Jūs tagad jūtaties “uz viļņa”?
Tas ir tik jocīgs jautājums! Es jūtos tā, ka visu laiku no kaut kā mazliet baidos.

Literatūrā vai dzīvē?
Literatūrā. Dzīvē es vairs ne no kā nebaidos. Arī literatūrā nebaidos par to, ko rakstu. Lai nu ko, bet vienu es zinu – rakstīt vairs nepārtraukšu. Man tik ļoti patīk rakstīt, ka baidos – ja nu mani no tā siltā, patīkamā rakstīšanas baseina kaut kas izrauj? Bet tas, kas notiek ap sarakstīto, ir sarežģīti un šausmīgi mulsina.

Laikam nesaprotu...
Nu, kaut kādas balvas. Un tām līdzi nāk kolēģu viedokļi. Redz, iesākām ar to, kas sāp... Bet mani sasniedz arī tādu kolēģu komplimenti, kuriem varu klanīties un pateikties. Mēs pat neesam personīgi pazīstami, cienu viņus kā lasītāja. Taču es netiecos nokļūt rakstniecības centrā. Esmu tāds ārpusnieks.

Tomēr intervijai piekritāt.
Man patīk viss, ko neesmu piedzīvojusi. Sākumā uz intervijām devos pat ar azartu, jo gribēju zināt, kā tas ir. Kā es runāju, kā to uzraksta, un vai tiešām uzraksta tā, kā runāju. Kā notiek fotografēšanās. Tas ir piedzīvojums! Un jebkurš piedzīvojums noder rakstīšanai.

Kad pēdējo gadu strādāju bērnudārzā, mani ar ātrajiem veda uz slimnīcu. Ceļā domāju: nu es zinu, kā tas notiek, tagad arī par to varēšu rakstīt! Man ir jāsatiek, jārunā, jāpiedzīvo, jāsajūt. Neesmu liela fantazētāja un izdomātāja.

Jūs jūtaties kā spēcīgs vai kā ievainojams cilvēks?
Tas ir jautājums uzreiz zem ādas... Esmu ļoti ievainojama. Un lielāko daļu dzīves dzīvojusi kā bez ādas. Kad tās ādas nav, sāpina arī cilvēks, kurš grib noglāstīt. Bet laikam beidzot esmu iemācījusies ar to dzīvot. Varu pati ar sevi parunāt un saprast: šobrīd jūtos vīlusies vai pazemota, vai ārprātīgi nikna. Kad ar sevi katru izjūtu kārtīgi izrunā, kļūst vieglāk. Turklāt to, ko jūtu pati, varu daudz pārliecinošāk izmantot rakstot. Novērojumi nav tik pārliecinoši.

Jūtat, ka ar otro stāstu krājumu Svešie jeb miļeņkij ti moi esat uzaudzējusi rakstnieces muskuļus?
Otro krājumu sāku rakstīt, pirms iznāca pirmais. Abi tapa paralēli. Šaubos, vai kāds savu grāmatu uzskata par perfektu. Taču jau sen zināju, par ko gribu rakstīt, un tas tagad ir lasāms Svešajos un Gaismā.

Jūsu stāstu tēmas nav vieglas. Taču uzrakstīto nav grūti lasīt. Teicāt, ka neesat fantazētāja. Vai tiešām šie sāpīgie stāsti ir norakstīti no jūsu dzīves?
Pirmā grāmata ir pilnīga norakstīšana no sevis. Gribēju to izstāstīt. Savā ziņā arī provocēt, satricināt. Svešo sižets un likteņi ir mana iztēle. Bet tur ir, piemēram, mana omīte. Kura ar manu mammu sēdēja kāpās, nespēdama iekāpt laivā uz Zviedriju. Viņa devās atpakaļ, jo viņas vīrs bija pazudis karā. Un viņa domāja: ja nu viņš tomēr atgriežas? Un viņas tad nebūs mājās... Vai vācu karavīra dotā šokolādīte bērnam – tas bērns ir mana mammīte.

Jums rakstīšana ir kā terapija?
Vairs ne. Bet bija.

