Spānijas pilsoņu karš un ārzemnieki

1936. gada februārī Spānijas parlamenta vēlēšanās uzvaru guva kreiso partiju izveidotā Tautas fronte, kas apvienoja diezgan raibu publiku – sociālistus, kreisi noskaņotos liberāļus, komunistus, anarhistus, trockistus un katalāņu nacionālistus. Spāņu nacionālisti, politiski labējā spārna pārstāvji un katoļu tradicionālisti palika lai arī nelielā, tomēr mazākumā. Tika izveidota kreisā valdība ar liberāli Manuelu Asanju priekšgalā, kurš pēc neilga laika kļuva par Spānijas prezidentu. Asanja īstenoja izteikti kreisu politiku, dodot lielu varu arodbiedrībām un sākot politisko pretinieku vajāšanu. Savukārt Katalonijā un Basku zemē valdīja plaša autonomija. Situācija valstī saasinājās, kad Fransisko Largo Kabaljero vadītie spāņu sociālistu radikāļi sāka aicināt uz sociālistisko revolūciju, soloties iznīcināt buržuāziju kā šķiru.

1936. gada 13. jūlijā tika noslepkavots Spānijas parlamenta konservatīvā spārna līderis Hosē Kalvo Sotelo. Tas bija pēdējais piliens, kas pārpildīja labējo spēku pacietības kausu. Spāņu protektorātā Marokā sadumpojās ārzemju leģions, būtībā valsts kaujas spējīgākā vienība ar ģenerāli Fransisko Franko priekšgalā. Armijai pievienojās spāņu fašistiskās kustības Falanga spēki un konservatīvās Karlistu politiskās kustības vienības. Īsā laikā nemierniekiem izdevās pārņemt salīdzinoši lielus apgabalus Andalūzijā, Aragonā un Navarrā, taču valsts daļa ar galvaspilsētu Madridi, kā arī basku un katalāņu apdzīvotās teritorijas palika uzticīgi republikas valdībai.

Sākās nogurdinošs pilsoņu karš, kurā bez spāņiem un Franko pirmajiem sabiedrotajiem Marokas musulmaņiem, iesaistījās arvien jauni un jauni karotgribētāji. Franko pusē atklāti nostājās Hitlera Vācija un Musolīni Itālija. Itāļi galvenokārt ar dzīvo spēku – brīvprātīgo korpusu un militāro tehniku, bet vācieši – pamatā ar tehniku un kvalificētiem militārajiem speciālistiem. Galvenais vācu spēks bija Legion Condor, kura lielākais trumpis bija aviācija. Franko atbalstīja arī kaimiņvalsts Portugāle.

Par republikāņu galveno sabiedroto kļuva Padomju Savienība, kā arī citu valstu kreisie – komunisti, sociālisti un anarhisti. Ārvalstu komunisti un sociālisti tika apvienoti internacionālajās brigādēs, kurās dominēja cīnītāji no Francijas, Itālijas, Vācijas, Polijas, Dienvidslāvijas – kopskaitā apmēram 30 tūkstoši. Gan to veidošanā, gan vadīšanā liela doma bija Komunistiskajai internacionālei jeb Kominternei – Padomju Savienības kontrolētai starptautiskai organizācijai.

Pirmās kaujas, kur piedalījās interbrigāžu cīnītāji, bija Madrides aizstāvēšana 1936. gada oktobrī. Interbrigādes kļuva par spiegu vervēšanas centru Padomju Savienībai, ātri vien te sāka valdīt staļinisks, jebkādu opozīciju apkarojošs gars, tika vajāti trockisti un citi potenciālie politiskie pretinieki.

Interlatvieši Spānijā

Līdz 1937. gada 23. februārim, kad Latvijas Republikas Ministru kabinets atbilstoši valsts neitralitātes politikai pieņēma lēmumu aizliegt Latvijas pilsoņiem piedalīties Spānijas pilsoņu karā, karotgribētāji Spānijā varēja nokļūt legāli. Pēc tam – tikai pa aplinkus ceļiem, vispirms aizkļūstot līdz Parīzei, bet tālāk jau ar franču komunistu palīdzību grupās pāri Pirenejiem uz Spāniju, lai pēc apmācības kursa iziešanas interbrigāžu bāzē Alvasetē dotos uz fronti.

