Kā ziņo LTV raidījums “de facto”, līdz 25 gadu vecumam viņam bija jāatsakās no vecāku “mantojuma” jeb Ukrainas pilsonības un, tā kā tas nav izdarīts, PMLP lēma, ka jāatņem Latvijas, jo dubultpilsonība ar Ukrainu nav paredzēta.

PMLP vēstule, ko Ņikita Oboznijs saņēma 2025. gada 15.oktobrī, viņam bija kas vairāk kā zibens no skaidrām debesīm. Iestāde paziņoja, ka pret viņu ir uzsākta administratīvā lieta par Latvijas Republikas pilsonības atņemšanu, jo viņš vienlaikus esot arī Ukrainas pilsonis.

“Pastniece atnāca ar ierakstītu vēstuli. Iedeva man ierakstītu vēstuli, es parakstījos un tad vēru vaļā un skatījos, kas un kā. Tad izlasīju to ierakstīto vēstuli, ka man jādod paskaidrojumi PMLP sakarā ar to, ka neesmu līdz 25 gadu vecumam veicis atbilstošo izvēli par pilsonību,” stāsta Ņikita.

29 gadus vecā Ņikitas Oboznija dzīvesstāsts ir sarežģīts. Viņš ir dzimis Latvijā. Tēvs - Latvijas nepilsonis, mamma – ukrainiete. Nepilnu trīs gadu vecumā Ņikita kopā ar divām māsām nonāca bērnu namā. Piecos gados Ukrainas vēstniecībā Latvijā Ņikitam izdeva pasi. Dažus gadus vēlāk vecākiem aizgādnības tiesības atņēma pavisam. Bet piecu gadu vecumā izdotās pases kopija ir vienīgā liecība par saistību ar Ukrainu.

Ņikita izauga Latvijas bērnunamos. No 16 gadiem dzīvojis jauniešu centrā Teikā, kur ne vien iemācījies patstāvīgi dzīvot, bet, pateicoties vienam no audzinātājiem, kurš bija zemessargs, arī iestājies Zemessardzē, tiklīdz sasniedza 18 gadu vecumu.

Ņikitas dzimtā valoda ir latviešu, skolojies latviešu skolās. Tolaik Pilsonības likums noteica, ka bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo bērnunamā, ir Latvijas pilsoņi. Attiecīgi bērnunams nokārtoja formālo pusi un Ņikitam 13 gadu vecumā piešķīra Latvijas pilsonību. Viņš līdz pat vēstulei no PMLP bijis pārliecināts, ka ir vienīgi Latvijas pilsonis. Vēlāk likumu mainīja un bērniem varēja būt divu valstu pilsonības, tostarp ar Ukrainu, bet līdz 25 gadu vecumam jāizdara izvēle par labu vienai no tām (ja otra nebija starp atļautajām pilsonībām).

“Tikko es sasniedzu 18 gadu vecumu, man iedeva manu lietas materiālu tajā bērnu aprūpes iestādē un iedeva to mapi ar visu failu, kas viņiem ir par mani, un es attiecīgi to failu saņēmu un viņu tā arī skapī ieliku. Neko tur neskatījos, jo tajā vecumā mani neinteresēja ne savas saknes, ne informācija, kas tur viņiem par mani bija sakrājusies,” tā to laiku atceras Ņikita.

Ņikitam tagad ir ģimene, kurā aug divi bērni. Viņš strādā būvniecības nozarē un paralēli apgūst arī kiberdrošības speciālista prasmes. Kad Krievija 2022. gadā iebruka Ukrainā, atjaunojis darbību Zemessardzē, lai būtu Latvijas aizstāvju rindās. Zemessardzē kopumā nodienēti seši gadi. “Es sapratu, ja Latvijā sāksies karš, tad es gribu būt noderīgs un gribu būt gatavs, nevis apjukt un nesaprast, ko man darīt. Tā kā es esmu Zemessardzē, zinu, ka es būšu noderīgs, man būs uzdevums un nebūs jādomā, ko un kā darīt - man iedos uzdevumu un man būs jādara,” saka Ņikita.

Par to, ka līdz 25 gadu vecumam ir jāizdara izvēle, lai nezaudētu Latvijas pilsonību, Ņikita nezināja un nevarēja iedomāties. Par to neatgādināja bērnu nams, un atgādinājumu neatsūtīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pat vairāk - 27 gadu vecumā viņam PMLP izsniedza jaunu personas dokumentu, neuzdodot nekādus jautājumus.

Tomēr pērn, divus gadus vēlāk, PMLP sāka lietu, pieprasot divu nedēļu laikā sniegt skaidrojumus vai apliecinājumu, ka viņam vairs nav Ukrainas pilsonības. Lai kā no tās gribētu atteikties, ir skaidrs, ka to nevar izdarīt ātri, tas, iespējams, prasīs pat gadus. “Mēs esam vērsušies Ukrainas vēstniecībā Latvijā ar lūgumu skaidrot viņa pilsonības statusu Ukrainā. Vai viņam ir vai nav pilsonība, noskaidrot, vai tajā laikā, kad Ņikita tika uzņemts Latvijas pilsonībā, vai Ukrainai varēja pastāvēt pilsonība ar Latviju,tas arī ir būtisks apstāklis. No Ukrainas puses un ar Ukrainas vēstniecību viss notiek ļoti gausi,” saka Ņikitas Oboznija pārstāvis, advokāta palīgs Viesturs Vitovskis.

PMLP jau nedēļu pēc paskaidrojuma saņemšanas nolēma - Latvijas pilsonība Ņikitam jāatņem. Lēmumu viņš pārsūdzēja PMLP vadītājai, bet arī viņa to negrozīja - pilsonība jāņem nost. Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības – tas ir viens no argumentiem, ko piemin PMLP sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe. PMLP konkrēto situāciju atsakās komentēt, un vēlas sniegt tikai vispārīgu komentāru par šāda veida situācijām kopumā.