Palīdzēja?
Grūti teikt, jo paralēli gāju arī “īstajā” terapijā. Psihoterapija arī veicināja to, ka sāku rakstīt. Tagad, jo vairāk rakstu, jo pilnasinīgāk tajā pasaulē dzīvoju. Savā ziņā šizofrēniska sajūta. Taču tagad tiešām varu dzīvot tā, kā gribu.

Kad vīrs mani pameta, pilnīgi sabruku. Bet no šā brīža skatupunkta varu teikt: tas, ka viņš no mums aizgāja, bija viens no vērtīgākajiem notikumiem manā dzīvē.

Kas tagad ir skaistākais jūsu dzīvē?
Ka ik dzīves mirklī pati izvēlos, ko darīšu. Vai nedarīšu. Vai varbūt šodien vispār nekur neiešu. Daudz lasu, interesējos par politiku. Cenšos gan sevi disciplinēt, lai katru dienu konkrētas stundas rakstītu.

Pagaidām īsti neizdodas, bieži atlieku. Bet, slaukot putekļus vai apkopjot savus trīs kaķus, galva strādā “uz stāstiem”. Ir rakstnieki, kas saka: jāsēžas un jāraksta, tad arī būs! Es stāstus labu laiku iznēsāju sevī. Tāpēc uzskatu, ka katra mana dzīves stunda veltīta rakstīšanai. Centos rakstīšanu pārbīdīt uz rīta stundām, bet tas nu nepavisam nesanāk. Joprojām rakstu vakaros, naktīs. Un vairs pat sev nepārmetu, varbūt nemaz nevajag pūlēties sevi mainīt.

Kāpēc aizgājāt no darba bērnudārzā?
Es biju izdegusi. Pilnīgi un galīgi. Biju bērnudārza vadītāja 19 gadus un 28 dienas. To pēdējo pilienu bija tik daudz… Ieskaitot to, ka dzīvoju tādu kā dubultdzīvi. Tas ir grūti. Nevarēju rakstīt, kā gribu un cik gribu. Ir cilvēki, kas prot pārslēgties. Mana galva vienmēr palika bērnudārza darba režīmā, rakstīšanai vairs nebija vietas, bet es tik ļoti to vēlējos.

Teicāt – nevarējāt rakstīt, KĀ gribat.
Iestādē problēmu nebija, mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Ja nu es pēc kaut kā tagad ilgojos, tad pēc viņiem. Bet... Manu stāstu tēmas ir sarežģītas. Acīs neviens nav teicis, bet, kad saņēmu gada balvu literatūrā, pie šīs ziņas internetā bija arī dusmīgi komentāri.

Viens ļoti konkrēts: “Vai jūs vispār esat izlasījuši, kas tajā grāmatā sarakstīts?! Un jūs pie tāda cilvēka vedat savus bērnus?! Pie cilvēka, kas raksta par šādām lietām?! Tas taču ir ārprāts!” Jāatzīst, biju to gaidījusi, tāpēc lasot smējos. Bija arī citi komentētāji, kuri teica, ka tieši pie tik redzīga cilvēka grib vest savus bērnus. Jo pamanīs, ja kaut kas nebūs kārtībā. Nedomāju, ka esmu “sliktāks” vai “slimāks” cilvēks, ja rakstu par smagām tēmām.

Jūs varētu būt īstais cilvēks, kam uzdot jautājumu: kādi tad ir mūsdienu bērni? Un kādi ir viņu vecāki?
Tādi paši, kādi bijuši vienmēr. Bērni, ierodoties bērnudārzā, meklē savu vietu sabiedrībā. Un vecāki trīc par savu bērnu. Tas ir dabiski, un nez vai kādreiz būs citādāk. Taču pasaule ir kļuvusi ļoti strauja, un vajag lielu iekšējo spēku, lai spētu tai skriešanai pretoties.

Cilvēki ir nervozi, un tādi ir arī bērni: straujāki, mazāk spēj koncentrēt uzmanību un iedziļināties. Tas nav ne labi, ne slikti; tā notiek. Un pedagogam jāmainās līdzi. Bet sāpīgākais punkts ir tehnoloģijas. Vecākiem nav laika, vieglākais ceļš – iedot bērnam telefonu. Un lielā, interesantā pasaule samazinās līdz plaukstas izmēram.