PSRS izlūkdienesta majora Gendina 1938. gada 30. aprīļa ziņojumā norādīts, ka no Baltijas valstīm karot internacionālajās brigādēs ieradušies 862 brīvprātīgie. Pēc citām ziņām, internacionālajās brigādēs kopumā bijuši 120 cilvēku no Latvijas, no kuriem karā krituši divdesmit četri. Brīvprātīgie galvenokārt bija Latvijas Darba jaunatnes savienības (LDJS) vai Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) biedri no Rīgas, Liepājas, Valmieras, Daugavpils. Vairums latviešu, bet bija arī Latvijas krievi, kā arī daudz ebreju, īpaši jau mediķu – ārstu un medicīnas māsu – rindās.

Visvairāk Latvijas brīvprātīgo – apmēram 30 cilvēku – bija apvienoti internacionālo brigāžu artilērijas vienībās. 13. Dombrovska internacionālās brigādes 6. slāvu prettanku baterijā Latvijas brīvprātīgie veidoja latviešu dzejnieka Leona Paegles vārdā nosaukto grupu. Šo vienību komandēja vēlākais Dailes teātra direktors Jānis Palkavnieks.

Otra latviešu artilēristu grupa bija iedalīta 1. slāvu smagās artilērijas diviziona Kolorova bulgāru bataljonā. Šī grupa tika nosaukta Jāņa Jansona-Brauna vārdā. Zināms, ka 15. internacionālās brigādes Dmitrova bataljonā cīnījās 16 latviešu brīvprātīgie. Šai vienībā cīnījās un krita dzejnieces Mirdzas Ķempes brālis Emīls Ķempe.

Latvietis Georgs Broziņš komandēja internacionālās brigādes bataljonu, bet viņa vietnieks bija Fricis Pūce – pirms aizbraukšanas LDJS Rīgas pilsētas organizators. Bataljona pamatsastāvu galvenokārt veidoja vācieši un austrieši.

Spānijā karoja arī rakstnieks Žanis Grīva (Folmanis), kurš kļuva par Spānijas kompartijas biedru un republikāņu žurnāla Fuego! redakcijas locekli. Vēlākais LKP CK loceklis (1961–1966) Žanis Grīva no karā smeltajiem iespaidiem sarakstīja stāstu krājumu Viņpus Pirenejiem”, atmiņas Spānija ugunī, romānu Mīlestība un naids, noveles Marikita un Noktirne, pēc kuras tika uzņemta mākslas filma ar tādu pašu nosaukumu un Gunāru Cilinski galvenajā lomā. Padomju laika Latvijā lielā mērā, tieši pateicoties Grīvam, lokālajā vēsturiskajā atmiņā tika uzturēta šā kara aktualitāte.

Žanis Grīva Latvijā atgriezās tikai 1941. gada maijā, kad pāris gadu bija pavadījis Francijā interbrigāžu karotājiem izveidotajās gūstekņu nometnēs. Tie, kuri nebija sevi pilnīgi sakompromitējuši, iesniedza repatriācijas prasības Latvijas sūtniecībai un atgriezās ātrāk, bet daļa tikai tad, kad Latvija jau bija PSRS sastāvā. Biedri ar komunistisko rūdījumu bija aktīvi karotāji arī vēlāk, vairāki krita Otrā pasaules karā, cīnoties Sarkanajā armijā, piemēram, Georgs Broziņš, kurš bija 121. latviešu strēlnieku pulka štāba komandieris, un Jānis Cinis, kurš padomju okupācijas laikā no komjaunatnes sekretāra uzkalpojās līdz pulkvedim, LPSR Valsts drošības tautas komisāra Šustina vietniekam un krita 1942. gadā kaujās pie Staraja Rusas, cīnoties 201. latviešu strēlnieku divīzijas rindās. Cinis bija arī aktīvs 1940.–1941. gada represiju organizētājs.