“Likums pasaka, ka personai pašai ir jāinformē iestāde par to, kuru pilsonību cilvēks izvēlas. Ir bijuši gadījumi, kad mēs tiešām atņemam pilsonību vēlāk - tas ir bijis saistīts ar mūsu noslodzi. Un tad, kad pienāk tas mirklis, kad mēs tiekam līdz konkrētās personas lietai, likums tāpat darbojas. Likums paredz - ja mūsu rīcībā ir informācija, ka šai personai ir pilsonība ar neatļauto valsti, persona nav izdarījusi izvēli, nav mūs informējusi, ka viņa ir atteikusies no neatļautās valsts pilsonības, likums stājās spēkā un Latvijas pilsonība tiek atņemta. Tur saskaitāmo summa nemainās. Pārvaldei nav pienākums informēt par to personu, ja to paredz likums, kas cita starpā ir brīvi pieejams,” saka Puķe.

“Esot PMLP, viņu galvenajā iestādē, kas ir Čiekurkalnā - ar advokātu bijām pakaļ lietas materiāliem - es uzdevu tiešu jautājumu darbiniecei, kura tā kā tika parakstījusi dokumentu, kuru es saņēmu ierakstītā formātā, un viņa man atbildēja… Es viņai jautāju, vai tas nebūtu jūsu pienākums, kā no valsts iestādes, Latvijas pilsoņus brīdināt par tik svarīgu lēmumu? Uz ko viņa man atbildēja, ka tā esot viņu laba griba, līdz ar to es nesaprotu, kādēļ, kam viņi kalpo, ja ne valsts pilsoņiem, strādājot valsts iestādē?” saka Ņikita.

Tagad lēmums pārsūdzēts tiesā, un līdz tās galīgajam nolēmumam Ņikitam vēl ir tiesības baudīt Latvijas Republikas pilsoņa tiesības, tostarp – dienēt Zemessardzē. Viņš vērsies arī Tiesībsarga birojā, kas gan nevar ietekmēt pārvaldes lēmumu. Taču birojs aicinājis PMLP ne vien ievērot samērīgumu, bet arī laikus – vismaz divus, trīs gadus iepriekš, atgādināt par nepieciešamību atteikties no otras pilsonības. Jo ir skaidrs, ka tas nav ātrs process.

“Valstij būtu - ievērojot to, cik mums ir liels iedzīvotāju skaits, cik mums daudz ir pilsoņi, kāda ir demogrāfiskā situācija, tomēr, ņemot vērā valsts intereses, saglabāt šo pilsoņu kopumu un palielināt to, nevis, teiksim, darīt un pieņemt lēmumus, kas faktiski samazina šo pilsoņu skaitu. Tāpēc mēs aicinājām PMLP un arī Iekšlietu ministriju faktiski rīkoties, uzsākt šo jauniešu savlaicīgu informēšanu vismaz divus, trīs gadus iepriekš,” saka Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Santa Tivaņenkova.

PMLP “de facto” apgalvo, ka jau kopš 2013. gada sūta atgādinājumus jauniešiem par nepieciešamību izvēlēties vienīgo pilsonību, jau līdz ar viņu pilngadības iestāšanos, kad viņi sasniedz 18-20 gadu vecumu. (Ņikitam šāda atgādinājuma nebija). Savukārt atbildē tiesībsarga birojam teikts, ka PMLP cenšas to darīt savu iespēju robežās.

Ņikitas aizstāvis palīdzību meklējis arī, rakstot iesniegumu valdībai. Pēc “de facto” jautājumiem, situācijai pievērsta lielāka uzmanība. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV) apliecina, ka lūdzis izvērtēt konkrēto gadījumu un atzīst – tas ir netipisks un ir iemesls lemt par izņēmuma risinājumu pilsonības saglabāšanai.

“Ja persona izteiks gribu saglabāt tieši un nepārprotami Latvijas pilsonību, ir izvērtēts iespējamais risinājums un, ja tā būtu, mēs iniciētu pilnīgi noteikti procesu, kas ir Ministru kabineta lēmums par iespējamām tiesībām saglabāt [Latvijas pilsonību]. Lai gan Pilsonības likumā formāli šis regulējums ir strikts, jo Pilsonības likums pasaka, ka mums nav pieļaujama dubultpilsonība, bet, protams, kabinetam ir tādas iespējas lemt politiski,” saka Kozlovskis.

Ministrs norāda, ka lūdzis PMLP sagatavot arī plašāku informāciju par šāda veida situācijām kopumā, kas nākotnē varētu izveidoties, lai raudzītos uz to, kā saglabāt Latvijas pilsonību šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, ja vien tas nav saistīts ar kādiem ierobežojumiem vai informāciju, kas būtu pretrunā ar to.

Saskaņā ar PMLP sniegto informāciju, tā 2024. gadā nosūtījusi informatīvas vēstules (atgādinājumus) vairāk nekā pustūkstotim (524) Latvijā deklarētu jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kuriem dubultpilsonība izveidojusies, esot nepilngadīgiem.

Pēc PMLP pārstāves Puķes teiktā, neatļautas dubultpilsonības dēļ katru gadu vismaz simt jauniešiem pilsonība tiek atņemta. Pērn tādu gadījumu bijis pat 250, vēl gadu iepriekš – 123 gadījumi. Neatļautās pilsonības, kuru dēļ atņemta Latvijas pilsonība, bijušas dažādas un Puķe kā piemērus nosauc Ukrainu, Krieviju, Baltkrieviju, Izraēlu un citas.

Latvijas noslēpumi: vilkaču valstība Livonija