Bērnam pietrūkst taktilo sajūtu, pietrūkst kustību. Un tagad bērnudārzs ir tā vieta, kur bērnam parāda arī kaut ko citu. Visus tos gadus mēs ar kolēģiem darījām, ko varējām. Bet tagad esmu ārpus un tiešām arī cenšos būt ārpus. Tomēr pašai par sevi jāsmejas, kad, ieraudzījusi rakstu par bērniem vai pirmsskolas problēmām, metos to lasīt. Taču esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka bērnudārzā neatgriezīšos.

Un kurā cilvēku “grupiņā” jūs tagad gribat būt?
Man ir savu cilvēku kopums. Dievs mani ir apbalvojis ar lieliskiem draugiem, un ir vēl divas sabiedrības, kurās uzturos ar milzīgu labsajūtu. Kur nav jābūt citādākai, nekā esmu. Tā ir Liepājas literātu vide un dziesminieki. Tur jūtos kā zivs ūdenī.

Pati sev rakstu dziesmas, uzstājos kopā ar dēlu Jāni, kurš arī raksta dziesmas. Mums ir vesela programma pusotras stundas garumā. Interesanti, ka arī dziesmas sāku sacerēt tikai pirms četriem gadiem. Dziedājusi esmu visu mūžu, bet pēkšņi sāku sacerēt pati.

Ja dēls grib uzstāties kopā ar māti uz skatuves, tad, visticamāk, ar attiecībām viss ir kārtībā.
Jā, man ar abiem bērniem ir ļoti labas attiecības – gan ar dēlu, gan meitu Liepu.

Es biju izdegusi. Pilnīgi un galīgi. Biju bērnudārza vadītāja 19 gadus un 28 dienas.

Tā ir bijis vienmēr?
Nē. Mēs visi kopā strādājām, lai tās būtu labas. Situācija bija sarežģīta. Izšķīros, kad bērni bija ļoti mazi. Sievietei, paliekot vienai ar divus un četrus gadus veciem bērniem, stresa netrūkst. Ir daudz brīžu, kurus es negribētu būt piedzīvojusi. Te jāsaka viena lieta par intervijām.

Reiz kādā intervijā izlasīju brīnišķīgu frāzi, ko teica intervētāja: “Kauns ir brīnišķīga pieredze – tas pasargā no atkārtošanās.” Šī frāze man daudzkārt palīdzējusi tikt pāri nepatīkamām situācijām. Jo tas, kā reizēm esmu izturējusies pret saviem bērniem, būdama pārāk nervoza, kā neesmu spējusi valdīt intonācijas...

Mammas stress pāriet uz bērnu. Tagad esmu cits cilvēks, un arī par to jāsaka paldies terapijai. Iespējams, tas bija vienīgais veids, kā vispār spēju tikt tam cauri, būdama tik ievainojama. Bija jāiemācās sadzīvot ar savu trauslumu.

Tie bija daudzi gadi?
Mana terapija ilga desmit gadu. Reizi nedēļā. Tagad ģimenē esam gatavi visu izrunāt. Dažreiz šīs sarunas vienalga beidzas ar asarām. Tad mēģinām atkal, nekad nav mūris pa vidu un nesarunāšanās.

Ja bērni bija tik mazi, tas nozīmē, ka laikus pārcirtāt neveselīgas attiecības.
Es nepārcirtu. No manis aizgāja. Bet jā – tās bija ļoti neveselīgas attiecības. Kad vīrs mani pameta, pilnīgi sabruku. Es burtiski gāju bojā. Bet no šā brīža skatupunkta varu teikt: tas, ka viņš no mums aizgāja, bija viens no vērtīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Neraugoties uz to, cik grūti mums gāja, vēlāk tas lika domāt un daudz iemācīja.

Esmu spērusi arī pārgalvīgu soli – no laukiem, no Embūtes, pārceļoties uz Liepāju. Šeit man nebija ne māju, ne darba. Bērniem bija 12 un 10 gadu. Embūtē man bija draugu loks, arī bērniem tur bija draugi. Taču laukos jutos kā baltais zvirbulis, jau kopš agriem skolas gadiem esmu jutusies citāda. Ar savu mūžīgo vērošanu. Manam tētim patika būt uz skatuves tiešā un pārnestā nozīmē, bet es nekad to neesmu gribējusi, tikai bijusi pārāk paklausīga. Ja man lika stāvēt priekšā un vadīt aģitbrigādi – es darīju.