Lai gan Latvijas valsts aizliedza saviem pilsoņiem doties karā, Politiskās policijas pārvalde uz šādu aktīvo komunistu tūrismu raudzījās caur pirkstiem, būtībā pat kā uz diezgan pozitīvu faktu, jo jauno enerģisko vīriešu aizbraukšana vājināja komunistiskās kustības aktivitātes Latvijā.

Franko draugs no Latvijas

Lai gan lielākā daļa Spānijas pilsoņu kara dalībnieku, kuri bija saistīti ar Latviju, karoja republikāņu pusē, tomēr gadījās arī pa kādām izņēmumam. Viens no zināmākajiem ir Latvijas vācbaltietis Harijs fon Tranzē. Viņš deviņus mēnešus pavadīja itāļu ārzemju leģionā, kas būtībā bija analogs interbrigādēm, tikai cīnījās otrā frontes pusē. Tranzē iedzīvojumi bija plaši atspoguļoti latviešu un vācbaltu presē un atsevišķi izdotā grāmatā 9 mēneši Spānijas pilsoņu karā: Rīdzinieka piedzīvojumi. Pie Franko nacionālistiem Tranzē devās caur spāņu konsulātu Berlīnē, jo konsulāts Rīgā pārstāvēja republikāņu intereses. Tranzē piedalījās kaujās pie Madrides un vēlāk plaši aprakstīja kara šausmas un tuvcīņu nežēlību, jo īpaši mežonīgo marokāņu karavīru izdarības, kuri tuvcīņās ne tikai dūruši, bet arī koduši pretiniekiem. Pēc atgriešanās, kā jau arī īstam dēkainim pieklājas, Tranzē iekūlās nepatikšanās ar policiju aizņemtas naudas un nenokārtotu parādu dēļ. Pasi kā parāda nodrošinājumu viņš bija ieķīlājis kādā krogā…

Ģenerālis Bērziņš un slepenie padomju latvieši

1938. gada 29. jūlijā Maskavā nošautais 2. ranga armijas komisārs Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis) no 1936. gada septembra līdz 1937. gada vasarai bija augstākā padomju amatpersona Spānijā – galvenais PSRS militārais padomnieks.

Bērziņš, kurš darbojās ar segvārdu Grišins, Spānijā ieradās republikāņiem izšķirošā laikā, kad sāka pienākt PSRS sūtītā militārā tehnika, un viņiem izdevās nosargāt Madridi, lai gan nacionālisti jau bija sasnieguši Madrides priekšpilsētas.

Pēc atsaukšanas no Spānijas Bērziņu apbalvoja ar Ļeņina ordeni un atjaunoja militārā izlūkdienesta vadītāja amatā. Kremļa saimnieks viņa darbību Spānijā vismaz publiski esot augstu vērtējis. Par to latvietim tika Ļeņina ordenis un 2. ranga armijas komisāra dienesta pakāpe. Bērziņš padomju militāro izlūkdienestu vadīja no 1924. līdz 1935. gadam un 1937. gada vasarā pāris mēnešus pēc atgriešanās no Spānijas.

Spānijas komandējuma laikā viņš bija noskatījis un uz Maskavu aizvedis Valensijā sastaptu divdesmitgadīgu spānieti Auroru Sančesu, ar kuru apprecējās. Abi gan kopā nodzīvot paguva vien nepilnu gadu. 1937. gada 28. novembrī Bērziņu Maskavā apcietināja, apsūdzot spiegošanā rietumvalstu labā, un līdz nošaušanai vēl astoņus mēnešus viņš tika mocīts Lubjankas cietumā.

