrūtinājumus un ierobežojumus jāuzņemas privātajiem meža īpašniekiem un viņu ģimenēm. Tas nav pareizi. Ja meža īpašnieks savā īpašumā drīkst saimniekot, viņš gūst ienākumus un maksā nodokļus. Ja saimniekošanu ierobežo vai pat aizliedz, ienākumu nav, bet nekustamā īpašuma nodoklis tāpat jāmaksā. Turklāt saimniekošana mežā nozīmē gan finansiālu, gan darba ieguldījumu. Cik tieši lieli resursi tie ir, zina tikai paši īpašnieki, bet sabiedrība un likumdevēji pat nenojauš. Taču meži mums ir vajadzīgi, un mums patīk tur gan atpūsties, gan paņemt tā sarūpētos labumus, kaut vai Ziemassvētku eglītes. Tāpēc par mežu ir jāgādā!”

Edgara ieteikumi

* Apsekojot mežu, jālūkojas, vai bebri kaut kur nav izveidojuši dambjus, un tie, iespēju robežās, jānojauc. Ja bebri tos bieži atjauno, jāsazinās ar medniekiem, lai organizētu dzīvnieku izķeršanu ar slazdiem.

* Stādot mežu, vēlams gatavot augsni. Tas izmaksās dārgāk, bet vēlāk būs vieglāk veikt jauno kociņu agrotehnisko kopšanu, kā arī var izvēlēties stādīšanas vietu – smilšainās sausākās augsnēs stāda vagā, bet mitrākās – uz tiltiņa (vagas slīpās nogāzes augšējās daļas), lai saknes ilgstoši neatrastos ūdenī. Var arī, veidojot pacilas, kociņus stādīt uz tām, augsni sagatavojot ar ekskavatora kausu.

* Veicot mežistrādes darbus, jāraugās, lai ar meža tehnikas risēm netiktu aizsprostots dabīgais meža ūdens tecējums. Ja tā notiek, var sākties teritorijas pārpurvošanās.

* Jaunajiem meža īpašniekiem nav jākautrējas palūgt padomu, iestāties kādā meža īpašnieku biedrībā, bet svarīgi atcerēties, ka nekas mūsdienās nav bez maksas. Sevišķi tas jāatceras, saņemot zvanus no izpalīdzīgiem uzņēmējiem, kas gatavi bez maksas strādāt meža īpašnieku labā. Pēc padoma var vērsties pie Mežu konsultāciju un pakalpojumu centra speciālistiem.

* Reģistrē savvaļas dzīvnieku radītos postījumus! To var ērti izdarīt mobilajā lietotnē Mednis. Nosūtīto informāciju reģistrē Meža valsts reģistrā un izmanto medījamo dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtēšanā, attiecīgi plānojot pieļaujamo nomedīšanas apjomu. Plašai sabiedrībai lietotne noder novērojumu iesniegšanai par mežā sastaptiem dzīvniekiem, arī bojā gājušiem, vai to klātbūtnes pazīmēm. Valsts meža dienests aicina lietotnē reģistrēt arī uz autoceļiem notriektos vai ievainotos dzīvniekus.

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu

Auto trūcīgam ārzemniekam: ieskatāmies padomju autobūves šedevros