Kuru no saviem stāstiem jūs gribētu turpināt? Kura varoņa liktenis no jums nav atkāpies?
Es negribētu turpināt nevienu. Man visi tēli ir tuvi, es pati esmu viņi, tomēr viens no tiem man ir īpašs – Jūrnieks.

Jūrnieks bija sieviete, kas juta sevi kā vīrieti. Un visu mūžu nodzīvoja kā vīrietis.
Jūrnieks bija reāls cilvēks, kas nomira deviņdesmito gadu vidū. Es neesmu redzējusi pat fotogrāfiju, stāsts par viņu pie manis atnāca.

Bet esmu redzējusi citus cilvēkus, kurus apkārtējie uzskata par dīvaiņiem. Un ļoti labi atceros to sajūtu, kā piecu gadu vecumā ieraudzīju cilvēku bez kājas. Cik tas bija šausmīgs pārdzīvojums! Uzreiz sapnī redzēju, ka mazajam brālītim nav kājas. Un kā viņš, izstiepis rokas, aizlido debesīs ar vienu kājiņu. Vēl studiju gados mani biedēja viss, kas atšķīrās no vidējā statistiskā. Stāsts par Jūrnieku ir manas bērnības bailes no atšķirīgiem cilvēkiem.

Jūs esat mūžīgā glābēja?
Vairs ne. Bija laiks, kad cilvēki, kuriem klājās grūti, zināja, ka pie Janas var iet paraudāt. Domāju, tas arī bija viens no iemesliem, kas mani noveda līdz tai šausmīgi smagajai depresijai, kurā pēkšņi attapos, nezinot, kā dzīvot tālāk. Un vai vispār dzīvot tālāk.

Toreiz biju jauna, nesapratu, cik ļoti sev ar to uzklausīšanu daru pāri. Nebija īsti, kam stāstīt savas bēdas, bet virsū tik klājās citu bēdas. Jutos kā ļoti labs cilvēks, kas uzklausa, māj ar galvu, ļauj izraudāties, varbūt pat paraud līdzi. No tiem, kuri raudāja man uz pleca, neradās neviens stāsts. Bet es redzēju jūtas. Redzēju, kā cilvēki cenšas tikt pāri sāpēm. Tas manī krājās kā materiāls. Bet, kopš sāku iet terapijā, no šādām situācijām sāku apzināti vairīties.

Kas jums tagad liek gribēt dzīvot?
Dzīve liek gribēt dzīvot. Tā liek akceptēt sevi tādu, kāda esi. Nevis gaidīt no sevis neiespējamo. Vai brīdī, kad esi sagrauts, teikt: “Es esmu stipra!” Ne velna neesmu stipra, es esmu saplīsusi, sadrupusi, iekritusi peļķītē un izmirkusi līdz pēdējam. Varbūt arī izkusīšu, bet pēc tam atkal savākšos kopā.
Tad, kad ir grūti, eju garās pastaigās. Braucu tālus gabalus ar riteni pa Karostas mežiem. Tādos brīžos svarīgi būt vienai un kustībā, tad galvā viss ļoti labi sakārtojas.

Jūs jau ilgi dzīvojat Liepājā?
Vairāk nekā divdesmit gadu, jūtos te organiski. No tēva puses esam liepājnieki vairākās paaudzēs, taču es piedzimu Rucavas lauku slimnīcā. Tur arī uzaugu un gāju skolā. Atceros, kā Embūtē, kur nodzīvoju trīspadsmit gadus, tā arī nekad nejutos kā mājās. Liepājā māju sajūta bija jau pēc pusgada.

Rakstniecei Ingai Gailei šo jautājumu es neuzdrošinātos uzdot, bet jums gan pajautāšu: jūs vairāk jūtaties kā cilvēks vai kā sieviete?
Laikam tik organiski esmu sieviete, ka par to nedomāju. Nejūtu arī vajadzību savu sievišķību vizualizēt. Modi uzskatu par vienu no bezjēdzīgākajām nodarbēm pasaulē. Augstā mode ir cita lieta, tajā ir daudz interesanta. Man liekas, tā ir mana sievišķīgākā izpausme – ka man vienalga, kāds modelis vai krāsa ir modē!