Bērziņš bija atsevišķa diversantu korpusa izveides iniciators Spānijā. Diversantu gatavošanā Spānijas pilsoņu karā nopelni bija arī citiem latviešiem. Vispirms jau Kristapam Salniņam, padomju čekistam, kurš tālajā 1906. gada 17. janvārī vadīja kaujinieku uzbrukumu Rīgas policijas pārvaldei. Salniņš Spānijā darbojās ar pulkveža Viktora Hugosa segvārdu. Pirms došanās uz Spāniju viņš jau bija padomju militārā izlūkdienesta aktīvās izlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks, bet Spānijā skaitījās vecākais padomnieks 14. korpusā – vienībā, kas specializējās diversijās un partizānu darbībā Franko karaspēka aizmugurē. Salniņu represēja 1938. gada aprīlī, mēnesi pēc atgriešanās no Spānijas.

Līdz ar Salniņu pie kadru sagatavošanas diversantu skolā Valensijā strādāja arī Artūrs Sproģis jeb biedrs Arturo. Sproģis bija viens no tiem retajiem latviešu izcelsmes padomju darboņiem, kam staļiniskajās represijas izdevās pārdzīvot. Otrā pasaules kara laikā viņš bija viens no sarkano partizānu kustības organizatoriem Latvijā. Sproģis bija īsts diversantu apmācības meistars, darbībai aiz frontes līnijas viņš apmācīja arī slaveno Zoju Kosmodemjansku.

Tanku Tiltiņš

Viens no slavenākajiem latviešiem Spānijas pilsoņu karā bija Pēteris Tiltiņš, plašākai publikai zināms ar segvārdu Pols Armāns, Latvijas komunistiskās partijas biedrs no 1920. gadā, tai pašā laikā arī Jelgavas dramatiskā teātra aktieris. Arī viņš pēc atgriešanās no Spānijas pasēdēja padomju cietumā, tomēr tika atbrīvots un bojā gāja dažus gadus vēlāk, karojot Ļeņingradas frontē 1943. gada 7. augustā.

Divdesmito gadu sākumā, pāris gadus pastudējis Latvijas Universitātē jurisprudenci, viņš pārcēlās uz Franciju, kur studēja radiotehniku. Tur viņš jau bija franču kompartijas biedrs ar pieņemtu vārdu Pols Armāns. Interesanti, ka ap to laiku viņa brālis Alfrēds Tiltiņš bija padomju izlūkdienesta rezidents Francijā un arī studēja politehniskajā institūtā.

No Francijas Pētera Tiltiņa gaitas veda uz Padomju Krieviju, kur viņš dienēja armijā, militārās karjeras virsotnē kļūstot par padomju 4. armijas mehanizētā un bruņutanku karaspēka komandieri. Spānijā latvietis nonāca 1936. gada rudenī un bija gan instruktors, gan arī tanku rotas komandieris Madrides frontē. 1936. gada oktobra beigās latvieša komandētās rotas 15 tanki bija vienīgā republikāņu karaspēka rezerve Madrides frontē. 28. oktobra priekšpusdienā Madrides pievārtē notika karu vēsturē pirmā tanku kauja, kur latvieša komandētā padomju tankistu vienība mērojās spēkiem ar itāļu tankistiem, kuri karoja Franko pusē. Padomju T-26 tanki bija labāk apbruņoti nekā itāļu Ansaldo tanketes, tādēļ arī kaujas iznākums bija par labu pirmajiem. Par dalību Madrides aizstāvēšanas kaujās Armānam-Tiltiņam 1936. gadā kā pirmajam tankistam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums kopā ar Ļeņina ordeni.

Kā otrs slavenākais latvietis pilsoņu kara frontē minams lidotājs, aviācijas ģenerālleitnants Pēteris Pumpurs, kurš ar segvārdu pulkvedis Hulio cīnījās spāņu frontē no 1936. gada oktobra līdz 1937. gada maijam. Madrides frontē viņš komandēja padomju iznīcinātāju I-16 eskadriļu un personīgi notrieca piecas ienaidnieka lidmašīnas. Par nopelniem karā arī Pumpurs tika apbalvots ar ar Padomju Savienības Varoņa medaļu “Zelta Zvaigzne” un Ļeņina ordeni, kas gan neglāba viņu no represijām un nošaušanas 1942. gada 23. martā.

Militārās parādes un to nozīme Latvijas vēsturē