Kā cilvēks jūtos atbildīga par daudz ko. Par vidi, par attiecībām ar atšķirīgo un attiecībām ar dzīvniekiem. Kā cilvēks jūtos... svarīga. Kā sieviete vienkārši esmu.

Kā pēc šķiršanās veidojušās jūsu attiecības ar vīriešiem?
Tas ir vienkāršs un mazliet bēdīgs stāsts. Līdz terapijai attiecības veidojās neveiksmīgi. Pēc terapijas attiecību vairs nav. Jau diezgan ilgu laiku. Varbūt kaut tas nav līdz galam izrisināts.

Nebaidos, bet negribu paviršas attiecības, tam man ir pārāk daudz gadu. Atklāti sakot, nekādā izmisumā tāpēc neesmu. Jūtos tāda... vesela. Pabeigta. Protams, vismuļķīgāk ir teikt “nekad”. Bet tā dzīves šķautne man nav izdevusies.

Zināmā vecumā jau kļūst interesanti satikt tikai to, ko izjūti kā “savējo”.
Protams! Arī tajās “neizdevušajās” attiecībās – tie taču bija jauki cilvēki. Vienkārši neizdevās. Nesakabinājās. Un šobrīd pat neredzu, ko “iekārot”. Krietniem un kārtīgiem cilvēkiem jau ir ģimenes.

Jūsu nākamā grāmata būšot bez vardarbības.
Jā, bet drāma jau mēdz būt arī bez vardarbības. Un kā tad es bez drāmas? (Smejas.)

Atkal jāpiemin Inga Gaile, kura intervijā reiz teica: kāpēc nevienam vīrietim nepārmet, ka viņš raksta vienu un to pašu? Bet, ja sieviete raksta par sievietēm, tad viņai var pārmest, ka viņa visu laiku raksta par vienu un to pašu!
Jā, man ir sajūta, ka rakstu vienu un to pašu, bet sev to nepārmetu. Rakstu par mehānismiem, kā cilvēks nonāk līdz sarežģītām situācijām, kā mēģina no tām izkļūt un kas ar viņu notiek šajos sarežģītajos dzīves brīžos.

Gaidot iemīļota rakstnieka jaunāko darbu, mēs taču gaidām kaut ko līdzīgu iepriekšējam, jo tieši tas mums ir paticis. Piemēram, Murakami visas grāmatas ir līdzīgas, un tieši tas man patīk. Viena gan atšķiras – Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Taču arī tā man patika. Biju pārsteigta, bet ne vīlusies.
Nesaprotu, kāpēc vajadzētu sevi lauzt un nodot, lai uzrakstītu “citādāk”, ja kaut kas man padodas organiski. Kurš vispār drīkst teikt, ko un kā vajag?

Ko vēl bez Murakami gaidāt?
Grāmatas burtiski ēdu, ir ļoti daudz iekavētā. Esmu sākusi lasīt arī angliski, pagājušogad izlasīju Johann Hari Lost Connections. Par depresiju. Populārā literatūra, bet dziļa un interesanta grāmata.

Vai esat sapratusi, kas tas ir – notikumu virkne, bioķīmija? Kāpēc vienu depresija piemeklē, bet citu ne?
Vienmēr esmu bijusi viegli ievainojama. Un tad nāk satricinoši notikumi, ko neesi mācījies pārstrādāt, tikai turēt sevī. Bioķīmijai tā īsti neticu, tāpēc arī neesmu lietojusi antidepresantus. Tomēr, ja kas tāds sāktos otrreiz, tomēr lietotu, jo nesaprotu, kā tiku cauri tam, kam tiku. Tas bija vairāk, nekā cilvēks spēj nest.

Emocionālās sāpes transformējas uz fiziskām – tādām, ka nevari paiet, nevari parunāt, esi viens liels, klusējošs sāpju kamols. Esmu ar neizturamām muguras un kājas sāpēm palikusi guļam trīs dienas. Tas bija pēdējais piliens, tad sāku iet terapijā, jo sapratu, ka tālāk nav kur. Tu vairs nevari paiet, pārbaudi visu iespējamo – bet neko neatrod. Kad piecēlos, pāris nedēļas pārvietojos ar nūju – un es taču biju jauna sieviete, man vēl nebija pat četrdesmit pieci! Bērni mani uz rokām nesa līdz tualetei.

Kas notika? Iznāk, ka tie bija apmēram piecpadsmit ciešanu gadi!
Tā bija. To veicināja ne tikai šķiršanās, bet arī laiks pirms tās. Mans vīrs bija ārprātīgi emocionāli vardarbīgs. Es to nesapratu, tolaik par tādām tēmām nerunāja.

Greizsirdīgs?
Nē, nemitīgi draudēja izdarīt pašnāvību. Ļoti sakoncentrēts uz sevi un vienlaikus sevi noniecinošs. Man nepārtraukti bija jāpierāda, cik viņš labs un īpašs. Bet es tā arī jutos: ka viņš man ir ļoti labs un īpašs.

Un tieši tāpēc sabruku, kad viņš aizgāja. Jo šķita: es taču esmu devusi labāko, mums bija lieliskas attiecības! Bet negribu viņu vainot, katram ir sava bagāža, kāpēc mēs izveidojamies tādi, kādi esam. Viņā bija arī labais – citādi taču es nebūtu ar viņu precējusies.

Kad piecēlos, pāris nedēļas pārvietojos ar nūju – un es taču biju jauna sieviete, man pat 45 gadi vēl nebija!

Ko jūs darāt viegli?
Tagad visu! Vakar runāju ar cilvēku no pirmsskolas audzināšanas sistēmas. Teicu: “Cik man tagad ir viegli, kad esmu no tā prom!” Viņa: “Tev tagad ir citi grūtumi.” Bet es tiešām nevaru izdomāt, kas manā dzīvē tagad būtu grūts. Grūti varbūt ir stāstīt par vieglumu, kā saka – ka nepiesauc nelaimi!

Jā, ir mainījies materiālais stāvoklis, bet arī tas ieguvis mazāku nozīmi. Svešie ir par to, kā mēs visi esam saistīti vienā tīklā. Arī es esmu savā tīklā un saitēs. Man ir krietna dzimta. Ja nu pēkšņi pietrūks kumosa, būs kas palīdz. Bet šā pusotra gada laikā tā nav bijis, kāpēc lai pēkšņi būtu?

Kad bērni bija mazi, tad gan reizēm tā kumosa nebija. Bija grūti. Tagad nebaidos, manas rokas prot pelnīt naudu dažādos veidos: biju muzikante, strādāju un vēl apadīju visu pagastu. Adīkli neesmu ņēmusi rokās gadiem, bet, ja vajadzēs, adīšu zeķītes. Ceru gan, ka līdz tam nenonāks.

Dzīve un cilvēki, par spīti visam, ir skaisti?
Kad biju jauna meitene, omīte bieži teica: “Jauni jau visi ir skaisti!” Domāju: “Ko viņa muld?!” Tas ir neizskatīgs, šis vispār galīgi... Nodzīvojusi līdz šodienai, līdz saviem 55 gadiem, tiešām redzu, ka visi cilvēki ir skaisti; skaistums ir daudzveidībā un atšķirīgajā. Ir cilvēki, kurus vairs negribu satikt nekad dzīvē, bet vienlaikus redzu viņos skaisto. Tam ir dziļums un dimensijas. Arī šo cilvēku kāds mīl – tātad ir par ko mīlēt. Nezinu, vai jauns to maz var pamanīt, tam vajag krietnu pieredzi.

Līdzīgi ir ar dzīvi. Kā Skalbes pasakā Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, kad visi ir tik laimīgi, ka kļūst truli. Skaisti ir izdzīvot dažādus notikumus, emocijas, mācīties no kļūdām, taču nepārtraukta “laimība” nāk ar tukšu skatienu, tā liedz nokļūt dziļāk.

Jūs mācījāties rakstīt?
Jā, mācījos rakstīt prozu Literārajā akadēmijā pie Ingas Žoludes. Tas bija ļoti vērtīgi. Inga mācēja no mums izdabūt labāko, un tieši tad arī sāku rakstīt pa īstam. Protams, rakstījusi biju arī pirms tam – akadēmijā nemaz nevar tikt, neiesniedzot kādu darbu. Biju pilna ar to, ko gribu pateikt. Ar dzeju visu laiku cīnījos, varbūt neiedomājos, ka varu rakstīt arī ko citu. Sāku rakstīt prozu un uzzināju, ka man tas patīk un padodas nesalīdzināmi labāk.

Mans tēvs bija Kurzemes mērogā zināms dzejnieks – Edvīns Eglājs. Bet man šķiet, ka arī viņš ar dzeju cīnījās. Sakārtoja vairākus dzejas krājumus, bet līdz izdošanai tā arī netika.

Tagad saucat sevi par rakstnieci?
O, nē! Tas nenāk viegli un ātri. Man, paldies Dievam, neviens nejautā “kas tu esi?”. Ja jautātu, teiktu, ka cilvēks, kurš dara to, kas patīk. Kas dzīvo, kā patīk. Ārprāts, cik savādi ir to pateikt skaļi...

Jana Egle ir jūsu pseidonīms.
Mana tēta pseidonīms bija Eglājs, un eglājos aug egles. Ar savu pseidonīmu esmu saaugusi. Ja prasīs, kā mani sauc, teikšu: Jana Egle.

Šķiet, visi jūsu stāsti ir par cieņu pret cilvēku. Ko jūs gribat izstāstīt?
Tieši par to arī gribu runāt. Caur drāmām, noziegumiem, vardarbību. Es gribu runāt par cieņu. Nebiju to noformulējusi, šis jautājums palīdzēja.

Ne tikai rakstītajā, arī dzīvē mani nereti nesaprot. Tagad, kad vairs neesmu amatā, varu brīvi izteikties par jebkuru cilvēku tiesībām. Es kategoriski iestājos par citādāk mīlošo cilvēku tiesībām. Par cilvēkiem, kuri kā Jūrnieks manā stāstā nejūtas pieņemti savā ķermenī. Un, kaut arī pati pārstāvu “vidējo statistisko”, vienmēr atļaušos padiskutēt ar tiem, kuri domā citādāk.

Teicāt, ka ir vēl viena vide, kur jūtaties kā savējā, – dziesminieki. Kas jums atvēra mūzikas pasauli?
Mans tētis. Tētim bija leģenda – viņš vispār bija tāds pasaku stāstnieks, oi, oi, oi! – ka es vispirms esot sākusi noturēt melodiju un tikai pēc tam runāt. Viņš mums ar brāli vakaros pie gultas lasīja pasakas un dziedāja.

Man patiesībā nav ne jausmas, kāda ir dzīve bez mūzikas. No bērnības dziedāju ansambļos, labos koros, ilgus gadus biju ballīšu muzikante. No sešpadsmit gadu vecuma – tātad četrdesmit gadus – tas vairāk bija izdzīvošanas, naudas dēļ. Klausos gan pilnīgi kaut ko citu, no tautas mūzikas līdz simfonijām. Man ļoti patīk džezs.

Patīk daudzi mūsdienu izpildītāji. Laba mūzika mani var līdz asarām aizkustināt. Pēteris Vasks. Ēriks Ešenvalds. Vēl biju laimīga Salvadora Sobrala koncertā. Tik harismātiska un gaiša personība. Uz koncertiem gan eju reti, jo grūti izturēt pūli, bet bērni uzdāvināja biļeti, aizgāju – un biju pārlaimīga!

Par cieņu. Caur drāmām, noziegumiem, vardarbību – es gribu runāt par cieņu.

Visu šo laiku domāju: kā tas nākas, ka cilvēks īsu brīdi, tikai pāris gadus, nodzīvo kopā ar otru cilvēku un pēc tam padsmit gadus ārstē brūces. Bet jūs varat neatbildēt, tas ir ļoti intīms jautājums.
Es atbildēšu, jo tas nav jautājums tikai par manu laulību. Domāju, ka pasaulē tāda neesmu viena. Ka tādu sieviešu ir daudz.

Cilvēks bērnībā un jaunībā piedzīvo kaut ko tādu, kāpēc izvēlas tieši to partneri. Es joprojām mīlu savu tēti, arī viņš mīlēja mani, bet viņš bija ļoti smagnēja un valdonīga personība. Un manī izveidojās kaut kas tāds, kāpēc es neapzinājos savu vērtību kā sieviete. Nedomāju, ka tie seši gadi, ko nodzīvoju kopā ar vīru, tik ļoti ietekmēja manu turpmāko dzīvi, drīzāk “tas”, kāpēc tāda izaugu.

Augu kā pilnīgs tēva bērns. Mamma tēta personības ēnā it kā pazuda. Mammu kā sev ļoti svarīgu cilvēku ieguvu laikā, kad šķīros. Tad sāku saprast, kā mamma jutusies kā sieviete ģimenē, kurā visu varu bija pārņēmis tēvs. Starp citu, no mammas esmu mantojusi profesijas izvēli – viņa visu mūžu nostrādāja bērnudārzā, sākumā bija audzinātāja, vēlāk vadītāja. Tagad dzīvojam viena otrai ļoti tuvu un saprotamies lieliski.

Stāstu krājumā Gaismā ir kāds patiešām šokējošs fragments. Par meitu, kura atceras tēva maigās rokas...
Tur ir vēl šokējošāki mirkļi.

Šis ir šokējošs tieši tāpēc, ka izstāstīts “nevardarbīgi”. Tik mierīgi izstāstīta seksuālā vardarbība pret bērnu, ko bērns pats uzskata par mīlestību – un ilgojas pēc tādas mīlestības, arī pieaugot. Šādu stāstu izdomāt ir grūti.
Jā, tas ir jāizjūt. Vai jāuzzina – kā manā gadījumā. Tas neskar mani personiski, es to uzzināju un transformēju.

Man bija svarīgi to uzrakstīt, jo cilvēki baidās runāt. Un, ja baidās, tad nemācās pamanīt un palīdzēt. Meitene ir izaugusi, bet pat tagad māte izliekas, ka nezina, kas ir noticis; viņa to norok. Taču meitenei izveidojusies pilnīgi deformēta uztvere, viņai no sirds liekas, ka viņu tik ļoti mīlējis ir tikai tētis... Esmu to redzējusi – cilvēks, kurš piedzīvojis vardarbību, pats to neapzinās kā vardarbību.

Esmu ļoti ievainojama. Un lielāko daļu dzīves dzīvojusi kā bez ādas. Kad tās ādas nav, sāpina arī cilvēks, kurš grib noglāstīt.

Arī stāstu par Jūrnieku man izstāstīja. Tas dzīvoja manī vairākus gadus, līdz noskatījos lielisku dokumentālo filmu Southern Comfort – par Robert Eads, sievieti, kas pēc bērnu piedzimšanas sapratusi, ka ir vīrietis. Notikumi risinās ap 2000. gadu ASV.

Filmā šim cilvēkam ir olnīcu vēzis stadijā, kad atlicis tikai gaidīt nāvi. Viņš tik tālu nonāca, jo vairāki ginekologi atteicās tādam cilvēkam ārstēt olnīcu vēzi. Nu, kā ārstēsi olnīcu vēzi vīrietim... Šī filma bija kā zelta grauds, kas palīdzēja saprast un uzrakstīt stāstu par Jūrnieku.

Filmā ir epizode, kurā pie galvenā varoņa Roberta ciemos atbrauc dēls. Un viņš metas gatavot savam bērnam ēst. Šajā mirklī ieraudzīju viņā sievieti. Gādīgo mammu. Tas arī bija vienīgais brīdis, kad redzēju viņā sievieti. Bet viņam, starp citu, bija piepildīta dzīve. Viņš bija saticis sievieti, kas reiz bijis vīrietis... Tā filma man bija ļoti svētīga.

Gribēju jautāt, par ko mēdzat priecāties, bet, kad pastāstījāt šo stāstu, tapa skaidrs – par atklājumiem. Jūsu prieks ir atrast stāstu.
Jā, interesanti stāsti un notikumi mani ļoti iepriecina. Esmu apgarota un lidoju virs zemes arī savos dziesminieku pasākumos. Pēc tam jūtūbā izliktajos kadros kauns uz sevi skatīties, jo mati izspūruši un seja kā jau pēc teltī gulētas nakts. Bet es tur esmu tik laimīga!

Kāds patiesībā bija sarkanais Andrejs Upīts - visu laiku ražīgākais latviešu rakstnieks

Komentāri (1)